Nākošais rakstnieks savu bērnību kopā ar saviem četriem brāļiem un māsām pavada starp Velsas zaļajiem pakalniem – senču dzimtenē pa tēva līniju. Starp citu, oriģinālā dīvaini rakstītais uzvārds Fforde , uz kuru autors uzstāj, ir veidots tieši pēc velsiešu ortogrāfijas likumiem. Lai gan te ir viens bet – mūsu tulkotāji ir kļūdījušies – izrunā šo vārdu banāli: Ford. [* - Tā kā latviski rakstnieks, cik zinu, nav tulkots, tad varbūt vērts, saskaņā ar izrunu turpmāk tā arī rakstīt, nesekojot krieviskajam Ффорде – t.p.]
Zēnam bija dzīva un koša iztēle un grāmatu lapu maģija viņu piesaistīja daudz vairāk, nekā skolas programma: mācību stundās viņš, nevis klausījās skolotājā, bet gan lielākoties vērās logā, klaiņojot pa savām iedomātajām pasaulēm. Un tas neskatoties uz to, ka Dartingtonholas skola (Devonas grāfistē, Anglijā), kurā Fords tika sūtīts mācīties, tika uzskatīta par vienu no pašām progresīvākajām valstī, jo nepārslogoja audzēkņus ar pārlieku zubrīšanu un garlaicīgām lekcijām.
Pirmā grāmata, kas patiešām dziļi iespaidoja Džasperu, bija “Alise Brīnumzemē”. Vēlāk mīļāko grāmatu saraksts papildinājās ar Kurta Vonnegūta “Lopkautuvi Nr. 5”, Džozefa Hellera “Āķi 22” un Džeroma K. Džeroma “Trīs laivā, neskaitot suni”.
Vēl mācoties skolā, Džaspers sapņoja par darbu kino. Kad viņam palika divdesmit gadu, sapnis piepildījās: sācis strādāt kā kurjers, viņš beigās kļūst par operatora asistentu, bet pēc tam, ieguvis pieredzi, arī par operatoru. Filmas, kur, meklējot cītīgāk, var atrast arī rakstnieka uzvārdu, ir – bondiāne “Zeltacs”, vēsturiskā drāma “Marķīza de Sada spalva” un piedzīvojumu filma “Zorro maska”. Bet no darba brīvajā laikā Džaspers nodarbojās ar rakstniecību – lūk, pie kā var novest bērnības lasīšana bez stājas. Sākumā viņš sacer stāstus, pēc tam mēģina sakrustot detektīvu ar bērnu pasakām. Bet tad nejauši izdomā varoni ar jocīgu vārdu Ceturtdiena Nākamā (Thursday Next). Izrādās, ka šo vārdu Fordam ir “uzdāvinājusi” māte, kurai esot bijusi savāda maniere sacīt, nevis “nākošā ceturtdiena” - next Thursday, bet gan – vārdus liekot otrādi. Lai gan fani šeit bieži saskata arī aluziju ar Gilberta Čestertona “Čilvēku, kas bija Ceturtdiena”.
Ceturtdien – pēc lietus.
Sākumā rakstnieka rīcībā nebija nekas cits, kā tikai noslēpumainais vārds. Džaspers uzreiz nodomāja, ka tas būs sievietes vārds, un sāka spriest: “Kādu gan sievieti varētu tā saukt? Varbūt, ka viņa strādā policijā? Taču tad tai ir jābūt pavisam neparastai policijai...” No vārda un sen auklētas sižeta idejas par Džeinas Eiras nolaupīšanu no tāda paša nosaukuma Šarlotes Bronte romāna arī izauga romāns “Džeinas lieta jeb nežēlastības Eira” [The Eyre Affair ].
Taču pagāja desmit gadi, līdz romāns tika publicēts. Pa šo laiku Fords paguva saņemt 76 atteikumus no dažādām izdevniecībām. Beigu beigās viņš atrada aģentu, kuru izdevās pierunāt izlasīt romānu. Pirmais lasītājs bija sajūsmā – un no šī brīža ziņa par jaunu, fenomenālu grāmatu izplatījās grāmatizdevēju vidū, kamēr beidzot Džasperam nepiezvanīja no izdevniecības Hodder & Stoughton... Notika tas 2001. gadā.
Desmitām slavinošu recenziju un labi pārdošanas rezultāti prasīja papildināt tirāžu, atkārtoti izdevumi (uz šo laiku tie jau pārsnieguši skaitli 20) un, protams, turpinājumi: “Skrien, Ceturtdiena, skrien jeb Cietais iesējums” (Lost in a Good Book , 2002.), “Bojā gājušo sižetu slēptuve jeb Ģenerāļu marš” (The Well of Lost Plots , 2003.), kā arī krieviski vēl netulkotās grāmatas: Something Rotten (2004.), First Among Sequels (2007.) [Nosaukumus varētu tulkot kā: “Kaut kas ir sapuvis Dāņu karaļvalstī” un “Pirmais starp sikveliem”]. “Dženas lieta” pamanījās iekļūt New York Times bestselleru desmitniekā jau pirmajā nedēļā, kad grāmatu sāka pārdot ASV. Uz Ceturtdienas Nākošās piedzīvojumu panākumu viļņa Fords pamanās izdot arī savu agrīno, stipri pārstrādāto romānu par Pasakaino noziegumu izmeklēšanas nodaļu - “Izēstās olas noslēpums jeb Oliņboliņa nāve” (The Big Over Easy , 2005.). To uzņem ar mazāku sajūsmu, taču pietiekami, lai autors iedvesmotos uz turpinājumu.
Panākumi atļauj Džasperam beidzot pamest kino un kļūt par profesionālu rakstnieku. Tagad Fords dzīvo Velsā, kopā ar sievu un četriem bērniem. Viņa hobijs ir aviācija: viņa personīgajā angārā atrodas divplāksnis DH 82 Tiger Moth un rakstnieks to regulāri paceļ gaisā. Fords aktīvi uztur sakarus ar faniem vai ffaniem, kā viņi paši sevi sauc. Viņš uztur vairākus saitus, kas veltīti viņa atsevišķiem grāmatu cikliem un pat izdomātām organizācijām, tādām kā Tektīvi-intruzīvo valsts aģentūru tīkls un “Goliath”, kā arī raksta mikroblogu Twitter tīklā: http://twitter.com/jasperfforde
Spēle ar klasiku.
Kur ir Džaspera Forda popularitātes atslēga? Kāpēc detektīva sajaukums ar alternatīvo vēsturi, kas atšķaidīta ar no bērnības zināmo skolas klasiķu tēliem, ir kļuvusi angliski runājošā pasaulē praktiski par par kulta parādību, iegūstot uzticamu fanu leģionus?
Pirmkārt, starp šiem faniem ir daudz tādu pašu “grāmatu tārpu” kā pats Fords. Viņiem kā balzams dvēselei ir “grāmatcentrētā” alternatīvā pasaule, ko izdomājis rakstnieks, tāpat kā atsauksmju un aluziju kalns un klasisko un ne tikai literatūru. Tikai tiem, kas ir lasījuši Emīlijas Bronte “Kalnu aukas”, būs skaidrs, kāpēc “ketrinistu” partija sapņo nogalināt romāna galveno varoni Hitklifu. Un tikai nedaudzi atcerēsies, kas tas tāds Godo, kuru visu laiku gaida, bet nekādi nevar sagaidīt Belletricijas darbinieku sanāksmē.
Otrkārt, rakstniekam ir izdevies viegli savienot nesavienojamo: viņa alternatīvajā Britānijā darbojas hronosardze, kas aizņemta ar ceļojumiem laikā, zinātnieki atdzīvina sen izmirušus dzīvniekus, bet daži cilvēki, to starpā arī Ceturtdiena Nākamā, māk ieiet grāmatu realitātē. Viena kāja te, otra tur – ka tikai ne tā: viss šis mikslis no dažādām sastāvdaļām nav izdomāts tikai kā anturāža – visam ir sava loma šajā samudžinātajā sižetā un katras grāmatas finālā visi savlaicīgi sakārtie ieroči izšauj, varat nešaubīties.
Treškārt, Fords ir pamatīgs humorists un indīgs satīriķis. Viņa galvenie mērķi ir politika un masu kultūra, viņš tik nāvīgi izsmej, piemēram, kādu idiotisku šovu televīzijā, ka nav skaidrs, kāpēc tā radītāji vēl līdz šim nav sadeguši no kauna. Ne velti Britu salu galvenais humorists Terijs Pračets ir sajutis Džasperā Fordā radniecīgu dvēseli. Abu humors nereti ir veidots uz vārdu spēlēm un abiem ļoti ir paveicies ar to tulkotājiem krievu valodā: grāmatu draiskais gars ir ticis pārcelts vareni.
Džaspera Forda galvenais noslēpums ir apstāklī, ka viņš pat necenšas likties nopietnāks, viņš nepretendē uz dvēseļu pavēlnieka lomu. Viņš mierīgi atzīst, ka raksta izklaidējošu literatūru. Tikai ļoti kvalitatīvu. Un tas droši vien ir loģiski: Forda grāmatu lasīšana ir lieliska intelektuāla izklaide, bet pēc atbildēm uz mūžīgajiem jautājumiem jāgriežas pie klasikas, kuru daudzi no jauna ir iemīlējuši pateicoties Ceturtdienai Nākamai.
Tas bija Aleksandras Koroļovas raksta tulkojums no žurnāla “Mir fantastiki” 2010. gada maija numura.
Noderīgas saites:
http://www.thursdaynext.com/index2.html