Trīs aizturētie

1972.gada 25.jūnijā Dņeproderžinskā atzīmēja Jaunatnes dienu. Pilsētnieki staigāja pa ielām, izlaiduma klašu skolēni gatavojās izlaiduma ballēm. Svētku laikā milicijas patruļas īpaši bieži aizturēja par daudz iedzērušus pilsoņus – tajos gados visus, kuri nebija skaidrā, sūtīja uz atskurbtuvēm ar speciālu automašīnu. Nekļuva par izņēmumu arī šī diena.

Daudzos avotos teikts, ka divi jauni miliči – seržants Leonīda Vinogradovs un Jurijs Koļesņiks – aizturēja trīs vīriešus, kuri priecājās kāzās un bija devušies uz veikalu pēc alkohola. Viktors Čukaņs, tās dienas notikumu aculiecinieks, kurš sēdēja iecirknī par līdzdalību nekārtībās, pat nosauc veikala atrašanās vietu – pie Celtnieku pils. tur it kā dežurēja atskurbtuves darbinieki.

Dienesta izmeklēšanas, kuru veica Dņepropetrovskas novada IeM pēc traģēdijas, materiālos pausta cita informācija. Tur teikts, ka specautomobilim vajadzēja nogādāt un iztirpināt trīs cilvēkus, kuri jau atradās dažādās milicijas nodaļās. No pilsētas vadības daļas savāca Pjotru Maiorenko (54 gadi), no līnijdaļas – Saveliju Kuropatkinu (49 gadi), bet no Rūpnīcas RUVD – Valentīnu Laņinu. Pēdējam, iespējams draudēja daudz nopietnāks sods par 15 diennaktīm: viņš tika aizturēts dzēruma stāvoklī mēģinot aizdzīt automobili.

Dzīvi sadegušie

Visi trīs izrādījās specautomobiļa kravas nodalījumā. Ar viņiem vajadzēja braukt seržantam, taču pēc tam kā miliči nolēma apstāties un padzerties ūdeni, viņš pārsēdās kabīnē. Vadītājs pārkāpa instrukciju: pēc noteikumiem kravas nodalījumā nevajadzēja būt nekam, bet viņš tur bija atstājis kannu ar benzīnu.

Kad mašīna kustējās pa Ļeņina prospektu, kravas kastē notika uzliesmojums. Tā iemesls palicis nezināms. Dienesta izmeklēšanā tika pieminēts, ka mašīnā sēžoties Valentīnam Laņinam rokās esot bijušas šķiltavas. Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniekam Kuzņecovam ziņoja, ka viens no aizturētajiem izlaistīja benzīnu vēloties nobiedēt miličus. Ir versija, ka benzīna garaiņi uzliesmoja tādēļ, ka kāds esot vēlējies uzsmēķēt.

Mašīna apstājās. Miliči izleca un mēģināja atvērt durvis. Viņiem palīdzēja cilvēki, kuri atradās netālu. Taksisti lauza durvis ar laužņiem. Koļesņiks paspēja izvilkt no sānu nodalījuma Pjotru Maijorenki, kurš nomira slimnīcā nākamajā dienā. Divi citi aizturētie gāja bojā uz vietas.

Pūļa naids

Sapucējušies cilvēki bija šokēti no notiekošā. Par to, kas notika tālāk, atkal raksta dažādi. Dienesta izmeklēšanas materiāli liecina, ka miličus satrakotais pūlis gandrīz vai nosita uz vietas neskatoties uz to, ka viņi bija saņēmuši apdegumus un no visiem spēkiem mēģināja izglābt cilvēkus. Tomēr aculiecinieki, kuru vidū bija arī Čukaņs, runā, ka milicijas darbinieki aizbēga no notikuma vietas uzreiz, un tieši tas satrauca pilsētniekus. Tamlīdzīgu versiju izteica arī priekšsēdētāja vietniekam Kuzņecovam.

Mašīnu apgāza un vēlreiz aizdedzināja. Saglabājušās liecības par to, ka atbraukušo ugunsdzēsības mašīnu sapulcējušies nepielaida degošajai “piltuvei” apraujot ugunsdzēsības šļūtenes.

Milicijas priekšniecība nepaspēja ātri noreaģēt. Priekš tam, lai apskatītu mašīnu, bija nepieciešams atrast prokuratūras dežurējošo darbinieku, ko ne uzreiz izdevās izdarīt. Pa to laiku sašutums pieauga – uz mašīnas uzkāra apdegušo apģērbu, pieāķēja autoinspekcijas kravas mašīnai un aizveda uz Dzeržinska laukumu.

Sadusmotie pilsoņi pa ceļam piekāva visus miličus formas tērpos, kuri viņiem pagadījās. Cilvēki gribēja saņemt atbildes uz jautājumiem, kurš ir vainīgs notikušajā un kā viņi tiks sodīti. Neviens negrāva veikalus, tieši otrādi – pie tiem izveidojās piketi marodierisma novēršanai.

Daži aizgāja uz Rūpnīcas rajona milicijas nodaļu. No ēkas iznāca dežurējošais virsnieks un izšāva no dienesta ieroča. Viņš šāva pa ceļa pārsegumu, taču šāviena skaņa apturēja pūli. Pēc tam milicis teica, ka nākamais šāviens būs uz nošaušanu. Cilvēki nezināja, ka jau parādījusies pavēle “nešaut”, un atkāpās. Daļa aizgāja mājās, citi devās uz Dzeržinska laukumu, kurp jau bija aizgājusi tautas pamatmasa.

Pilsētas izpildkomitejas “ieņemšana”

Nonākuši laukumā, cilvēki sāka apmētāt Dņeproderžinskas izpildkomitejas ēku ar akmeņiem un mietiem. Priekšsēdētāja vietnieks Kuzņecovs, kurš bija atbraucis uz nekārtību vietu, vēlāk stāstīja, ka protestējošo vidu bija daudz piedzērušos. Daži ielauzās ēkā, taču nezināja, ko darīt, un izskrēja laukā.

Tauta kliedza “Kauns!”, svilpa, atbalstīja tos, kuri sita logus. Vēlāk viņi teica, ka pie sapulcējušamajies iznāca pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Ktitarevs, taču ar viņu neviens nevēlējās runāt, bet sejā viņam kāds iesvieda degošu izsmēķi. Citi gan atcerējās, ka neviens no varas pārstāvjiem uz pārrunām neiznāca.

Nedaudz samazināt notikumu intensitāti izdevās metalurgu kolonnai bijušā partizāna Volobujeva vadībā. Strādnieki sāka pierunāt protestētājus izklīst un bīdīja viņus prom no ēkas. Pie viņiem sapucējušies attiecās labi, un daži ieklausījās lūgumos.

Uz pilsētas nodaļu!

Daļa klātesošo aizgāja pa mājām, citi palika skandēt “Kauns!”, bet galvenā masa kustējās virzienā uz GOVD ēku. Taču uz to laiku no apgabala centra bija ieradusies Iekšējā karaspēka vienība. Jaunatne nojauca pilsētas slimnīcas žogu, sāka ēkas ieņemšanu: pūlī izplatījās baumas, ka tur atrodas netaisnīgi aizturētie. Tomēr milicijas ēkā ielauzties vairs neizdevās: pret cilvēkiem tika piemērota asaru gāze, viņus sita ar karavīru jostām ar sprādzēm.

Karavīri, kuri bija ieradušies pilsētā, brauca kravas mašīnās un šāva uz visām pusēm no automātiem. Šāvieni bija ar tukšām patronām, taču no tā ne mazāk briesmīgi. Dumpis tika apspiests. Dažus aizturēja uzreiz.

Atpazīšana un tiesa

Visu protestu fotografēja KGB darbinieki. Šīs fotogrāfijas daudzējādā ziņā kļuva par galveno liecību lietā. Galvenos aktīvistus aizturēja diennakts laikā. Tika sastādīti to saraksti, kuri neieradās darbā vai kuriem bija zilumi un citas kautiņa pēdas. Dažus desmitus cilvēku tāpat aizturēja, taču drīzumā atlaida.

30 augustā notika tiesas sēde. Apsūdzēto bija desmit. Visi viņi saņēma soda termiņus no 5 līdz 15 gadiem. Tiesa neņēma vērā ne mazgadīgu bērnu esamību, ne invaliditāti (vienam no apsūdzētajiem nebija labās roka), ne dažu uz apsūdzēto sola izrādījušos jaunos gadus.

Viens no apsūdzētajiem – Virko – saņēma septiņus gadus stingrā režīma kolonijā par to, ka izkliedza draudus, piesauca pūli doties pie ēkām laukumā, skandēja “Kauns!”. Daudziem citiem nozieguma sastāvs tāpat neatbilda saņemtajam sodam.

Nereti raksta par to, ka miliči, kuri veda traģiski bojā gājušos cilvēkus, izbēga no soda. Taču tas nav tā. Viņi tika atlaisti, nodoti tiesai un saņēma pa astoņiem gadiem brīvības atņemšanu. Pazemināti amatā bija arī tie, kuri tolaik ieņēma vadošos amatus.