Pero Baiso stāstiņu šausmu avoti
Šarls Pero piedzima 1628.gada 12.janvārī Parīzes parlamenta advokāta ģimenē. Vecāki nebija muižnieku kārtas, taču izglītoti un, domājams, diezgan brīvdomīgi, jo līdztekus ikdienā uzdoto mājas darbu atprasīšanai un pārbaudīšanai pieļāva arī bērnu viedokļa izteikšanu. Vēl vairāk, Šarlam pagalam bija apnikusi koledža un viņš nolēma turpināt izglītību pašmācības ceļā, vecāki neiebilda. Zēns pats sastādīja māc1ību plānu; lasīja ant1iko autoru darbus latīņu un grieķu valodā, studēja vēsturi. Reiz, pēc daudziem gadiem, viņš pats izteicās: ja kaut ko dzīvē ir iemācījies, tas noticis tikai šajos trīs pašmācības gados. Vecākais brālis Klods kļuva par slavenu arhitektu (viņš ir Luvras Austrumu fasādes autors), bet pats Šarls – par Francijas Akadēmijas locekli, finanšu ministra Kolbēra labo roku, daudzu odu un poēmu autoru. Tomēr ne jau šo sacerējumu un nopelnu dēļ viņa vārds zināms visā pasaulē. Slavu viņā ieguva ar pasakām.
Šos Pero darbus nez vai varētu saukt par labestīgiem. Ļoti apšaubāmi, ka to oriģinālversijas kāds lasītu priekšā bērniem pirms gulētiešanas, jo Sarkangalvīte un vecmāmiņa pasakā dzīvas nepaliek, bet Īkstīti un Apburto Princesi gaida tādi pārbaudījumi, ka reti kurš šausmu trilleris var turēt līdzi! Kāpēc tādas šausmas? Tāda bija 17.gadsimta Francijas (un ne tikai tās!) ikdiena: Šarls Pero pats pārcieta trīs mēra epidēmijas, bads nabadzīgos zemniekus un pilsētniekus bieži vien padarīja līdzīgus plēsīgiem zvēriem un iznīdēja jebkādus priekšstatus par cilvēcību, savukārt dižciltīgo dzimtās, kur parastas bija laulības starp asinsradiniekiem, nereti dzima pēcnācēji ar smagām garīgām kaitēm, kas izpaudās perversās un sadistiskās tieksmēs. Tolaik gandrīz visas slimības ārstēja ar asinsnolaišanu, ko pacients varēja neizturēt, jo mediķi darba instrumentus nesterilizēja. Ja bija sastrutojis zobs un sapampuma vietas pārgriešana nekādu atvieglojumu nesniedza, sirdzējam izrāva ne tikai slimo zobu, bet arī pāris līdzās esošo (ne velti Francijas karalim Luijam XIV vēl pirms pusmūža bija izrauti visi zobi un pieri rotāja rētas no vēnu atvēršanas!). šarla sieva Marī iemiga mūžīgā miegā, kad viņai bija tikai 24 gadi, jo ārsti viņai parakstīja pārmēru stipras miega zāles... pret drudzi. Baisu stāstu sižeti nebija tālu jāmeklē!
Šarls Pero rakstīja pasakas. Lai izglītotu un pamācītu laikabiedrus – katras pasakas beigās ir morāle dzejā. Pasakas viņš neizgudroja pats, tās bija saklausītas dzīves laikā, lasītas senās grāmatās un nedaudz apstrādātas. Ne vienai vien lasītāju paaudzei tās lika stingt asinīm dzīslās un drudžaini pāršķirt lappuses.
Apburtā princese
Visiem zināmajā variantā princis modina apburto skaistuli no simtgadu miega ar skūpstu. Oriģinālajā variantā skūpsta nav, princesi pamodina ciešs skatiens. Pero pasakas princis uzreiz pamana, ka dusošā skaistule tērpusies ļoti vecmodīgi, jo viņas tērpam ir stāva apkakle. Pirmie atmodinātās daiļavas vārdi ir šādi: „Ak, tas esat jūs, princi? Cik gan ilgi jūs likāt uz sevi gaidīt!” Tālāk viss rit lieliski – mīlestība, kāzas, taču tad princim jādodas karā un jāatstāj sieva un bērni mātes karalienes gādībā. Viss būtu labi, ja vien karaliene, prinča māte, nebūtu no cilvēkēdāju dzimtas. Zinot mātes noslieces, princis labu laiku izvairās viņai rādīt savu ģimeni, bet, kad jāiet karā, neko darīt!
Karaliene nolemj vispirms notiesāt bērnus, jo tie šķiet garšīgāki, un pēc tam arī vedeklu. Kalpiem mazo ir žēl, tādēļ viņu vietā karalienei pagatavo un iemāna jēra gaļu, to uzdodot par mazbērnu kotletēm. Arī apburtā princese izkuļas sveikā un netiek apēsta.
Pero pasakas sižeta saknes meklējamas laikmetu dzīlēs. Viens no senākajiem tā pierakstiem attiecās uz Itāliju 17.gadsimta sākumā. Šajā versijā skaistuli sauc par Tāliju; viņa sadur pirkstu kādā nomaļā meža namiņā, kur pēc simt gadiem viņu uziet svešzemju karalis, kam gadījies tajā pusē medīt. Ieraugot dusošo skaistuli, viņš pat netērē laiku ar bučošanos un uzvedas nebūt ne pēc bruņniecības kodeksa (itāļu pasakā teikts – noplūca mīlas augļus). Pēc kāda laika Tālija dzemdē dvīņus un pamostas, jo viens no dvīņiem, sācis zīst viņas pirkstu, nejauši atbrīvo to no iestrēgušā burvju dzeloņa. Tūlīt pat, kur gadījies, kur ne, karalis atkal ir klāt (droši vien, lai atkal plūktu mīlas augļus!). taču izrādās, ka karalis ir precēts vīrs un viņa sieva – dāma ar kanibāliskām tieksmēm. Te, līdzīgi kā Pero variantā, dāmai rodas vēlme notiesāt bērnus un likvidēt sāncensi, bet notikumi pavēršas pret ļauno karalieni un beigās mīlētāji ir kopā. Šeit vietā senais teiciens – kas guļ, tas negrēko.
Pelnrušķīte
Laikam gan neviena cita pasaka nav bijusi tik daudz interpretēta kā Pelnrušķīte, nemaz nerunājot par neskaitāmajām literārajām versijām (jāatceras kaut vai burvīgā Baženas Ņemcovas Trīs riekstiņi Pelnrušķītei). Tomēr arī šajā jaukajā stāstā netrūkst asiņu un nežēlības: lai iedabūtu kāju sasodīti mazajā kurpītē, mātesmeitas ir gatavas likt darbā rīvi un nazi (brāļu Grimu variantā nošķeļ pēdu un pirkstu). Pero pasakā Pelnrušķīte ir maiga un piedodoša – netur ļaunu prātu un vēl izprecina māsas augstmaņiem, toties brāļu Grimu Pelnrušķītē visi saņem pēc nopelniem – kad kāzu procesija dodas uz baznīcu, baloži izknābj ļaunajām māsām acis.
Pero pasaku varoņi aprakstīti kā autora laikabiedri – mātesmeitu balles kleitas šūdinātas pēc pēdējās modes, bet prinča pils ļoti atgādina Versaļu. Tādēļ šķiet dīvaini, ka cilvēks, kurš labi orientējās modes niansēs, apaviem izvēlējās tik nepiemērotu materiālu kā kristāls. Izrādās, sākumā Pelnrušķīte āvusi kājās kurpītes ar kažokādas apdari; franču valodā ar vair senāk apzīmēja sabuļa vai sermuļa kažoku. Iespējams, vēlāk radās kļūda un tekstā parādījās līdzīgais vārds verre – stikls. Tā Pelnrušķīte tika pie neierastajiem apaviem (jāpiebilst, ka arī brāļi Grimmi bijuši visai oriģināli, piešķirot Pelnrušķītei zelta kurpītes).
Sarkanalvīte
Ilustrācijās senajos franču pasaku izdevumos attēlota nevis maza meitenīte apaļiem vaidziņiem, bet jau labi noaugusi jaunkundze. Vilks nezin kāpēc neuzbrūk viņai mežā, bet izdibina par nodomu apciemot vecmāmiņu un tad sagaida meiteni viņas mājās – ar apēstās vecmāmiņas aubi galvā un naktskreklu mugurā.
Pero sniegtā morāle pasakas beigās visu izskaidro: meži ir pilni visvisādu vilku. Bet bīstamākie ir tie, kas ar saldiem glaimiem apdraud jaunavas godu. Tāpēc vieglprātīgo un lētticīgo Sarkangalvīti vilks apēd. Brāļu Grimmu pasaka beidzas citādi – Sarkangalvīte ar vecmāmiņu tiek izvilktas no vilka vēdera, bet nelaimīgo plēsēju piebāž ar akmeņiem un noslīcina. Šajā gadījumā morāle ir pilnīgi cita: vilkiem jāturas pa gabalu no mazām meitenēm, jo aiz nevainīgas un naivas ārienes var slēpties viltība.
Zilbārdis
Apburtā princese, Pelnrušķīte un Runcis zābakos ir caur un cauri pasaku tēli, taču šausminošajam sievu slepkabam Zilbārdim ir vismaz divi pilnīgi reāli prototipi. Viens no viņiem, barons Žils de Rē, dzīvoja 15.gadsimtā, bija Žannas d’Arkas līdzgaitnieks Simtgadu karā un 25 gadu vecumā izpelnījās Francijas maršala posteni. Nepatikšanas sākās, kad viņš, aizrāvies ar alķīmiju, centās iegūt Filozofu akmeni, kā arī, acīmredzot, lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, mēģināja svinu pārvērst zeltā. Tā kā viņš bija iedzīvojies lielos parādos un starp viņa kreditoriem bija arī garīdznieki, pie lietas ķērās inkvizīcija. Šī institūcija laiku nekad netērēja velti, tādēļ pēc kārtīgas spīdzināšanas barons atzinās, ka savas pils pagrabos mocījis, seksuāli izmantojis un pat upurējis sātanam 140 bērnu. Rē sodīja ar nāvi par burvestībām un sakariem ar sātanu, 1440.gada 20.oktobrī sadedzinot uz sārta Nantes galvenajā laukumā (tiesa, pirms sārta viņam tika izrādīta žēlsirdība par atzīšanos – viņu nožņaudza). Laika gaitā briesmīgā barona tēls folklorizējās – viņš ieguva zilu bardu un nomocīto bērnu vietā uzradās sievas. Patiesībā de Rē bija precējies tikai vienu reizi, bērnu mirstīgās atliekas pils pagrabos neviens tā arī neuzgāja, atzīšanās tika panākta ar spīdzināšanu, bet visi lielākie kreditori ieguva barona plašos valdījumus. 1992.gadā (labāk vēlāk nekā nekad!) īpaša komisija pārskatīja de Rē lietu un tika pasludināts verdikts – nav vainīgs! Otrs Zilbārža prototips, Anglijas karalis Henrijs VIII, patiešām bija nasks uz sievu mainīšanu: no vienas viņš šķīrās, no citas atpirkās, viena mira dzemdībās, bet divām nocirta galvas. Tikai pēdējai sievai izdevās šo laulību pārdzīvot puslīdz mierīgi.
Pasakā Zilbārdis uztic jaunajai sievai atslēgu no zāles, kurā tā nekādā gadījumā nedrīkst ielūkoties. Protams, aizliegums tiek pārkāpts, un izrādās, ka noslēpumainajā telpā Zilbārdis eksponējis noslepkavotās sievas. Tikai pēdējā mirklī jaunajai trofejai izdodas paglābties no sadusmotā vīra zobena cirtiena. Pasakas izskaņā pievienotajā morālē Pero vēršas ne tik daudz pret sadistiskiem vīriem kā pret sievu ziņkārību, sak, kas tik’ nenotiek, ja bāž savu degunu, kur nevajag!
Grimmu negaidītā slava
Jākobs Grimms nāca pasaulē 1785.gada 4.janvārī, bet Vilhelms – 1786.gada 24.februārī. kopš agras bērnības brāļus saistīja cieša draudzība, kas turpinājās līdz pat mūža galam. Viņi gandrīz nekad nešķīrās un visu laiku dzīvoja kolā, arī tad, kad Vilhelms 1825.gadā apprecējās. Kad 1805.gadā Jākobam bija jādodas uz Parīzi, brāļi tik slimīgi izjuta otra prombūtni, ka nozvērējās nemūžam vairs nešķirties. Jākobs pat attiecās no diplomātiskās karjeras un vēlāk arī no profesora vietas Bonnas universitātē, jo tas nozīmētu pamest Vilhelmu vienu.
1830.gadā brāļi devās uz Getingenes universitāti, kur Jākobs mācīja vācu literatūru, bet Vilhelms sākumā bija bibliotekārs, vēlāk – profesors. Taču pēc septiņiem gadiem brāļus no Getingenes izsūtīja, jo viņi bija uzdrošinājušies protestēt pret jaunā Hannoveres karaļa veikto konstitūcijas atcelšanu. Visās vācu zemēs cilvēki vāca ziedojumus, lai bez darba palikušajiem Grimmiem nebūtu jāmirst badā. Ar draugu palīdzību viņi saņēma pasūtījumu vācu valodas skaidrojošās vārdnīcas veidošanai un mazliet vēlāk arī darbu Berlīnes universitātē, kur abi strādāja līdz mūža galam.
1812.gadā Kaselē dzīvojošos Grimmus apciemoja rakstnieks Ahims fon Arnims. Viņa vērtējumam brāļi nodeva lērumu manuskriptu – stāstus, dzejoļus, apcerējumus, teiksmu pierakstus un arī pasakas. Stāsta, ka Arnims tā aizrāvies ar lasīšanu, ka pat nav ievērojis pa galvu lēkājam kanārijputniņu, kas mēģinājis cirtās iekārtot ligzdu. Grimmi bija ļoti pārsteigti, ka viņu aizrāvušas tieši pasakas, nevis kas cits no piedāvātā rokrakstu klāsta. Arnims arī ieteica izdot grāmatu. Sešpadsmit eksemplāru, kas no pirmā izdevuma saglabājušies līdz mūsdienām, ir pasludināti par UNESCO cilvēces dokumentāro mantojumu. Grimmu pasakas tulkotas 160 valodās, un neviena vācu rakstnieka darbi nav izdoti tik daudz reižu un tik lielās tirāžās.
Brāļi necerēja, ka pasaku izdevumam varētu būt komerciāli panākumi, tādēļ, lai grāmatiņa vispār ieraudzītu dienas gaismu, atteicās no honorāra. Arnims viņus pārliecināja, ka pierakstītās pasakas ir daudz vērtīgākas par naudu, ko ar tām varētu nopelnīt.
Grimmus arī pēla un kritizēja: dažiem viņu pasakas šķita pārāk rupjas un neliterāras, citi savukārt vainoja tautas garamantu parliekā piepucēšanā. Vēl kādi meklēja, no kā abi brāļi savas pasakas norakstījuši. Pasaku teicēji bija visdažādākie. Daudzas pasakas Grimmi pierakstīja paši, citas atsūtīja smalkas un izglītotas dāmas. Viena no teicējām bija Hesenes krodzinieka meita Doroteja Fīmane, kuras senči bija 17.gadsimtā no Francijas atbēguši hugenoti. Te arī izskaidrojums, kāpēc Pero un Grimmu pasakās atrodami radniecīgi tēli un sižeti. Dažas pasakas radās no literāriem avotiem: drosmīgais skroderzellis Septiņcirtis nācis no Martīna Montanusa 16.gadsimta sacerējuma, bet zeltmate Rapuncele (latviskotajā versijā – Salātlapiņa) bija Frīdriha Šulca 1790.gadā iznākušā romāna varone. Abi šie autori jau sen aizmirsti, taču viņu varoņi, ieceļojuši brāļu Grimmu pasakās, pieredz teju vai nemirstību.
Lai gan brāļu Grimmu pasakas bija pielāgotas lasīšanai bērniem, tajās netrūka šausmu un nežēlības: ļaunajai karalienei Sniegbaltītē jāvelk kājās nokaitētas dzelzs kurpes un jādejo, līdz tā nokrīt beigta; ragana nobaro Ansīti, lai varētu apēst, bet beigās brālis ar māsu ļauno veceni iešauj krāsnī.
Grimmi bieži vien uzsvēra pasaku autentiskumu. Viņi tik tiešām nogludināja lielākos asumus, bet neko īpaši nemainīja. Pasakās darbojās senais princips – aci pret aci, zobu pret zobu. Kristīgo piedošanu un lēnprātību tur atrast grūti.
Uzaudzis bibliotēkā
Vilhelms Haufs piedzima 1802.gada 29.novembrī Štutgardē Ārlietu ministrijas sekretāra ģimenē. Tēvs nomira, zēnam mazam esot, un māte ar bērniem pārvācās pie saviem radiem. Vectēva lielā bibliotēka kļuva par zēna lielāko vilinājumu, patvērumu un sapņu mājvietu.
Pēc baznīcas skolas beigšanas Vilhelms iestājās Tībingenes universitātē, kur studēja teoloģiju – ne jau tāpēc, ka bija reliģiozs, bet tādēļ, ka tā bija vienīgā nozare, kur iespējams saņemt valsts finansiālu atbalstu. 1824.gadā viņš ieguva teoloģijas un filozofijas doktora grādu. Par Haufa pirmo darbavietu kļuva barona Ernsta fon Hēgeļa nams, kur viņš bija mājskolotājs. Kopā ar barona ģimeni Haufam izdevās apceļot visu Vāciju un arī vairākkārt pabūt ārzemēs. Pirmās pasakas par Mazo Muku un kalifu Gandru viņš sacerēja tieši Hegeļa bērniem. Tajā pašā laikā iznāca arī viņa vēsturiskais romāns Lihtenšteins. Romantiska sāga no Virtembergas vēstures. Haufa laikabiedri romānu atzina par šedevru. Panākumu spārnots, viņš pameta mājskolotāja vietu un devās ilgā ceļojumā pa Vāciju, Franciju un Flandriju, savācot materiālus vēl diviem pasaku almanahiem.
1827.gadā Vilhelms Haufs kļuva par prestižā Štutgardes laikraksta Morgenblatt redaktoru, un nekas vairs nekavēja apprecēt māsīcu Luīzi, kura bija viņa mīlestība kopš agras jaunības un ar kuru viņš bija saderinājies jau vairākus gadus.
Lihtenšteins un aukstā sirds
Šie divi darbi – vēsturiskais romāns un pasaka – Haufam atnesa vislielāko slavu. Gan viena, gan otra sacerējuma sižets rodams autora dzimtajā Švābijā. Lihtenšteina darbība risinās Virtembergas hercogu pilī, kas autoram bija labi pazīstama kopš bērnības. No mazotnes viņš bija uzaudzis arī ar nostāstiem par Švarcvaldes meža gariem – Glāžvīriņu un Holandes Miķeli. Gan vēsturiskajā romānā, gan pasakā ir ne mazums baisu atgadījumu, kas saistīti ar reāliem 16.gadsimra notikumiem – Reformāciju un Zemnieku karu, kā arī ar burvestībām un maģiju, kas visai dabiski iekļāvās skarbā dižegļu novada ļaužu dzīvē. Romāns kļuva tik populārs, ka uz tā darbības vietām plūda sajūsmināto lasītāju pūļi. Galvenā varoņa pēctecis Virtembergas Vilhelms lika pili atjaunot neogotikas stilā, lai tā pēc iespējas vairāk atbilstu romānā aprakstītajai.
Pasaka Aukstā sirds stāsta par izvēli un sekām, ja savu karsto un mīlošo sirdi apmaina pret aukstu akmeni, lai iegūtu bagātību. Ogļu Pēteris izlūdzas milzim Holandes Miķelim turību apmaiņā pret savu sirdi. Jautrais puisis pārvēršas par briesmoni, kas pamet māti nabadzībā un ar pātagu nosit jauno un skaisto sievu. Bagātība, protams, laimi tā arī neatnes.
Mūžam jauns...
Brīdī, kad Haufa dzīve bija iegrozījusies laimīgās sliedēs – bija an slava, gan pārticība, gan mīļotā sieviete -, pēkšņi viss aprāvās. 1827.gadā, ceļojot pa Tiroli, viņš smagi saslima un nomira, būdams vēl pavisam jauns. Nākamos pasaku krājumus sakārtoja un izdeva Luīze pēc vīra nāves. Lai gan Haufs sarakstīja gan stāstus, gan parodijas par sava laika sentimentālo literatūru un viņa dzejas kļuva par vācu tautasdziesmām, pasaule viņu pazīst kā Pundura Gardeguņa, Ogļu Pētera, Mazā Muka un kalifa Gandra radītāju.