Taču tieši pēc šī rekorda Valjē un Opels sastrīdas, runājot par tālākajām izstrādēm. Pēdējais kā rūpnieks un finansists ir tēmēts gūt peļņu, bet inženieris-konstruktors gribēja iziet uz sava kosmiskā plāna nākamo etapu – radīt raķešu dzinēju, lai apgūtu gaisa telpu. Rezultātā viņu ceļi šķiras un attiecību pārtraukšana visvairāk atsaucas tieši uz Opeļa komandas darbību: tālākie eksperimenti superātras automobiļa radīšanā izrādās nesekmīgi.
Savukārt Makss Valjē turpina radīt efektīgu raķešu dzinēju. Automobiļa vietā tagad tiek izmantotas ragavas un 1929. gada 9. februārī braucienā uz Štarnbergera ezera izdodas sasniegt ātrumu 400 km/h.
Tie bija griesti pulvera raķetēm: tagad Valjē nolēma iet pa perspektīvāku ceļu – veidot raķetes ar šķidro degvielu. Tieši tādām nākotnē bija lemts pacelties kosmosā. Ģeniālais inženieris pat veica aprēķinus nākamajam starpplanētu kuģim, kas pārsteidzošā kārtā sakrita ar tiem parametriem, kas sekmīgi startēja pēc 40 gadiem...
Pirmais upuris.
Taču sākumā perspektīvās izstrādes bija jārekomendē uz zemes. Šoreiz inženierim palīdzību sniedza rūpniecības gāzu rūpnīcas īpašnieks Pauls Hailands. Rezultātā, 1930. gada 8. martā pirmais šķidrās degvielas raķešu dzinējs sasniedza jaudu 8 kgf.
1930. gada maija beigās Berlīnē bija jānotiek Aviācijas nedēļai, kas ļautu Maksam Valjē izstādes rāmjos Potsdamas laukumā parādīt vienu no viņa pēdējiem jaunumiem – uzlaboto raķešu dzinēju automobilim. Tajā kā dzinējs tika izmantots benzīna un šķidrā skābekļa maisījums. Mašīnu ar tādu dzinēju jau izmēģināja aprīļa vidū, taču dūmi no izplūdes caurules bija ar sarkanīgu nokrāsu – nesadega visa degviela un vajadzīgs bija smalkāks regulējums.
Naktī uz 17. maiju Valjē vadībā notika dzinēja ģenerālmēģinājums. Kad spiediens degšanas kamerā sasniedza vajadzīgo lielumu 7 atmosfēras, notika sprādziens. Acīmredzot metālā bija kāds defekts – no dzinēja apvalka izsita dažas šķembas, viena no tām trāpīja pa Valjē aortu – šajā mirklī viņš atradās vistuvāk vietai, kur dzinējs ieplaisāja. Spēcīgo asinsizplūdumu neizdevās apturēt, bet ārsti ieradās pārāk vēlu... Avīzēs daudz rakstīja par katastrofu. Maksu Valjē pat nosauca par „pirmo starpplanētu satiksmes upuri”.
„Bāka” fon Braunam.
Jāatzīmē, ka tieši Maksa Valjē ātruma rekordi radīja interesi par raķešu dzinējiem nākošajam mūsdienu vācu, bet pēc tam amerikāņu raķešbūves iesācējam Verneram fon Braunam. Vēl būdams 12 gadus vecs zēns, viņš mēģināja sekot savam elkam un piestiprināja rotaļu auto vairākas petardes un palaida to uz vienas no Berlīnes ielām. Par to gan viņš nokļuva policijā... Taču 1930. gadā, iestājies Berlīnes Tehniskajā Universitātē, viņš tūlīt pievienojas Starpplanētu sakaru biedrībai un pieslēdzas šķidras degvielas raķešu dzinēju izstrādei.
Var ar lielu varbūtību secināt: ja Makss Valjē paliktu dzīvs, tieši viņš pēc Hitlera nākšanas pie varas, visdrīzāk, vadītu militāro raķešbūvi un Fau-2 izstrādi fašistiskajā Vācijā. Pirmkārt, viņam vija daudz lielāka autoritāte un pieredze tehniskajos jautājumos kā Brauns, turklāt viņš bija vecāks par Braunu par 17 gadiem. Valjē ātrāk sāka nodarboties ar šķidro degvielu un viņam bija izstrādāta programma, kā to izmantot nākotnē. Otrkārt, viņa norīkošanai vadošā amatā garantēti būtu loma arī tam, ka viņam ir austriešu izcelsme – tāpat kā fīreram – viena izcelsme...
Taču vēsture izrīkojās savādāk un tieši fon Brauna vadībā tika realizēts Valjē sapnis par cilvēka lidojumu uz Mēnesi: šim mērķim tika radīta kosmisko kuģu „Apollo” sērija. 1969. gada 20. jūlijā astronauti Nils Ārmstrongs un Edvīns Oldrins pirmie izkāpa uz Mēness virsmas. Taču zinātniski pamatoja šo faktu tieši Makss Valjē, kurš pilnīgi varētu pat nodzīvot līdz tik nozīmīgai dienai – viņam tad būtu tikai 74 gadi.