Taču domāšanas oriģinalitātē un fantāzijā ar 64 gadus veco sīkrūpnieku no Arizonas Deividu Paizeru sacensties laikam nespēs neviens. Viņš svēti tic iespējai, ka kriogēni iesaldējot sevi, kādreiz varēs atdzimt no jauna, tāpēc novēlēja visus savus 10 miljonus dolāru – pašam sev, noformējot rindu vajadzīgo dokumentu un tagad mierīgi gaida savu nāvi. Pēc tam, kad Paizers patiešām izlaidīs garu, viņu tūlīt pat ievietos īpašā konteinerā ar šķidru slāpekli. Tur viņa mirstīgās atliekas pacietīgi gaidīs to dienu, kad mediķi atradīs iespēju visus iesaldētos atkal atdzīvināt. Bet, kamēr Deivids gaidīs atdzimšanu, viņa naudu un vērtspapīrus pārvaldīs galvotāja-kompānija. Un, ja patiesi tā, pēc kādiem gadiem simts medicīna sasniegs tādu līmeni, tad ar sakrātiem procentiem viņš droši varēs kļūt par vienu no bagātākajiem cilvēkiem uz planētas.
Pašlaik vairāk nekā divdesmit ASV štatos likums atļauj tā rīkoties ar savu īpašumu. Bet kriokonsrvācijas centru apakšzemes krātuvēs, kas ierīkotas pēc jaunākiem tehnikas sasniegumiem, atrodas vairāk nekā trīs simts amerikāņu mirstīgās atliekas, kas miruši ar ciešu pārliecību, ka kādā jaukā dienā atdzims atkal no jauna.
Starp citu, to firmu skaits, kas uzņemas rūpes par iesaldēto mantojumu, aug katru dienu. Minimālais īpašums, ar kuru var griezties pie tām, ir 25 tūkstoši dolāru. Savos reklāmas prospektos finansisti apliecina, ka pēc simts gadiem šī summa izaugs līdz 98 miljoniem. Piekrītiet, varēs kārtīgi padzīvot nākošajā reizē!
Vispār, kā rāda prakse, atgriezties no viņpasaules nav lemts katram. Uzņēmējs no Vermontas, Džons Boumens nomira, pirms tam apglabājis mīļoto sievu un divas meitas. Absolūti pārliecināts, ka viņpasaulē viņš tās satiks un kaut kādā veidā spēs atgriezties šajā pasaulē, viņš mantojumā noteica, ka viņa savrupmāja ir jāuztur pilnīgā kārtībā, gaidot viņa atgriešanos, un katru vakaru uz galda ir jābūt vēlām pusdienām. Boumens nomira 1891. gadā. Vēlās vakariņas viņa savrupmājā sāka beigt pasniegt tikai 1950. gadā, kad beidzās nauda, kas bija izdalīta mājas aprūpei un kalpotāju algām.
Paši bagātākie dzīvnieki.
Krievijā atstāt mantojumu mīļotajam dzīvniekam nedrīkst. Bet Eiropā un Amerikā viss ir pavisam citādi.
Pats bagātākais suns ir vācu aitu suns Ginters IV ar īpašumu 372 miljoni dolāru. Tik iespaidīgu summu suns mantoja no sava tēva Gintera III, kuram savukārt naudu atstāja saimniece, grāfiene Libenšteina. Tagad aitu sunim ir aizbildņi un pašam sava ārpilsētas māja. Toskānā, kā arī nekustināmie īpašumi Bahamu salās, Itālijā un Vācijā. Sunim ir šoferis un kalpotāji un viņš dievina ārpilsētas izbraukumus pa lauku apvidu personīgajā BMW ar nolaižamu jumtu. Reiz Ginteru pat sodīja ceļu policija par to, ka viņš sēdēja uz priekšējā sēdekļa. Nesen suņa aizbildņi iegādājās savrupmāju Floridā, kas agrāk bija piederējusi dziedātājai Madonnai.
Šimpanzei Kalu, kurai britu aristokrāte Patrīcija O'Nīla novēlēja visu savu īpašumu, ir 53 miljoni sterliņu mārciņu.
Bet pūdelis Tobijs Raimss mantojumā saņēma no savas īpašnieces Ellas Vendelas 15 miljonus dolāru.
Vēl viena astaina miljonāre ir klēpja sunītis Trabla Hemslija, kas pēc saimnieces, lielas nekustināmo īpašumu kompānijas un viesnīcu impērijas īpašnieces Leonas Hemslijas nāves, mantoja 12 miljonus dolāru. Mantojumā arī bija teikts, ka Trabla drīkst ēst tikai izmeklētu, dabisku tītara gaļu un svaigus dārzeņus, divas reizes mēnesī apmeklēt kosmetologu un reizi gadā braukt uz dziednieciskiem avotiem Šveicē.
Pašu bagātāko dzīvnieku vidū ir arī vaislas bullis Aberdīns Agnuss (personīgais kapitāls – 200 tūkstoši mārciņu), bruņurupucis Silverstouns (80 tūkstoši mārciņu) un papagailis Csoki (50 tūkstoši mārciņu).
Burbulis (tā tulkojumā skan Maikla Džeksona mīļākas šimpanzes iesauka) ir kļuvis par vienu pašiem bagātākajiem planētas pērtiķiem. Rūpīgais saimnieks savam mīlulim mantojumā ir atstājis 2 miljonus dolāru.
1985. gadā Maikls atveda izmēģinājuma dzīvnieku no onkoloģiskā centra Teksasā un nešķīrās no tā līdz deviņdesmito gadu vidum nevienu dienu. Burbulis apbraukāja kopā ar saimnieku puspasauli un runā, ka pat sāka visai labi attēlot slaveno Džeksona Mēness gaitu. Neverlendas muižā viņi ēda pie viena galda un gulēja vienā istabā, kur Burbulim bija sava gulta. Pazīstamais skulptors Džefs Kunss padarīja Burbuli nemirstīgu skulptūrā, kas tika pārdota par 6,5 miljoniem dolāru.
Taču ar laiku Burbulim sāka bojāties raksturs. Viņš kļuva agresīvs un dziedātājam nācās ievietot eksmīluli Floridas primātu centrā, kurā dzīvo 28 šimpanzes (galvenokārt pensionēti aktieri) un 14 orangutāni. Džeksons mīluli patversmē neapmeklēja, bet regulāri sūtīja viņam Dzimšanas dienā un Ziemassvētkos apsveikuma atklātnes. 2008. gadā viņš pat gribēja atzīmēt Burbuļa 25 gadu jubileju un uzaicināt uz to slaveno Čitu, kas filmējās “Tarzāna” filmās, un divus suņus-kinozvaigznes: Bendžiju un Lesiju. Taču darba lietas izjauca iecerēto.
Par savu tagadējo dzīvi Burbulis nesūdzas. Bijušais pop-mūzikas karaļa mīlulis mīl gleznot, skatīties televīziju un jāt uz jaunāko sugas brāļu mugurām. Varbūt pat vēl ko izgudros, kā nekā mantojumā saņemti divi miljoni!
Lielais Toronto derbijs.
Visdažādāko, ekscentrisku mantojumu atstājušo, cilvēku vidū čempiona godā tomēr ar visām tiesībām liekams kanādiešu advokāts Čārlzs Millars, kura pēdējā griba atstāja milzīgu iespaidu uz viņa dzimto pilsētu Toronto.
Čārlzs Millars nomira 1928. gadā un viņa testaments uzreiz kļuva par sensāciju. Viņš tajā pieminēja divus savus paziņas – tiesnesi un garīdznieku, kas bija visā Kanādā slaveni ar to, ka ienīda azartspēles. Viņiem viņš atstāja lielu paketi ar akcijām no kāda hipodroma. Bez tā, ka abi rezultātā saņēma ienākumus no azartspēlēm, viņi vēl automātiski – kā akcionāri – kļuva par žokeju kluba biedriem, ar kuru daudzus gadus bija cīnījušies.
Vēl pieciem saviem biedriem, principiāliem dzeršanas un alkoholisko dzērienu pretiniekiem, Millars novēlēja alus ražošanas kompānijas akcijas. Trim paziņām, kas viens otru nevarēja ciest tik ļoti, ka atteicās atrasties vienā un tajā pašā vietā, vienā un tajā pašā laikā, viņš novēlēja savu villu Jamaikā. Taču pats galvenais punkts bija milzīga naudas summa, kuru advokāts novēlēja “tai Toronto iedzīvotājai, kas desmit gadu laikā pēc manas nāves dzemdēs pēc iespējas vairāk bērnu”.
To, kas pēc tam notika pilsētā, nosauca par “Lielo Toronto derbiju”. Dzimstības uzliesmojums pilsētā bija fenomenāls. Rezultātā, 1938. gada 30. maijā, tieši desmit gadus pēc Millara nāves, pilsētas tiesa sāka izskatīt iesniegumus uz mantojumu. Divas dāmas, kas bija spējušas desmit gados dzemdēt desmit bērnus, tika diskvalificētas – izrādījās, ka ne visi bērni tikuši dzemdēti no viena un tā paša vīrieša, kā to bija prasījis Millars. Par pūlēm viņas dabūja mierinājuma balvu – 13 tūkstošus dolāru katra. Bet galveno balvu – 500 tūkstošus dolāru – sadalīja vienādās daļās četrām ģimenēm, kurās desmit gadu laikā bija piedzimuši pa deviņiem bērniem.
Pats, pats...
Pašu īsāko testamentu sastādīja 1967. gada 19. jūnijā vācietis Karls Taušs. Notāra klātbūtnē viņš pašrocīgi uz papīra lapas uzrakstīja tikai divus vārdus: “Visu sievai”.
***
Pašu garāko testamentu uzrakstīja Frederika Evelīna Stīlvela Kuka 1925. gadā. Mājsaimniece testamenta tekstu sacerēja 20 gadu laikā, daudzi, kas tajā laikā redzēja viņu kaut ko rakstām, domāja, ka viņa raksta romānu. Starp citu, visi, kas vēlāk bija spējuši izlasīt testamentu līdz galam, tiešām teica, ka to var lasīt kā īstu sieviešu romānu, kurā pieminēti un sīki aprakstīti dāmas daudzie draugi un ienaidnieki. Te vēl jāpiebilst, ka Kukas kundzei nemaz nebija liela bagātība un lieli īpašumi. Viņas nekustināmo un kustināmo īpašumu varēja saskaitīt uz pirkstiem.
***
Vislielāko aizvainojumu varēja just no austrālieša Frēnsisa Lorda testamenta, kas, uzrakstījis par visu, kas viņam pieder, visu novēlēja labdarības organizācijām, draugiem un kalpiem, beigās pieminot arī sievu. Viņai viņš mantojumā atstāja vienu šiliņu – lai viņa “nopērk tramvaja biļeti, aizbrauc kaut kur un noslīcinās”.
***
Par pašu dāsnāko testamenta sastādītāju var uzskatīt slaveno rakstnieku Robertu Lūisu Stīvensonu, kas uzdāvināja vienai no savām draudzenēm savu – Dzimšanas dienu. Dāma bija dzimusi 25. decembrī, Ziemassvētkos un viņas pašas svētkus visi parasti aizmirsa. Izmainot šo situāciju uz 13. novembri – rakstnieka Dzimšanas dienu, varētu šo situāciju mainīt, taču rakstnieka, “Bagātību salas” autora pēdējo gribu tiesa aizliedza izpildīt: Stīvensons nebija savas Dzimšanas dienas likumīgais īpašnieks, tāpēc nebija tiesīgs to kādam novēlēt.