-notiek mēģinājums sasniegt principā neiespējamu rezultātu (“pasaule bez narkotikām”, “godīga politika” un tamlīdzīgas programmas);
- ir “interešu konflikts”, kad individuāla vai grupveida Realitātes tuneļa robežās neeksistē tāds sistēmas gala stāvoklis, kad visas konfliktējošās puses ir sasniegušas iecerēto (piemēram, divi cilvēki cīnās par amatu, kas var tikt tikai vienam no viņiem – rezultātā, visas zaudētāja pūles palielina sociālo entropiju;
-ir “kļūdas tulkojumā”;
-apkārtējos tiek raidītas negatīvas emocijas (dusmas, sakaitinājums, skaudība, apvainojums).
Jēdziena “sociālā entropija” semantiskā spektra analīzi ir veicis arī V. Ribakovs. Konkrēti, romānā “Pavards tornī”, kā arī kritiskais materiāls par to.
Tā kā jebkura izdomāta pasaule “kaut kur” eksistē (kādā no Realitātēm, iespējamību telpā, galu galā, starp kolektīvās bezapziņas metaforām), ar to tiek pierādīts, ka socioloģijas galvenais uzdevums – izveidot pozitīvu nākotni bez entropijas – ir atrisināms.
“Eksistēšanas” apliecinājums ir viena no meta-vēstures teorēmām. No vienas puses, tas nozīmē, ka šī pasaule atstāj izmērāmu iespaidu uz esošo Realitāti, ielaužoties tajā ar attiecīgiem tekstiem, sapņiem, lomu spēlēm. Otrkārt, šī pasaule cenšas kļūt par esošo Realitāti un dažreiz patiešām par tādu arī kļūst. Sīkāk par meta-vēsturi var izlasīt tā paša Peresļegina grāmatā “Vēsture – meta-valodas un struktūru pieeja” un K. Maksija grāmatā “Iebrukums, kura nebija” (2001).
Vispār, ar to arī pilnīgi pietiek. Lielākais un vienīgais atombumbas noslēpums bija tas, ka tā eksistēja. Zeminfernālas sabiedrības teorijas galvenā problēma ir šādas sabiedrības iespējamība.
Cits jautājums, ka I. Jefremova piedāvātais pierādījums nav konstruktīvs, bet viņa romānu lapaspusēs apskatītās sociotehnoloģijas ir vai nu nepietiekamas, vai arī priekš mums neiespējamas. Jefremova tekstus var salīdzināt ar matemātisku aprēķinu, kas pārliecinoši pierāda, ka spārns, ko apņem gaisa plūsma, patiešām rada cēlējspēku. Šāds aprēķins, bez šaubām, pierāda, ka ir iespējams radīt lidaparātu, kas ir smagāks par gaisu, taču – pats par sevi – tas nepaskaidro, kā uzbūvēt lidmašīnu.
Bez tam, pierādījumi, kas doti “Andromēdas miglājā” darbojas tikai viena tipa civilizācijā, turklāt, mēs drīz to redzēsim – visai eksotiskā. Kā vienmēr, Civilizācija ir jāsaprot kā translators, kas savieno informatīvo telpu ar fizisko. Citiem vārdiem sakot, civilizācija ir dzīves veids, ko rada tehnoloģiju kopums un, ko ierobežo uzlikti, noteikti rāmji. Šajā nozīmē “Eiropas jeb rietumu civilizācija” ir orientēta uz “laiku” un tiek nostatīta pretī “austrumu” civilizācijai (“dao”) un “dienvidu” civilizācijai (“power”). Nav zināms, kāpēc no četrdesmit teorētiski iespējamām civilizācijām, ko var izdalīt ar parastu morfoloģisku analīzi, uz Zemes ir tikušas realizētas tikai trīs.
“Andromēdas miglāja” (un zināmā mērā, visas I. Jefremova daiļrades) kritiķi pareizi norāda, ka viņa personāži ir “caurejoši” [tas ir, standartizēti – t.p.] un attiecības starp viņiem – nedabiskas. Tomēr, tas netraucēja romānam pārdzīvot trīs laikmetus un tas joprojām ir pieprasīts. “Varoņi ir caurejoši, attiecības nedabiskas, psiholoģija sadomāta...”, taču, lasot romānu desmito reizi, asaras tāpat izspiežas no acīm, kā pirmajā reizē. “Gorn, jūs taču nemākat paukoties. Taču, kāpēc jūsu nemākulība ir tik vērta?”
Ir zināms, ka “var izdomāt visu, izņemot psiholoģiju”. Labi, bet – vai izskaitļot psiholoģiju var?
Atzīmēsim, ka vispār jau var, un tas ir viens no galvenajiem civilizāciju salīdzinošās sociomehānikas uzdevumiem.
Daudzas literārās pretenzijas pret “Andromēdas miglāju” var noņemt, ja mēs sākam saprast, ka romāna lappusēs ir attēloti autora izskaitļotas civilizācijas pārstāvji, kuru sociālā psiholoģija būtiski, kaut arī visai paredzami atšķiras no mums ierastās.
Vispirms, “Andromēdas miglāja” civilizācija nav orientēta laikā. Lai to saprastu, pietiek izskaitļot tās attīstības indeksu. “Tantras” ekspedīcija turpinājās apmēram divdesmit gadus. Kas pa šo laiku mainījās uz planētas Zeme? Acīmredzot, nekas, tāpēc ka zvaigžņu kuģa apkalpei pat nevajadzēja iziet nekādu “kultūras karantīnu”, lai vienādotu savu semantisko telpu, kas tika pievienota Zemei. (Ja paskatās dziļāk, pat cilvēki nav novecojuši – Erga Noora mīļotā sieviete Vēda Konga ir tikpat jauna, turklāt, ne tikai fiziski, kas būtu tradicionāli futuroloģiskajā fantastikā, bet pat psiholoģiski. Niza Krīta gan ekspedīcijas sākumā, gan beigās ir “jaunā astronavigatore”). Var izskatīt situācijas arī lielākos laika nogriežņos. “Tantru” no “Buras” šķir 85 gadi, taču abi ir vienas klases un iespēju zvaigžņu kuģi. Tas ir, protams, “Tantra” ir modernāka, jo pieder nākošajai sērijai un pārspēj “Buru” tikpat lielā mērā kā britu 1911. gada līnijkreiseris “Indefatigable” pārspēj “Invincible”, ko uzbūvēja divus gadus agrāk: par 4% garāks, par 10 % platāks, par 7% jaudīgāks...
Kosmisko pētījumu attīstības tempi “Andromēdas miglāja” realitātē var tikt apjausti no šādiem vienkāršiem apsvērumiem:
“Tantras” ekspedīcija ir 37. zvaigžņu. Kā likums, Zeme nesūta jaunas ekspedīcijas, kamēr nav atgriezusies iepriekšējā (vai ir iztecējis atgriešanās kontrollaiks). Ar tehniku, kas attēlota romānā, ekspedīcija nekādos apstākļos nevar ilgt mazāk par 10 gadiem. Tādejādi, cilvēces kosmiskā vēsture ilgst jau trīs ar pus gadsimtus, bet visdrīzāk – piecsimt gadu. Pa šiem gadsimtiem, laikmetiem un ērām vairāk vai mazāk (pēc S. Sņegova terminoloģijas) ir apgūta tikai pirmā kosmiskās tehnikas pakāpe. Tas ir L. Gorbovska “Tariels” ir desant-sigma-d-zvaigžņu kuģis un salīdzināšanai to izmantot nevar, taču blakus Lema “Neuzvaramajam” “Tantra”, kā saka, “neskatās”.
Pievērsīsim uzmanību, šajā sakarā, uz ārkārtīgi lēno kosmiskās ekspansijas gaitu – pēc četriem vai pieciem kosmiskās ekspansijas gadsimtiem līdz galam nav izpētīta pat Saules sistēma; tikai tiek apspriests jautājums par cilvēces kosmisko ekspansiju (ekspedīcija uz Arhenaru). Salīdzinājumā, A. Un B. Strugacku “Atgriešanās” realitātē jau otrā kosmiskā gadsimta laikā perifērijas iedzīvotāju skaits ir kļuvis vienāds ar metropoles iedzīvotāju skaitu.
Beidzot, izanalizēsim no civilizācijas paradigmu redzes viedokļa Tibetas piemēru, kas ir “Andromēdas miglāja” jēgas un sižeta centrs, un “Vērša stundas” tehnoloģiskais prologs.
No mūsu, tas ir eiropiešu, tas ir, uz laiku orientētās sabiedrības, redzes viedokļa, pēc šīs pieredzes, sūtīt “Gulbi” uz Arhenaru – ekspedīcijā bez atgriešanās – ir noziegums, kam nav attaisnojuma. [Interesanti, ka pašreiz tie paši eiropieši rīkos ekspedīciju uz Marsu – arī bez atgriešanās! - t.p.] Rena Boza teorētiskie aprēķini ir neapgāžami, taču eksperiments dod neviennozīmīgu atbildi, kaut arī visdrīzāk pozitīvu: pat, ja uzskatām Mvena Masa redzējumu kā halucināciju, aparatūra ir fiksējusi nulles-telpas eksistenci. Kas būtu jādara Eiropas paradigmas ietvaros? Mest atklātajā virzienā visus spēkus, lai satriektu pretējo viedokli, kas jau sāk ļodzīties, un divu – trīs gadu lakā iegūt pierādījumus jaunajai teorijai (pa ceļam atjaunot pavadoni Nr. 57 un radīt vismaz kaut kādu bāzi uz Fobosa vai asteroīdu joslā – ne tāpēc, ka to varētu ievajadzēties, bet drīzāk, lai papildinātu infrastruktūru labvēlīgās konjunktūras gadījumā, gan jau nākotnē noderēs), ienest šajā zinātnes izrāvienā svaigus zinātniski-tehniskos spēkus un radīt pilnvērtīgu Taisnā Stara zvaigžņu kuģi, kura apkalpe katra lēciena laikā nespēlētu ar likteni monētas mešanu gaisā, gaidot, kas kritīs. Lai sāktu ražot šādus zvaigžņu kuģus sērijveidā, eiropiešu civilizācijai vajadzētu gadus piecpadsmit, strādājot pēc parastās zinātniski-tehniskās loģikas, un piecus gadus, lietojot izgudrošanas uzdevumu risināšanas teoriju vai citas praktiskas meta-tehnoloģijas. Operācijas apgāde ar resursiem diezin vai pārsniegtu “cenu”, ko prasītu “Gulbja” lidojums.
Raksturīgi, ka šādas idejas pat netiek izskatītas Zvaigžņu kuģošanas Padomē. Jefremova realitātē valda pavisam citi termiņi: tikai Rena Boza mazmazdēls ierauga pirmos, eksperimentālos, taisnā stara zvaigžņu kuģus. (Atgādināsim, ka dzīves ilgums “Miglāja” pasaulē ir 130-140 gadi. “Vērša stundas” tekstā ir tiešas norādes, ka “Tumšās liesmas” lidojums notiek 200 gadus pēc notikumiem, kas aprakstīti “Andromēdas miglājā”, bet darbība, kas risinās prologa un epiloga tekstā, ir atvirzīta vēl simts gadus uz priekšu.
Izrādās, ka “nulles pielīdzinājumā” “Andromēdas miglāja” Realitātes attīstības indekss apmēram par vienu kārtu atpaliek no mūsdienu Zemes, kas nemaz nav visai augsts. Bez tam, pats lēmumu pieņemšanas mehānisms neatbilst Eiropas prioritātēm: Mvena Masa pozīcija, kas būvēta uz ātri skrienoša laika sajūtas, apkārtējiem liekas visai neparasta. Daru Veteru vispār neinteresē, vai eksperiments tiks veikts tagad vai pēc simts gadiem. Viņš piedāvā pagaidīt un pa to laiku izrēķināt visus tiešos un blakus riskus, kā arī varbūtības, kas tas varētu ietekmēt visu tālākā nākotnē.
Mēs nonākam pie secinājuma, ka Jefremova pasaule ir orientēta laikā tādā veidā, ka neapturama “attīstība” nav struktūrveidojošs princips civilizācijai ar zemu entropiju, ko radījis padomju paleoantologs. Protams, šī civilizācija nav statiska. Taču tās izmaiņas notiek ar ātrumu, kas raksturīgs dabisko procesu cikliem: arī tad, kad nav saprāta, mainās klimats un reljefs, dreifē kontinenti, aug un sabrūk kalni, rodas un pazūd bioloģiskās sugas. Kustība, tajā skaitā, tās augstākā forma – strukturālā attīstība – ir matērijas atributīva īpašība, šo patiesību nevar noliegt nekādas civilizācijas paradigmas. Taču atšķirībā no mūsdienu “baltās” eirocivilizācijas, “Andromēdas miglājā” mecenšas mākslīgi paātrināt šo kustību. Atzīmēsim, ka raksturīgo cilvēku pārvietošanās ātrumu uz planētas virsmas Jefremovam nosaka Spirālceļa vilcieni un tas ir 200 kilometri stundā. Mūsdienu Eiropas valstīs šis ātrums ir ne mazāk kā 500 km/h (vidējais pēc statistikas, skaitot kopā dzelzceļu, automašīnas un aviotransportu). Toties, tiek pieliktas milzu pūles, lai uzturētu saskaņošanu, saskaņu, cilvēku sabiedrības līdzsvaru, gan starp cilvēkiem, gan starp civilizāciju un planētu Geju/Zemi. Tāda līdzsvara kritērijs ir noosfēras stāvoklis, kas tiek traktēts kā makroskopisks, planetārs faktors.
Tātad, ciktāl, papildināšanas princips ir piemērojams civilizācijām, Jefremova pasaule ir dao-orientēta un tāpēc principiāli atšķiras no mūsējās. Šī dabas un sabiedrības likumus pētošā un bez ierunām tiem sekojošā pasaule visdrīzāk ir ar “austrumu” nevis “rietumu” saknēm.
Tagad noteiksim I. Jefremova pasaules kosmisko ekspedīciju “riska indeksu”. “Andromēdas miglājā” un “Vērša stundā” tiek stāstīts par piecu kosmisko kuģu likteņiem. “Algrabs” aizgāja bojā ar visu apkalpi (7 cilvēki). “Bura” aizgāja bojā ar visu apkalpi (14 cilvēki). “Tantra” - apkalpe 14 cilvēki, atgriezās visi. “Tumšā liesma” - apkalpe 13 cilvēki, atgriezās 8. “Noogēns” aizgāja bojā ar visu apkalpi (apkalpes sastāvs nav zināms, taču sekojot “Tumšās liesmas” štata sarakstam, tur vajadzētu būt vismaz 8 cilvēkiem). Tādā veidā, vidējais riska procents pārsniedz 60%. Atkal salīdzināšanai Tēvijas kara laikā padomju aviācijas riska indekss maksimumu sasniedza 1943. gadā un tas bija 39%, integrālais riska indekss bruņotajos spēkos jauniesauktajam pirms kara un iedzīvotājiem kara laikā nepārsniedza 25%. Jefremova pasaulē šādi zaudējumi tiek uzskatīti par pieļaujamiem, tātad runa nebūt nav par “drošības civilizāciju”, ko apraksta St. Lems “Atgriešanās no zvaigznēm”. Vēl vairāk, piekrišana maksāt šādu cenu par visai nosacītām zināšanām (piemēram, “Buras” ekspedīcijas praktiskie rezultāti var tikt izklāstīti “uz rūtiņu burtnīcas lapas puses visai plašā rokrakstā”), tas nozīmē, ka zināšanas ir šādas civilizācijas struktūrveidojoša vērtība, vēl vairāk – tās transcendentāla virsvērtība.
Saprotams, ka tālās zvaigžņu ekspedīcijas ir pati sarežģītākā un pati riskantākā cilvēka darbības sfēra. Taču dao-orientētā pasaulē jāievēro zināma atbilstība starp riska līmeni dažādās sfērās, mēs negrēkosim pret patiesību, ja pieņemsim vidējo, izsvērto risku starp 0,5% un 5%. Pat minimālais skaitlis ir ļoti liels.
Mēģināsim saprast, priekš kam “viņiem” tas viss ir vajadzīgs.
Tieši no teksta var saprast, ka “Andromēdas miglāja” civilizācija ir ļoti racionāla. Acīmredzot, tā ir orientēta garīgi, nevis materiāli: zināšanas un entropijas pārvarēšana tai ir vitāli nepieciešamas. Materiālo vajadzību līmenis I. Jefremova varoņiem ir būtiski zemāks par mūsdienu vidējās klases patēriņa standartiem. Taču katrai garīgi orientētai civilizācijai ir jābūt tai immamentam transcendentas pieredzes mehānismam. Risks, pastāvīga eksistence galējas spriedzes apstākļos, visu spēku un degsmes sasprindzināšana un vienlaikus atrašanās uz nāves, nebūtības robežas absolūti ateistiskā pasaulē ir viena no spēcīgākajām transcendences formām. Šādā plānā, izsekojot “Andromēdas miglāja” saknes, mums jāņem vērā, ka mūsu priekšā ir netradicionāla “austrumu” sabiedrības versija: tā sastāv no “rietumnieciskām”, galēji individualizētām personībām, kuri asi pārdzīvo savu eksistenci. Jefremova pasaules kolektīvisms ir pārvērsta, ar dao-vērtībām strukturēta individuālisma forma.
Cik man zināms, esošajā Realitātē sabiedrības tipam ar “riska transcendenci” nav tiešu analogu.
Ja pieņemam šos sociomehāniskos risinājumus (turklāt I. Jefremovs “Andromēdas miglājā” tieši norāda, ka laikā orientētās, materiālās “baltā cilvēka” civilizācijas laiks ir palicis dziļā pagātnē. “Patērētāju civilizācijas” kritika, kas kā sarkans pavediens vijas caur “Andromēdas miglāju” un “Vērša stundu”, nav pretrunā ar daoisma gudrību. Virs Norins saka Tormansas zinātniekiem, ka planētas problēma nav tik daudz tehniskajā atpalicībā, cik tehnikas pārbagātībā. Lūk, citāts no mūsdienu autora Bendžamina Hofa darba: “Loģiski spriežot, ja šie iestādījumi: hamburgeru lete, supemārkets, mikroviļņu krāsns, atomelektrostacija utt., kas tika radīti, lai ekonomētu laiku, patiešām to ekonomētu, mums tagad laika būtu daudz vairāk, nekā tā cilvēkiem bija visā cilvēces iepriekšējā vēsturē. Taču, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, mums liekas, ka tagad mums ir vēl mazāk laika, nekā pirms dažiem gadiem. Cik lieliski būtu, ja varētu doties uz vietu, kur nav nekādu laiku ietaupošu ierīču, lai saprastu, ka jums laika ir pa pilnam! ... Galvenā problēma šajā uzmācīgajā Laika ekonomēšanas idejā ir tā, ka jūs nevarat ekonomēt laiku. Jūs to varat tikai tērēt”), tad tīri literāras pretenzijas romānam vairs nevajag uzstādīt, toties rodas virkne grūtu jautājumu.
Pirmkārt, eiropeiskā, uz laiku orientētā civilizācija ir planetāra. Tās vardarbīga bojā eja vai pat dabiska izbeigšanās var (tai vajag) izraisīt planetāru katastrofu, salīdzinājumā ar to “Bada un slepkavību laikmets” uz planētas Tormanss liksies kā “pasaka pieaugušajiem”. Lieta pat nav apstāklī, ka šāda katastrofa obligāti saindēs augsni, ūdeni vai gaisu, vai izbojās genofondu – daudz bīstamāka ir sociālās zemapziņas saindēšana ar simbolu pasaules sabrukšanas produktiem, individuālās psihes arhetipiskās bāzes salaušana, nekrotiskas, mirušas informācijas uzkrāšanās semiotiskajā telpā, kas novedīs pie šīs telpas destrukcijas.
Romas krišana pārvērtās piecos Tumsas gadsimtos.
Tieši ar to, Jefremova pierādījuma “nekonstruktivitāte” iegūst būtisku nozīmi: kas tomēr notika? Civilizāciju pārbūve ar struktūrveidojošo paradigmu nomaiņu (pēc mūsdienu saprašanas tāda lieta vispār nav iespējama) vai arī Sašķeltās Pasaules ēra beidzās ar civilizāciju iznīcinošu karu?
Otrkārt, laba vai slikta ir “laika civilizācija”, tā ir mūsējā. Mums ir tiesības jautāt, vai tiešām, lai cilvēki dzīvotu kā cilvēki, titāniskajai Eiropas kultūrai patiešām ir jāaiziet nebūtībā?
“Andromēdas miglājs”un “Vērša stunda” (tāpat kā T. Lirija, R. Vilsona, D. Lilija grāmatas) tapa tajā laikā, kad Eiropas “baltā” civilizācija bija “teorētiski un praktiski pašpietiekama”. Tāpēc “Apziņas revolūcijas”adeptu dabiskā vēlēšanās vienā vai otrā “dzelzs priekškara”pusē bija izjaukt līdzsvaru, apšaubīt šo civilizāciju vai vispār atteikt tai tiesības uz eksistenci.
Pašreiz Eiropas civilizācija atrodas dziļā sistēmas krīzē. Tā ir uz sašķelšanās robežas un diezin vai var prognozēt kaut cik pozitīvu attieksmi starp protestantisko pragmatismu, klasiskās Rietumeiropas eikumēnu (pārsvarā – katolisku) un krievu kultūru, kas vēlas radīt patstāvīgu Ziemeļu civilizāciju, lai savāktos jaunā uz laiku orientētā sociālā struktūrā. Kaut vai tāpēc, ka, lai arī kāda civilizācija nenāks tās vietā, virs kuras pirms trešdaļgadsimta nenorietēja saule, kopējais balanss uz Zemes izmainīsies – un visdrīzāk uz fundamentālistisko Dienvidu pusi, nevis dzenbudistiskajiem Austrumiem. Šādos apstākļos neapvaldīta Rietumu kultūras kritika gan ētiski, gan pragmatiski nav attaisnojama.
Lai labāk saprastu civilizāciju hierarhiju, jāņem vērā, ka parastais translācijas rezultāts starp vāji saistītiem semiotiskiem apgabaliem ir jēgu telpas sašaurināšanās. Ateistam katoļu grēksūdze ir vienkāršas psihoanalīzes seanss. Labākajā gadījumā. Un runa nav par ateista aprobežotību, viņam neeksistē valodas un jēgas konstrukcijas, lai adekvāti, spektrāli aprakstītu šo terminu. Taču piezīmēsim! Situācija ir pilnīgi simetriska. Tieši tāpat katolim ticība zinātnes bezgalīgajai varenībai ir tukša māņticība. Atkal – labākajā gadījumā.
Amerikāņu biznesmenis no augšas skatās caur transkontinentālā autobusa logu uz daosistu, ka lēni soļo pa ceļa apmali. Biznesmeņa kaimiņš, jauns universitātes pasniedzējs, Kastaņedas mācības piekritējs un neirolingvistiskās programmēšanas meistars-iesācējs no augšas skatās uz hamburgeru un koka-kolas mīļotāju. Abi demonstrē vienādi kļūdainu uztveri: biznesmenis neredz to bagātību, ar kuru brīvi un nekontrolēti rīkojas daosists, bet pasniedzējs atteicas pieņemt faktu, ka briljanta aproču poga uz zīda krekla, mīksts krēsls pieczvaigžņu autobusā, aukstas koka-kolas malks karstā dienā – tāpat ir tikai Rietumu ceļa zīmes, kur efektīgi un nepārtraukti pārveidojas matērija un informācija. (Šajā piemērā atzīmēsim, ka daosists vismaz nevienu ar kādu citu nesalīdzina. Te slēpjas starpība starp viņu un pasniedzēju, kas paliek orientēts laikā, kaut arī pārliecināts uzskata, ka tas nav tā.) Ir smieklīga zinātnieka pretenzija izskaidrot visu esošo ar pāris desmit pamatprincipu palīdzību. Taču nav cienīgi censties kādam jaunizceptam “guru” padarīt zinātnieka darbu nevērtīgu. Visums ir pārāk liels, lai to ieslēgtu iekšā civilizāciju paradigmās.
-Kas esi tu?
-Es – baltais cilvēks, kas nes gaismu neizglītotajiem indiāņiem.
-Tā ir pārliecība. Atmet to, - teiks smaidīgais Visuma attiecību dievs.
-Kas esi tu? - viņš atkārtos savu vienkāršo jautājumu savam līdzbiedram.
-Es – tas, kas izbauda vienkāršību un mieru, dabiskumu un skaidrību.
-Tā ir pārliecība, Atmet to, - atkal māceklim teiks Visaugstākais.
Un te mēs droši vien atkal atgriežamies pie socioloģijas problēmas. Maz ticams, ka eksistē zemas entropijas sabiedrības izveidošanas tehnoloģija bez civilizācijas reintegrācijas. Taču kāda no no trīs šodien eksistējošām (vai četrdesmit izskaitļotajām) struktūrām ir spējīgas veikt šādu montāžu? I. Jefremovs divas reizes norāda uz nepieciešamību pārvarēt “senā fiziķa” Heizenberga nenoteiktības principu un tas nav tāpat vien: civilizācijas principi nereti ir saistīti ar analoģiskām attiecībām un līdzīgi kā mikrodaļiņas koordinātes un impulss nevar tikt noteiktas reizē.
Jādomā, ka, risinot principā neatrisināmu problēmu, baltās eiropiešu civilizācijas izredzes ir lielākas. Pirmkārt, neatrisināmi uzdevumi kā izziņas kvintesence ir tās vitāla funkcija. Otrkārt, tās tehnoloģijas cieši saistās, kas rada iespēju veidot tehnoloģijas “pēc pasūtījuma”. Beidzot uz laiku orientētas kultūras ir visai uzņēmīgas un, esot orientētas uz noliegumu, var veidot savus rāmja principus, atsakoties no tiem. Par tradīciju ir kļuvis apvainot Rietumu pārstāvjus konservatīvismā. Taču jāņem vērā, ka maksimālais laiks, kurā sabiedrība aiztur jaunu ideju ieviešanu, ir viena paaudze (tas ir – apmēram 40 neatkarīgu gadu ASV un Rietumeiropā, un 25-30 gadi Krievijā un Austrumeiropā). Salīdziniet to ar attiecīgu inovāciju ieviešanu Austrumos.
Bez tam, bagātā (ne tik daudz ar resursiem, cik paaudzēm veidotām tehnoloģijām) Eiropas civilizācija ir spējīga visā globālās rekonstrukcijas laikmetā – Pasaules Apvienošanas ērā – atbalstīt vispārcilvēciskos trendus.