Dīvainie pieaugušie.

Pēcvārds grāmatai Ivana Jefremova grāmatai "Andromēdas miglājs. Vērša stunda" (2001. gada izdevums, krievu valodā).

Ar lēnu gaitu, kā viņus lote veda, ir miglā saule dienas visas, -

Un tumsas tumsā, ar katru soli risks, kā Bērings gāja tie.

Un viņus veda ziemeļzvaigžņu karte un gaisma, ko naktī planētas sniedz,

Uz nord-nord-vestu, Rietumu Krusts un Dvīņu tilts aiz tā.

(R. Kiplings.)

“Civilizācijas pirmsākumos jārēķinās ar nezināšanu attiecībā pret nākotni. Četrkontūru personība nevēlas neko zināt par nākotni, jo tas apdraud realitātes impritinga stabilitāti. Četrkontūru personība negrib neko zināt par tagadni, jo šādas zināšanas vājinātu aklu tiekšanos uz organizētu nenoteiktību.

 

 

Nākotnes paredzēšanai ir uzlikts tabu. Grāmata “Nākotnes šoks” vairāk runā par tagadnes šoku, aprakstot šausmas un apjukumu pasaulē, kas atšķiras no pagātnes, tas ir, bērnībā imprintētās realitātes”.

Šis citāts ir no grāmatas, ko sarakstījis lieliskais amerikāņu psihofiziologs Timotijs Lirijs (T. Lirijs “Nākotnes vēsture”).

Lai saprastu sabiedrības likumus, sākumā ir jāsaprot, ka sabiedrībai vispār ir objektīvi likumi. Un šeit, nevar pārvērtēt vāciski pedantiskā, precīzā un pamatīgā ekonomista K. Marksa un spīdošā vēsturnieka F. Engelsa devumu, kas ir iepriekš nojautuši vēlākās sistēmu teorijas motīvus un izveidojuši dinamisku sabiedrības modeli. Protams, viņu tekstos ir pietiekami daudz kļūdainu pieņēmumu, kas vispār ir raksturīgi zinātniskiem darbiem.

Katastrofiskais “Eiropas krīzes” atrisinājums Pirmā pasaules kara laikā radīja uz zemes ticību, ka “politiskās programmas, ko ekonomikā izmanto totalitāra vara, var izmainīt vēstures gaitu, iepriekš nesagatavojot cilvēku psiholoģiju”. Pirmo totalitāro režīmu attaisnojumam ir jāmin, ka to laikmetā psiholoģiskās zinātnes attīstība neļāva risināt kaut cik būtiskus sadzīviskus uzdevumus: Z. Freida 1916. gadā publicētais “Ievads psihoanalīzē” iezīmēja tikai ārējās kontūras pirmajam psihes strukturālajam modelim, bet no šāda modeļa līdz nozīmīgām praktiskām rekomendācijām ir desmitiem gadu ilgs ceļš. Informācijas telpas teorija neeksistēja pat skiču veidā un neviens nespēja paredzēt, ka ar vispārēju radiofikāciju viduvējs autoritārisms spēj pārvērsties par diktatūru.

Nezināšana izvērtās par traģēdiju, taču nežēlīgie sociālie eksperimenti, kas tika veikti Krievijā un Vācijā, atbildēja uz ļoti daudziem jautājumiem un izveidoja “nākotnes socioloģijas” problēmu lauku.

Vispirms, noskaidrojās, ka dzīvi ekonomika nenosaka pilnībā. Tas nozīmēja to, ka marksisti katastrofiski nenovērtēja uzdevuma sarežģītību. Jēdziens “sistemātiska pieeja” tika tika likts lietā tikai XX gadsimta sešdesmitajos gados. Tad arī parādījās pirmās darboties spējīgās tehnoloģijas, kas iedarbina cilvēka apziņas augstākos kontūrus – Taisnā Stara spējas. Pirmās, it kā strādājošās tehnoloģijas: “tehnoloģija” ar kontrolējamu kolektīvu psihodēlisko preparātu, tādu kā LSD, psilocibīna, meskalīna, palīdzību; nogurdinošu elpošanas vingrinājumu, daudzu stundu garas meditācijas “tehnoloģija”, lai atklātu pret Visumu savu Realitātes tuneli un nojauktu organisma plānos ķīmiskos un psihofizioloģiskos flitrus. “Katrs lidojums nezināmos pasaules apgabalos draud ar nāvējošu risku...” Kaija nakts vētrā nav poētisks salīdzinājums, bet gan precīzs Taisnā Stara zvaigžņu kuģa tēls... bet līdz pirmajai “Apziņas revolūcijai” bija palikuši vēl desmit gadi.

Izziņas spirāle atveras visai lēni: pat tagad neizdodas pārmest semantisku tiltu pār aizu, kas šķir individuālo un kolektīvo psihi. Līdz ar to, socioloģiju un teorētisko vēsturi var izskatīt par nākotnes zinātnēm. Un tā var arī nepiepildīties.

Sešdesmitie gadi eksistēja uz kodolkara šķautnes, tas bija laiks, kad pārprogrammēja valsts sistēmas-golemus.

XX un XXI gadsimta mija eksistē uz “vēstures gala” šķautnes: visas nozīmīgākās informatīvās plūsmas noosfērā ieciklējas uz drošu patērēšanu, globalizācijas procesu valdīšanu, valsts biznesa-leviatāna laikmetu.

-Paziņojiet mūsu ārstiem paņēmienus, kā pagarināt dzīvi. Kā jūs kļūstat tik spēcīgi un skaisti, un dzīvojat divas reizes ilgāk par mums?

-Priekš kam jums to zināt?

-Kā, priekš kam? - garīdznieks iekliedzās.

-Visam jābūt ar jēgu un mērķi. Ilga dzīve ir vajadzīga tiem, kas garīgi ir bagātāks, kas var daudz dot citiem cilvēkiem, ja tā nav, tad kāpēc?

Taču nākotne, kuras nav, tomēr ir atstājusi savas zīmes pagātnē un iezīmē tās tagadnē. Gudrajam būtu šīs zīmes jāizlasa...

Tā radās neklasiskā futuroloģija, kas ASV iezīmējās ar grupu AMU (Amerikas Meistaru universitāte, kas nospēlēja galveno lomu “Apziņas revolūcijā”, kura noveda pie postindustriālās sabiedrības uzbūvēšanas ASV un vispasaules civilizācijas paradigmas nomaiņu no “enerģētiskas” uz “informācijas”. Grupa AMU bija iniciatīva, nevalstiska grupa, kuras izveidošanas godu pieraksta A. Votsam. Sākumā AMU darbojās T. Lirijs, Dž. Lillijs, R. Vilsons, Rams Dass (R. Olperts), tādā vai citādā veidā grupai piederēja arī O. Hakslijs, K. Kastaneda.

Padomju Savienībā līdzīgās pozīcijās atradās zinātnieks-paleoantologs Ivans Jefremovs.

Tā radās teksti, kas vienlaikus ir vairāk vai mazāk nekā vienkāršas grāmatas, jo tās ir vienlaikus arī metaforas Ceļam.

Šīs grāmatas – un to nav daudz – mēs saucam par grāmattrenningu. Tā nav vienkārši izklaide, tās pat nemāca kaut ko šī vārda vispārpieņemtā nozīmē. Tās vienīgi rasē uz mūsu pasaules izpratnes sienām – individuālus Realitātes tuneļus – Nākotnes zīmes un paskaidro mums saprotamā valodā, kāda jēga ir šajās zīmēs.

Esot kā trennings, šīs grāmatas provocē apziņas stāvokļa maiņu – tas ir Taisnā Stara spējas – un šo spēju dabā ietvertos riskus. Katrā gadījumā, veicot līdz galam “labās rokas ceļu” ar I. Jefremova fantastiskajiem romāniem vai “kreisās rokas ceļu” ar Amerikas Meistaru universitātes metazinātniskajām grāmatām, vairs nav iespējams atgriezties pie sevis bijušā un “dzīvot ikdienišķu dzīvi”.

Jāpiezīmē, ka ka grāmattrennings – atšķirībā no parastas grāmatas – ir piesaistīts savam laikmetam un savām reālijām. Desmitgades, kas pagājušas kopš radīts “Andromēdas miglājs” un “Vērša stunda”, ir radījušas semantisku barjeru, kas traucē uztvert tekstu maģiju mūsdienu lasītāja apziņā. Diemžēl, literatūrā nav pieņemts veidot rimeikus.

Tomēr, mēs riskējām papildināt I. Jefremova romānu atkārtoto izdevumu ar izvērstāku darbu, kas satur mūsdienu priekšstatus par vēstures procesa struktūru un ceļiem, lai izvairītos no inferno. Pēc būtības, atšķirības no autora koncepcijas ir nelielas, un diez vai millēniuma reālijas atspoguļo Ceļa Zīmes skaidrāk, nekā sešdesmitajos gados iezīmētais audums.

Turpinājumu lasiet šeit.