Huvi – upes saimnieks

Austrālijas aborigēniem, kuri dzīvo upju krastos, saglabājušās leģendas par ainskārajiem briesmoņiem Huvi, kuri reiz nelaimīgajām ciltīm nesuši daudz nelaimju. Mednieki gāja mežā un neatgriezās, mātes, no rīta pamostoties, neatrada blakus savus bērnus, vīrieši, kuri aizmiga sardzē, zaudēja savus tuviniekus. Kādu laiku cilvēki ar to samierinājās, jo pasaule vienmēr pret tiem bijusi ļauna, taču jebkurai pacietībai reiz pienāk gals. Visdrosmīgākie un spēcīgākie vīrieši devās cilvēku nolaupītāju meklējumos. Aplūkojot piekrastes saaudzes netālu no ciemata, drosminieki uzdūrās uz asiņainiem akmeņiem un irdenām smiltīm upes krastā. Bet nedaudz tālāk no briesmīgās maltītes vietas saulē zvilnēja milzīgs briesmonis. Visvairāk tas līdzinājās gigantiskai ķirzakai, kura sasniedza 20 pēdas (vairāk nekā sešus metrus). Bet zobainā rīkle, kurā viegli ievietotos cilvēks, pat visbezbailīgākos medniekus piespieda bēgt kā nobijušos puišeļus.

Briesmonis turpināja ievākt savas asiņainās nodevas. Tas vienmēr uzbruka gulošiem cilvēkiem. Reiz naktī, kad viena no ciltīm bija izvietojusies apkārt ugunskuram un laidās miegā, ķirzaka, smagi grīļodamās, tuvojās ugunij, un, nesaņemot nekādu pretošanos, uzreiz aprija… 60 cilvēkus. Pēc šī slaktiņa kaimiņu ciltis sanāca kopā un devās pa Huvi pēdām. Šoreiz viņi ķirzaku atrada alā, kur, piebāzis savu vēderu, milzenis atpūtās. Zinot, ka pārēdušais monstrs parasti mēdz būt gaudens, cilvēki pie ieejas alā atnesa slapjus žagarus un aizdedzināja uguni. Kad dūmi iekļuva alā, zeme nodrebēja – tā ieklepojās Huvi un neveikli mēģināja izkļūt no savas paslēptuves. Visbeidzot milzeņa galva izlīda no alas, un mednieki sāka viņu apmētāt ar šķēpiem un sist ar rungām. Cīņa turpinājās ilgi, bet cilvēki uzvarēja: monstrs izdvesa pēdējo rēcienu un nogāzās zemē.

Austrālijas Nesija

Iespējams, tā gāja bojā daudzi briesmoņi, kuri kādreiz dzīvoja Austrālijā. Vismaz nav ziņu, ka kaut kur uz Zaļā kontinenta arī mūsdienās klaiņotu Huvi. Bet dinozauru mirstīgās atliekas atrod diezgan bieži.

Nesen ogļraču pilsētas Kuber Pedi Austrālijas dienvidos tika atklāti pārakmeņojušies seno reptiļu kauli, kuri šeit dzīvojuši pirms 115 miljoniem gadu. Paleontologiem izdevās no skeletiem atjaunot dinozauru tēlus un noskaidrot dažas to fizioloģiskās īpatnības. Šīs ķirzakas sasniedza divus ar pusi metrus garumā, to ekstremitātes bija lieliski pielāgotas peldēšanai, bet garais kakls beidzās ar mazu galvu un seksti. Pleziozauri – tāds ir to zinātniskais nosaukums – ir ļoti līdzīgi aculiecinieku aprakstītajam daļēji mītiskajam Lohnesas briesmonim, kurš it kā mīt Skotijā. Turklāt, pētnieki uzskata, ka pleziozauri bijuši siltasiņu dzīvnieki un tiem bijuši citi spēcīgi adaptācijas mehānismi, kuri ļāva tiem izdzīvot senās Austrālijas aukstajā klimatā. Neapšaubāmi, šādi secinājumi priecē optimistus, kuri neatmet iespēju mēģināt atrast reālus pierādījumus Nesijas eksistencei, jo ilgu laiku uzskatīja, ka dinozauri izmira ne tikai barības trūkuma dēļ, bet arī nemākot pielāgoties aukstumam.

Ķīnas pūķis Gambijā

Pavisam nesen speciālistiem-kriptozoologiem parādījās daudz darba (kriptozoologi nodarbojas ar dzīvnieku meklēšanu, kuru eksistence nav pierādīta vai nav iespējama). Šādu dzīvnieku sarakstā, citiem vārdiem, kriptīds, parādījās arī Ninki-nanda. Runā, ka šis mežonīgais zvērs dzīvo tropu mežu biezoknī Gambijā – mazā valstiņā Āfrikas rietumos.

Pēc aculiecinieku vārdiem, Ninki-nanka ir līdzīgs krokodilam vai čūskai, bet daži apgalvo, ka tam ir arī spārni, ķermenis klāts ar zaļām zvīņām, galva – it kā zirga, bet uz skausta – gaļīga sekste.

Starp vietējo ciematu iedzīvotājiem Ninki-nanka kļuvis slavens kā bīstams un asinskārs dzīvnieks. Aborigēni stāsta, ka briesmonis spēj spļaut uguni, bet viņa acu skatiens cilvēkam var būt nāvējošs. Tā viens no iezemiešiem, kurš devies medībās ar grupu citu ciltsbrāļu, ciematā atgriezās bez saviem pavadoņiem un bez medījuma. Viņš bijis ārkārtīgi pārbijies sastopoties ar milzīgo dzīvnieku, kurš iznīcināja viņa biedrus, bet nez kāda iemesla dēļ nav aizticis viņu pašu. Pirms došanās dziļāk meža biezoknī, Ninki-nanka tā paskatījies uz viņu, ka mednieku burtiski paralizēja. Tikai pēc kāda laika viņš atguva spējas kustēties. Nespējot atgūties no pārdzīvotā, viņš pēc pāris nedēļām nomira.

Zinātniekiem izdevās sarunāties ar dažiem cilvēkiem, kuri izdzīvoja ar noslēpumaino būtni. Nacionālā parka Kiang West uzraugs pastāstīja, ka pirms trim gadiem mežā uzgājis milzīgu zaļu dzīvnieku, kurš pēc šī cilvēka vārdiem, sasniedza piecdesmit metrus garumu. Kad uzraugam un citiem vietējiem iedzīvotājiem parādīja dažādas bildes ar reālu reptiļu attēliem un izdomātām mitoloģiskām būtnēm, cilvēki visvairāk monstru pielīdzināja Ķīnas pūķim.

Patiešām, tipisks austrumu drakons – dzīvnieks ar zirgam līdzīgu galvu, čūskas asti, ar spārniem ķermeņa sānos un četrām ķetnām ar asiem nagiem. Vēl runā, ka tā ķermeni klāj zivs zvīņas, bet acis līdzīgas dēmona acīm. Visbiežāk šādu pūķi attēlo ar pērli uz kakla. Tajā slēpjas viss viņa spēks: zaudējot šo pērli, drakons mirst vai vismaz kļūst nekaitīgs. Šo nemazsvarīgo apstākli jāiegaumē kriptozoologiem, kuri dodas Ninki-nanka medībās. Un, ja tas reiz ir līdzīgs Ķīnas pūķim, tad iespējams, zinātnieki spēs atklāt arī brīnumaino pērli, kura palīdzēs viņiem tikt galā ar briesmoni.

Gambijas drakona dzīves tēlā pagaidām nav nekādu ticamu faktu, taču entuziasti nezaudē cerības uz tikšanos ar to. Ekspedīcijai izdevies uziet kādu priekšmetu, kuru uzskata pat noslēpumainā Ninki-nanka zvīņu. Un, lai gan pēc skeptiķu domām tas vairāk līdzinās apgaismotas fotofilmas gabaliņam, šis materiāls ir nosūtīts uz Angliju laboratoriskai izpētei. Pēc zinātnieku vārdiem, Rietumāfrikas milzīgie purvi praktiski nav izpētīti, un ar pārliecību nevar teikt, ka tur – šajos purvos, pilnīgi iespējams mīt kāds milzīgs dzīvnieks, kas zinātnei pagaidām nav zināms.

Černobiļas kriptīdi

Kamēr britu zinātnieki uz tālo Āfriku sūta ekspedīcijas, mūsu kriptozoologi turpina savus meklējumus Rovnas mežos. Pazīstamais Zaporožjes anomālo parādību pētnieks Vladislavs Kaņuka stāsta par savu braucienu uz Samu ezeru, kur to uzaicināja žurnālisti no Sanas rajona centra. Vietējie iedzīvotāji uz redakciju sūta vēstules ar stāstiem par neredzētiem briesmoņiem, kuri sastapti ūdenstilpnes tuvumā.

Samu ezers pēc formas ir apaļš un diametrā tikai puskilometru plats un aptuveni divpadsmit metrus dziļš. Tā tumši sarkanajos ūdeņos, apgalvo tie, kuri dzīvo blakus, dažreiz var ieraudzīt neparastu dzīvnieku, kurš pēc apraksta atbilst aprakstītajai Skotijas Nesijai. Bet daudz vairāk Vladislavu ieinteresēja stāsti par neticami lielu čūsku, kas vairākkārt redzēta netālu no Karpilovkas ciema.

2001.gadā Nikolajs Kovaļecs, vietējās ciema padomes priekšsēdētājs, Krasinskas ezerā makšķerējis. Tieši viņa acu priekšā no meža izlīda milzīga čūska un, pārveļoties pāri dambim, ienira ūdenī. No makšķernieka vārdiem, reptilis bijis aptuveni sešus metrus garš un ne mazāk kā desmit metrus diametrā. Vēl daži cilvēki no Rudņas ciema līdzīgu briesmoni redzējuši mežā, kad ogojuši.

Vietējie iedzīvotāji ir pārliecināti, ka šīs mežonīgās radības, kuru šeit pietiks vairākām zinātniskām disertācijām, - ir Černobiļas radiācijas iedarbības rezultāts, bet tie nekādā gadījumā nav senie izdzīvojušie dzīvnieki. Un, lai arī reptiļi, šķiet, neatšķiras ar tik asinskāru dabu, klausoties aculiecinieku stāstus, neviļus prātā nāk Bulgakova stāsts “Liktenīgās olas”. Tā nu sanācis, ka visšausmīgākos briesmoņus radījis cilvēka ģēnijs, un mātei dabai šajā ziņā sacensties ar mums ir bezjēdzīgi.