Deviņu nezināmo savienība

Noslēpumi un fakti, 2016., decembris

Cilvēces vēsturē pastāvējušas ne mazums slepenu savienību. To dibinātāji sekoja dažadiem mērķiem, parasti saistītiem ar nespēju darboties oficiālā ceļā. Mūki, revolucionāri, masoni – visi slepeno organizāciju locekļi centās slēpt savu darbību no citu acīm. Taču pat uz viskonspirētāko savienību fona izcēlās noslēpumainā un leģendārā Deviņu savienība. Vēl līdz šodienai ar pilnīgu pārliecību nevar pateikt, vai tā turpina eksistēt arī mūsdienās.

Kad nedrīkst atteikties

Pirmie pieminējumi par Deviņu nezināmo savienību datējami ar III gadsimtu pirms mūsu ēras. Pēc saglabatajām rakstiskajām liecībām, viens no indiešu valdnieka Ašoka karaspēkiem organizēja brāļu karu, lai pakļautu kaimiņu valsti. Daudzās asiņainās kaujās gāja bojā tūkstošiem cilvēku.

Taču reiz, kad Ašoka pārlaida skatienu kaujas laukam, kur gulēja beigtie ķermeņi, viņš pēkšņi atskārta, ka kādreiz cilvēce var iznīcināt pati sevi. Un vienīgais, kas pagaidām to no tā attur, - esošo ieroču nepilnības.

Ašoka pilnībā izmantoja savu politiku, atsakoties no visiem teritoriālajiem kariem. Bet galvenais – imperators vēlējās, lai jebkurš cilvēka prāta izgudrojums nekad nespētu apdraudēt daudzu cilvēku eksistenci.

Viņš pavēlēja ataicināt pie sevis visus ievērojamākos zinātniekus – ne tikai viņa impērijas, bet arī kaimiņvalstu. Ašoka viņiem sacīja, ka vēlas izveidot organizāciju, kura aizstāvēs cilvēci. Zinātnieki slepenā balsojumā izvēlējās deviņus autoritatīvākos gudros prātus – un Ašoka apstiprināja to kanditatūras.

Kopš tās dienas visiem zinātniskiem pētījumiem vajadzēja turpināties – bet viņu rezultāti un atklājumi tika nodoti Deviņu savienībai. Un tikai izraudzītie gudrie, kuriem bija zināms galvenais noslēpums, varēja izlemt – publiskot šos zinātniskos atklājumus vai slēpt no pārējiem cilvēkiem. Deviņus slepenās savienības locekļus, izņemot viņus pašus, neviens nedrīkstēja pazīt.

Kāda nāves gadījumā astoņi pārējie izvēlējas viņa pārmantotāju – turklāt ja kaut kāda iemesla dēļ tas atteicās, viņu sagaidīja nāve, jo zinātnieks uzzināja to, ko nezināja neviens, nebūdams slepenās savienības loceklis.

Deviņi dižie prātnieki savus mācekļus nosūtīja uz dažādām valstīm uzkrāt zināšanas. Visas iegūtās ziņas tika pierakstītas un krājās slepenās slēptuvēs, par kuru brālības eksistēšanas sākumā tika izplatītas tīšas baumas, it kā slēptuves apsargā šausmīgi briesmoņi un tās meklēt nekadā gadījumā nedrīkst.

Ja gudrie apzinājās, ka turpmākie dažādu jomu pētījumi var novest pie civilizācijas pašiznīcināšanās, viņi veica pasākumus zinātnisko darbu pārtraukšanai šajā virzienā, izmantojot kukuļošanu, šantāžu vai pat slepkavības.

Slēptuve Orenburgas stepē

XIX gadsimta beigās šo leģendu apstiprinātāja, Luija Žakolio. Franču konsula Kalkutā, grāmatās. Viņš daudz laika pavadīja vietējās grāmatu glabātavās un izpētīja neskaitāmi daudz seno dokumentu. Viņa secinājumi bija viennozīmīgi: Deviņu nezināmo savienība eksistēja un turpina eksistēt vairāk nekā divus tūkstošus gadu, darbība izplatās visās zināšanu jomās pa visu pasauli.

Grāmatā “Uguns rijēji” (1887.gads) Žakolio runā par to, ka viņa izpētītajos senajos dokumentos sastopami senu izgudrojumu apraksti, piemēram, kas attiecas uz enerģijas atbrīvošanu vai starojuma īpašībām. Atcerēsimies, ka XIX gadsimtā publiski atklājumi šajās jomās vēl netika izdarīti. Runa ir par zināšanām, kuras tika slēptas tīšuprāt.

Žakolio izdevās izsekot vienas no Deviņu savienības slēptuves likteni. Saskaņā ar vienu no versijām, tā tika uzieta nejauši un izvesta uz Franciju, no kurienes kara laikā ar Napoleonu nokļuva Krievijā, kur glabātājs bija spiests pamest savākto. Tagad šī slēptuve atrodas kaut kur Samāras apgabalā vai Orenburgas stepē. Grāmata “Uguns rijēji” tika izdota Krievijā 1910.gadā. vēlāk pēc revolūcijas to aizliedza kā sociāli kaitējošu un līdz pat 1989.gadam vairs neizdeva. Vai tā nevarēja vienkārši traucēt Deviņu savienības darbībai?

Deviņi svētie folianti

1927.gadā klajā iznāca Talbota Mendija grāmata, pētniecisks romāns, veltīts šai slepenajai savienībai. Autors, kurš 25 gadus strādāja Indijā, apstiprināja, ka tā pastāv no, ka ikviens no deviņiem tās locekļiem glabā īpašu grāmatu, kas veltīta konkrētai zināšanu jomai.

Šīs grāmatas (vai visdrīzāk, dokumenu un materiālu apkopojums) ir vispilnīgākais zinātniskais pētījums katrā laika periodā. Visas deviņas grāmatas ir rūpīgi paslēptas (acīmredzot Žakolio aprakstītā slepeno zināšanu nozaudētā daļa vēlāk tika atjaunota).

Pirmā notām vēsta par propagandu, par cik pēc Mendija vārdiem, “no 9 visām zinātnēm visbīstamākā – tā ir zinātne par bara domu kontrolēšanu”.

Otrā grāmara veltīta nervu sistēmai, tās darbības principiem, paņēmieniem kā likvidēt vai otrādi, atdzīvināt cilvēku ar vienu pieskārienu. Mendijs uzskata, ka austrumu cīņu rašanās notikusi zināšanu noplūdes gadījumā no šīs grāmatas – kad kāds tibetiešu mūks pēkšņi visus brīvprātīgos apmācījis 15 galvenajiem paņēmieniem, kuri vēlāk ietilpa dažādu skolu mācību grāmatās.

Savienības trešajā grāmatā stāstīts par bioloģiju, ceturtajā – par ķīmiju, piektajā – par zemes un kosmosa saiknes veidiem.

Sestajā grāmatā apkopoti dati par gravitāciju (starp citu, daži senidiešu dokumenti, pēc to pētnieku domām, satur instrukcijas par kosmisko kuģu būvi un to vadību).

Septītā grāmata stāsta par saules un elektrisko gaismu, astotā – par kosmosa likumiem un, visbeidzot, devītā – par pašas cilvēku sabiedrības evolūciju.

Daži zinātnieki izteic viedokli, ka deviņas grāmatas savienība mantojusi no daudz agrākā laikā dzīvojošiem gudrajiem – piemēram, no Atlantīdas vai Lemurijas izzudušo civilizāciju iedzīvotājiem.

Ko nogalināja “Zvaigžņu kari”

Kādi gan fakti var pierādīt Deviņu nezināmo savienības darbību? Pēc pētnieku domām, eksistē virkne zinātnisko izstrāžu, kuras nekādi nevar novest līdz galam.

Starp tām – antigravitācija, enerģijas pārraide no attāluma, laika un telpas saiknes pētījumi, citas zinātnes jomas. Daudzi zinātnieki, kuri veiksmīgi nodarbojās ar šīm problēmām, pēkšņi gājuši bojā, bet viņu pētījumu materiāli nav saglabājušies.

Traģisks ir kāda talantīga krievu naturālista Mihaila Fiļipova liktenis, kurš pirmais izteica tēzi par elektrona neizsīkstošo reksturu. Viņš nodarbojās ar starojuma enerģiju un 1903.gadā vienā no saviem rakstiem uz rakstīja, ka lādiņa spēku var pārraidīr ar elektromagnētisko viļņu palīdzību tā, ka sprādziens Maskavā atbalsosies Konstantinopolē.

Drīz vien pēc tam, 44 gadu vecumā, Fiļipovs tika atrasts miris savā laboratorijā, visus eksperimentu dokumentus izņēma policija, un tiek uzskatīti par pazudušiem.

Slepenajai savienībai var būt kaut kāds sakars ar elektrības attīstības vēsturi, par kuru zināja agrāk dzīvojošās šumeru civilizācijas un Ēģiptē. Taču nākamais solis, atklājuma un elektriskās strāvas īpašību  apraksta virzienā tika sperts tikai XIX gadsimtā.

1960. – 1970.gg. beigās PSRS un ASV notika daudzas vairāku desmitu speciālistu pēkšņas nāves, kuri darbojās kosmosa apgūšanas jomā – un zinātnes attīstība šajā jomā strauji palēninājās. Pēc būtības, kosmosa telpas izpēte kopš tā laika nav sasniegusi principiāli jaunu līmeni.

Rietumu presē tika publicēts zinātnieku saraksts, kuri strādāja pie “zvaigžņu karu” programmas. 23 vadošie speciālisti elektroniskā ieroča jomā miruši sešu gadu garumā, no 1982. līdz 1988. gadam. Viņi kļuva par auto un aviokatastrofu upuriem, bet “zvaigžņu karu” programma, kā zināms. Tika pārtraukta.

Nost ar ložmetējiem!

Tikmēr daudzus apbrīnojamus pagātnes zinātnes un tehnikas sasniegumus pētnieki saista ar to, ka to autori kaut kādā mērā ir līdzdalīgi Deviņu nezināmo savienībai – esot tās locekļiem vai iegūstot no tiem informāciju.

Piemēram, XIII gadsimtā angļu filozofs Rodžers Bekons runāja par drīzu lidmašīnas, telefona un automobiļa izgudrošanu, aprakstot šīs ierīces vispārējos vilcienos. No kurienes šādas zināšanas?

Tas pats attiecas uz Leonardo da Vinči idejām, uz kura zīmējumiem un rasējumiem varēja ieraudzīt helikopteru vai zemūdeni.

Eksistē rakstiskas liecības tam, ka vācu zinātnieks Heidenbergs, kurš dzīvoja XVI gadsimtā, savos pētījumos izmantoja radioaparatūru.

Vācu matemātiķis Daniels Šventers 1636.gadā detalizēti aprakstīja elektriskā telegrāfa principu.

Džonatans Svifts grāmatā par Gulivera ceļojumiem (1725.gads) stāstīja par diviem Marsa pavadoņiem – vairāk nekā pirms 150 gadiem, kad tos atklaja.

1775.gadā franču inženieris Djū Perrons radīja mūsdienu ložmetēja prototipu. Taču tamlīdzīga slepkavošanad mašīna karalim Ludvigam XVI šķita šausminoša un viņš to noraidīja.

Tā laika neticamu izgudrojumu sarakstu var vieglu turpināt. Un vai kāds no minētajiem cilvēkiem nevarēja būt noslēpumainās savienības loceklis?

Jā, Devinu savienībai neizdevās novērst baismīgos XX gadsimta karus. Bet cilvēce tomēr eksistē – un varbūt tas ir rādītājs tam, ka slepenā savienība arvien vēl pilda savu uzdevumu?