Tumšais gada laiks, kad tiek svinēts Jols, protams, bija visādu nešķīstu garu laiks. Ar to saistīta tradīcija nest upurus spēkiem, kas simbolizē aukstumu, tumsu un nāvi. Ne jau aiz mīlestības pret tiem, bet mēģinot pielabināties tiem, lai tie paietu garām neskarot. Slāvu Ziemas kulta atskaņas folkloristi atrod mums no bērnības zināmajā pasakā “Morozko”. Uzskata, ka tajā ir aprakstīts cilvēka upurēšanas rituāls šausmīgajam Salam (Morozam). Kā upuri tika izraudzītas meitenes, tāpēc ka šis baismais rituāls tikai uzskatīts par simboliskām dievības un cilvēka precībām.
Pasakā un un pēc tās uzņemtajā Aleksandra Rou filmā svētās laulības pārvērtušās par stāstu, kur Sals paņem par audžumeitu kautru meiteni, kas ar savām īpašībām spēja viņu iežēlināt un saņemt par to dāvanas.
Aizpagājušā gadsimta žurnālu lasītāju dievinātā “Ziemassvētku priekšvakara stāsta” žanra klasika bija 1843. gadā iznākušais Čārlza Dikensa “Ziemassvētku dziesma prozā: Ziemsvētku stāsts ar spokiem”. Tā galvenais varonis zvērināts skopulis un mizantrops Ebineizers Skrūdžs (jā-jā, tēvocis Skrūdžs Makdaks patiesi ir nosaukts viņam par godu) satiekas ar trīs Ziemassvētku gariem – Pagātnes, Tagadnes un Nākotnes. Viņi parāda viņam dzīvi no citas puses. Piespiežot varoni mainīties, sākt mīlēt cilvēkus un kļūt par pašu labāko un dāsnāko cilvēku pilsētā. Dikenss ar visu savu sentimentalitāti ir spējis parādīt galveno kristiešu svētku patosu: gaisma uzveic tumsu, ne tikai pasaulē, bet arī katra konkrēta cilvēka dvēselē.
Dikensa garstāsts ir ticis ekranizēts neskaitāmas reizes – pirmā filma pēc tā ir iznākusi jau 1901. gadā. Pašā pēdējā versijā, ko uzņēmis režisors Roberts Zemekis, Skrūdžu un trīs garus tēlo Džims Kerijs. Tiem, kam patīk klasikas oriģināla apstrāde, noteikti būs interesantas vēl divas versijas. Pirmkārt, romantiska komēdija “Bijušo draudzeņu spoki” (2009), kur galvenajam varonim no malas tiek parādīts, cik neglīta ir viņa attieksme pret sievietēm. Otrkārt, viena no epizodēm multseriālā “Īstie spoku mednieki”, kur varoņi, nonākuši Dikesa pasaules realitātē, pēc profesionāla paraduma sagūsta Ziemassvētku garus – bet pēc tam atklāj, ka Ziemassvētki ir pārstājuši būt. Lai atgrieztu Ziemassvētkus, viņiem pašiem nākas aizvietot Ziemassvētku garus Skrūdža realitātē.
Ziemassvētku stāsts ir žanrs, kurā ir ļoti svarīgi neiekrist pārliekā salkanumā, taču tam ir jāaizskar lasītāju un skatītāju sirdis, jāatgādina viņiem, ka pasaulē ir arī īstas, labas lietas. Žanra klasika, ideāl filma Jaungada brīvdienām ir Frenka Kapras filma “Brīnišķīgā dzīve” (1946), kas uzņemts pēc Filipa Van Dorena Sterna stāsta “Pati lielākā dāvana”. ASV tā spēlē tādu pašu lomu, kā pie mums “Likteņa ironija jeb Vieglu garu!”: to obligāti rāda pa televīziju Jaungada svētku laikā. Galvenais varonis, ko līdz izmisumam ir noveduši parādi un dzīves grūtības, nolemj izdarīt pašnāvību. Taču tad viņš satiek savu sargeņģeli, kas uzskatāmi nodemonstrē varonim, cik jēgas pilna un svarīga ir bijusi viņa dzīve, kas veltīta, lai kalpotu cilvēkiem. Izrādās, ka princips “dari labu un met to ūdenī” patiešām strādā: Džordžam palīdz visi cilvēki, kuriem kādreiz ir palīdzējis viņš pats.
XX gadsimta literatūra ir dāvājusi mums pārdomas par Ziemassvētku mitoloģiju jaunā, vairs ne tik naivā līmenī. Klaiva Lūisa pasaku “Lauva, burve un drēbju skapis” (1950) var uzskatīt kā bērnu piedzīvojumu fantāziju, bet var ieraudzīt tajā arī vairākus simboliskus slāņus. Kristietim Lūisam bija svarīgi parādīt, kā aukstums un tumsa atkāpjas īstas gaismas spiediena priekšā. Šīs gaismas iemiesojums bija lauva Aslans, kas pēc sižeta iziet Kristus ceļu.
Ziemassvētki šajā stāstā ieņem centrālo vietu. Sniegotajā Nārnijā, kur valda Baltā Ragana, laiks ir sastindzis, valda mūžīga ziema un Ziemassvētki nekādi nepienāk. Sala Tēva parādīšanās, kurš pasniedz varoņiem dāvanas, kļūst par pirmo iezīmi, ka laiks ir sakustējies – ja iestājušies Ziemassvētki, tad iestāsies arī pavasaris. Taču Jola motīvu šajā stāstā arī netrūkst. Gaismas uzvara pār tumsu ir tieši tas, kas notiek, kad Gada Rats sāk kustēties uz vasaras pusi. Aslans līdzinās ne tikai Kristum, bet arī Jola laikā atdzimstošajam Karalim-Ozolam, kas ikgadējā divcīņā uzveic ziemas Karali-Īleksu. Bet Baltā Ragana ļoti atgādina Andersena Sniega karalieni, tuvu radinieci slāvu Salam (Morozam), un skandināvu Helai, kas valda aukstuma, tumsas un nāves valstībā.
Vēl dziļāk rok urķīgais Terijs Pračets, kas nolēmis izpētīt gaišo svētku tumšo pusi. Romānā “Cūktētiņš”, kas pieder Plakanās pasaules apakšciklam par Nāvi, rakstnieks uzskatāmi parāda savā Šausmvakarā (oriģinālā – Hogswatch, “Kuiļsardze”) un atgādina par Jola kuili, svētku tradicionālo upuri. Pēc Pračeta, labsirdīgajā resnī Santa Veprī (vinš arī Cūktētiņš – Hogfather) ir pārvērtusies sena un barga dievība, kas neprasīja upurus, bet pati kļuva par upuri. Tā bija īsta, nevis rotaļu garantija, ka rītā pēc pašas tumšākās un garākās nakts gadā uzlēks saule. Ja Santa Vepris pazudīs, visa pasaules kārtība būs briesmās.
Oriģinālu versiju skatam uz Santa Klausu piedāvā somu režisors Juha Vuolijoki filmā “Ziemassvētku stāsts” (2007) – nejaukt ar Dikensa garstāstu! Filma jauna versija leģendai par Svēto Nikolaju, kas kļuva par prototipu Santa Klausam. Galvenais varonis, bārenis Nikolajs, sāk ar to, ka dāvina dāvanas ģimenēm, kas viņu ir pieņēmušas, bet beidz ar to, ka dod dāvanas visiem ciema bērniem, braucot pie viņiem pajūgā, ko velk brieži, bet pēc nāves uzlido debesīs ar šo pašu pajūgu. Ļoti nestandarta Ziemassvētki ir sanākuši Kristoferam Mūram romānā “Pats muļķīgākais eņģelis”, apburošā melnajā komēdijā pieaugušajiem. Tās varonis, pamuļķīgs eņģelis Raziils ierodas uz Zemi, lai veiktu brīnumu kādam mazam zēnam. Taču viss izvēršas šausmīgā juceklī, kurā tiek ierauti visi mazās pilsētiņas iedzīvotāji, bet pie viena – paradīzes un elles spēki. Obligāta lasāmviela tiem, kuriem ir apnikušas standarta, saldenie Ziemassvētku stāsti un kuriem pietrūkst šajā visaptverošajā Gaismas spēku uzvarā pār Saprāta spēkiem kaut neliela veselīgas ironijas deva.
Lai ko citi arī neteiktu, bet pats krāšņākais, fantastiskais Jaunais gads ir sanācis Arkādijam un Borisam Strugackiem neaizmirstamajā triloģijā “Pirmdiena sākas sestdienā”. Šeit burvji atstāj pie garlaicīgajiem svētku galdiem savus dubultniekus un Jaungada naktī pulcējas iemīļotajā darbā, lai veiktu īstus brīnumus.
Labākais Jaunais gads ir tas, kuru mēs sagaidīsim tā, kā paši gribēsim, un ar tiem cilvēkiem, kurus paši izvēlēsimies. Žurnāls cer, ka jūsu Jaungada brīvdienas paies tieši tā!