Un jau senatnē šie svētki ieguva mistisku nokrāsu. Divupē, piemēram, Jaunā gada svinēšana martā ilga divpadsmit dienas un bija veltīta dieva Marduka uzvarai pār pazemes valsts svētkiem. Ja tic ķīļrakstu plāksnītēm, tad tieši šumēri ir izgudrojuši Jaungada brīvdienas. Šajās svētajās dienās strādāt nevarēja, cilvēki izbaudīja neierobežotu brīvību, ballēšanos un izklaides. Ēģiptē, kur lauksaimniecības gads sākās vasarā, ar Nīlas plūdiem un zvaigznes Sīriuss lēktu, šajās dienās pa upi tika sūtīta laiva ar saules dieva Amona-Ra statuju, arī šo dievu uzskatīja par pazemes valstības tumsas spēku uzvarētāju. Dievs it kā nolaidās no debesīm, lai dažās dienās pārvērstu zemes Nīlu par debesu Nīlu. Senajā Babilonā, šumēru civilizācijas mantiniecē, iedzīvotāji it kā sāka katru gadu dzīvi no jauna: valdnieks ar svītu uz neilgu laiku pameta pilsētu, bet pēc tam svinīgi atgriezās visai jautri uzdzīvojušās tautas sveicienu sveikts.
Protams, kad mēs sakām “marts” vai “septembris” attiecībā pret senajiem svētkiem, mēs runājam par laika periodu, kas tikai aptuveni attiecās uz šiem mūsu kalendāra mēnešiem. Šo mēnešu nosaukumi, kā arī tradīcija atzīmēt Jauno gadu ziemā (visai neparasta senajām tautām, jo ziemā nekas īpašs šajā laikā, sakarā ar zemkopību, nenotiek) radās Senajā Romā ar Jūlija Cēzara pūlēm 46. gadā pirms mūsu ēras. Kalendārā, kas par godu tā dibinātājam nosaukts par Jūlija kalendāru, katrs mēnesis bija veltīts kādam dievam. Janvāris, gada pirmais mēnesis, bija veltīts noslēpumainajam dievam Jānusam – ieeju un izeju, pagātnes un nākotnes, kā arī pareģojumu, maģijas un slepeno zinību dievam. Viņu attēloja ar divām sejām: vecu un jaunu. Tieši ar Janusu saistās Jaunā gada simbolika, kā bezlaika periodam starp pagātni un nākotni, gluži kā Samaina “pārejas naktij”.
Romieši nākošā gada maģiju veica, novēlot viens otram kaut ko labu: uzskatīja, ka šajā naktī pēc Jānusa gribas vārdi iegūst brīnumainu spēku. Arī dāvināt Jaungada dāvanas izdomāja Senie Romieši – kaut gan, tās pieņēma tikai patricieši no saviem padotajiem, bet imperatori – no patriciešiem. Kaligula, piemēram, cītīgi pierakstīja, ko kurš viņam ir dāvinājis, lai pēc tam atmaksātu pēc nopelniem. Žēl, ka tā nebija vienīgā Kaligulas dīvainība.
Romiešu tradīcija, svinēt Jauno gadu ziemā labi iedzīvojās Eiropā, ka to neatcēla pat pāvests Gregors XIII, kas reformēja kalendāru. Taču Krievijā vēl XVII gadsimta beigās Jaunā gada sākumu atzīmēja pēc Bizantijas kalendāra, 1. septembrī. Jaunā gada atzīmēšanu ziemā ieviesa Pēteris I kopā ar citām eiropiešu parašām. Iepriekš gadu Krievzemē sāka skaitīt, gan no 1. marta, gan vispār no Lieldienām, kurām katru gadu ir cits datums. Senie grieķi Jauno gadu atzīmēja vasaras saulgriežos un veltīja to vīna un jautrības dievam Dionīsam (pateicoties kuram mēs Jaungadu sagaidām ar šampanieša glāzi!). Britu salu ķelti Jauno gadu atzīmēja Samaina naktī (1. novembrī), mūsdienu ortodoksālie ebreji atzīmē peldošo datumu Roš-a-Šana (septembrī – oktobrī), ķīniešu Jaunais gads pēc Mēness kalendāra var sākties janvāra beigās – februāra sākumā, zoroastriešu – pavasara saulgriežos (21. martā), pēc musulmaņu kalendāra Jaunais gads var iestāties rudenī vai ziemas sākumā. Vispār, 1. janvāris patiesi ir pats neloģiskākais datums šiem svētkiem, tā spēks ir tikai daudzu gadu ilgajā tradīcijā.
Kad 1919. gadā [Krievijā – t.p.] ieviesa Gregora kalendāru, kas no Jūlija kalendāra atšķīrās par 14 dienām, pie mums parādījās dīvaini svētki, kādu nav nevienā citā pasaules valstī – Vecais Jaunais gads (14. janvāris), bet starp tiem paslēpās Ziemassvētki – diena (pareizāk, nakts), kuras parašas tik ļoti ir līdzīgas Jaunā gada parašām, ka grūti saprast, kas no kura ko ir aizņēmies.
Ziemassvētku jolka.
Ar kristiešu Ziemassvētkiem ir saistīti daudzi noslēpumi. Kristietības pirmajos gadsimtos neviens nezināja Kristus dzimšanas dienu, jo ebreju kultūrā vispār nav pieņemts svinēt Dzimšanas dienas. Agrīno kristiešu galvenie svētki Dieva parādīšanās (6. janvāris), kas pēc gara un jēgas apvienoja mūsdienu Ziemassvētkus un Kristības. Apliecinājums, ka Kristus ir piedzimis 25. decembrī pēc Jūlija kalendāra, pirmo reizi ir lasāms 221. gadā pēc mūsu ēras, kristiešu vēsturnieka Seksta Jūlija Afrikana hronikā, kas rūpīgi ir uzrakstījis Kristus radurakstus. Vēlāk šis datums parādās Romas almanahā VI gadsimta vidū – no romiešiem ar viņu parašu svinēt Jauno gadu ziemā to jau varēja gaidīt.
Daudzi mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka Kristus nekādi nevarēja piedzimt ziemā. Visdrīzāk, viņi saka, tas notika vasarā vai agrā rudenī. Evanģelijā ir teikts, ka viņa piedzimšanas naktī gani ir atradušies ganībās, bet decembris Jūdejā ir auksts un lietains – ne labākais laiks, lai ganītu lopus. Taču Talmudā – ebreju svētajā grāmatā – tiek minēts, ka ganāmpulkus, kas bija paredzēti ziedošanai templī, ganīja arī ziemā. Katrā gadījumā, tie nebija “Baltie Ziemassvētki”, jo sniegs tajā apvidū snieg ļoti reti.
Paraša Ziemassvētkos dāvināt dāvanas nāk no teiksmas par Austrumu gudrajiem vai trīs ķēniņiem no tālām zemēm, kas atveda dāvanas Jēzus bērniņam. Kas attiecas uz pārējām, laicīgajām tradīcijām, tad tās pa lielai daļai ir aizgūtas no šodien gandrīz aizmirstajiem pagānu svētkiem. Ja Helovīnu, bijušo Samainu, pasaulē ļoti mīl un skaļi atzīmē katru gadu, tad Jolu (Julu), ziemas saulgriežus tā negodina.
Jolu svinēja senie ģermāņi pašā garākajā ziemas naktī, priecājoties par to, ka laika rats ir veicis pilnu apgriezienu un tagad diena kļūs nedaudz garāka. Skandināvi veltīja šos svētkus Odinam. Viena no norvēģu sāgām attēlo bagātīgas Jola dzīres, kad pirmo tostu obligāti cēla par karali – Odina vietnieku zemes virsū. Otrs dievs, kuru godināja šajos svētkos, Freirs bija atbildīgs par auglību. Viņa svētais dzīvnieks bija mežacūka, ko Jola laikā upurēja, bet pēc tam pie tā galvas teica zvērestu, kas bija nesalaužams.
Divpadsmit naktis pēc Jola bija “garu naktis” - tās tika veltītas senču gariem. Vēl tās uzskatīja par naktīm, kad trako Mežonīgās Medības, un par “māšu naktīm” - arhetipiski gudrām sievietēm, kas dažos kultos pārstāvēja Trīsvienoto Dievieti. Tieši senčiem tika veltīts Jola koks, ko izgreznoja ar visādiem gardumiem – kā upuri gariem. Starp citu, senatnē kokam obligāti bija jābūt dzīvam – svinību dalībnieki devās uz mežu un saposa eglīti vai citu mūžzaļu koku tieši tur. Skuju koks, kas vēlāk pārvērtās par Ziemassvētku eglīti (bet Padomju Krievijā – par Jaungada), simbolizēja mūžīgo dzīvi un dabas atdzimšanu pēc ilgās ziemas. Šim pašam mērķim kalpoja arī akmensozols, efeja un āmuļi, ar kuriem izgreznoja mājas – Rietumos tos vēl tagad uzskata par Ziemassvētku simboliem.
No mitoloģijas nāk arī tradīcija, ja neprecējies puisis un meitene pagadās kopā zem āmuļiem, tad viņiem ir jāskūpstās. Skandināviem āmulis bija mīlestības dievietes Freijas, Freira māsas svētais augs. Tieši no āmuļa bija taisīta bulta, kas ievainoja brīnišķīgo dievu Baldru: kad viņa māte Friga lika visiem dzīvniekiem un augiem apzvērēt, ka nedarīs ļaunu viņas dēlam, āmuli viņa nezin kāpēc aizmirsa. Pēc tam, kad Baldra rēta bija sadzijusi, āmuli nodeva mīlas dievietes kalpībā, lai tas kalpotu dzīvībai, nevis nāvei. Tādā veidā skūpsti zem āmuļiem ir rituāls, kas godina seno dievieti un pašu mīlu.
Vēl viens svētku rituāls ir “Jola bluķa” sadedzināšana, tas bija jāatrod divpadsmit stundas pirms svētku pusnakts, turklāt, uz mājas saimnieka zemes, vai sliktākajā gadījumā – to var uzdāvināt. Vislabāk, ja tas ir no oša koka – šis koks skandināviem simbolizēja pasaules koku Igdrasilu. Atrasto bluķi apkaisīja ar miltiem, apšļakstīja ar sidru (tradicionālo Jola dzērienu) un ielika kamīnā, kur tam bija jādeg cauru nakti, bet pēc tam jāgruzd divpadsmit “Jola brīvdienu” dienas un naktis. Daudzās valstīs šis rituāls ir transformējies salda kāruma “Ziemassvētku pagales” pagatavošanā. Tā ir rulete, kurai piešķir bluķa izskatu un pasniedz uz svētku galda.
Jola nakti pavadīja jautri, ar svētku vakariņām un dziesmām, turklāt, dziesmas dziedāja bērni, ejot no mājas uz māju un vācot dāvanas – ābolus un saldumus. Šis paradums pārvērties Ziemassvētku korāļu un himnu dziedāšanā. Un tagad ķekatās gājēji nes sev līdzi “Betlēmes zvaigzni”. Ar to pašu zvaigzni sāka izrotāt svētku eglīšu galotnes. Interesanti, kad PSRS pēc ilgiem aizmirstības gadiem, kad eglīti pasludināja par “buržuāzisku tradīciju”, to tomēr nolēma atgriezt, lai priecētu bērnus, arī zvaigzni egles galotnē atstāja, tikai padarot to piecstaru un sarkanu.
Jo vairāk Vācijas iedzīvotāji kristianizējās, jo retāk Jols tiek minēts kā atsevišķi svētki. Vārds “Yule” mūsdienu Skotijā vairs nozīmē tikai “Ziemassvētkus”. Bet Šekspīra komēdija “Divpadsmitā nakts” ieguva savu nosaukumu tāpēc, ka tika sarakstīta par godu Jola noslēdzošai, divpadsmitajai naktij, kas dramaturga laikā jau bija kļuvusi par “divpadsmito nakti pēc Ziemassvētkiem”.