Taču nepatikšanas ar to nebeidzās. Pirmais nosēšanās mēģinājums neizdevās, neieslēdzās bremzēšanas dzinējs. Nākošā apriņķojumā no Centra pienāca komanda, veikt nosēšanos ar rokas vadību. Kosmonauti sāka izstrādāt rokas variantu, kad pamanīja, ka kuģa atmosfēra sāka „pārskābeļoties”. Tas bija ļoti bīstami. Mazākā dzirkstelīte kontaktos vai relejā un varētu notikt sprādziens ar ugunsgrēku. Tieši tā 1961. gadā uz Zemes eksperimenta laikā barokamerā bojā aizgāja Valentīns Bondarenko. Taču šoreiz viss izgāja labi. Turklāt nostrādāja athermetizācijas vārstulis. To var uzskatīt par veiksmi, jo kosmonauti atradās skafandros. Tikšana vaļā no bīstamās atmosfēras notika īstā brīdī.

Kad pēc sešiem gadiem tas pats notika uz kuģa „Sojuz-11”, kosmonauti, kas kuģī atradās bez skafandriem, aizgāja bojā. Taču Beļajevam un Ļeonovam tā bija veiksme, kas ļāva uz brīdi atvilkt elpu. Tiešām tikai uz laiku, tāpēc ka jau pēc dažām sekundēm, kas pagāja pēc vārstuļa nostrādāšanas, kosmosa kuģis sāka nekontrolējami griezties – sabojājās orientācijas sistēma pēc zvaigznēm. Sākt nosēšanos, nenoorientējot kuģi, būtu neprāts. Taču kosmonauti tika galā arī ar šo problēmu. Beļajevs ar rokām noorientēja kuģi un ieslēdza bremzēšanas dzinēju. Pavisam „Voshod-2” lidojuma laikā speciālisti saskaitīja septiņas lielas nepatikšanas, kas katra varēja kļūt fatāla. Un tomēr viss beigās sanāca labi.

Viņi piezemējās dziļā Sibīrijas taigā, tālu no paredzamā nolaišanās rajona. Taču tas viss vairs nebija tik svarīgi. Viņi vairākas reizes bija ieskatījušies sejā nāvei un bija palikuši dzīvi. No visām nepatikšanām, kas notika lidojuma laikā, tika ziņots vienīgi par orientācijas sistēmas iziešanu no ierindas. Viss pārējais, kā saka, palika aiz kadra. Taču žēl. Ja toreiz zinātu patiesību, daudzi padomju pilsoņi nesāktu vaicāt: „Par ko kosmonauti saņem Varoņu zvaigznes, ja lidojums noritējis normāli? „Voshod-2” lidojums ir tieši šāds „normāls” lidojums.

Amerikāņi spēja atkārtot mūsu sasniegumu tikai pēc dažiem mēnešiem. To viņi izdarīja, kā arī plānojuši, kuģa „Gemini” otrajā, pilotējamā lidojumā.

Kuģis startēja no Kanaverala zemesraga 1965. gada 3. jūnijā. Pēc 4 stundām 18 minūtēm otrais pilots Edvards Vaits atstāja kuģa kabīni un izgāja atklātā kosmosā, kļuvis par pirmo amerikāni un otro cilvēku pasaulē, kurš veica tik bīstamo eksperimentu.

Amerikāņu izgājienam atklātā kosmosā bija dažas būtiskas atšķirības padomju darba atklātā kosmosā. Pirmkārt, kuģis nebija apgādāts ar slūžu kameru un tāpēc pirms iziešanas kabīni nācās athermetizēt. Tādā veidā arī kuģa komandieris Džeimss Makdivits var tikt uzskatīts par pilnvērtīgu eksperimenta locekli.

Otrkārt, amerikāņa iziešana kosmosā bija par 24 minūtēm ilgāka nekā Aleksejam Ļeonovam. Treškārt, Vaits tajā laikā, kamēr atradās aiz kuģa borta, izmēģināja rokas manevrēšanas reaktīvo iekārtu. To jāatzīst par nākamo soli ārpuskuģa darbošanās tehnoloģiju apgūšanā.

Tomēr, grozies kā gribi, Vaits bija otrais cilvēks, kurš izgāja atklātā kosmosā. Otrais paliek otrais. Par pirmo viņš nekļūs nekad.

Raksta sarakstīšanas laikā (2015. gada janvārī), pilotējamo lidojumu laikā ir veiktas 373 iziešanas atklātā kosmosā, ieskaitot darbu nehermētiskos nodalījumos.

Darbos ārpus kosmiskajiem aparātiem piedalījušies 213 kosmonauti. Pārsvarā viņi ir bijuši Krievijas (PSRS) un ASV pārstāvji. Taču iziešanā atklātā kosmosā ir piedalījušies arī : Ķīnas, Francijas, Vācijas, Kanādas, Japānas, Itālijas, Zviedrijas un Šveices pilsoņi.

Pirmā izkāpšana uz cita debess ķermeņa virsmas notika 1969. gada 21. jūlijā, to paveica amerikāņu astronauti Neils Ārmstrongs un Edvīns Oldrins pirmās Mēness ekspedīcijas laikā ar kuģi „Apollo-11”. Pavisam uz Mēness virsmas ir pabijuši 12 cilvēki. Visi – amerikāņi.

Pirmais izgājiens atklātā kosmosā, starpplanētu telpā notika 1971. gadā, laikā, kad uz Zemi atgriezās kosmiskais kuģis „Apollo-15”, to veica amerikāņu astronauts Alfrēds Vordens. Komandas moduļa bortu viņš atstāja, lai paņemtu panorāmas un kartogrāfiskās kameras pilnās kasetes. Turoties pie rokturiem, kas bija izvietoti uz kuģa korpusa virsmas, viņš trīs reizes pārvietojās līdz zinātniskās aparatūras modulim. Iziešana ilga 39 minūtes 56 sekundes.

Bez Vordena vēl divi astronauti izgāja atklātā kosmosā starpplanētu telpas apstākļos: Tomass Matinglijs un Ronalds Evanss kuģu „Apollo-16”un Apollo-17” lidojumu laikā. Abi lidojumi notika 1972. gadā.

Pirmā sieviete, kas izgāja atklātā kosmosā, bija krieviete Svetlana Savicka. Iziešana notika 1984. gada 25. jūlijā no orbitālās stacijas „Salūts-7” borta. Atklātā kosmosā viņa strādāja kopā ar Vladimiru Džanibekovu. Darbošanās ilgums ārpus kuģa bija 3 stundas 34 minūtes.

Uz šodienu vienpadsmit cilvēces skaistās puses pārstāves ir bijušas atklātā kosmosā. Izņemot Savicku, tās visas ir amerikānietes.

Pirmais kosmonauts, ne PSRS un ne ASV pilsonis, kurš veica iziešanu atklātā kosmosā 1988. gada 9. decembrī, bija francūzis Žans-Lū Kretjēns, kad viņš trīs nedēļas uzturējās padomju kosmiskajā stacijā „Mir”. Atklātā kosmosā viņš strādāja kopā ar savu padomju kolēģi Aleksandru Volkovu. Ārpus stacijas kosmonauti uzturējās tieši 6 stundas.

Pavisam atklātā kosmosā ir bijuši 17 kosmonauti no „trešajām” valstīm.

Pirmais izgājiens atklātā kosmosā bez drošības jostas tika veikts, kad kosmosā devās ASV astronauts Brūss Makendless. 1984. gada 7. februārī notika daudzkārtējas izmantošanas kosmiskā kuģa „Challenger” lidojums pēc programmas STS-41B. Viņš izmēģināja autonomo lidojošo iekārtu.

1992. gada 13. maijā darbā atklātā kosmosā vienā laikā piedalījās trīs amerikāņu astronauti: Pjērs Tuits, Ričards Hibs un Tomass Eikers.  Kosmiskais trijnieks „satvēra” un saremontēja telekomunikācijas pavadoni „Intelsat”. Iziešana atklātā kosmosā ilga 8 stundas 29 minūtes.

1993. gada 16. septembrī atklātā kosmosā vienlaikus atradās četri kosmonauti. Tā gadījās, ka sakrita lidojumu grafiki un 1 stundu un 44 minūtes ārpus kuģiem darbojās stacijas „Mir” apkalpe Vasīlijs Cibļijevs un Aleksandrs Serebrovs un atspoles „Discovery” apkalpes locekļi, kuri veica lidojumu pēc programmas STS-51, Karls Volzs un Džeimss Ņumens. Kosmonautus šķīra tūkstošiem kilometru, taču, kā zināms, kosmosam nav robežu.

Pati ilgākā iziešana atklātā kosmosā notika 2001. gada 11. martā, ārpus Starptautiskās kosmiskās stacijas borta, kad ārpus tās strādāja amerikāņi Džeimss Voss un Sjūzena Helmsa. Darbs ilga 8 stundas 56 minūtes.

Rekords iziešanu reižu skaita ziņā (16) pašlaik pieder krievu kosmonautam Anatolijam Solovjovam. Protams, ka viņam pieder arī kopējais ilguma rekords – 82 stundas 22 minūtes.