Cilvēki - pats galvenais

Krievu fantastikas žurnāls "Jesļi" jaunākajā numurā intervē vecāko krievu fantastu Jevgeņiju Voiskunski, kuram paliek 85 gadi. Tie lasītāji, kas iepazina krievu fantastiku 20. gadsimta 60. gados, droši vien atcerēsies rakstnieku pāri J. Voiskunskis un I. Lukodjanovs, kas bija to laiku labāko fantastu rindās. Man izdevās, gan krietni vēlāk, izlasīt viņu romānu "Zvaigžņu jūru šļaksti". Tiem laikiem pavisam labs romāns.
Autors jau bērnībā mīlējis fantastiku, īpaši Žila Verna romānus. Dživojis Baku, kur beidzis vidusskolu gribējis kļūt par arhitektu, nav izdevies, tomēr augstskolā iestājies. Taču pienācis armijas laiks, pēc gada sācies karš. Topošais rakstnieks brīnumainā kārtā palicis dzīvs uz jūras Hanko aizsardzības un transporta atkāpšanās laikā Somu jūras līcī, kad tam uzbrukuši vācu spēki. Sašautais kuģis grimis,
cilvēki lekuši uz blakus piebraukušā tralera, taču viļņi mētājuši kuģus, rakstnieka draugs pārlēcis, viņš saminstinājies un tajā brīdī vilnis izšķīris kuģus. Ja būtu lēcis nokļūtu ūdenī. Par laimi viņu uzņēmis vēl viens traleris. Taču visu transportu uzņemt nav spējuši. Vēlāk tas izskalots krastā, vācu pusē,virs 3000 cilvēkiem nokļuvuši gūstā. Izdzīvoja tikai daži.

 

 

 

Pēc kara atgriezies Baku, sācis rakstīt reālistisku prozu. Iepazinies ar Isaju Lukodjanovu. Reiz uz ielas redzējuši kā par mata tiesu kāds gājējs izvairās no kravas auto. Izskatījies, it kā cilvēks sveiks un vesels iziet cauri mašīnai. Tieši šis notikums kļuva par grūdienu, lai rastos jauna, šoreiz fantastiska romāna sižets. 1962. gadā iznāk grāmata ""Mekongas" apkalpe". Ir radies jauns fantastu duets. Taču 1980. gadā iznāk pēdējais fantastiskais darbs "Nelikumīgā planēta" un autors fantastiku vairs neraksta. Rakstnieks stāsta, ka toreiz sākās visai nepatīkamas lietas. Nomainījās jaunatnes fantastikas un piedzīvojumu literatūras izdevniecības "Molodaja gvardija" vadība, kas monopolizēja visu krievu valodas fantastikas izdošanu valstī un protams, Hruščova atkušņa laikos uzelpojušie rakstnieki, tādi kā brāļi
Strugacki, arī Voiskunskis ar Lukodjanovu, nokļuva nežēlastībā. Literatūras ierēdņu stulbums izpaudās pat tādā gājienā, ka abiem autoriem pārmeta, ka viņi sludinot cionistisku propagandu savā grāmatā "Šama dēls Urs". Tās varonis bija seno šumēru jaunēklis. Ko tāds semīts varot iemācīt padomju jaunatnei? Jājautā - vai tad senie šumēri bija ēbreji?
Rakstnieks pievēršas parastai prozai, kas tajā laikā arī sāk likties tuvāka. Jautāts par to, kādu laiku rakstnieks atceras ar vislielāko siltumu, Voiskunskis atbild, ak Hruščova atkušņa pašu sākumu, no XX kongresa līdz Ungārijas notikumiem. Radās cerības, ka personības kults tiešām  aiziet vēsturē. Visi gaidīja ļoti daudz, taču cerības drīz aprāvās.

- Bet pārbūve? Mūsu laiks?
- Par mūsu laiku pirmām kārtām man jāsaka, ka man tas nepatīk. Domāju, nevajag paskaidrot, kāpēc.
Pārbūve? Jā, mēs sagaidījām to ar interesi. Tie bija neparasti, negaidīti laiki, disputi Tautas deputātu kongresā, kurus mēs skatījāmies ar tādu pat interesi kā iespējams francūži lasīja sava konventa sēžu paziņojumus 1791. gadā. Jaunu cerību laiks, kas atkal beidzās ar vilšanos. Ne tādēļ, ka mani liberālie uzskati ir mainījušies, taču tas, kas notika 90. gados atstāja divejādu iespaidu. Makiavelli rakstā par valsti bija tāda doma: "Tirānijas rezultāts var būt tikai izvirtusi sabiedrība". Tieši to mēs arī esam ieguvuši. Šīs izvirtušās sabiedrības rezultāts ir viss, kas ir noticis - mežonīgā privatizācija, neizskaidrojamas aizdevumu izsoles, jaunbagātnieki no bijušajiem komjaunatnes līderiem...
- Laikam jau liela līdzpilsoņu daļa domā tāpat. Un katrs, kuram nav vienalga, protams, uzdod jautājumu: ko darīt? Kā dzīvot? Kā jūs atbildētu uz šo jautājumu?
- Mana recepte ir ļoti vienkārša, maniem vienaudžiem un mazliet jaunākiem par mani - jānodzīvo atlikušais, cenšoties saglabāt savu dvēseli. Bet jaunajiem, valstij... Rītdiena nav atkarīga no tā, cik mēs iegūsim naftu un pārdosim to, un kāds būs budžeta proficīts, bet gan no tā, kādi cilvēki dzīvos valstī. Vispirms vajag pārskatīt visu apmācības un audzināšanas sistēmu. Jāgatavo īstus skolotājus. Zinošus, apveltītus ar morāli un ētiku, runāt un pārliecināt mākošus, tādus, kas spētu izaudzināt jaunās paaudzes tādas, kādiem ir jābūt īstiem cilvēkiem...

Kāpēc es to visu tulkoju? Tāpēc, ka manuprāt, viss tas, kas pēdējos gadu desmitos ir noticis Krievijā, ir noticis arī pie mums. Daudz mazākā apjomā, bet ļoti līdzīgā veidā. Un gudra cilvēka domas noteikti ir vērts uzklausīt!