Svētās Jaunavas parādīšanās

Šīs slavenās, vienīgās Dievmātes svētbildes vēsture ir neparasta. Meksiku apdzīvojošie acteki pielūdza Sauli un dažādus dievus, ticot, ka tie pārtiek no cilvēku upuru asinīm un sirds. Kā vienaldzībā ziņo indiāņu hronikas, piemēram, atklājot jaunu templi, tika upurēti vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Bet 1487.gadā acteku galvaspilsētā rituālu maltītēs tika nodurti un apēsti vairāki desmiti tūkstoši gūstekņu.

Pēc tam, kad Kristofors Kolumbs atklāja Ameriku, indiāņi turpināja palikt par elku pielūdzējiem, neskatoties uz visiem spāņu misionāru centieniem. “Kā mēs varam pakļauties baltajam un bārdainajam Jēzum, ja esam melnīgsnēji un nevienam no mums bārda neaug? Tas nav mūsu dievs!” – viņi apgalvoja, atsakoties kristīties.

…1531.gada 12.decembrī agrā rītā 17 gadus vecais zemnieks Huans Djego Tepeijakas uzkalnā netālu no Meksikas lasīja žagarus. Pēkšņi debesīs uzplaiksnīja spilgta gaisma, un viņa priekšā nostājās jauna melnīgsnēja un melnmataina skaista meitene. Viņa jaunietim sacīja, lai viņš kristiešu garīdzniekam nodod viņas vēlēšanos: “Es – Marija, Patiesā Dieva māte, kas dod dzīvību un saglabā to. Šajā vietā jāuzceļ templi, kur tava tauta un visi cilvēki, kuri patiesi man lūgs palīdzību savos darbos un bēdās, saņems to”.

Satriektais Huans Djego parādījās bīskapam Huanam de Sumarraga, pastāstīja par redzēto un nodeva skaistās svešinieces vārdus. Uzklausot indiāni, bīskaps nenoticēja viņam un palūdza, lai Jaunava Marija ar kaut kādu zīmi apstiprina savu vēlēšanos. Huans atgriezās uz Tepeijakas uzkalnu un atkal ieraudzīja Svēto Dievmāti. “Es došu šādu zīmi, - viņa sacīja. – Gaidīšu tevi šajā vietā rīt”. Kad jauneklis atkal atnāca, tad uz klints viņš ieraudzīja skaistu, kuplu, ziedošu rožu krūmi. Blakus tam stāvēja Dievmāte. “Lūk, mana zīme, - viņa sacīja. – Paņem šīs rozes, ietin savā mētelī un aiznes tās bīskapam. Šoreiz viņš tev noticēs”.

Kad Huans Djego nostājās bīskapa priekšā un attina mēteli, ziedi izbira uz grīdas. Bet pats Sumarraga un visi klātesošie nokrita uz ceļiem: uz iztītā mēteļa auduma brīnumainā kārtā izrādījās attēlots Svētās Jaunavas tēls.

Sākumā jauniegūto svētbildi aiznesa uz kapliču, bet vēlāk pārnesa uz baziliku, kuru uzcēla Tepeijakas uzkalnā. Tempļa atklāšanas dienā tur bija sapulcējušies visi pilsētas iedzīvotāji, lai skatītu brīnumaino svētbildi un pielūgtu Dievmāti.

Viņas tēlu sāka saukt par “Svēto Mariju no Gvadalupes”, kā acteku valodā nodēvēja vietu, kur notika Svētās Jaunavas parādīšanās. Izrunājot tas skanēja kā “Kājām mīdīts Akmens Pūķis”. Indiāņi šādu harmoniju iztulkoja kā ziņu par to, ka Dievmāte uzveica briesmīgo dievu, kuru viņi pielūdza spārnota pūķa veidā, upurējot tam daudzus cilvēkus.

Kad izplatījās ziņa par brīnumaino svētbildi, acteki masveidā sāka pieņemt kristietību, brīvprātīgi atteicās no pagānisma kultiem. Mūks Toribio de Benavente raksta, ka četras dienas četrpadsmit ar pusi tūkstošu cilvēku ieradās uz viņa misi un tika nokristīti. Diezgan drīz jau astoņi miljoni indiāņu pieņēma kristietību. Bet vēl pēc pāris gadiem pēc Marijas Dievmātes parādīšanās un dīvainā attēla iegūšanas notika visas Meksikas kolonizācija. Turklāt, visa tauta uz jauno reliģiju vērsās absolūti spontāni, nevis piespiedu kārtā vai pateicoties misionāru sprediķiem. No socioloģijas redzes viedokļa šis fakts ir neizskaidrojams.

Par spīti fizikas likumiem

500 gadu garumā brīnumainā svētbilde turpināja būt par mīklu. Uz tās Dievmātes attēls nebija zīmēts uz plāksnes vai kaut vai uz blīva audekla. Neizskaidrojamā veidā tas bija “pārcēlies” uz šķidra auduma, austa no aijates kaktusa šķiedrām, no kurām bija darināts indiāņu jaunekļa Huana Djego mētelis. Tas bija visai neizturīgs materiāls, tā maksimālais eksistēšanas termiņš bija 20-30 gadi. Bet par pieciem gadsimtiem vispār nevar būt ne runas: šāds augu izcelsmes audums sen būtu sairis.

Taču Gvadelupes Jaunavas Marijas attēls izrādījās stiprāks par laiku. Turklāt, četrus gadsimtus svētbilde glabājās bez jebkādiem ārējiem saudzējošiem apvalkiem. To neietekmēja ne dūmu kvēpi no simtiem sveču, ne straujās temperatūras maiņas, ne tūkstošu ticībnieku lūpu un roku pieskārieni. Jaunavas attēls neizskaidrojamu iemeslu dēļ nepārklājās ar putekļiem, necieta no mitruma, sēnītes un pūšanas baktērijām, turklāt, atbaida kukaiņus.

Bet ar to brīnumainās svētbildes satriecošā saglabāšanās neizbeidzās. 1921.gadā terorists ielika bumbu vāzē ar ziediem netālu no svētbildes. No sprādziena sašķēlās krusts, bet svētbildei sprādziens nenodarīja kaitējumu – tikai pulvera pēdas (vēlāk to noņēma resatauratori) nedaudz aptumšoja Svētās Jaunavas rokas. Starp citu, restaurācijas laikā uz svētbildi nejauši izgāza pudeli ar skābi. Parādījās balts plankums, kas brīnumainā kārtā izzuda pēc trim dienām.

Zinātnieku interese par Gvadelupes Jaunavas Marijas tēlu radās vēl XVIII gadsimtā, bet 1948.gadā sākās tā sistemātiski pētījumi. Pēdējos gados tēlu vairākkārt pakļāva rūpīgai analīzei. Tāpat kā gadījumā ar Turīnas Kristus apglabāšanas svētbildi, katru reizi izmantoja visjaunākos tehniskos līdzekļus.

1977.gadā ar svētbildi sāka nodarboties amerikāņu un vācu zinātnieki, kuru starpā bija arī Nobela prēmijas laureāts, ķīmijas profesors Rihards Kūns. Šo pētījumu rezultāti parādīja, ka tēls nevarēja būt radīts cilvēka rokām, par cik uz audekla nav gruntēšanas pēdu, aizzīmējumu, iepriekšēju skicējumu, gleznotāja otas nospiedumu.

Turklāt, zinātniekus satrieca dabīgas izcelsmes – minerālu, dzīvnieku vai augu valsts pigmentu trūkums. Arī sintētisku pigmentu nav, bet tos XVI gadsimtā nemaz nepazina! Katrs attēlojuma tonis ir ķīmisks savienojums, kura molekulas saistītas tieši ar audeklu. Tur, kur to nav, nav arī krāsu, tātad, arī attēla.

1979.gadā profesors Filips Kalahens no Floridas štata universitātes (ASV) un viņa kolēģe Džodija B.Smita 1979.gadā svētbildi pakļāva infrasarkanā starojuma iedarbībai. Izrādījās, ka, izmainot novērošanas leņķi, attēla krāsas mainās. Šāda parādība zinātnē pazīstama kā iridiscence, un to nevar veikt mākslīgā ceļā. Tātad, Gvadelupes Jaunavas Marijas tēls nevarēja būr radīts cilvēka rokām.

Dievmātes noslēpumainās acis

Ticīgie vienmēr ir teikuši, ka meksikāņu Dievmātes acis izskatās kā dzīva cilvēka acis. Taču neviens šo efektu izskaidrot nespēja, par cik to nevar panākt arī ar visizsmalcinātākajām glezniecības metodēm.

1929.gadā Alfonso Marke Jaunavas Marijas labajā acī saskatīja bārdaina vīrieša attēlu. Pēc 20 gadiem Hosē Karloss Salinas Čavess šo faktu apstiprināja. Viņš atklāja skaidru bārdaina vīrieša attēlu labajā acī un mazliet neskaidru – kreisajā.

Par atklājumu sāka interesēties oftalmologi un fiziķi. Viņu rezultāti tika publiskoti 1956.gada 27.martā. Zinātniekiem Jaunavas Marijas acīs izdevās noskaidrot trīskāršu krāsas izmaiņas efektu (Purkinjē-Sansona parādība), kas raksturīga dzīva cilvēka acij. Šie atspulgi ir tur, kur tiem jābūt saskaņā ar minēto efektu, bet neliela šo tēlu deformācija atbilst radzenes refrakcijai.

Vēlāk pēdējos 20 gados ar acu noslēpumu pētīšanu nodarbojās peruāņu zinātnieks Hosē Aste Tonsmans. Viņš pirmo reizi pielietoja attēlu digitālās apstrādes metodi, kuru pirms tam izmantoja tikai kosmiskajiem pētījumiem. 2001.gada sākumā Tonsmans publicēja sava darba rezultātus, kuri zinātnes pasaulē izraisīja furoru.

Lieta tāda, ka 2500 reižu palielinot Jaunavas Marijas attēla acu zīlītes izmērus, zinātnieks atklāja kaut ko satriecošu: labajā zīlītē viņš saskatīja sēdoša indiāņa attēlu. Bet tas tikai bija satriecošo atklājumu sākums, kuri agrāk nevienam vienkārši nevarēja ienākt prātā.

Otrs tēls, ko atpazina pētnieks, bija indiāņa Huana Djego attēls. Pēc tam viņš atklāja pusmūža vīrieša attēlu. “Sākumā nesapratu, kas tas ir par attēlu, - stāsta Tonsmans. – Tomēr drīz vien man palaimējās aplūkot mākslinieka Migela Kabjeras gleznas, kur ieraudzīju līdzīgu seju. Tas bija bīskapa Sumarraga portrets, kurš pirmais ieraudzīja Gvadelupas Jaunavas Marijas tēlu.”

Nākamais atklājums bija tik neparasts, ka sākumā zinātnieks par nenoticēja ieraudzītajam. Acu zīlītē varēja atšķirt nēģeru sievietes augumu. No kurienes 1531.gadā Meksikā varēja uzrasties nēģeriete? Un tad talkā nāca vēsturnieki. Izrādījās, ka Sumarraga mantojumā minēts par viņam piederējušu nēģeru-vergu ģimeni.

Pavisam Jaunavas Marijas acu zīlītē izdevās saskatīt 12 figūras. Tās visas bija dažāda auguma, par cik tie bija attēloti perspektīvā, it kā attēls būtu tā laika fotogrāfija, kad Huans Djego attina savu mēteli bīskapa Sumarraga priekšā.

Kad Tonsmans palielināja Dievmātes attēla kreiso aci izrādījās, ka acu zīlīte atspoguļoja tādas pašas figūras, tomēr skatoties citā leņķī un citām proporcijām, kas izskaidrojams ar optisko efektu, atspoguļojot pretim stāvošu objektu.

Taču ar to Tonsmana atklājumi nebeidzās. Vēl vairāk palielinot acu zīlītes, zinātnieks atklāja vēl grupu sīku figūru, nesaistītas ar pirmo. Tā bija indiāņu ģimene – vīrs, sieva un bērn. Vismazāko bērnu sieviete nes uz pleciem. Doktors Tonsmans šajā sadzīves ainā saskata savdabīgu Dievmātes sūtījumu cilvēkiem, tajā skaitā arī mūsdienās dzīvojošiem.

Vissatriecošākais ir tas, ka divpadsmit cilvēku mikroskopiskie attēli, ko atspoguļo Dievmātes acu zīlītes, redzami visās detaļās. Tajos var ieraudzīt tādas detaļas, kā aizkustinājuma asaras, auskarus, uz zemes sēdoša zemnieka sandaļu šņores, veca plikpauraina cilvēka profilu ar baltu bārdu un biezām uzacīm, indiāņa profilu ar ērgļa degunu, ar bārdu un ūsām, kas nokarājas gar vaigiem utt. Tieši šī svētbildes pārdabiskā skaidrība un pilnība pat sīkās detaļās izslēdz iespēju par tēla radīšanu cilvēka rokām. Visi zinātniskie pētījumi apstiprina, ka ne uz vienas fotogrāfijas, nevienā attēlā pasaulē nav izdevies atklāt tamlīdzīgu parādību.

“Nevar nebrīnīties par to, ka šie mikroskopiskie attēli nebija nepamanīti gandrīz 500 gadus, iekams modernā tehnika to ļāva atklāt, - saka Tonsmans. – Tas liecina tikai par to, ka Jaunavas Marijas sūtījums gaidīja savu stundu. Daļēji, ģimenes attēls kalpo mums par atgādinājumu tam, cik liela nozīme ir ģimenei. Tas sevišķi aktuāli ir mūsdienās, kad šo svarīgāko sabiedrības institūtu mēģina novirzīt pēdējā plānā”.

Lai pabeigtu savu stāstījumu par cilvēka neradīto svētbildi, īsumā jāpastāsta par to, kur tas glabājās gandrīz piecus gadsimtus. Sākumā tai bija iekārtota vieta bazilikā no svaigiem ķieģeļiem, kuru vēlāk nomainīja skaista baznīca ar četriem torņiem un četrdesmit metru augstu centrālo kupolu. Salīdzinoši nesen pāris soļu attālumā no vecās baznīcas tika uzcelts jauns, liels un mūsdienīgs templis. Tiesa, no iekšpuses tas neatgādina tik daudz klosteri, bet gan skaistu koncertzāli. Vārdu sakot, dievkalpojumu laikā tur patiešām daudz dzied.

Visbeidzot, lai arī Gvadelupes Jaunavas Marijas tēls atšķiras, teiksim, ar “augsto dzīvotspēju”, tagad tiek veikti svētnīcas ārkārtas drošības pasākumi. Svētbilde uzstādīta lielā stikla futlārī apakšējā altārī. Nekādus pienesumus, tajā skaitā ziedus, blakus nolikt nedrīkst. Bet, lai palūkotos uz meksikāņu Dievmāti, tai garām jābrauc uz lentu transportiera.