Kā viss sākās

“Sešiniece” līdz notikumu sākumam tika uzskatīta par mierīgu zonu. Vara bija administrācijas un ar viņu sadarbojušos ieslodzīto rokās. Šeit nepieņēma likumīgos zagļus, taču zonā bija noformēti tā saucamo blatnieku grupējumi. “Veči”, kuriem nebija sakarības ar grupu darbībām, cieta no tām piekaušanas, fizisko vardarbību un ņirgāšanos. Pat gājiens uz ēdnīcu varēja būt bīstams dzīvībai. Nereti bija uzbrukumi, tajā skaitā ar uzasinātu priekšmetu pielietojumu.

Ieslodzītie bija spiesti samierināties ar gandrīz necilvēcīgiem uzturēšanās apstākļiem. Barakās valdīja smirdoņa un antisanitāri apstākļi. ŠIZO un PKT (kameru tipa telpas līdzīgas karceriem) atgādināja senās inkvizīcijas pagrabus. Dzīvojamās vienības bija nedaudz labākas. PKT, kurās ieslodzītie sēdēja pa pusgadam un vairāk, sabāza pa 10 – 15 cilvēkiem. Gulēt nācās pēc kārtas. Dažās kamerās nebija izlietnes.

Kopumā uz vienu notiesāto, ieskaitot invalīdus-ratiņkrēslniekus, tika atvēlēti mazāk par diviem kvadrātmetriem. Nebija mēbeļu mantu glabāšanai un ēšanas procesam. Dažās vienībās logi bija aizrestoti un nelaida cauri dienas gaismu.

ŠIZO nokļuva ne tikai par nopietniem pārkāpumiem un alkoholismu, bet arī par tādiem sīkiem pārkāpumiem, kā atpogāta augšējā apģērba poga vai arī čības kājās zābaku vietā. Ieslodzītajiem bija atņemtas sarakstes tiesības. Personīgās fotogrāfijas tika izņemtas, bet vēstules vienkārši nenonāca līdz adresātam. Ieslodzītie cieta sistemātiskas piekaušanas.

Viršanas punkts

6.oktobra vakarā dežurants atklāja dažus ieslodzītos alkohola reibumā un aizveda viņus uz ŠIZO. Ieslodzīto piekaušana izolatorā kļuva par pēdējo pilienu sen briestošajā konfliktā. Izdzirdot nelaimīgo kliedzienus un vaidus zeki sāka uztraukties un sāka izlauzt restes. Sadusmotais arestantu pūlis izrādījās brīvībā, ar metāla mietiem rokās devās sagraut visu apkārt.

Jau uz pulksten 22.00 dumpja vilnis izplatījās uz dzīvojamām un ražošanas telpām. Notiesātie apgāza žogu, kurš atdalīja papildsoda saņēmējus, un izsita PKT durvis. Neapmierināto pūlis izlika aiz cietuma vārtiem administrāciju radot astoņiem kalpotājiem miesas bojājumus un pieprasot izsaukt prokuratūras, preses un padomju varas pārstāvjus konflikta atrisināšanai.

Pašas smagākās traumas ieguva kolonijas priekšnieka dežurējošais palīgs majors Heifcigs. Precīzi nav zināms, vai viņš pats izleca pa logu vai arī viņam “palīdzēja” dumpinieku, taču bez lūzumiem neiztika. Tika arī blatniekiem, kuriem bija ietekme kolonijā un, pēc nekārtību iesācēju domām, kuri sadarbojās ar operatīvajiem darbiniekiem un kuri bija veikuši izrēķināšanos ar zekiem administrācijas uzdevumā.

Uz notikumu vietu izbrauca Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs, apriņķa prokurors un UVD priekšnieka vietnieks, kurš vadīja Labošanas darbu un sociālās reabilitācijas dienestu. Atļāva klāt būt arī žurnālistiem no avīzēm “Krasnojarskas komjaunietis” un “Krasnojarskas strādnieks”, kā arī televīzijas pārstāvjiem.

Pirmām kārtām no dienesta tika atstādināti tie kolonijas darbinieki, par kuriem visvairāk sūdzējās ieslodzītie. No mēģinājuma ar spēku apspiest konfliktu un karaspēka ievešanas cietuma teritorijā atteicās. Iekšējā karaspēka karavīri un IeM darbinieki aplenca ITK-6 pa perimetru.

Pret rītu še sāka pulcēties vietējie iedzīvotāji, jo kolonija atradās pilsētas guļamrajonā. Tiesībsargs Valērijs Abramkins, kurš piedalījās pārrunās ar dumpiniekiem kā KSFSR Augstākās Padomes pārstāvis, atcerējās: “Bet tālāk notikumi attīstījās pavisam negaidītā veidā. Konfliktā no paša sākuma ņēma dalību tautas deputāti un Augstākās Padomes deputāti, kaut kādas civilpersonas, un administrācija bija samulsusi”. Uz TIK ēkas jumta, kura atradās burtiski 50 metrus no dzīvojamām mājām, tika uznesti gāzes baloni, sagatavoti uzspridzināšanai. Visi gaidīja asiņainu atrisinājumu.

Izejas nav

Ar dumpja sākumu un līdz pat tā apspiešanai kolonijā nebija precīza un sakārtota darbību koordinācija. Pārrunas ar administrāciju un varas pārstāvjiem veica nevis kriminālās autoritātes, bet gan delegāti, kurus izvēlējās zeki, kuru vidū bija kā “blatnieki”, tā arī “vīriņi”.  Zeki no vienkāršajiem uzstāja uz darbu turpināšanu cehos un kārtības uzturēšanu. Blatnieki gan lielā mērā nodarbojās ar attiecību noskaidrošanu grupējumu vidū.

Daži notiesātie pavadīja laiku uz jumta, novēroja un reizēm meta uz karavīriem akmeņus. Dzīve kolonijā gāja savu gaitu: ēdnīcā izsniedza ēdienu, darbojās medicīnas daļa, veikals, kravas auto ņēma gatavo produkciju noliktavās. Teritorijā laida iekšā apgādes daļu darbiniekus un žurnālistus.

Par galveno nelaimi starp pārrunu vedējiem un ieslodzītajiem kļuva alkohols un narkotikas, kuras ātri izplatījās kolonijā  jau pirmajās nekārtību dienās. Krievijas ģenerālprokurora palīgs Aleksandrs Koršunovs intervijā avīzei “Vakara Krasnojarska” ("Вечерний Красноярск") tā aprakkstīja lietu kārtību: “Katru dienu zonā ir dzeršana, spirtoto dzērienu pārmešana nepārtraucas. Un kaut arī mēs esam pastiprinājuši posteņus ar karavīriem un miliciju, vienalga pāri žogam lido “sūtījumi” ar šņabi, narkotikām, ieročiem. Un katru nakti apsardze šauj atdzenot tos, kuri vēlas paņemt šīs “dāvanas” no brīvības”.

Cehi apstājās. Operatīvie darbinieki tikai sagatavoja situāciju ielaižot teritorijā savus cilvēkus un rīkojot aizdedzināšanas. Atsakoties no vardarbīga problēmas risinājuma kolonijas administrācija ar nodomu centās destsbilizēt situāciju un uzvelt vainu notiesātajiem par darba dīkstāvi.

Vispārīga dzeršana noveda pie huligānisma pastiprināšanās. Viens no notiesātajiem, draudot ar nazi brīvā līguma autovadītājam, ieguva viņa automobili un ar to braukāja pa cietuma teritoriju tik ilgi, kamēr nesasita. Cits aizgāja uz sanitāro daļu un prasīja nomierinošo šprici, par cik gribēja kādu nebūt nogalināt. Bija arī traģisks gadījums – arestētajam pārgrieza rīkli.

Diennakts tumšajā laikā atrasties zonas teritorijā kļuva bīstami. Veikala darbinieces vispār atteicās doties uz darbu. Vakarā un naktī zona palika bez uzraudzības. Ieslodzīto bojāeja un triju virsnieku sagrābšana uzrādīja: situācija sasniegusi savu apogeju, un uzbrukums ir neizbēgams. Nojaušot tādas sekas, ieslodzītie sāka rakt parakumus, kādam pat izdevās aizbēgt.

Priekš “tīrīšanas” un dumpja aizsācēju izvešanas TIK-6 teritorijā tika ievesti 1390 cilvēki: OMON’a darbinieki, Iekšējā karaspēka labošanas darbu dienesta karavīri. Pa skaļruņiem tika pavēlēts, lai ieslodzītie nodotu visus aizliegtos priekšmetus un nostātos pa vienībām. Iespējamajiem dumpja aizsācējiem tika piedāvāts gatavoties etapam.

Ģenerālmajors pieļāva, ka pret ieslodzītajiem, kuri, mēģinās izrādīt fizisku pretestību, tiks pielietoti šaujamieroči, bet gadījumā, ja viņi mēģinās paslēpties izmantojot iegūto transportu, tiks pielietots granātmetējs.

Buldozers izlauza apžogojuma dzelzsbetona plāksnes, un šajā izlauzumā kustējās karaspēks. Pirmā grupa izvērsās rūpnieciskajā zonā, otrā – dzīvojamajā sektorā. Redzot OMON’u notiesātie metās bēgt. Nobiedēti, viņi sapulcējās grupiņās, bet pēc tam paklausīgi nostājās pa vienībām. Grupējumu līderus, kuri bija veicinājuši konfliktu, aizveda uz SIZO un piekāva, bet pēc tam nosūtīja pa etapu. Ieņemšana tika veikta praktiski bez jebkādas šaušanas.

Krasnojarskas dumpis un masu nekārtību vilnis PSRS cietumos, kurš sekoja pēc šā, noveda pie daudzu labošanas iestāžu režīma pārskatīšanas: ieslodzītajiem tagad bija iespējams atrasties dzīvojamajā sektorā čībās un pieklusināto toņu sporta apģērbā, radiniekiem tika atļauts nodot siltu veļu, tika atcelta pavēle par sarakstes ierobežojumiem un iepirkšanās limits veikalā.

Tagad notiesātie varēja iegādāties maizi, margarīnu, dārzeņus, bet dažus cietos produktus atļāva ņemt sev līdzi pēc pusdienām. Speciāli noformētas komisijas no ieslodzīto vidus sekoja līdzi produktu kvalitātei ēdnīcās.

Pārmaiņas skāra arī zeku ārējo izskatu. Viņiem tika atļauts nēsāt pulksteņus no nedārgiem metāliem un neskūt galvas pa pliko. Atcēla piespiedu vēršanos pie kolonijas darbiniekiem “pilsoni priekšniek”.