Katru reizi, kad cilvēce izdomāja jaunu veidu, kā saglabāt informāciju, uzdarbojās cenzūra, kas centās šo informāciju slēpt.
Pirmā informācijas revolūcija notika Senajā Divupē, apmēram 4 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras (vai kā tagad saka, pirms Kristus dzimšanas), kad tika izgudrota pirmā ķīļu zīmju rakstība. Kad parādījās pirmās pilsētvalstis, tad jaunie valdnieki, kas visbiežāk nāca pie varas vardarbīgā ceļā, lika izdzēst savu priekšgājēju vārdus no akmenī iekaltiem ķīļu rakstiem. Tika iznīcināti arī "nepiemērotie" bareljefi un statujas. Vai tad kaut kas ir mainījies šajā ziņā?
Tieši tāpat izrīkojās arī Senās Ēģiptes valdmieki. Piemēram, 15. gadsimtā pirms mūsu ēras mirušās valdnieces Hatšepsutas vārds tika dzēsts, samainot to ar viņas tēva Tutmosa I, vīra Tutmosa II vai padēla Tutmosa III vārdiem. Tas pēc simts gadiem notika ar faraona-ķecera Ehnatona vārdu, viņš nesekmīgi centās Ēģiptē ieviest viendievību.
Arī Senajā Grieķijā filozofs Platons pirmais pamatoja cenzūras nepieciešamību IV gadsimtā pirms mūsu ēras, agrāk Platona skolotājs Sokrāts tika sodīts ar nāvi (viņu piespieda iedzert indi) par "kaitīgu ideju izplatīšanu". Viņa laika biedrs Protagors tikai padzīts no Atēnām tāda paša iemesla dēļ.
Otrā informācijas revolūcija notika tad, kad tika izgudrota iespiedmašīna un parādījās pirmās tipogrāfijas. Grāmatu iespiešana gan tika izgudrota vairākas reizes, taču plaši to ieviesa ap 1440-tajiem gadiem, kad Johans Gutenbergs radīja iekārtu, kur burtu salikums zem preses un īpašas krāsvielas ļāva iespiest tekstus. Ķīnā, Korejā un Japānā to darīja jau Agrīnajos Viduslaikos. Tomēr tas bija ļoti sarežģīti hieroglīfu milzīgā skaita dēļ, latīņi alfabēts izrādījās daudz parocīgāks.
16. gadsimtā tipogrāfiju priekšrocības pilnā mērā izmantoja baznīcas reformācijas piekritēji. Bez šīm iekārtām reformācija diezin vai būtu izdevusies. Šajā laikā galvenais cenzors bija katoļu baznīca. 1501. gadā pāvests Aleksandrs VI izdeva bulu, kur noteica, ka bez baznīcas ziņas nedrīkst tikt iespiests neviens teksts.
1559. gadā pāvests Pāvels IV publicēja veselu sarakstu "Aizliegto grāmatu indeku" ar kaitīgām grāmatām, to vidū bija Makiavelli, Galileja, Dekarta, Ņutona, Kanta, Šopenhauera, Darvina, Simonas de Bivuāras darbi. Pēdējais "Indeksa" izdevums iznāca 1948. gadā, bet tikai 1966. gadā Vatikāns no tā atteicās.
Arī laicīgie valdnieki neatpalika no baznīcas un publicēja savus sarakstus. Par šādu darbu izdošanu draudēja pat nāves sods. Publicēt drīkstēja tikai "derīgus" un "sabiedrībai nepieciešamus tekstus". Francijā 1534. gadā par Mārtiņa Lutera darbu iespiešanu sadedzināja uz sārta tipogrāfu un grāmatu tirgotāju. 1546. gadā uz sārtu devās paša grāmatu izdevējs Etjēns Dolē. Vinš esot izdevis arī Kalvīna darbus, kas noliedza nemirstīgās dvēseles eksistenci.
1536. gadā Beļģijā Bībeles tulkotājs angļu valodā Viljams Tindeils tika nožņaugts un pēc tam sadedzināts. Tajā laikā jau bija iztulkoti 18 000 Jaunās Derības eksemplāri.
Protams, ka cenzūra pastāvēja arī cariskajā Krievijā, grāmatu titulos pat bija īpašs ieraksts "Cenzūra atļāvusi publicēt".
Trešā informācijas revolūcija notika jau 20. gadsimtā, kad tika izgudrots radio un televīzija. Protams, ka te sevisķi izcēlās PSRS cenzūra, sākuma posmā "neapdomīgi" atļaujot par daudz. Piemēram Kirova slepkavības lietā pa radio neapdomīgi slepkavā apsūdzētais tika nosaukts par "biedru", Rezultātātā NKVD radīja "Radiokomitejas lietu", ar kuru atlaida no darba Komitejas vadību un vēlāk represēja.
Pēc kara neļāva radio pārraidīt īsviļņos, jo tad varēja uztvert "kaitīgās" ārzemju stacijas, tika veidots "slāpētāju" tikls. PSRS ražoja arī radio ar īsviļņiem, taču eksportam.
Ceturtā informācijas revolūcija saistās ar interneta rašanos. 1960. gados ASV radīja datorsistēmu ARPAnet, mūsdienu interneta priekšteci, kas gan bija domāts izmantošanai militārā sfērā. 20121. gadā internetu lieto jau 4,8 miljardi cilvēku.
Protams, ka arī šet eksistē cenzūra. Lai gan to var uztvert nevienzīmīgi, tā neļauj izplatīties visādām preteklībām, taču tā bieži ir akla un pārāk politkorekta, neļaujot lietas nosaukt īstajos vārdos.
Paši "skaļākie" gadījumi pasaules cenzūras vēsturē.
1. Mūsu ēras 8. gads, Publija Ovīdija Nazona poēma "Mīlas māksla".
Ovīdija dzeja bija izsmalcināta un asprātīga, tāpēc arī ļoti populāra. Taču frivolais sacerējums neiepatikās Romas imepratoram Augustam, kurš bija "pieklājības" adepts. Pēc cēzara personīga rīkojuma dzejnieks tika aizsūtīts trimdā uz Romas tālāko nomali Tomas pilsētā pie Melnās jūras (tagad Konstance Rumānijā), kur dzejnieks pavadīja arī visu atlikušo mūžu.
2. 1210. - 1215. gads, Aristoteļa "Metafizika" un viņa natūrfilozofiskie darbi.
Franču garīdzniecība aizliedza pārpublicēt Aristoteļa darbus Parīzes universitātes mākslas fakultātē, draudot ar izslēgšanu no baznīcas, baidoties no ķecerīgu ideju izplatīšanas, piemēram, domas, ka Dievs un daba ir viens un tas pats. 1231. gadā pāvests Gregors IX izdeva speciālu bulu, kas aizliedz šīs grāmatas izskatīt lekcijās, līdz tās nebūs attīrītas no šādām ķecerībām.
3. XVIII gadsimta beigas, Johana Volfganga Gētes "Jaunā Vertera ciešanas".
Pēc sentimentālā romāna sižeta galvenais varonis izdara pašnāvību. Grāmata bija ļoti populāra un izsauca daudzu atdarinātāju pašnāvības, tāpēc to aizliedza vairākās Eiropas valstīs. Pēc divsimts gadiem šādas lietas sāka saukt par "Vertera efekti". Jaunā birģera traģiskais stāsts tika tulkots daudzās pasaules valstīs un atdarinātāju skaits nemazinājās.
4. 1790. gads, Aleksandra Radiščeva "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu".
Pirmais krievu daiļliteratūras darbs, par ko autors tika izsūtīts trimdā uz Sibīriju. Krievijas īstenības kritika sadusmoja Katrīnu II. Viņa uz grāmatas lapaspusēm atstāja niknas piezīmes. Radiščevam piesprieda nāves sodu, taču aizstāja to ar izsūtījumu. Gandrīz v isi grāmatas eksemplāri tika iznīcināti. Tikai 1905. gadā to atkal atļāva publicēt.
5. 1859. gads. Čārlza Darvina "Sugu izcelšanās dabiskās atlases ceļā".
Evolūcijas teorija izsauca furoru zinātnes pasaulē. Darvina grāmata īpaši sadusmoja kreacionistus. Konkrēti Kembridžas universitātes Triniti koledžā, viņa alma-mater šo grāmatu aizliedza turēt bibliotēkā kā studentiem kaitīgu. Vēlāk no 1925. līdz 1967. gadam Tenesi štatā, ASV - ar Batlera aktu bija aizliegts pasniegt evolūcijas teoriju mācību iestādēs.
6. 1920. gadi. Džeimsa Džoisa "Uliss".
Īru rakstnieka romāns par vienu dienu ēbreja Leopolda Blūma dzīvē pirmo reizi tika pa daļām publicēts žurnālā 1918.-1920. gados. Tas tika aizliegts ASV līdz 1934. gadam, bet Lielbritānijā līdz 1936. gadam kā "pornogrāfisks". ASV varas pārstāvji grāmatu dedzināja. Taču Īrijā 16. jūniju atzīmē kā Bloomsday, dienu, kad Leopolds Blūms klaiņoja pa Dublinu.
7. 1956. gads. Vladimira Nabokova "Lolita".
Pēc bezcerīgiem mēģinājumiem publicēt romānu ASV, tas iznāca angļu valodā Francijā 1955. gadā "Olympia Press". Grāmatu aizliedza kā amorālu. Izdevniecība tiesājās, uzvarēja, bet lietu pārsūdzēja Augstākajā tiesā un aizliegumu atjaunoja. 1959. gadā cita izdevniecība "Gallimard" romānu "Lolita" publicēja franču valodā. "Olympia Press" atkal tiesājās, jo tai esot pirmpublicēšanas tiesības. Aizliegumu angļu izdevumam atcēla.
8. 1950. gadi. Borisa Pasternaka "Doktors Živago".
1956. gadā rakstniekam aizliedza publicēt romānu: cenzūra uzskatīja to par pretpadomju. Vairāki izdevumi iznāca ārzemēs un 1958. gadā Pasternakam piešķīra Nobela prēmiju. Atbildot uz to, PSRS sākās autora vajāšana, par ko dažreiz atgādina paruna "Pasternaku neesmu lasījis, taču nosodu". Tādā veidā to gan neviens neteica, taču vēlāk daudzi nosodītāji patiešām atzinās, ka nav turējuši romānu rokās. PSRS grāmatu ailiedza izdot līdz 1988. gadam.
9. 1988. gads. Salmana Rušdi "Sātaniskās vārsmas".
Romāna, kas sarakstīts maģiskā reālisma žanrā, galvenā tēma ir emigranti emigrācijā. Romāns ir aizliegts vairākās valstīs, kur galvenā iedzīvotāju masa ir musulmaņi, par Dieva zaimošanu. Tajā skaitā arī rakstnieka dzimtenē, Indijā. 1989. gadā irāņu reliģiozais līderis ajatolla Homeini neklātienē piesprieda Salmanam Rušdi nāvessodu. Pie viena arī visiem, kas šo grāmatu ir publicējuši un aicināja ticīgos to izpildīt. Rakstnieks slēpās civilzētās valstīs un palika dzīvs.
10. XXI gadsimta sākums. Marka Tvena "Heklberija Fina piedzīvojumi".
Bestselleru aizliedza bibliotēkas par rupjo leksiku, kas tāda kļuva politkorektuma iespaidā. Tā Bruklinas bibliotēkas darbiniekiem 1905. gadā nepatika, ka autors lieto vārdu "sviedri" (sweat) parastā veidā, nevis smalkākā. XXI gadsimtā grāmatu izņēma no dažu Amerikas skolu mācību programmām tāpēc, ka tajā esot rasistiski stereotipi (piemēram, lietots vārds "nēģeris").