Briesmīgais rituāls

Daudzās pasaules valstīs joprojām ir dzīvas teiksmas par cilvēkiem, kuri dzīvi iemūrēti māju sienās vai pamatos. Tajās tik ļoti savijušies mīti un realitāte, ka reizēm ir sarežģīti atšķirt patiesību no izdomājuma. Tomēr arheologi, kuri nereti uzduras cilvēku atliekām senu būvju izrakumos, liecina par to, ka briesmīgās leģendas noteikti nav mūsu tālo seno senču iztēles auglis.

Dažām Eiropas, Amerikas un Āzijas tautām ilgi dzīvs bija ticējums, ka nogalinātais un pie pamatiem apglabātais svešais cilvēks kļūs par mājas, pils vai pat veselas pilsētas garu-aizgādni un aizsargās tās iedzīvotājus nākamo paaudžu laikā, kā arī nodrošinās pašas būves ilglaicīgumu.

Visbiežāk par upuriem tika izvēlēti bērni vai sievietes, Viduslaiku laikos tos pakāpeniski sāka aizvietot ar dzīvniekiem, taču reizēm bija pietiekoši ar cilvēka asinīm. Arheoloģisku atradumu vidū seno slāvu dzīvojamo māju celšanas vietās bieži tika atrasti vēršu un zirgu galvaskausi. Etnogrāfi uzskata, ka tradīcija uz mājas jumta uzstādīt “zirdziņu” – tā ir savdabīga pagātnes palieka no celtniecības upurēšanas rituāliem.

Vispār, cilvēka upurēšanas prakse saglabājās diezgan ilgi. Pats pēdējais šāda rituāla piemērs tika piefiksēts 1885.gadā Indoķīnā. Lai “nostiprinātu” Mandalajas pilsētu tā dibināšanas laikā zem vārtiem un kremļa stūru torņiem tika dzīvi iemūrēti 52 cilvēki.

Mūsdienās kā celtniecības upura atskaņa ir rituāls, kad jaunā mājā no sākuma ielaiž kaķi.

Apmānītais totēms

Krievijas etnogrāfs Dmitrijs Zeļeņins uzskatīja, ka celtniecības upuris – ļoti sens rituāls, kurš ieviesās vēl ilgi pirms akmens celtniecības prakses un priekšstatiem par īres maksu. Pēc viņa viedokļa, no sākuma šis paradums bija saistīts ar primitīvām koka celtnēm un bija sava veida turpinājums cilvēku totēmiskai attieksmei pret kokiem.

Daži koki tika uzskatīti par dzimtas vai cilts totēmiem un bija neaizskarami. Pēc ticējuma, par tabu pārkāpšanu ēkas celtnieks vai pirmais mājas iemītnieks varēja kļūt par atriebīgā koka upuriem. Lai novērstu traģēdiju, totēma kokiem jau iepriekš nesa upuri – bērnu, gūstekni, zivi vai dzīvnieku. Apmānītais totēms tādā veidā apmierinājās ar upuri un pārtrauca izsekošanu.

Atkārtojot pasaules radīšanu

Pazīstams rumāņu reliģijas vēsturnieks Mirča Eliade celtniecības upura ziedošanas rituālos saskata simbolisku zemes līmenī atkārtotu pasaules radīšanas aktu. Patiešām, daudzās tradicionālās indoeiropiešu kultūrās cilvēku mītnes tika pielīdzinātas Visumam.

Sekojot tādam rituālam, mājas pamatu centrā, kurš tika pielīdzināts pasaules koka saknēm, tika ielikts celtniecības upuris, bet tālā, līdzīgi kā Visumam, kurš mitoloģiskajā priekštatā “izsaiņojās” no vienota sākuma, māja “izauga” no upura ķermeņa.

“Saskaņā ar veselu grupu mītu, ne tikai Kosmoss, bet arī ēdamie augi, cilvēku rases un pat dažādas sabiedrības klases rodas Pirmā radījuma upurēšanas rezultātā, no viņa miesas, - raksta Eliade. – Tieši šajā kosmogono mītu tipā pamatojas upurēšana celtniecības laikā”.

Vēršu likumi

Celtniecības upura paraša bija vienādi apgūta gan pirmatnējās ciltīs, gan augstas kultūras tautās. Tā iedzīvojās arī kristīgajā Eiropā, kas deva iemeslu kulta kalpotājiem to traktēt pa savam.

Tā, katoļu dievvārdnieks-etnogrāfs Johans Zepps rakstīja: “Mūžīgais tēvs nolika savu personisko dēlu par visa radītā stūrakmeni, lai izglābtu pasauli no iznīcības un caur nevainīgā nāvi apstādināt elles spēku niknos uzbrukumus”. Upurī mājas celšanas sākumā Baznīca saskatīja analoģiju ar Dieva dēlu, kurš krusta mocībās ielika pamatu visas kristīgās pasaules ēkā.

Taču protams, kristīgā Baznīca pretojās cilvēku upurēšanai. Piemēram, baznīcas noteikumu un imperatorisko nostādņu krājums, kurš bija sastādīts Bizantijā,  vēstīja: “Māju celtniecības laikā ir paradums noguldīt cilvēka ķermeni kā ēkas pamatu. Kurš noliks cilvēku pamatos, tam sods – 12 gadi grēksūdzē un 300 paklanīšanās reizes. Liec pamatos kuili vai vērsi, vai āzi”. Diezgan maigs sods par cilvēka nogalināšanu.

“Lai viņa viena iet bojā par visu pilsētu”

Ne tikai ģimenēm vai ciltīm, bet arī pilsētu iedzīvotājiem bieži bija kopīgs gars-aizgādnis. Lai nodrošinātu tāda gara labvēlību pret visiem pilsētniekiem, serbi praktizēja parašu upura ielikšanu pilsētas sienās. Viņi uzskatīja, ka neviena pilsēta nenostāvēs, ja nocietinājumu būves laikā neiemūrēt dzīvu cilvēku vai kaut vai viņa ēnu. Tieši tādēļ rietumu un dienvidu slāvi vienmēr gāja ar līkumu garām jaunceļamajai mājai, par cik ticēja, ka ja viņu ēna netīšām nokļūs uz jaunceltnes sienas, tad viņus noteikti gaida nāve.

Viens no Radzivilu dzimtas kņaziem, iespējams, ticēja šīm leģendām, un tādēļ nolēma iemūrēt pastāvīgi brūkošā Birži pilsētas cietokšņa sienas tornī jaunu pāri. Kā parādīja vēsture, tornis un sienas vēl ilgi nostāvēja aizsargājot pilsētu no ienaidnieka uzbrukumiem.

Senajā Japānā eksistēja hitobasira rituāls, saskaņā ar kuru upuri (parasti māti ar zīdaini) iemūrēja dzīvus vienā no nākamās celtnes balstiem. Tika uzskatīts, ka tādam rituālam ir jāaizsargā celtni zemestrīces, kara draudu un tamlīdzīgu nelaimju gadījumos. Dokumentāli apstiprināts, ka 1576.gadā Maruoka pils pamatos tiks iemūrēta akla zemniece.

Ņižņijas Novgorodas ekskursiju vadītāji tāpat var pavēstīt sirdi stindzinošu stāstu par cilvēka upurēšanu, kad vienas no Nogorodas kremļa sienas pamatā bija ierakta jaunā vietējā tirgotāja Grigorija Lopatas jaunā sieva. “Lai iet bojā viņa par visu pilsētu viena, mēs viņu lūgšanās neaizmirsīsim. Labāk iet bojā vienai, pie tam vēl iekšpus stipras sienas, mēs būsim drošībā no ienaidniekiem!” pukstēja meiteni aprokošais meistars.

Uz jebkura galvas

Par ne mazāk senu atzīts ticējums, pēc kura upurēšana mājas celšanas uzsākšanā glābj mājas iedzīvotājus no tuvas nāves. Piemēram, mūsdienu Grieķijā daži tic: kurš pirmais paies garām tikko uzceltai ēkai, tas nomirs tuvākajā gadā. Lai atbrīvotu cilvēku no nelaimīga likteņa, akmeņlicēji nokauj jēriņu vai melnu gaili.

Krievijā tā pat ticēja, ka jauna ēka tiek celta “uz jebkura galvas”: tajā jebkuram drīzā laikā vajag nomirt un ar to “atjaunot” namu. Tādēļ pirms tam, kā pirmais cilvēks ieies uzceltajā mājā, uz ēkas sliekšņa nocirta galvu vistai, taču tās gaļu neēda. Ziemeļu guberņās iztika bez upuriem: pirmajā naktī mājā ielaida gailu vai kaķi, un tikai pēc tam tur ievācās jaunie iemītnieki.

Izvēlēties aizgādni

Celtniecības upuri tika veikti ne tikai lai labvēlīgi noskaņotu vai uzaicinātu mājā garu-glabātāju, bet arī priekš tā, lai pats upuris kļūtu par mājas aizgāni. Vācu filologs un etnogrāfs Pauls Sartori rakstīja, ka “senatnē dzīvojamo māju celtniecības laikā zemē ieraka vai iemūrēja sienās cilvēkus, un tieši bērnus – vai kā samierināšanās upuri, vai atkal priekš tam, lai saņemtu aktīvu garu-aizsargu jaunajai ēkai”. Taču šeit bija svarīgi viena nosacījuma ievērošana: upurējamajam cilvēkam vajadzēja brīvprātīgi piekrist būt par upuri.

Etnogrāfs Dmitrijs Zeļeņins uzskatīja, ka priekšstati par to, ka iemūrētā cilvēka rodas mītnes “aktīvs gars-glabātājs”, saistīti ar primitīvu ideoloģiju, kuras pamatā bija tas, ka visi nogalinātie un vispār mirušie vardarbīgā nāvē turpina aizkapa dzīvi savas nelaimīgās nāves vai kapa vietas vietā.

Labklājībai

Ja Rietumeiropā celtniecības upura izvēlē deva priekšroku dzīviem radījumiem, tad krievu tradīcijā visbiežāk iztika bez asinsizliešanas. Daudzus tamlīdzīgus piemērus uzrāda slavenais slāvu kultūras pētnieks Aleksandrs Afanasjevs. Tai skaitā, viņš raksta, ka “zemnieks – pirms, sāks likt guļbaļķu ēkas pamata daļas, ierok zemē pie priekšējā stūra dažas sīkas monētas un mieža graudus, lai jaunajā mājā neiztrūktu ne maize, ne nauda”.

Lai māja plauktu un būtu bagāta pirmās guļbaļķu kārtas stūros lika vilnas gabaliņu vai graudu sauju, bet mājas pamatos ievietoja maizes gabaliņu, sāls šķipsniņu un medus gabaliņu. Šo pašu mērķu dēļ nostiprinot matici, uz kuras vajadzēja uzklāt griestus, piesēja puskažoku ar uz āru izgrieztu vilnu, maizes klaipu, pīrāgu vai podu ar putru.

No augšējā vainaga jaunceltnes jaunie iemītnieki varēja izmētāt maizes graudus un apiņus, bet mājas priekšējā stūrī tika novietota zaļš zars: visiem šiem pasākumiem, no slāvu redzesviedokļa, vajadzēja nodrošināt visiem jaunajā mājā dzīvojošajiem un viņu ģimenes locekļiem veselību un labklājību.