Gudrība kā garīga kvalitāte ir pārstāvēta Gendalfa tēlā. Gendalfs ir mistisks tēls, kura dalība meklējuma gaitā bieži sniedzas ārpus stāsta robežām. Sākotnēji viņš neatklāj savu patieso spēku, taču, jo tālāk stāsts atšķetinās, jo vairāk atkļaujas: viņš pastāvīgi pārlūko notiekošo, glābj varoņus bīstamās situācijās un, šķiet, zina notiekošo vismaz pāris soļus uz priekšu: „..par spīti tumsai un neskaitāmajiem līkumiem un pagriezieniem burvis skaidri zināja, kur grib nonākt, un, kamēr vien priekšā bija ceļš, kas varēja vest uz mērķi, viņš padoties negrasījās.” Gudrais sirmgalvis bieži parādās burvja maskā – un Gendalfs ir tieši burvis – vai arī kā mirušā gars. Stāsta gaitā Gendalfs pēc kaujas ar senās pasaules dēmonu augšāmceļas jaunā veidolā: „Tur nu viņš stāvēja, piepeši izaudzis augumā, pārmākdams viņus visus. (..) Mati viņam mirdzēja balti kā sniegs saules staros, un balts vizēja ģērbs, un acis zem kuplajām uzacīm raudzījās spožas un caururbjošas kā saules stari, un spēks bija viņa rokā.” Animus ziņā ir arī piešķirt varonim burvju talismanu, kas šai gadījumā ir pats gredzens.
Arī gudrajam sirmgalvim ir savs negatīvais aspekts – ļaunais burvis Sarumans, ar ko tiek izcīnītas gan fiziskas, gan burvju mākslas kaujas. Abu burvju pretišķību izsaka gaismas un krāsu simbolisms: sākotnēji Sarumanam ir pievārds Baltais, kamēr Gendalfs kā rangā zemākais burvis ir Pelēkais. Gendalfs kļūst par Balto pēc savas augšāmcelšanās un Sarumana pakļaušanās tumsas spēkiem, Sarumanam savukārt topot par „daudzkrāsaino”, mainīgo, nenoteikto krāsu iemiesojumu: „Viņa mantija, kas pirmajā mirklī šķita balta, tāda nemaz nebija – tajā bija ieaustas visas varavīksnes krāsas, un, burvim kustoties, saplūda ņirbā, apmānot acis.” Sarumana daudzkrāsainība apliecina identitātes zudumu: baltais ir gaismas veselums, kamēr daudzkrāsainība ir sašķelta gaisma, regress. Augšāmceltais transformētais Gendalfs beidzot identitāti zaudējušajam Sarumanam atņem zizli un pasludina viņa burvju varas galu: „Tev tagad krāsas nav, un es izraidu tevi no Ordeņa.” Šeloba kā tumšā anima pārstāv fizisko grēku, bet Sarumans kā tumšais anumus – intelektuālo. Interesanti, ka, tāpat kā Gollums īsu brīdi pirms ceļinieka nodošanas zirneklienei svārstās un gandrīz padodas tieksmei uz labo, arī sarumans, kad viņam piedāvāta pēdējā iespēja atteikties no uzsāktā ceļa, vēl šaubās: „..maskai cauri pavīdēja šaubu plosīts prāts – uz vietas palikt viņam riebās līdz nāvei, bet no patvēruma laukā viņam bija bail. Vienu acumirkli viņš minstinājās...” Taču Ēnai ir jāpilda savas funkcijas – Sarumans paliek ļauno spēku pusē. Taču ar šiem šaubu mirkļiem Tolkīns uzskatāmi parāda, ka viņa universu pārvalda kristīgais žēlastības princips – atpakaļceļa iespēja ir dota ikvienam.
Gollums un Frodo, Galadriela un Šeloba, Sarumans un Gendalfs – šādu binārās opozīcijas piemēru romānā ir vēl daudz. Viens no interesantākajiem ir brāļu motīvs – Faramirs un Boromirs kā vienlīdz varonīgi bruņniecības pārstāvji, tomēr diametrālā opozīcijā tos nostāda attieksme pret Gredzenu kā absolūto varu – Boromirs alkst to izmantot savos nolūkos, taču Faramirs atsakās no iespējas to hobitiem atņemt ar varu. Tādējādi brāļi iemieso vēl vienu melnā un baltā dvīņa, varoņa un viņa ēnas motīvu. Pretējās pozīcijās atrodas arī šķietami līdzīgie heroiskie valdnieki Teodens un Denetors – uz jaunā laikmeta sliekšņa abiem ir jāmirst, tomēr viņus šķir starpība starp cildenu un gļēvulīgu nāvi, varonību un izmisumu.
Visstiprākais un stingrāk strukturētais ir Varoņa arhetips, centrālais tēls, ap kuru saplūst visi pārējie tēli un kuru raksturo pārdabiskā aura un ievainojamība, jo viņš ir vienlaikus pusdievs un bērns. Jungs raksta: „Varonim piemīt kaut kas cilvēcisks, bet tā būtība kāpināta līdz pārdabiskā robežai. Varonis savā pārdabiskumā iekļauju cilvēcisko būtību un atveido bezapziņas un cilvēciskās apziņas sintēzi.” Varoņa „galvenais veikums ir tumsības briesmoņu pārvarēšana; apziņas uzvara pār bezapziņu.” Varoņmīta struktūra gan klasiskajās, gan austrumu kultūrās ir veidota pēc tā paša universālā modeļa – varoņa pazemīgā un (vai) brīnumainā dzimšana, sava spēka un misijas atklāšana, cīņa ar ļaunajiem spēkiem, krišana vai upurēšanās, nāve un (vai) augšāmcelšanās. Varoņmīts tiek uzskatīts par indivīda un sabiedrības identitātes atklāšanas metaforisku atspoguļojumu. Varoņtēls ir daļa no kultūras uztveres sistēmas, ar kura palīdzību nepazīstamas situācijas, kas radušās vai nu kultūras iekšienē, vai ārpus tās, tiek interpretētas, izmantojot pazīstamos simboliskos veidolus, tādējādi varoņtēls ir kultūras pašreprodukcijas līdzeklis. Varonis reprezentē glābjošo saikni starp pagātni un tagadni, realizējot „mūžīgās atgriešanās” mītu – līdz ar to Varonim daudz kopīga ar Bērna arhetipu, saskaņā ar Jungu pārstāvot „arvien jaunas dievu tēlu metamorfozes.” Nereti varonis ir nošķirts no sabiedrības kopuma, ir nepieņemtais, „citādais”, bet tieši šīs citādības dēļ spējīgs sadzirdēt aicinājumu, spert soli nezināmajā un mainīt pasauli. Kempbels raksts: „Kosmogonisko ciklu nu jāturpina ne vairs dieviem, kas kļuvuši neredzami, bet varoņiem, raksturā vairāk vai mazāk cilvēcīgiem, ar kuriem tiek īstenots pasaules liktenis.”
Darba divi galveni varoņi, Frodo un Aragorns, reprezentē dažādus varoņa arhetipa aspektus – Frodo kā bērnišķais, Aragorns kā dievišķais tēls, un katram šai ceļā jāmācās no otra. Aragorns ir karalis trimdā, dižciltīgas cilts pēdējā atvase, kas sastopas ar neskaitāmiem ienaidniekiem, iziet caur mirušo valstību, izcīna grandiozo, izšķirošo pēdējo kauju un atjauno izpostīto zemi. Zīmīgi, ka sākotnēji ne dižciltība, ne varonība nav acīmredzama valdniekā, kurš maskējas par vienkāršu klaidoni, un tikai vēlāk mēs uzzinām par viņa izcelšanos, likteni un spēku: „Lepns un stalts sēdēja Aragorns, Aratorna dēls, ar drošu roku vadīdams laivu, apmetņa kapuci atsviedis uz muguras, un viņa tumšie mati plandījās vējā, un acīs viņam dega gaiša guns – ķēniņš no trimdas atgriezās sentēvu zemē.” Aragorns ir ļoti līdzīgs tradicionālajam episkajam varonim, bet viņu lasītājs novēro gandrīz tikai no ārpuses. Frodo nav dzimis varonis kā Aragorns, un lasītājs viņa piedzīvojumos piedalās no paša Frodo skatījuma. Stāsta sākumā Frodo piemīt bērna naivums un ievainojamība, kas saskaņā ar Jungu bieži kompensē varonības trūkumu. Ceļa laikā Frodo pamazām atmet „bērna dabu” un pieņem īsta varoņtēla īpašības. Tomēr Frodo līdz pat stāsta beigām ir bērna – varoņa arhetips, vienlaikus stiprs un vājš: „Šis paradokss kā pavediens vijas cauri visam viņa liktenim. Viņš spēj paveikt nepieredzētus darbus,” un tomēr kaut kas pavisam sīks un nenozīmīgs kļūst par viņa krišanas cēloni.
Kā katram arhetipam ir negatīvā puse, tā varoņa arhetipu apdraud, kā raksta Jungs, izzušana/izšķīšana psihes kolektīvo spēku iespaidā. Tipiski draudus pārstāv kāds „sens, ļauns tumsas spēks,” kurš spēj iznīcināt varoņa identitāti. Tolkīna varoņu pretpols ir tumsas valdnieks Saurons un viņa pārstāvji Melnie jātnieki. Gredzena rēgi, kuru ļaunums līdzsvaro Aragorna varonību. Rēgu identitātes zudums ir redzams faktā, ka jātniekiem nav sejas, nav vārda, tie spēj tikai imitēt savu pavēlnieku. Identitātes trūkums ir izķēmojis Gollumu, kurš uz sevi atsaucas pirmās personas daudzskaitlī un nereti sevi identificē ar gredzenu („dārgumiņš”). Arī centrālā ienaidnieka Saurona identitāte ir zudusi – visa romāna gaitā lasītājs ne reizi neredz viņu kā personību, tikai atsevišķas detaļas – ugunīgu aci, ēnainu roku; viņa būtība pamazām kļūst par Neko: viņa acs: „.. šaurā zīlītes sprauga melnēja kā bezdibenīga aiza, kā logs, aiz kura vairs nav nekā,” viņa sargtornī „kā neskaitāmi melni caurumi vīdēja logi, itin kā vērdamies paši savā dobajā tukšumā.” (Izcēlums mans – B.S.) Saurona tēlu iespējams identificēt ar Kempbela definēto galvenā ienaidnieka simbolisku atveidojumu – pūķa tēlu, ar kuru parādās līdzība jau Saurona vārdā (pētnieks R.Helmss saskata kopsakarību ar grieķu sauros – ‘reptilis, ķirzaka’) un kura būtība ir formas fiksācija, atteikšanās pārdzimt un mainīties, varoņa pārstāvētā dinamiskā spēka apkarošana, taču tam, kurš atsakās mainīties, jātiek sakautam. Jeb, kā to definē Mirča Eliade (Mircea Eliade), „Pūķis simbolizē Haosu, amorfo stāvokli, kaut ko neizveidojušos. Nocirst tam galvu nozīmē veikt Radīšanas aktu.” Arī vācu fantāzijas rakstnieks Mihaels Ende (Michael Ende) pūķus dēvē par „haosa izdzimteņiem”. Identitātes zudums apdraud katru, kurš riskē uzņemties Gredzena nastu, tādēļ arī Galadriela, atsakoties no bīstamās dāvanas, saka: „.. joprojām būšu Galadriela,” jo, uzņemoties Gredzena absolūtās varas nastu, šī identitāte tiktu zaudēta.
Varoņa ceļš kā monomīts
Mitologs Džozefs Kempbels pirmais izmantojis arhetipiskos tēlus kā vadlīnijas kopīgajām reliģijas un mīta struktūrām. Darbā „Varonis ar tūkstoš sejām” Kempbels ar daudziem piemēriem no visas pasaules kultūrām izvirza hipotēzi, ka vairuma stāstu pamatos ir viens un tas pats iniciācijas cikla atveidojums, ko viņš nodēvējis par monomītu. Mirča Eliade ilustrējis šī universālā mīta saistību ar iniciācijas ritiem daudzās agrīnās kopienās un simboliskajām darbībām vēlākās kopienās. Iniciācija „parasti ietver trīs posmus:
- indivīda nošķiršana no sabiedrības, kas asociējas ar nomiršanu;
- pārejas posms, pārbaudījumu veikšana;
- atdzimšana jaunajā statusā.” Šo posmu atspoguļojums ir arī vairuma fantāzijas darbu pamatsaturs.
Iniciācijas cikla posmi sastāv no noteiktām daļām. Iziešana ietver varoņa bērnību/jaunību vai izaugšanu noslēgtā kopienā, kuras laikā tam nav jausmas ne par savu izredzētību, ne pasauli ārpus kopienas. Iestājas šoks, kad tiek atklāts kāds noslēpums un varonis tiek aicināts pamest ierasto vidi, kam parasti seko vispirms atteikums, tad lēmums paklausīt; savukārt citi varoņi tiek ierauti piedzīvojumā pret pašu gribu. Piedzīvojuma sākumu parasti iezīmē, kā to raksturo Kempbels, „vēstneša” figūras parādīšanās, kam jāpaziņo varonim par viņam nolemto likteni; šī figūra parasti ir mistiska, pat biedējoša, jo viņā iemiesojas instinktīvais, līdz šim nepazītais eksistences līmenis. Varonis dodas meklējumā, kura mērķis ir iegūt vai atgūt kaut ko sabiedrībai nozīmīgu un kura gaitā ir pilnīgi jānošķiras no līdz šim zināmās pasaules. Varonim pievienojas pārdabiskās palīdzības sniedzējs, nenosakāma vecuma pavadonis (animus figūra – pasakās bieži burvis, kalējs, gans vai eremīts, mītā – dvēseļu pavadonis uz citpasauli), kura zināšanas palīdz pārvarēt sākotnējos šķēršļus. Varonis tiek apveltīts ar talismanu, simbolisku priekšmetu, kas dāvā gudrību vai spēku. Pametot pazīstamo pasauli, tiek šķērsots fizisks vai simbolisks slieksnis, kuru sargājošie spēki (ne tikai būtnes, bet arī slēgtas durvis, dabas spēki u.c.) neļauj pāriet bez cīņas. Pēc sliekšņa šķērsošanas vairs nav atpakaļceļa.
Darba „Gredzenu Pavēlnieks” sākumposmā redzam situāciju, kur Viduszemi arvien vairāk pārņem ļaunuma spēki, tikai dažviet vēl patvērusies drošības ilūzija. Lai sakautu ēnu, kādam ir jāstājas tai pretī, pametot drošību, un par tādu kļūst netipisks varonis – hobits. Jāatceras, ka arhetipiskajam varonim nereti piemīt kas pagalam nevaronisks, viņš ir citāds, bārenis vai adoptēts, šķietami niecīgs un nenozīmīgs, zināmā mērā svētā muļķīša tips, kurš naivi dodas turp, kur pat drosminieki baidās spert kāju, taču tieši šī nevainība to glābj. Šai darbā šādi varoņi ir divi: Frodo – bāreņa, citādā tips un Sems, kurš pārstāv svēto nevainību. Zīmīgi, ka piedzīvojuma aizsākumā Frodo ir 33 gadu vecs, kas saskaņā ar Dalienas tradīciju ir pilngadības vecums. Taču aicinājumam viņš atsaucas tikai 17 gadus vēlāk. Frodo sākotnēji uzskata savu aicinājumu par kļūdu, kaut gan sirds dziļumos apzinās, ka šis uzdevums pieder tikai viņam. Ikreiz, sākot jaunu ceļa fāzi, Frodo sastop sliekšņa sargus, kuru parādīšanās saskaņā ar Kempbelu signalizē par varoņa pagaidu aptvertā horizonta robežām un kuri atver ceļu uz nepazīstamo, tumsu, briesmām. Tādi ir vispirms arhetipiskie vecāki, kas piedāvā varonim (kurš vēl atrodas bērna stadijā) drošu, bet īslaicīgu patvērumu – nav iespējams mūžīgi palikt vecāku paspārnē, ja ceļa mērķis ir pieaugšana. Šais lomās uzstājas mistiskie meža gari Toms un Zeltodziņa, kam ir attāla līdzība ar Ādama un Ievas figūrām un kuri apzīmē zemes, sezonālā „dievišķā pāra” arhetipu, signalizējot par gaidāmo debesu, „dievišķā pāra” – Galadrielas un Keleborna parādīšanos. Varonim formāli jāpiesakās izpildīt uzdevumu, ko Frodo paveic, uzņemdamies pienākumu būt par gredzena nesēju: „Pēdīgi [Frodo] saņēma visus spēkus un ierunājās, pārsteigts klausīdamies pats savā sīkajā balstiņā, kas, šķiet, pauda kādu pavisam svešu gribu: „Es Gredzenu aiznesīšu. Tikai nezinu, kā.”” Uz aicinājumu katrs savā veidā atsaucas arī divi paralēlie stāsta varoņi – Aragorns un Gendalfs, lai gan šīs līnijas līdz Brālības iziršanai ir pakārtotas Frodo ceļam.
Pēc tam Brālība turpina ceļu – Iniciācijas stadijā.
Varoņiem jādodas tālāk cauri mežiem, elfu mītnēm, pazemi, kur sākotnēji tiem palīdz priestera figūra – burvis Gendalfs, taču pēc viņa nāves meklējumam jānorit bez palīga klātbūtnes: monomīta galvenā fāze varonim jārealizē bez dievišķās palīdzības. Vienīgais veids, kā pārliecināties par saviem spēkiem, ir tos lietot, tādēļ brīdī, kad pārdabiskā varoņa palīdzība vajadzīga visvairāk, viņš no skatuves pazūd. Parādās jauni sliekšņa sargu tēli, pārbaudījuma nesēji: kalni un pazemes raktuves, vilku uzbrukums, pazemes dēmons Balrogs. Visbīstamākais sliekšņa sargs ir valdniece Galadriela (dievietes figūra), kas izdibina katra slēptās domas un tādējādi ir gan laba, gan bīstama – atkarībā no pārbaudāmā cilvēka. Sastopot Galadrielu, piemēram, Aragorns saprot savu nolemtību valdnieka liktenim, bet Boromirs nodur acis, jo valdnieces pētošais skatiens atklāj nodevību, kas jau perinās viņa dvēselē. Ironiski – šo manevru autors vēlāk pavērš pret pašu Galadrielu, jo Frodo viņai piedāvā Gredzenu – lielāko kārdinājumu Viduszemes varenajiem.
Varonim jādodas t.s. vaļa vēderā (Kempbela atsauce uz Bībeles stāstu par Jonu – alā, pazemē, mežā, templī vai citur, taču šis process patiesībā apzīmē pašiznīcināšanos, nolaišanos paša dvēseles dzīlēs, kur gaida dažādi, cits par citu smagāki pārbaudījumi. Pētniece Elvuda raksts: „..visa piedzīvojuma pamatjēga ir nāve: šķērsojot pazīstamās dzīves sliekšņus uz robežas, (..) varoni norij tumsa, kas parādās dažādos tēlos (nakts, ala, jūra, briesmonis) – atgriešanās mātes klēpī, pašiznīcināšanās, lai atdzimtu, kā to ilustrē visu pasaules kultūru mitoloģijā sastopamie mirstošu un atdzimušu dievu un varoņu tēli. Visi trīs centrālie Tolkīna varoņi iziet caur pazemi, sastopot pārdabiskas parādības – Gendalfs caur Morijas raktuvēm, Frodo caur Šelobas alu, Aragorns caur Mirušo takām. Pēc tam, kad pieveikts visļaunākais, varoni vairs nemoka bailes, pat no nāves ne.” Iniciācijas process noris, varonim pierādot savu vērtību pārbaudījumu virknē. Tie var būt divu veidu: fiziskas drosmes akti vai garīgi pārdzīvojumi, kuru laikā tiek iemantota pārdabiska pieredze. Tādējādi pasaules pretstati tiek apgūti un sintezēti varoņa iekšējā būtībā, kas Junga izpratnē ir galvenais priekšnoteikums, lai sasniegtu apziņas veselumu un vienotību.
Daži tipiski pārbaudījumu veidi ir cīņa ar brāli – fiziska vai garīga cīņa vai nu ar asinsradinieku vai ļoti tuvu, simbolisku „brāli”, iesākumā minēto radinieku vai draugu; fiziska un (vai) garīga cīņa ar pūķi. E.Meletinskis uzskata, ka cīņu ar pūķi var interpretēt gan kā vīrišķā sākuma atbrīvošanu iniciācijas gaitā, gan kā cīņu ar tēvu, savukārt Dž.R.R.Tolkīns apcerē par Beovulfu norāda, ka tiklab Gendalfs kā pūķis ir gan ārēji, gan iekšēji ienaidnieki, nolaupīšana un (vai) ceļojums: varonis vai tam tuvs cilvēks tiek nolaupīts, un aizvešanas vai izsekošanas ceļš noris pāri ūdeņiem vai nakts laikā; liela nozīme ir arī ceļojumam caur mežu vai pazemi, kas simbolizē viņsauli, satikšanās ar dievieti: ar lielu spēku apveltīta sieviete dāvā varonim pārdabisku palīdzību; faktiska vai simboliska sakrālā laulība (spēlē iestājas anima); sastapšanās ar tēvu (jau minētā tumšā animus figūra) īsta vai brutāla nāve vai sakropļošana (sezonālā mīta variācija). Arī Frodo un Semam jānolaižas pazemē, „vaļa vēderā”, jāiziet caur simbolisku nāvi. Ciklisku „nāvi” un atdzimšanu Frodo romāna gaitā piedzīvo vairākkārt: aizklīstot ēnu pasaulē pēc Melnā jātnieka dunča dūriena, kā arī, sekojot savai ēnai Gollumam caur pazemi – Mirušajiem purviem uz briesmoņa Šelobas (dievietes antipoda) midzeni, kur Frodo tiek nodots un šķietami mirst. Šī ir Sema krīze, bet viņš to pārvar, sekojot nolaupītajam draugam un atbrīvojot Frodo no gūsta.
Iniciācijas pēdējā stadija ir konflikts ar ēnu vai antipodu, kura laikā meklējums balansē uz naža asmens. Varonis sastopas ar savu pretmetu, kurš jāpieveic, citādi tas uzveiks viņu – kaut gan abi ir vienas būtnes divi aspekti. Šī procesa laikā varonim jāatmet pilnīgi viss, kas var traucēt, - aizspriedumi, lepnums, veselība, pat dzīvība, kā to ilustrē fakts, ka pirms pēdējā kāpiena liktenīgajā kalnā Frodo aizsviež projām pilnīgi visas nastas, pat ieročus. Katrs varonis savā veidā cīnās ar Kempbela definēto tumšo animus, „tēva” figūru, autoritāti, kas jāsagrauj, - Gendalfs sastopas ar Balrogu, Aragorns pretojas Denetoram, Frodo savukārt jāiztur Saurona psiholoģiskais spiediens. Frodo, būdams visvājākais, pamazām padodas – nokļūst ēnas varā un kulminācijas punktā, Likteņkalnā, padodas gredzena varai, bet no briesmīga likteņa to paglābj paša ēnai agrāk izrādītā žēlastība: Gollums iet bojā viņa vietā. Sagrūst Saurona valstība, Baraduras torņi, kas simbolizē tā spēku. Mītu antagonistu izzušanu pēc uzvaras Kempbels izskaidro ar to, ka ļaunais tēls ir klauna figūra, ēna, kam jāizzūd, saskaroties ar realitāti – kaut varoņa skatiens iesniedzas aiz saskatāmā plīvura, sasniedzot apskaidrību.
Uzvarai seko varoņa glorifikācija: meklētais objekts vai risinājums problēmai ir sasniegts. Varonis ir piedzīvojis epifāniju, atklājis sevi no jauna vai arī apguvis visu iespējamo no sava varoņa un ir gatavs pats kļūt par vadoni. Kaut arī galvenais uzdevums ir izpildīts, cikls nevar būt pilns bez atgriešanās izejas punktā, kas nereti var būt tikpat problemātiska kā iziešana, jo varonim ir jāsaprot, ka viņa ceļojums faktiski ir bijis nevis starp pasaulēm, bet starp vienas un tās pašas pasaules dažādiem aspektiem – to ilustrē Tolkīna Viduszemes uzsvērtās atšķirības starp heroisko Gondoru un mietpilsonisko Dalienu. Kā izsakās Kempbels, citpasaule ir ikdienas pasaules aizmirstā dimensija, kuras atklāšana ir visa varoņa piedzīvojuma pamatjēga. Varonis dodas atpakaļ uz savu vai citu kopienu, nesot sev līdzi jauniegūto garīgo bagāžu. Bieži kopienā varoņa glorifikāciju aizvieto neizpratne un noniecinājums, viņa ziņas netiek uzklausītas, sabiedrība nav gatava pārmaiņām. Šai gadījumā varonis var mirt, tikt nogalināts vai atgriezties citpasaulē. Ja varonis tiek pieņemts, beigās tam tiek piešķirta vadoņa pozīcija un liela vara. Kā to raksturo Elvuda: „Varoņa uzvaras atdzīšanas rezultāts ir vai nu pasaules mēroga notikums, vai tikai lēni un negribīgi pieņemtas pārmaiņas konservatīvajā sabiedrībā, kas nespēj redzēt nāves un dzīvības sakarību un ir pārāk aizņemta ar pašreizējo, lai interesētos par mūžīgo – „Gredzenu Pavēlniekā” redzamas abas šīs galējības.” Katrs no trim varoņiem atgriežas no lielākā pārbaudījuma, lai izcīnītu pēdējo kauju – Gendalfs Helma dzīlē, Aragorns Gondorā, Frodo – Dalienā, vēlreiz veicot jau noieto ceļu pretējā virzienā, ilustrējot ceļa ciklisko dabu. Frodo atgriešanās Šīrā nes vilšanos, jo dzimtā zeme ir neliešu varā, un ir atkal jācīnās, jādziedē un jāatjauno. Simboliska ir pasaules koka, kurš zeļ Gondorā, Viduszemes centrālajā kalnienē, atvases iestādīšana Šīrā. Aragorna laulības ar Arvenu – ķēniņa rituālā apvienošanās ar pusdievieti – signalizē, ka Viduszeme tiks atjaunota un dziedēta, kosmoss stabilizēts, pretstatiem apvienojoties – cilvēkam ar elfu, mirstīgajam ar nemirstīgo. Tiek izspriesta taisna tiesa pār labajiem un ļaunajiem, ēnu pārstāvji tiek izraidīti vai mirst pašu savu grēku dēļ. Taču Frodo pamazām distancējas no Šīras un beidzot pamet Viduszemi. To iespējams skaidrot ar to, ka, varonim sasniedzot pilnību, monomīts zaudē savu nozīmi, un ieiešana citā fāzē nereti tiek apzīmēta ar simbolisku vai faktisku nāvi. Kempbels piebilst, ka, paliekot pilnības, t.i., nemainīgā stadijā, šodienas varonis riskē kļūt par rītdienas tirānu, Pūķi, nemainīgo – tādēļ nepieciešama atteikšanās no sevis. No šī aspekta ir skaidrs, kāpēc Frodo vairs nevar atgriezties ierastajā bērnišķīgajā domāšanā, un tāpēc dodas prom uz vienīgo vietu, kur viņa brūces var sadzīt – Valinoru, Nemirstības zemi, atstājot visu savu laicīgo un garīgo mantojumu Semam. Cikls ir noslēdzies.
Pēc šī apskata var rasties jautājums, bai Tolkīns sava darba tapšanas procesā nav apzināti ietekmējies no Junga un Kempbela teorijām? Domājams, tāds nebija Tolkīna mērķis. Rakstnieks, bez šaubām, bija ar tām pazīstams, un viņš litertūrteorētiskajā esejā „Par teiksmainiem stāstiem” iespējams atrast vairākus secinājumus, kuriem iespējams piedēvēt vismaz daļēju radniecību ar Junga teorijām. Taču, rakstot savu darbu, Tolkīns vairākkārt uzsvēra, ka nevēlas radīt ilustrāciju kādai teorijai, pat viņa paša fantastiskā stāsta teorijai ne. No šeit piedāvātā konspektīvā apskata tomēr iespējams izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, darbā „Gredzenu Pavēlnieks” iestrādātās arhetipiskās struktūras veido nozīmīgu galveno tēlu un sižeta līniju daļu. Otrkārt, ja atceramies, ka Tolkīna darbs lielā mērā noderēja par modeli visai tālākajai fantāzijas žanra virzībai, nākas secināt, ka pastāv būtiskas kopsakarības starp tradicionālo varoņmītu un moderno fantāzijas literatūru vispār. Treškārt, ja atceramies N.Fraja pārstāvēto viedokli, ka „literatūras arhetipiskā fāze ir saucama par mītu,” iespējams secināt, ka postmodernā koncepcija par mīta atdzimšanu sniedz iespēju izskaidro fantāzijas arhetipus kā kolektīvās zemapziņas izpausmi un pamato teoriju par mīta atjaunoto nozīmi postmodernismā.