I

2009.gada 28.jūnijā ievērojamais mūsdienu fizikas teorētiķis Stīvens Hokings savā labierīkotajā ratiņkrēslā vientulībā sēdēja Kembridžas universitātes koledžā un pacietīgi gaidīja, kad strauji atvērās durvis un pa tām iedrāzās viņa sarīkoto viesību apmeklētāji. Pareizāk sakot, jautājums bija tāds: vai tās atvērsies, un vai kāds ieradīsies? Turklāt līdz tam momentam patiesībā vēl neviena uzaicinātā nebija: Hokings izsūtīja ielūgumus (un pat publiski to izsludināja) jau pēc tā, kad bija vientulībā ilgi nosēdējis pie uzklātā viesību galda, kur viesu vietā bija izvietoti piepūsti gaisa baloniņi.

Kāpēc Hokings rīkojās tik dīvaini? Tobrīd viņu nodarbināja tieši ceļojumu laikā tematika, un viņa domu gājiens bija šāds: iespējams, kāds nākotnē uzzinās, ka fiziķis veicis tādu eksperimentu, un noskaidros svinību vietu un precīzu laiku, lai tādējādi, izmantojot nākotnē iespējami uzbūvēto laika mašīnu, ierastos uz satikšanos ar to pašu Hokingu. Bet, ja jau neviens tā arī neieradās, tas nozīmējot tikai to, ka ceļojumi laikā nav iespējami, un tie tā arī paliks vienīgi fantastikas rakstnieku un kinorežisoru arsenālā.

Tiesa, vienlaikus Hokings pietiekami labi apzinājās, ka varētu būt arī kādi citi skaidrojumi. Piemēram: varbūt potenciālajam ceļotājam laikā pēkšņi vienkārši negribējās ierasties uz izsludinātajām viesībām? Vai arī – un kas pat varētu būt vairāk iespējams – šiem nākotnes ceļotājiem nākas ievērot kaut kādus noteikumus, lai izvairītos no paradoksiem, kas neizbēgami varētu rasties, īstenojot ceļojumu laikā. Viena no zināmākajām tādām pretrunām ir tā dēvētais nogalinātā vectētiņa paradokss, kura būtība ir šāda: ceļotājs laikā var doties uz pagātni un tur nogalināt pats savu vectētiņu vēl pirms tā, kad viņš būs saticis ceļotāja vecmāmiņu un tādējādi nevarēs nākt pasaulē ne ceļotāja potenciālais tēvs vai māte, ne arī viņš pats. Bet viņš taču eksistē! Hokings pauda: viņa rīcībā esot eksperimentāli pierādījumi tam, ka ceļojumi laikā nav iespējami, jo viņš esot pietiekami ilgi nosēdējis pie sava viesību galda, bet neviens tā arī nav ieradies.

Tostarp var piebilst, ka Hokings pat ļoti bieži pievērsās šai tēmai savās grāmatās uzsverot, ka patiesībā tas tomēr ir “ļoti svarīgs jautājums”, taču tajā gadījumā, ja kāds pētnieks iesniegtu pieprasījumu piešķirt grantu tieši ceļojumu laikā pētīšanai, tādu pētnieku “nekavējoties atlaistu”. Kāpēc? Hokings atbildējis: tāpēc, ka ortodoksālās zinātnes vidē pret šo “ļoti svarīgo jautājumu” joprojām valda tāda pati attieksme kā pret ārpuszemes dzīvības un saprāta vai, piemēram, sniega cilvēka meklējumiem. Proti, tā pārsvarā ir izsmejoši noraidoša.

II

Bet, neskatoties uz tā dēvētās oficiālās zinātnes inerci un pat noteiktu pretdarbību, arī šajā jautājumā mūsdienās Hokingam uzrodas aizvien vairāk sekotāju. Piemēram, britu zinātniskās ievirzes portāls IFL Science aprakstījis ASV Mičiganas universitātes fiziķu grupas zinātnisko darbu, kurā viņi vēstījuši par to, kā mēģinājuši atklāt potenciālos ceļotājus laikā no nākotnes. Proti, viņi meklējuši tīmeklī informāciju par nozīmīgiem notikumiem, kas tur būtu parādījušies vēl pirms tā, kad šie atgadījumi notikuši. Pētnieki pauda, ka tajā gadījumā, ja tādas informācijas pēdas atrastu, tās varētu atstāt tie, kuri ir spējīgi pārvietoties laikā.

Paskaidrots, ka gluži konkrēti pētnieki aplūkojuši divus gadījumus – komētas ISON atklāšanu un Romas katoļu pāvesta Franciska ievēlēšanu amatā. Katrs no tiem noticis konkrētā datumā (komētu atklāja 2013.gada 21.septembrī, savukārt Francisku ievēlēja 2013.gada 13.martā, turklāt viņš kļuva par pirmo galveno katoli, kurš pieņēmis šo vārdu), un tie abi ļoti plaši apspriesti tīmeklī. Pētnieki vēstīja, ka stāsti par spožām komētām – un ISON bija tieši tāda – atspoguļoti visnotaļ plaši, un tas nozīmē, ka šī komēta varētu saglabāties atmiņā arī nākotnē. Taču nevienam bez pravietiskas informācijas nav praktiski nekāda iemesla kaut ko nodēvēt par “komētu ISON” līdz 2012.gada septembrim. Tāpēc pētnieki meklēja komētas ISON parādīšanās apspriešanu līdz 2012.gada septembrim kā potenciāli pravietisku apliecinājumu ceļošanai laikā, ko būtu paveikuši no nākotnes atceļojušie. Un analoģiski līdz 2013.gada 13.martam nevienam nebija iemesla tīmekļa meklētājā rakstīt vārdus “pāvests Francisks”, jo argentīniešu arhibīskaps Horhe Mario Bergoljo par tādu vēl nebija kļuvis, un pirms viņa, kā jau iepriekš teikts, visā katoļu baznīcas vēsturē neviens nebija pieņēmis šādu “pseidonīmu”…

Pētnieku komanda ļoti uzmanīgi un rūpīgi caurlūkoja sociālos tīklus un meklētāju pieprasījumus, taču nekādus šo pasākumu pieminējumus pirms to notikšanas tā arī neatrada. Pēc tā amerikāņu fiziķi vēl veica arī ļoti līdzīgu eksperimentu tam, kādu bija veicis Hokings, - to ar neizsludinātām viesībām. Viņi sociālajos tīklos izvietoja aicinājumu potenciālajiem ceļotājiem laikā nosūtīt viņiem elektronisku vēstuli, taču attiecīgo adresi paziņoja tikai kaut kad vēlāk. Un, kā jau to laikam varēja sagaidīt, līdz adreses paziņošanai viņi nesaņēma nekādas vēstules.

III

Tiesa, ne šis un arī ne virkne citu faktoru īpaši neskumdināja pētniekus, un viņi neuzskata, ka pagaidām negūtie rezultāti varētu kalpot kā pierādījums tam, ka ceļojumi laikā nav iespējami. Tostarp viņi uzskata, ka cilvēki no nākotnes var gluži apzināti izvairīties no sevis atklāšanas, tāpēc arī neatstāj nekādas pēdas tīmeklī. Tāpēc varētu būt iespējams, ka viņi nemaz nav spējīgi to izdarīt, jo to varētu liegt kaut kādi mūsdienu cilvēcei pagaidām vēl neapjausti fizikas likumi.

Starp citu, par tiem likumiem. Pētnieki pauduši, ka Alberta Einšteina relativitātes teorija pilnā mērā pieļaujot ceļojumus pagātnē. Tiesa, šim nolūkam obligāti esot nepieciešams, lai objekts pārvietotos ar ātrumu, kas pārsniedz gaismas ātrumu. Bet tas, kā mums vēsta patlaban spēkā esošās zinātnes atziņas, neesot iespējams.

Pētnieki atzinuši – jā, mums nav izdevies fiksēt ceļojumus laikā, taču tas vēl nav pamats, lai atļautos kategoriski noliegt to, ka tādi eksistē. Ja izdosies atklāt tādus ceļojumus pagātnē, tas katrā ziņā mainīs ne tikai mums zināmo fiziku, bet vispār kopumā visu cilvēci, jo šādu ceļojumu izmantošanai paveras visplašākais un visdaudzveidīgākais iespēju loks. Var pat gluži droši iedomāties, ka tie kļūtu visnotaļ pamācoši, lai gan vienlaikus tie varētu būt arī katastrofāli. Ej nu sazini, jā…

Bet varbūt pēc šīs publikācijas tomēr atsauksies kāds prāts no nākotnes un parūpēsies par to, lai mēs visi nomierināmies?