Patlaban viņa sēdēja kādā vecā kapsētā. Nevarētu gan teikt, ka tā būtu piemērota vieta maltītei, bet diena bija karsta un tas jūdzēm tālā apkārtnē bija vienīgais koku puduris. No mirušajiem Elifa nebaidījās, dziedniecei galu galā tie ir jāredz diezgan bieži, neko ļaunu viņa mūža mierā dusošajiem negrasījās darīt, tādēļ mierīgi sēdēja uz pussabrukuša soliņa un košļāja maizi ar gaļu. Viņas apkārt klīstošais skatiens apstājās pie pabalējušās zaļās kleitas. Elifa nopūtās. Jau labu laiku viņai nebija trāpījies neviens klosteris vai pilsēta, kurā iegūt pienācīgu apģērbu. Laisme nebija pārāk prasīga pret savām sekotājām. Tērpam vajadzēja būt zaļā vai brūnā krāsā un tas nedrīkstēja būt pārāk grezns un nepraktisks, lai dziedniece varētu ceļot, nepīdamās krokās un volānos. Taču Laismes māsas bija paradušas rūpēties par savu izskatu, jo noplucis un izbalējis apģērbs gan neliecina labu par tā valkātājas materiālajām un, tātad, arī dziedniecības iespējām. Un arī kārtīgi mazgājusies viņa nebija veselu mūžību…

 

Bija pats dienasvidus, karsts un sutīgs, nedziedāja neviens putns un pār zemi klājās smacīga dūmaka. Apkārt jūdzēm tālu nemanīja nevienas dzīvas dvēseles, un tomēr Elifai pēkšņi likās, ka uz viņu kāds skatās. Šādas nojautas viņa vienmēr ņēma vērā, jo bija pietiekami pieredzējusi, lai zinātu, ka ne no šā, ne no tā viņai skudriņas pa skaustu neskraida. Tomēr vēl aizvien nedzirdēja ne skaņas. Pagriezusies pa labi, lai ieskatītos dziļāk kapsētā, viņa pamanīja smiltīs kaut ko zvīļojam. Dziedniece piegāja tuvāk un ieraudzīja uz takas mētājamies smalku zelta ķēdīti. “Kā tā te gadījās? Varētu zvērēt, ka pirms brīža te nekā nebija!”, viņa izbrīnīti nodomāja, izstiepjot roku pār ķēdi. Nekādas maģiskas auras nebija, un dziedniece pietupās, lai paņemtu atradumu rokās.

Sajūta, ka viņu kāds novēro, kļuva daudzkārt spēcīgāka. Pacēlusi galvu, viņa ieraudzīja netālu no sevis stāvam jaunu, tumšās drēbēs tērptu vīrieti. Viņš saspringti raudzījās Elifā un stiepa viņai pretī labo roku. Pārsteigumā Elifa izmeta no rokas ķēdi. Vīrietis sabruka zemē un izgaisa. “Spoks, vai?”, nodomāja Elifa, atlēkdama atpakaļ un sagrābdama savu ceļa spieķi, kas vairāk gan atgādināja maga zizli. Ja ņem vērā, ka tas bija Laismes klosterī apsvētīts, tā varēja arī būt, un tas bija spēcīgāks ierocis, kā dažs labs zobens. Elifai bija zināma pieredze ar spokiem, un tā nebija nekāda labā. Taču vīrietis nerādījās, un dziedniece nosprieda, ka tas varbūt ir fantoms, kas vēlas ko teikt un ir saistīts ar ķēdīti. Viņa paņēma vizuļojošo nieciņu rokās un vīrietis tūliņ pat parādījās atkal.

 

- Nebaidies, es nevēlos tev nodarīt neko ļaunu! - viņš teica. Balss skanēja it kā no attāluma, tā bija diezgan zema un patīkama. Arī pats vīrietis izskatījās tīri glīts, viņam nebija ne spīdošu nagu, ne garu vampīra zobu, ne citu parasti spokiem piemītošu atribūtu, un Elifa nosprieda, ka vismaz šobrīd tas tiešām negrasās darīt viņai pāri. Tādēļ dziedniece, nūju vienā rokā, ķēdīti otrā turēdama, notupās uz viena ceļa (nezinātājs nevarētu pateikt, ka no šāda it kā atslābināta stāvokļa viņa vienā mirklī varēja raidīt ar nūju gan maģijas staru, gan belzienu) un ziņkārīgi vērās svešiniekā.

 

- Es nemaz tik ļoti nebaidos, - viņa atbildēja. - Tu esi spoks?

 

- Jā, varētu teikt arī tā, - piekrita vīrietis. – Es labāk saucu sevi par garu.

 

- Un ko tu vēlies no manis? – Elifa painteresējās. Spoks vai gars, bet viņš bija visai pieklājīgs, atšķirībā no tiem, ar kuriem viņai līdz šim bija bijusi darīšana. Turklāt vienu spoku viņa varēja padzīt jebkurā momentā.

 

- Kāpēc tu domā, ka es no tevis kaut ko gribu? – jautāja gars. Varēja redzēt – viņš ir izbrīnīts, ka dziedniece bļaudama nemetas bēgt. Nu nekas, lai tik brīnās.

 

- Līdz šim neesmu manījusi, ka spoki, – atvaino, gari – staigātu apkārt, draudzīgi tērzēdami ar garāmgājējiem. Parasti viņi grib vai nu kādu nogalināt, vai pabiedēt, vai vienkārši kaut ko pavēstīt.

 

- Tu tik bieži esi tikusies ar spokiem?

 

- Ir gadījies, - viņa atteica.

 

- Un tu netaisies mani izdzīt ar kādu eksorcismu? – vīrietis jautāja, noraustoties lūpu kaktiņiem ne īsti smaidā, ne īsti ironiskā vīpsnā.

 

- Ne-e, netaisos vis. – Elifa omulīgi atbildēja. Viņa aizvien vairāk pārliecinājās, ka šis gars viņai neko ļaunu nenodarīs. – Es paklausīšos, ko tu man īsti gribi teikt.

 

- Vispār jau tu uzminēji, man vajadzīga tava palīdzība, - vīrietis atzinās. – Bet es atrāvu tevi no maltītes, ēd, nekautrējies – viņš, kā jau namatēvs, viesmīlīgi pamāja. Elifa nosmīnēja, pakāpās atpakaļ un ķērās pie pārtrauktajām pusdienām. Gars viņu brītiņu vēroja, tad negaidīti pavaicāja:

 

- Vai neuzcienāsi mani arī?

 

Elifa gandrīz aizrijās aiz pārsteiguma. Galvā ieskanējās trauksmes zvaniņš.

 

- Vai tad spoki arī ēd maizi? – Viņa patiesā izbrīnā pavaicāja. Gars nez kāpēc sadrūma. Taču tad paskatījās viņai acīs un negaidīti pasmaidīja.

 

- Labi, atzīstos, es meloju. Gari tiešām maizi neēd. Man vienkārši vajadzēja, lai tu… lai kāds… man kaut ko iedotu – brīvprātīgi un labprāt. Man šķita, ka vienas maizītes tev nebūtu žēl. Atvaino, ka mānījos.

 

- Pagaidi, pagaidi. Maizītes man tiešām nav žēl, bet kāpēc tev to vajag? – trauksmes zvaniņš iezvanījās skaļāk.

 

- Lai es varētu izkļūt jūsu pusē. Dzīvo pasaulē. Turklāt ar visu ķermeni, nevis tikai kā bezmiesīgs gars.

 

- Un tu domā, ka es tā arī uzreiz laidīšu garu klejot apkārt pa pasauli un darīt sazin ko? – Elifa iepleta acis. – Zemu gan tu mani vērtē!

 

- Es varētu apsolīt…apzvērēt… ka nedarīšu tev nekā ļauna, – gars noplātīja rokas. Varēja redzēt - viņš pats lāga netic, ka tas varētu nostrādāt.

 

- Un ko tad tu te gribi darīt? – Elifa ironiski vaicāja. Gars saskāba vēl vairāk, bet godīgi turpināja:

 

- Es neesmu pabeidzis savu uzdevumu. To, kādēļ dzīvoju šai… tajā pasaulē. Mana vēlēšanās atgriezties, lai pabeigtu iesākto, bija tik stipra, ka es galīgi nenomiru… mans gars neaizgāja prom no šīs pasaules citos plānos, bet palika tepat, manas slepkavības vietas tuvumā. Ja es atrastu kādu dzīvo, kas man labprātīgi jebko iedotu, es varētu atgūt savu ķermeni, lai pabeigtu iecerēto.

 

- Un ko tu esi iecerējis? Pasaules iekarošanu? Karaļa slepkavību? Vai…

 

- Nē, nē, nekas tāds, - gars smīnot purināja galvu, - tas ir visai personīgi. Mani nogalināja sens ienaidnieks, un es gribu viņam atriebties. Patiesību sakot, šai pretestībai es veltīju visu savu mūžu. Viņš ir melnais mags, varbūt esi dzirdējusi. Skaļi es neteikšu, – viņš pietupās uz viena ceļa un ar pirkstu uzrakstīja smiltīs vārdu “Tarkens”.

 

- Esmu gan – Elifa novilka. Šo vārdu viņa patiešām bija dzirdējusi, un vienmēr balsīs, kas to izteica, skanēja naids un bailes. Tas bija ļauns vārds.

 

- Vai tu man palīdzēsi? – gars vaicāja. Viņš nebija piecēlies kājās, un viņu acis tagad bija vienā līmenī. Pilnīgi normālas cilvēka acis, bez vertikālām vai sarkanām zīlītēm, ļaunas uguntiņas vai kā tamlīdzīga.

 

Elifa svārstījās.

 

- Zini, man nācās tiešām grūti izmest dzīvo pasaulē savu ķēdīti, bet citādi es nevarētu panākt, lai mani redz, – spoks teica. – Taču tas tomēr ir mans īpašums, un tādēļ kā saiknes priekšmets neder. Un labāk būtu, ja tu izietu ārpus apļa robežām, dzīvajiem šādās dienās te atrasties ir bīstami.

 

- Kādās dienās? Kāds aplis? – Elifa saausījās. Tikai tagad viņa ievēroja, ka tiešām viena apbedījumu josla veido apli, bet smiltis starpceliņos izveidojušas valnīti, kas to noslēdz. Kā, nu kā viņa to iepriekš bija palaidusi garām? Un diena – tiešām, šodien taču bija vasaras saulgrieži, zīmīgais laiks, kad garu un dievu pasaule ir daudz tuvāk un biežāk atveras cilvēkiem.

 

Dziedniece aptvēra, ka sēž maģiskā aplī kopā ar spoku, tātad ir viņa varā.

 

Gars vai nu prata lasīt domas, vai arī pēc Elifas sejas izteiksmes noprata, līdz kādiem secinājumiem viņa ir nonākusi.

 

- Es jau teicu, ka nedarīšu tev pāri, - viņš klusām sacīja. – Bet nevaru to galvot par citiem, it sevišķi Sargu. Ķēdīti gan, lūdzu, atstāj man, tev tā neko labu nenesīs.

 

- Paldies par labajiem vārdiem, - norūca Elifa. – Ja es izlaidīšu to no rokām, tu tūliņ pat pazudīsi?

 

- Nē, tā bija vajadzīga tikai sarunas sākšanai. Kaut gan pārāk ilgi es te nevarēšu palikt – tas prasa daudz spēku un vārti drīz aizvērsies līdz naktij.

 

Elifa lēnām nolika zemē ķēdīti, ar vienu roku sagrābāja savas mantas un, nenolaizdama acis no gara, lēnām atmuguriski izkāpa no apļa. Viņš tupēja nekustīgi, kodīdams apakšlūpu, un vēroja dziednieces atkāpšanos.

 

- Tagad, kad tu esi drošībā un pārliecinājusies, ka es nevēlu tev ļaunu, tu man palīdzēsi? – Viņš atkal jautāja. Elifa stāvēja aiz maģiskās svītras. Viņa nevarēja izšķirties, vai mesties projām, pasūtīt spoku labi tālu vai arī palīdzēt viņam. Ja tā bija taisnība, ka viņš grib atriebties Tarkenam, tad viņas pienākums ir palīdzēt. Un ne tikai pienākums, bet arī kvēlākā vēlme. Elifa atcerējās, ko burvis bija izdarījis ar viņas ciemu un vecākiem… Bet kas varēja galvot, ka spoks runā patiesību? Varbūt viņš tikai izlikās par maigu jēriņu, bet, nonācis šajā pusē, atraus vaļā maģisko apli, appludinādams pasauli ar miroņu pūļiem?

 

Gars redzēja, ka viņa šaubās, bet neko neteica. Lēmumam par palīdzību jānāk no tīras sirds, citādi tā būs velta. Taču viņa skatiens bija visai daiļrunīgs.

 

Elifai palika neērti. Viņai nepatika, ja uz viņu skatījās kā uz likteņa iemiesojumu, pat tad, kad viņa pildīja tā gribu, dāvādama dzīvību vai atņemdama to. Viņai nepatika atteikt, un tomēr – cik daudz viņa riskē…

 

Pēkšņi gars atskatījās un pielēca kājās.

 

- Ej prom! – viņš uzsauca pārsteigtajai Elifai. - Bēdz projām, ātrāk!

 

Apļa iekšpusē sāka virmot gaiss un tajā, asti vicinādams, parādījās ragains, zaļš briesmonis ar lieliem, izliektiem, dzelteniem ilkņiem, izvalbītām cūkas ačtelēm un garu pātagu rokā. Nezvērs ierēcās un vilka ar pātagu Elifas sarunu biedram pa seju. Tas veikli izvairījās un, izrāvis nez kur paslēpto zobenu, cirta pretī, bet laikam netrāpīja. Briesmonis ierēcās vēlreiz, sākās cīņa. Elifa stāvēja, šausmās sastingusi, un skatījās, kā lokanais gars un masīvais, bet apbrīnojami kustīgais nezvērs pūlas iedzīt viens otru virmojošajā gaisa ovālā. Neviens negribēja piekāpties.

 

- Ej taču projām, muļķe tāda, es nevarēšu viņu ilgi aizkavēt!!! – iekliedzās gars. Tajā brīdī Elifa izšķīrās. Paspēdama vēl iedomāties, vai tikai neizdara nepieļaujamu kļūdu, viņa norāva no pirksta gredzenu un pastiepa to pāri apļa robežai:

 

- Ņem! – viņa sauca. – Ņem, nāc!

 

Gars atskatījās un nezvērs, izmantodams mirklīgo apjukumu, cirta ar pātagu nevis viņam, bet Elifai. Pātaga trāpīja pa roku, to apsvilināja ledains aukstums un tādas sāpes, ka dziedniece, acīm aizmiglojoties, sabruka ceļos. Tobrīd no virmojošā ovāla viens pēc otra izrāpās trīs miroņi, kas acīmredzami jau vismaz pusgadu bija kārtīgi puvuši. Tie bija klasiski dzīvie miroņi, ar drēbju un miesas skrandām, gariem nagiem un zaļi spīdošām acīm. Nezvērs, tos ieraudzījis, atkal ierēcās un metās pātagot viņus atpakaļ portālā. Elifa, sāpēs šņākdama, raidīja viņiem pakaļ sauju eksorcismu, taču tas lāga nelīdzēja. Gars ar pāris lēcieniem bija blakus Elifai.

 

- Viņš tev trāpīja? Tu esi ievainota? – viņš vaicāja.

 

- Gredzens, - vaidēja Elifa. – Es tev devu gredzenu, un viņš izsita man no rokām, tur, pie tā soliņa.

 

Gars apcirtās, ieraudzīja gredzenu, kurš blāvi spīdēja smiltīs, un vienā mirklī bija tur. Taču to bija pamanījis arī briesmonis, kurš nesās šurp, pātagu vicinādams. Gars pielēca kājās, metās pie Elifas, kura saķēra viņa pastiepto roku un izrāva viņu cauri apļa staignajai pretestībai. Nezvērs vēl mēģināja aizsniegt viņus ar pātagu, taču tā brīnumainā kārtā aizvijās viņiem garām. Gars uzvilka dziednieci kājās un raušus aizrāva aiz kapsētas žoga. Tad viņš pagriezās, kaut ko nokliedza nesaprotamā valodā, no viņa rokas izšāvās zils zibens un viss – gan miroņi, gan briesmonis, gan mirgojošais ovāls – pazuda.

 

Viņi stāvēja divi vien klusas, vecas lauku kapsētas malā. Vīrietis dziļi ievilka krūtīs elpu. Cik labi atkal būt dzīvam!!! Lai arī tikai uz īsu brīdi – viņš nešaubījās, ka nenodzīvos daudz ilgāk par Tarkenu, - bet cik labi atkal elpot, just vēju matos, netālā ūdens smaržu, dzirdēt sienāžu čirkstināšanu…

 

Viņš attapās un notupās pie zemē sakņupušās dziednieces, kura auklēja savu roku.

 

- Man žēl, ka tev bija jācieš manis dēļ, - viņš teica, uzlikdams roku uz sievietes delma. Viņa paskatījās uz šo roku – dzīvu, siltu cilvēka roku. Vīrietis pārprata skatienu un strauji atrāva savu plaukstu.

 

- Es jau teicu, ka tev no manis nav jābaidās, - viņš klusi sacīja.

 

- Es netieku ar to galā. – Elifa satraukti teica. – Es nekā nevaru ar to padarīt. Visas manas zināšanas ir veltas. Roka paliek aizvien aukstāka, tirpst un pirksti negrib klausīt.

 

Vīrietis (par garu laikam viņu vairs nevarētu saukt) norūpējies sarauca pieri.

 

- Atļausi apskatīt? – viņš vaicāja. Elifa atrotīja piedurkni. Ap roku vietā, kuru bija skārusi pātaga, melnēja plata svītra. Pati roka izskatījās zilgana un bija vēsa. Vīrietis to rūpīgi iztaustīja un viņa seja apmācās vēl vairāk. Viņš sāka masēt roku ar vienmērīgām, spēcīgām kustībām. Elifa sajuta, ka viņš pielieto arī maģiju. Tas stipri sāpēja, Elifa kodīja lūpas, lai nesāktu vaidēt. Vīrietis pacēla acis:

 

- Es zinu, nav viegli, bet tā vajag.

 

- Paļaujos uz tavām zināšanām. Tev galu galā ar šiem nemiroņiem ir bijusi ilgāka saskarsme, kā man - viņa atbildēja, cenzdamās runāt braši. Tas lāgā neizdevās.

 

- Pirms brīža es arī biju viens no šiem nemiroņiem, - piezīmēja vīrietis.

 

“E, ku jūtīgs!”, nodomāja Elifa, bet skaļi teica:

 

- Neredzēju starp jums nekādu līdzību, izņemot to, ka jūs visi bijāt miruši. Kaut kā nevaru iedomāties to pātagoto neradījumu tupam un masējam manu roku. Starp citu, kā ir ar tevi? Tu tagad esi pilnīgi dzīvs un brīvs?

 

- Jā, tā varētu teikt, - pasmaidīja vīrietis. Atcerējies, viņš parakājās kabatā un atdeva dziedniecei gredzenu. Tas bija viņas amata piederums – melns, zelta dzirkstīs zaigojošs akmens sudraba ietvarā.

 

- Kā tu izšķīries man tomēr palīdzēt, piedevām vēl riskējot ar savas dievietes simbolu? – viņš vaicāja. – Es domāju, ka tu pazudīsi pie pirmās izdevības.

 

- Ātrumā neiedomājos nekā cita, ko tev iedot. Es taču nevarēju tevi atstāt to mošķu kompānijā. Man šķita, ka viņi nebija sevišķi draudzīgi noskaņoti.

 

- Jā, tas tiesa, - tik tikko, ar lūpu kaktiņiem pasmaidīja vīrietis. Tad viņš atkal pievērsās Elifas rokai. - Kā ir tagad?

 

- Paldies, labāk. Vismaz plaukstu varu pakustināt, - Elifa mundri teica, neklausīgiem pirkstiem stīvējot rokā gredzenu. – Un, kā par nelaimi, labā roka! Cik ilgi tas vilksies?

 

- Baidos, ka ilgi. Tevi diemžēl skāra Sarga pātaga, es biju cerējis, ka tikai to pavadošais aukstums. Tu nezini, kur te dzīvo tuvākais mags?

 

- Nē, apkārtnē orientējos slikti, esmu ceļojoša dziedniece. Patlaban devos uz savu klosteri, domāju, ka sāpes vai nu pāries pa ceļam, vai arī man palīdzēs tur.

 

- Un cik ilgi jāiet līdz tavam klosterim?

 

- Īsti nezinu, varētu būt kāds mēnesis, pusotrs. Man taču pa ceļam arī maize jāpelna, - Elifa paraustīja plecus. Vīrietis nošūpoja galvu:

 

- Tik ilgi gaidīt nevar. Ja roku atstās bez palīdzības, tā divu nedēļu laikā pilnīgi pārstās darboties. Manu spēju diemžēl vairs nepietiek, TAJĀ pusē es atstāju lielāko daļu sava spēka.

 

- Tātad tu tiešām esi mags, vai ne? Tā jau man likās. Kaut kā neesmu dzirdējusi, ka parastiem cilvēkiem būtu izdevies tik vienkārši atgriezties no aizsaules. Bet pasaki, kā gan tu dabūji atpakaļ savu ķermeni? Es te nemanīju mētājamies apkārt nevienu svaigu līķi, kurā tu būtu iemiesojies. Turklāt kā tu tiki pie zobena un visiem piekariņiem? – viņa pamāja uz vīrieša kaklu, uz kura starp atpogātās apkakles stūriem vīdēja vairāki amuleti.

 

Neizskatījās, ka magam īpaši gribētos runāt par šo tēmu, tomēr viņš paskaidroja:

 

- Tarkens mani pārsteidza un nogalināja šajā kapsētā, un atstāja tepat, vecā, neizmantotā kapa bedrē. Tā arī bija viņa kļūda. Ja viņš būtu kapu aizbēris, man izkļūt nāktos krietni grūtāk, ja ne vispār neiespējami. Kapsēta ir viena no retajām vietām, kurā gari zināmās dienās un stundās var stāties kontaktos ar dzīvajiem. Pateicoties tev, es ieguvu spēku un iespēju atsaukt šurp savu ķermeni, kuru atjaunot īpašas pūles neprasīja. Taču pietiks par mani, tas šobrīd nav svarīgākais. Mums diezgan steidzami jāatrod kāds pietiekami spēcīgs mags, lai viņš noņemtu no tevis viņsaules lāstu.

 

- Neuztraucies par mani, gan jau es kādu atradīšu. Tu vari mierīgi doties meklēt Tarkenu un pasveicini viņu labi sirsnīgi arī no manis. Pirms daudziem gadiem viņš dzīvoja tālāk uz ziemeļiem, netālu no manām mājām. Viņš uzsūtīja orku baru mūsu ciemam, lai pārmācītu par nodevu nemaksāšanu. Viņš jau no sākta gala bija ļoti mantrausīgs. Es laikam esmu vienīgā, kas izdzīvoja, un arī tikai tāpēc, ka biju aizgājusi uz mežu ogās. Tā ka, glābjot tevi, es domāju arī par savu labumu.

 

- Neuztraucies, viņš dabūs pēc visiem nopelniem, un to viņam pa šiem ceļojumu gadiem ir sakrājies daudz. Nezinu, kā viņam ir vairāk – salaupītā zelta vai lāstu, kas to pavada. Bet es nevaru tevi atstāt vienu neapdzīvotā vietā, piedevām vēl ar ievainotu labo roku, nezinot, kur tu varēsi atrast palīdzību! Aptuveni astoņu dienu gājumā no šejienes dzīvo kāds mags, vismaz dzīvoja, kad vēl es nebiju miris, domāju, ka viņš būs spējīgs tev palīdzēt. Es tevi pavadīšu līdz viņam. Galu galā, ja nebūtu tevis, es vēl līdz šim sēdētu kapsētā, tādēļ Tarkens lai vēl brītiņu pagaida, - teica burvis.

 

Tagad, kad notikumu straujā gaita bija pierimusi, Elifa tā īsti aptvēra, kādā kompānijā atrodas, un nobijās. Dziedniecei lāgā negribējās tik ilgu laiku pavadīt divvientulībā ar atdzīvojušos mironi magu, bet viņa saprata, ka vienatnē izredzes palikt dzīvai ir visai niecīgas, tādēļ piekrītoši pamāja. Mags pietiekami labi redzēja viņas šaubas, iztulkoja tās pilnīgi pareizi, bet neko neteica, uzcēla sev plecā Elifas somu, palīdzēja viņai piecelties un devās uz rietumiem.

 

Klusēdami un ne reizes neapstājoties viņi gāja līdz saulrietam. Tagad ceļabiedri bija nonākuši līdz mežmalai, kurā nolēma ierīkot apmetni. Elifai atkal sāka stipri sāpēt un tirpt roka. Viņa centās neko neizrādīt un varonīgi devās meklēt sausus žagarus iekuram, kamēr burvis iekārtoja ugunskura vietu. Varēja redzēt, ka viņš ir pieradis nakšņot mežā.

 

Arī Elifa bija pieredzējusi ceļotāja, taču šovakar viņai viss krita ārā no rokām vai, pareizāk sakot, rokas. Turklāt viņu nervozēja neparastais ceļabiedrs un kaitināja pašas bailes. Tādēļ viņa, rosīdamās pa nometni, nepārtraukti klusītēm šķendējās. Viņa nemanīja, ka burvis vēro viņu ar smaidu. Viņam jaunās sievietes klusā, īgnā balss, kas bārstīja visādus paškritiskus izteicienus, piemēram “želejroka” vai trīcpirkste”, likās kā mūzika salīdzinājumā ar viņsaules klusi šņācošajām garu balsīm, kas runāja tikai par lāstiem, atriebi un citām tik pat dzīvespriecīgām lietām.

 

Drīz vien uguns bija iekurta. Sabiezēja krēsla. Elifai kļuva aizvien aukstāk. Viņu kratīja drebuļi, roka šķita svešs un nez kāpēc pie pleca piekārts ledus gabals. Viņa sameklēja mantās katliņu un ar pūlēm piecēlās, lai ietu pēc ūdens. Taču mags, paskatījies uz viņu, atņēma dziedniecei katliņu, ietina sievieti segā un pazuda tumstošajā mežā, pēc dzirdes meklēdams netālu urdzošo strautiņu.

 

Kad viņš atgriezās, Elifa sēdēja, izkūņojusies no segas, un mazā piestiņā cītīgi berza dažādu sausu lapu maisījumu. Gaisā virmoja patīkams, spēcīgs atsvaidzinošs aromāts.

 

- Pieber šito ūdenim – viņa palūdza. Smarža vēl pastiprinājās.

 

- Mjā, man gan ir tikai viena krūzīte, nāksies strēbt tēju pārmaiņus, - Elifa domīgi teica.

 

- Paldies, es ļoti labi varu iztikt bez tās, - mags mēģināja atrunāties. Taču viņš nebija ņēmis vērā, ka runā ar dziednieci par ārstniecību. Viņa apbēra nabaga apmulsušo burvi ar veselu lērumu pierādījumu, kādēļ šī tēja ir noteikti jāizdzer.

 

- Tā attīra gan prātu, gan ķermeni, un mums abiem tas šodien ir nepieciešams, - viņa nobeidza savu tirādi. Mags klusēdams padevās un viņi, brālīgi blakus sasēduši, labu brīdi tīksmīgi dzēra tēju.

 

Taču no vakariņām viņš strikti atteicās.

 

- Manam ķermenim vēl labu brīdi nebūs vajadzīgs ne ēdiens, ne atpūta, es viņu pietiekami uzlādēju pārejas brīdim, tādēļ mierīgi ēd un liecies gulēt, es pastāvēšu sardzē.

 

Elifa nemaz nejutās tik ļoti mierīga, taču centās savas šaubas pārāk atklāti neizrādīt. Viņa jau bija ievērojusi, ka mags ārkārtīgi jūtīgi uztver visu, kas saistīts ar viņa aizkapa dzīvi, un nevēlējās vēl vairāk sabojāt attiecības ar cilvēku (vai mironi), kurš speciāli viņas dēļ met lielu līkumu un pat ēst pa to neprasa.

 

Dziedniece iekārtojās naktsguļai, taču sāpes rokā traucēja aizmigt. Viņa klusēdama gulēja un vēroja burvi, kurš nekustīgi sēdēja pie ugunskura. Viņš izskatījās kā visparastākais cilvēks pasaulē, tomēr vēl šorīt viņš bija miris. Elifai bija bail. Viņa kaunējās par savām bailēm, jo līdz šim taču burvis bija viņai darījis tikai labu, taču neko nevarēja ar sevi padarīt. Prātā nāca visādas baisas domas, viņa atcerējās, ka tumsā visiem mošķiem ir dota lielāka vaļa un gaismas spēki vājinās. Juzdama, ka tāpat neaizmigs, jaunā sieviete iztrausās no migas un, ierosījusies no segas veidotajā ligzdiņā, sāka skaitīt lūgsnas Laismei. Ierastās rituālās frāzes drīz vien nomierināja satraukto prātu un sirdī ielija rāms, priecīgs miers. Viņa klusiņām nodziedāja vakara litāniju, vairākas pateicības himnas, ceļinieka lūgšanu un nobeidza ar savu mīļāko himnu – ar vienkāršu, bet skaistu melodiju un dzidrām vārsmām, kas slavināja Laismes mīlestību uz visu dzīvo.

 

Beigusi meditāciju, viņa sajutās daudz labāk un nu jau bez bailēm paraudzījās uz burvi. Tas sēdēja, domās iegrimis, virpinādams rokās vienu no saviem amuletiem. Viņš sajuta Elifas skatienu un pacēla galvu.

 

- Mana māte bija dedzīga Laismes sekotāja, tikai viņa izvēlējās laicīgo kalpošanu. Tu man atsauci atmiņā bērnību, - viņš klusā balsī paskaidroja. Elifa nedroši pasmaidīja un nolika malā savu zizli. Roka atkal iesmeldzās. Laikam viņa bija saviebusies, jo burvis nemierīgi paskatījās uz roku. Varēja redzēt, ka viņam tas viss nemaz nepatīk. Jāsaka, ka Elifai arī.

 

- Sāp, vai zini, - viņa bez vajadzības paskaidroja. Un pēkšņi, neskaidras nojautas vadīta, pati par savu rīcību brīnīdamās, piegāja magam klāt un apsēdās blakus:

 

- Pamasē, lūdzu, vēl. Pēc tam man palika krietni vieglāk.

 

Burvis kādu brīdi klusēdams vērās Elifā. Viņa lūpas noraustījās. Dziedniece izlikās neko nemanām un atrotīja piedurkni. Viņš, vēl joprojām nebilzdams ne vārda, sāka masēt roku, bet Elifa saprata tik skaidri, it kā pati Laisme viņai to būtu pateikusi, ka šī rīcība viņam nozīmē gandrīz tik pat daudz, kā viņas uzdrīkstēšanās kapsētā. Viņš taču ļoti labi juta, ka dziedniece no viņa baidās, galu galā, ikviens šādā situācijā justu bailes. Taču sajust, ka no tevis baidās cilvēks, kuram tu esi lielu pateicību parādā, tavs vienīgais ceļabiedrs, - tas ir ļoti smagi.

 

Pēc kāda brīža Elifa sakustējās.

 

- Nu viss, šodienai pietiek, citādi es rīt muti nevarēšu atvērt, - viņa teica. Burvis pamanīja, ka viņas lūpas vairākās vietās ir sakostas līdz asinīm. – Tu vari darīt, ko gribi, es dodos gulēt. Tev auksti nebūs? Varu iedot savu ziemas apmetni, man viņš somā mētājas.

 

- Nē, paldies, pie ugunskura ir pietiekami silts. Es uzmetīšu aizsardzības burvestību, guli mierīgi, - burvis atbildēja.

 

- Tā arī darīšu, - Elifa nožāvājās un ietinās guļammaisā. Drīz vien viņa jau gulēja. Burvis sēdēja un domīgi vērās jaunajā dziedniecē. Viņas uzticēšanās burvim nozīmēja ļoti daudz. Un ne jau tikai tāpēc, ka vientulība un atsvešinātība reizēm ir grūti panesama. Bija auksti. Viņam likās, ka, atgriezies šajā pasaulē, viņš nekad vairs tik ļoti nesals kā tur, mūžīgo ēnu un miglāju valstībā. Taču ledainais aukstums zagās klāt arī šeit, pie siltā un dzīvinošā ugunskura. Un te nelīdzēs laipni piedāvātais apmetis, lai cik tas arī nebūtu silts.

 

Pagāja deviņas dienas. Viņi virzījās uz priekšu lēnāk, nekā burvis bija domājis. Elifai kļuva aizvien sliktāk, lai gan viņa turējās, cik spēdama. Vakarpusē viņa aizvien dziļāk slīga vienaldzības transā, kas burvi biedēja visvairāk. Pa dienu viņa vēl kaut cik turējās, automātiski kustināja kājas un pat reizēm skatījās, kur iet, bet vakaros nokrita, kur bija stāvējusi, un truli sēdēja, kamēr viņš neiekūra ugunskuru. Redzot dzīvās liesmas, arī viņa atdzīvojās, skatiens kļuva skaidrs un saprātīgs, viņa pat bija ar mieru nedaudz ieēst un izdzert pašas vārīto dziedniecisko tēju. Burvis vēl joprojām atteicās no maltītes. Tad viņi sēdēja, klusiņām pļāpādami, kamēr Elifas plaksti kļuva smagi un viņa iemiga, reizēm nenoklausīdamās kārtējo stāstu līdz galam.

 

Sākotnējā Elifas neuzticība lēnām, bet noteikti bija izdzisusi. Tas tikai pierādīja, ka pierast var pie visa, arī miroņa maga kā ceļabiedra. Burvis – otrās dienas vakarā viņš pateica savu vārdu – Ketans – rūpējās par viņu kā par bērnu. Elifa jutās neērti, viņa nebija radusi, ka kāds viņu aprūpē. Parasti viņa bija tā, kas uzņēmās atbildību un rūpes par slimniekiem. Viņai ļoti nepatika būt no kāda atkarīgai, taču dziedniece bija spiesta atzīt, ka bez Ketana palīdzības nebūtu izdzīvojusi. Viņa pat apjauta, ka reizēm ir gluži patīkami, ja viss nav jādara vienai pašai. Ar tādu kā uzjautrinājumu viņa vēroja, kā veidojas jauni paradumi – Ketana klejojumi viņas ikrīta meditācijas laikā, draudzīgie ķīviņi par vienīgo ziepju gabaliņu, diendusa (“Nu Ketan, vai es kāds bērns, vai? Bet vispār jau tev taisnība, pēc miega vismaz abas acis rāda vienu un to pašu…”), vakara nometnes iekārtošana, viņas ierušināšanās blakām burvim pirms ikvakara masāžas… Un, protams, sarunas. Viņi runāja par daudz ko, stāstīja bērnības atmiņas, dzimtās puses teikas un dažādus smieklīgus atgadījumus. Ketans nelabprāt stāstīja par savām burvja spējām, taču klausīdamās, kā viņš ironiski jautrā valodā apraksta savu cīniņu ar diviem džiniem, pasmaida par saviem pirmajiem mēģinājumiem pārvērsties par tīģeri (“tas tik bija tīģeris – ar govs asti un cilvēka kāju pēdām!”) un mēģinājumiem atvērt dažādus portālus, viņa saprata, ka pirms nāves viņš ir bijis ļoti spēcīgs mags. Tagad viņa spējas esot daudzkārt pavājinājušās, tomēr dziedniece atcerējās, ar kādu vieglumu burvis aiztrieca visus mošķus no kapsētas, un nosprieda, ka arī atlikums nav niecīgs.

 

No dažādām aprautām frāzēm Elifa saprata, ka savā iepriekšējā dzīvē mags nav izcēlies ar īpašu labdarību, kaut gan arī līdz Tarkena līmenim nav nonācis. Patiesību sakot, abu burvju naids bija cēlies no sāncensības. Abu dzimtās jau izsenis bija parādījušās burvju spējas. Tarkens bija par Ketanu kādus divdesmit gadus vecāks un daudz spēcīgāks maģijas jomā, galvenokārt tāpēc, ka nevairījās no tumsas garu palīdzības un bija izvēlējies Melno taku. Viņš bija pakļāvis plašas teritorijas un ienākumus no nodokļiem izlietoja, iegādādamies ļoti spēcīgus melnās maģijas priekšmetus. Viņu bija pārņēmusi doma visiem līdzekļiem kļūt par spēcīgāko burvi šai zemē.

 

Ketans piederēja Pelēkajiem magiem, viņš labāk iztika ar saviem spēkiem, lepnā vientulībā savā mītnē rokoties pa grāmatām un apgūstot maģijas noslēpumus. Taču viņš bija ļoti talantīgs un droši vien ar laiku pārspētu Tarkenu burvju spēkā. Divi magi no dažādām nometnēm tik tuvu viens otram mierīgi dzīvot nevarēja, tādēļ lielu daļu laika abi pavadīja, cenzdamies viens otru iznīcināt ar visdažādākajām, dažkārt visai melnām metodēm. Elifai tas kaut kā bija vienalga – viņa nespēja saistīt to augstprātīgo, salto aprēķinātāju, kāds parādījās Ketana stāstos, ar uzmanīgo ceļabiedru, kurš medīja viņai trusīšus ar maģijas palīdzību, jo nevienam no viņiem nebija medību ieroču, un ik vakarus izklaidēja viņu ar jocīgiem stāstiem.

 

Ketans pats juta, ka ir pārvērties. No savas ģimenes viņš bija attālinājies un tik ļoti noslēdzies savā burvestību pasaulē, ka tikai viņu nāve magam parādīja, cik daudz tomēr nozīmē sajūta, ka kaut kur tevi gaida māte, tēvs un māsa. Viņš nebija pat iedomājies, cik smags trieciens var būt tuvinieku nāve, turklāt vēl vardarbības pilna nāve, kurā tu pats daļēji esi vainojams. TAJĀ pusē viņu bija uzturējusi tikai vainas izjūta, domas par atriebību un iespēju paglābt citus cilvēkus no līdzīgiem pārdzīvojumiem.

 

Elifas rāmais, gaišais dzīves skatījums lika viņam atcerēties, ka pastāv arī citas jūtas, ka pasaule var būt skaista pati par sevi. Rūpes par kādu cilvēku viņam bija gluži neparastas, viņš pirmo reizi daudzu gadu laikā izjuta atbildības smagumu un sev par lielu izbrīnu atskārta, ka tā viņam nemaz tik ļoti netraucē. Gluži otrādi, bija pat patīkami zināt, ka kāds tevi gaida un paļaujas uz tevi. Patiesību sakot, Elifa viņam bija kļuvusi garīgi daudz tuvāka par visiem radiniekiem. Jokodamies viņš dziednieci sauca par savu otro māti, un viņas augošais nespēks burvi uztrauca daudz vairāk, nekā viņš pats sev gribētu atzīties. Ja tā turpināsies, viņa līdz magam nenonāks – gari viņu pārvilks savā valstībā. Iedomājoties, kas nabaga skaidro dvēseli sagaida tai kompānijā, Ketans bija tuvu izmisumam. Visu viņa spēju nepietiktu, lai kaut vai uz mēnesi apturētu postošo Sarga pātagas iedarbību. Elifa pati arī saprata, ka ar rokas atmiršanu lieta nebeigsies, tomēr izlikās, ka tic Ketanam. Ja nebūtu viņa ikvakara masāžas ar maģijas piedevu, viņa vairs nevarētu pakustināt pirkstus, jo Sarga pātaga stindzināja asinis. Tikai ar viņu kopīgajām pūlēm tās vēl kaut cik cirkulēja tirpstošajā rokā.

 

Elifas uzturēšana pie dzīvības vājināja paša Ketana spēkus. Laika vairs nebija daudz. Vajadzēja pasteigties, ja viņš gribēja gan nogādāt dziednieci pie maga, gan saglabāt pietiekami daudz spēku cīniņam ar Tarkenu. Tomēr Ketans saprata, ka, ja Elifa ies bojā, nekāda uzvara pār nīsto pretinieku nespēs viņu mierināt. Pabijis tajā pusē viņš, varbūt pat labāk, kā Laismes kalpotāja, spēja izprast dzīvības vērtību.

 

Ikreiz, kad dziedniece aizmiga, viņš vingrinājās, lai atgūtu zaudēto meistarību, rūpīgi krādams visniecīgākās enerģijas drumstalas. Naktīs viņu vairs tik ļoti nemocīja ledainais aukstums. Toties Elifa miegā gandrīz vienmēr drebinājās, tādēļ viņš bija pasācis pret rītu atpūsties, piekļāvis viņu sev klāt. Tā viņi sildīja viens otru – atdzīvojies mironis un sieviete, kura lēnām slīdēja garu valstībā. Bēdīgs pāris.

 

Desmitās dienas rītā viņi uzgāja bieži lietotu ceļu un ap pusdienas laiku nonāca palielā ciemā. Tajā, kā par brīnumu, bija arī paplucis kroģelis, kurā ceļinieki ar atvieglojumu kārtīgi nomazgājās siltā ūdenī un papildināja izsīkušos pārtikas krājumus. Ja Elifa nebūtu ēdusi tik maz un Ketans nemaz, pārtika būtu izbeigusies jau vakarrīt.

 

Viņi izprašņāja krodzinieku un ar atvieglojumu uzzināja, ka burvis, Celiass vārdā, dzīvo divu dienu gājiena attālumā. Viņš gan mēdzot prasīt par darbu diezgan augstu samaksu. Elifa nemierīgi sarosījās, bet Ketans čukstus viņu nomierināja, ka viņam pietikšot ko dot pat vismantkārīgākajam magam. Viņš zināja, ka parasti magus interesē jaunas zināšanas, un te nu viņam bija pieredze, ar kuru nevarēja lepoties gandrīz neviens. Tiesa, viņš nebija tik ļoti pārliecināts, ka maksas pietiks par palīdzību viņiem abiem, bet juta, ka bez maga palīdzības viņam nav ne mazāko izredžu ne tikai uzvarēt Tarkenu, bet pat tikt līdz viņam.

 

Elifa patlaban, tīksmīgi atsēdusies saulītē, žāvēja savus garos meduskrāsas matus, kad viņai pieskrēja klāt kāda kalpone.

 

- Atvaino par traucējumu, cienītā kundze, vai tu neesi dziedniece? – viņa vaicāja. Elifa apsēdās taisni kā svece, un, pirms Ketans paspēja iejaukties, atbildēja:

 

- Jā gan, esmu Laismes ordeņa māsa. Vai kādam nepieciešama mana palīdzība?

 

- Manai saimniecei jau naktī sākušās priekšlaicīgas dzemdības, un mūsu zintniece baidās par viņas un bērna dzīvību.

 

- Ejam, - Elifa pielēca kājās, pagrāba savu somu un devās kalponei līdz, uzsaukdama Ketanam:

 

- Nezinu, cik ilgi būšu projām, varbūt visu nakti, - un aizsteidzās. Viņš tikai nogrozīja galvu. Dziedniece soļoja daudz drošāk un ātrāk, kā pēdējās dienās. “Pienākums sauc”, pavīpsnāja Ketans un pasūtīja istabu uz nakti.

 

Ar pirmo skatu Elifa redzēja, ka jaunajai saimniecei tiešām draud briesmas. Taču šīs briesmas bija pierastas un līdzekļi pret tām zināmi. Dziedniece droši un mierīgi izrīkoja kalpones. Vietējai zintniecei vērā ņemamas burvju spējas nepiemita, toties viņai bija plašs ārstniecības augu krājums. Vienus Elifa pavēlēja sadedzināt krāsnī, lai to smarža atīra prātu un atvieglo elpošanu, ar citiem lika apmazgāt dzemdētāju, trešos savārīja tējā un lika baiļu pārņemtajai sievietei izdzert. Elifas miers un pārliecība nomierināja arī apkārtējos un tas vien jau bija labi. Iztaustījusi dzemdētājas vēderu, viņa izbrīnā pievērsās zintniecei:

 

- Vai tu arī sajuti divas dzīvības?

 

- Man tiešām tā likās, bet es baidos kļūdīties.

 

- Jā gan, tur iekšā ir divi, turklāt vismaz vienam nabas saite ir aptinusies ap kaklu, - domīgi murmināja Elifa. Saimniece atkal sāka satraukties, cik nu starp sāpju lēkmēm vispār bija spējīga domāt. Elifa viņai iedeva izdzert vēl vienu krūzīti tējas un beidzot izsūtīja ārā visus, bez kuriem varēja iztikt.

 

Roka dziedniecei vairs īpaši nesāpēja, toties arī lāga neklausīja. Tomēr viņa tika ar visu galā, aizdedza klosterī apsvētītās sveces un uzsāka sakrālās dziesmas, lūdzot Laismes palīdzību jauno dzīvību nākšanai pasaulē.

 

Trijatā ar zintnieci un vēl vienu bērnu saņēmēju viņas pavadīja pie dzemdētājas visu nakti. Elifa gan kvēpināja īpašas eļļas, gan skaitīja lūgsnas un buramvārdus, gan ar savu gredzenu vilka maģiskas zīmes uz dzemdētājas vēdera un pieres. Abas palīdzes godbijīgi noraudzījās, kā svētakmens met zeltainas dzirkstis un staro istabas puskrēslā, uzskatāmi parādot, ka Lielā Māte stāv klāt šajā brīdī. Gaismai austot abas divas sīciņās meitenītes bija klāt un laimīgā, bet pārgurusī māte aizmiga ar bērniem pie sāniem.

 

Elifa aiz noguruma tikko turējās kājās. Viņa bija pielietojusi visas savas spējas, Laisme tiešām bija labvēlīgi uzklausījusi savas meitas lūgšanas, taču nupat izskatījās, ka palīdzība nepieciešama dziedniecei pašai. Zintniece palīdzēja viņai aizkļūt līdz krogum.

 

- Man likās, ka tu esi spēcīga savas Mātes labvēlībā, - viņa teica.

 

Elifa atbildēja, ka, lai gan viņa ir bagātīgi saņēmusi savas Mātes dāvanas, tomēr patlaban viņai nepieciešama maga palīdzība. Visai izvairīgi aprakstījusi, kādos apstākļos ieguvusi savu ievainojumu, un pilnīgi noklusējusi Ketana lomu notikušajā, Elifa pajautāja, vai Celiass tiešām varētu viņai palīdzēt. Zintniece apgalvoja, ka noteikti varot, un ieteica magam piebilst, ka viņa ir palīdzējusi šajās dzemdībās – mājas saimnieka vecākais dēls esot aizgājis pie šī Celiasa par mācekli.

 

Elifa pateicās par padomu un iegrīļojās istabā. Ketans sēdēja pie loga un gaidīja viņu.

 

- Tu nu gan izskaties svaiga kā rasas lāsīte, - viņš piezīmēja, palīdzēdams dziedniecei atgulties.

 

-. Paldies par komplimentu, tev to pašu un divreiz vairāk. Es gan domāju, ka varu izskatīties labāk, - noburkšķēja Elifa, tomēr lūpas nodevīgi trīsuļoja smaidā. Kā vienmēr pēc veiksmīgām dzemdībām, viņa sajuta prieku un dziļu pateicību visiem dieviem, kas ļāvuši viņai piedalīties šā brīnuma norisēs.

 

- Zini, - viņa, miegā laizdamās, teica Ketanam, - vēl pāris tādas dzemdības, un man nekāda maga palīdzības vairs nevajadzētu, roka gandrīz vairs nesāp.

 

- Lai nu tā būtu, - mags nogrozīja galvu, taču viņa balsī īpašas pārliecības nebija.

 

Dienas pirmajā pusē, padzirduši, ka ciemā ieradusies Laismes priesteriene, krogū sāka vākties ļautiņi ar dažnedažādām kaitēm – sākot ar pūžņojošām skabargām un beidzot ar aizviņnakt kautiņā nocirstu pirkstu. Ketans vismaz pāris reizes izgaiņāja uzmācīgo pūli, neļaudams modināt pārgurušo dziednieci.

 

“Ko es te vispār daru?”, viņš šķendējās pats pie sevis. “Ar manām burvja spējām piestrādāt par priesterienes durvju sargu! Ir nu gan nodarbošanās!” Taisnību sakot, viņš burkšķēja vairāk skata pēc, labi apzinādamies, ka šai pašai priesterienei var pateikties, ka vispār var kaut ko darīt. Taču viņš vismaz atviegloja sirdi, kas arī bija labi, jo uz tās bija sakrājies diezgan daudz.

 

Elifa pamodās tikai pēcpusdienā, viņa izskatījās moža un atpūtusies, bet roka bija pilnīgi nejutīga.

 

Pēc gandrīz divreiz ilgākas meditācijas, kā parasti, viņa nodeva roku Ketana gādībā. Vēlāk viņa aizgāja līdz jaunajai māmiņai, pārliecinājās, ka ar viņu un bērniem viss kārtībā, un saņēma vairāk nekā dāsnu samaksu. Pateicīgais tēvs solījās vienu no meitām nosaukt viņas vārdā un vēlāk atdot Laismes klosterī.

 

- Labāk pagaidiet pāris gadus. Apsolu, ka, ja tāda būs Viņas griba, es vēlreiz jūs apciemošu un paskatīsimies, vai kādai no meitenēm piemīt spējas, kas nepieciešamas mūsu māsām. Patlaban vienkārši rūpējieties par viņām un lai Lielā Māte jūs sargā, - Elifa pasmaidīja un, uzdāvinājusi katrai mazulītei pa Laismes talismanam, devās uz krogu, kur līdz vēlam vakaram uzklausīja visus sirdzējus. Ketans sēdēja nomaļus un, pīpi pakšķinādams (kā viņš nopriecājās, beidzot ticis pie tabakas!) vēroja, kā dziedniece strādā. Diezgan labi pazīdams ārstniecības augus, viņš redzēja, ka visbiežāk Elifa strādāja tikai ar vārda spēku, bieži vien tējas ieteikdama tikai skata pēc un tikai retumis pielietodama maģiju. Taču viņas patiesā ieinteresētība, rūpes un iedziļināšanās katra problēmās reizēm bija svarīgāka par visām zālēm. Tikai tagad viņš apjauta, ka patiesībā viņu ikvakara sarunas bija izprovocējusi Elifa, ar atmiņu pavedieniem metot tiltu pār neuzticēšanās un atsvešinātības bezdibeni.

 

Elifa to nemaz nenoliedza, atviegloti atkrizdama krēslā, kad viņi beidzot bija izvadījuši pēdējo apmeklētāju.

 

- Jā tāds tiešām bija mans mērķis. Taču man patiesi interesēja viss, ko tu stāstīji. Man vienmēr ir paticis tuvāk iepazīt cilvēkus, ar kuriem mani saved kopā liktenis, no tā vienmēr var daudz ko mācīties.

 

- Un ko tad tu tādu iemācījies no manis? – ironizēja burvis.

 

- Neatlaidību un cerības spēku, - ļoti nopietni atbildēja dziedniece. – Un vēl – drosmi uzticēties.

 

Ketans neko neatbildēja, bet Elifa atkal sajuta, ka ir pateikusi tieši to, ko vajag. Un, par laimi, tā bija tīrā patiesība, pasmaidīja dziedniece, likdamās gulēt.

 

Otrā rītā, kad viņi posās ceļam, pie durvīm pieklauvēja un istabā ienāca viena no vakardienas sirdzējām.

 

- Dzirdēju, ka jūs dodaties pie mūsu Celiasa, - viņa sāka bez jebkāda ievada. – Mani sauc Lesa. Arī man jādodas pie viņa. Domāju, ka drošāk būtu iet kopā, es zinu tuvāko ceļu.

 

Ketanam gan tas lāga nepatika, tomēr viņi piekrita, jo apkārtējos mežos pēdējā laikā tiešām bija manīti plēsīgi zvēri un, kas vēl ļaunāk – arī pāris orki.

 

Drīz vien trijotne devās ceļā un bez kādiem piedzīvojumiem nosoļoja veselu dienu. Lesa izrādījās pļāpīgs sievišķis, un Ketans drīz vien paātrināja soli, kā iemeslu minēdams izlūkošanu.

 

- Tavam vīram es gan, šķiet, īpaši nepatīku, - tiklīdz viņš bija nozudis skatienam, Lesa teica Elifai. Tā aiz pārsteiguma gandrīz paklupa:

 

- Vīram?!? Ko tu!!! Es taču ar viņu iepazinos tikai pirms nepilnas nedēļas! Turklāt ordeņa māsas vispār neprecas. Viņš ir vienkārši mans ceļabiedrs un draugs.

 

- Vienkārši draugs! – neticīgi nomurmināja Lesa. – Vienā istabā! Lai nu tā būtu.

 

- Es pat domājusi neesmu… - noburkšķēja Elifa.

 

- Patiešām? – Lesa pacēla uzacis.

 

Elifa pikti uz viņu palūkojās un saruna apklusa. Tomēr dziednieces domas novirzījās citā gultnē. Viņa atsauca atmiņā Ketana izskatu un bija spiesta atzīt, ka viņš ir pievilcīgs vīrietis, turklāt tieši viņas gaumē. Hmm, bet tiešām?… Laisme nekad nebija noliegusi cilvēku dziņas. Viņa bija auglības aizgādne, un klosteros māsām iemācīja ar cieņu izturēties pret visām sava ķermeņa prasībām, vēl jo vairāk, ja tās bija par iemeslu jaunas dzīvības radīšanai. Galu galā, ja jau Māte ir devusi cilvēkam ķermeni, kas spēj izjust prieku un baudu, vēlme šo baudu gūt un dot otram ir pilnīgi dabiska. Tomēr visam jānotiek ar mēru un laikā.

 

Tostarp Lesa atsāka skaļi domāt:

 

- Atklāti sakot, mani viņš nedaudz baida. Tu neesi ievērojusi, ka viņš ir drusku .. nu tāds.. caurspīdīgs? Vai tikai viņš nav vampīrs?

 

- Viņš ir vienkārši mags, kurš netiek galā ar manu roku un dodas pie burvja mācīties. Te nav nekā pārdabiska!

 

- Mags vienmēr ir kaut kas pārdabisks! – noslēpumaini paziņoja Lesa, bet tomēr mainīja sarunas tēmu.

 

Pret vakarpusi Elifai atkal palika slikti. Labā roka pilnībā atsacījās klausīt un dziedniece nekādi nespēja ar abām acīm skaidri saskatīt vienu un to pašu priekšmetu. Nevēlēdamās aizkavēt biedrus, viņa cieta klusu, bet, pāris reizes paklupusi, bija spiesta atzīties, ka nespēj koncentrēt skatienu.

 

Tika nolemts pa nakti palikt turpat netālu, meža ielokā, lai gan bija vēl diezgan agrs. Drīz sāka liesmot ugunskurs un Elifa atdzīvojās tik tālu, ka pat piedalījās vakariņu zupas izveidē. Noķērusi mirkli, kad Lesa aiziet pēc ūdens, viņa piegāja pie Ketana:

 

- Vai tu vispār nedrīksti ēst, vai vienkārši negribi?

 

Ketans apstulba. Viņam šķita, ka Elifa nav ievērojusi, ka visu šo dienu laikā viņš ēdienam nav pieskāries.

 

- Man nav nekādas vajadzības ēst, tas tikai novājina manu organismu, kam tas viss tomēr jāpārstrādā. Es enerģiju saņemu citādā veidā.

 

- Ja tas nav bīstami tavai dzīvībai, tev tomēr vajadzētu kaut ko ieēst, citādi mūsu ceļabiedres gaišajā galviņā radīsies nelāgas aizdomas par vampīriem un tamlīdzīgi. Man nav nekādas vēlēšanās ieraudzīt, ka vesels bars ar dakšām apbruņotu zemnieku mūs pēkšņi vajā…

 

- Mani vajā…

 

- Mūs vajā! Pirmkārt, es esmu tava ceļabiedre, otrkārt, es esmu dziedniece, tātad pa pusei ragana, nedod Laisme, ka viņi ķersies klāt dvīnītēm kā izdzimteņiem, un, treškārt, tu taču nedomā, ka es tevi pametīšu vienu pret veselu baru! Pat zinot, ka tev viņus izmētāt kā žagariņus ir tīrais nieks, mugura taču kādam arī ir jāsargā, vai ne?

 

- Labi, es ēdīšu vakariņas, - atbildēja Ketans.

 

Drīz viņi bija paēduši un Elifa devās pie Ketana:

 

- Laiks ikvakara mocībai. Zini, skats ir visai pretīgs, - viņa paskaidroja Lesai. Tā tomēr ziņkārīgi pienāca tuvāk.

 

Elifas roka tiešām izskatījās pretīgi – uztūkusi, viegli zilgana, ar platu, melnu svītru vietā, kur to bija skārusi pātaga. Elifa apsēdās zālē Ketanam pretī, aizmiedza acis, sakoda zobus un pamāja ar galvu.

 

- Nē, es to nevaru noskatīties. Labāk iešu pameklēt kādu melleni – es te netālu redzēju mētras, - pēc brīža teica Lesa, kas vispār bija lāga sieviete un nevarēja noskatīties Elifas bālajā un sviedru klātajā sejā.

 

Elifa to pat lāga nemanīja, tā viņa centās nekliegt.

 

Masāžas beigās viņa turējās sēdus stāvoklī tikai tāpēc, ka bija atbalstījusies pret koka stumbru, un spēja vienīgi sekli, ātri elst. Ketans ar maigām, glāstošām kustībām centās mazināt dzelošās sāpes.

 

- Zini, - Elifa beidzot gandrīz čukstus teica, - es gandrīz vai priecājos par tām sāpēm. Tās ir vienīgais pierādījums, ka mana roka vēl ir dzīva. Pārējā laikā man šķiet, ka pie pleca karājas koka gabals. Tavas rokas tiešām dara brīnumus.

 

Ketans tikai pasmaidīja un turpināja savu darbu. Sāpes pamazām atlaidās. Elifa atviegloti nopūtās un atslābinājās.

 

Viņa pēkšņi apjauta, ka masāžas seanss ir krietni ievilcies un burvja roku kustības aizvien vairāk atgādina vienkārši glāstus. Prātā atausa Lesas divdomīgie mājieni. Dziedniece samirkšķināja acis, tomēr domas atkal atgriezās pie tā paša. Hmmm, kad viņa pēdējo reizi bijusi kopā ar vīrieti? Pirms trim mēnešiem? Tas bija jaunais ārsts tajā pilsētiņā, kur viņa bija pavadījusi pusgadu…Jā, viņa taču bija jauna, veselīga sieviete. Un Ketans ir gluži simpātisks vīrietis…Galu galā, kāpēc gan ne? Tas taču būs tikai vienas nakts piedzīvojums, nodeva ķermenim, viņa pūlējās sev ieskaidrot, kaut gan sirds dziļumos saprata, ka mēģina apmānīt pati sevi.

 

Elifa pamanīja, ka arī Ketans nemaz tik ļoti nesteidzas atlaist viņas roku.

 

- Zini, es tiešām apbrīnoju tavas rokas, tās ir tik maigas, - viņa teica, saņemdama burvja plaukstu savās un ar pašiem pirkstu galiņiem noglāstīdama viņa delmu. Patīkamas tirpas izskrēja caur visu ķermeni. Elifa turpināja glāstu. Ketans, kā jau burvis, bija radis pakļaut ķermeni garam, bet arī Elifa bija klosterī mācīta, un pēc tam praksē iepazinusi vīrieša ķermeni un tā jutīgās vietas. Jaunā sieviete juta, ka burvis atsaucas viņas glāstiem.

 

- Elifa, ko tu dari? – apmulsis un viegli uzjautrināts, jautāja Ketans.

 

- Tu tiešām nesaproti? – viņa šķelmīgi uzsmaidīja, pieglauzdamās burvim.

 

- Varu saderēt, ka mūs noteikti pārsteigs tā ziņkārīga ciema sieva, - nomurdēja Ketans. Tas neskanēja sevišķi pārliecinoši. Un vēl vairāk tas neizklausījās pēc “nē”.

 

- Tevi tas sevišķi uztrauc? Es domāju, ka viņa to tik vien gaida. Kādas mellenes, kad saule jau grasās rietēt! – nosmīnēja Elifa.

 

…- Zini, tu tiešām uzminēji, ka man patlaban nav vajadzīga taustāma pārtika, - pēc laba brīža, gulēdams sūnās un viegli glāstīdams Elifas roku (kreiso) teica Ketans.

 

- Tā jau man likās. Tomēr citādi, šķiet, tu esi visparastākais vīrietis. Ja nu vienīgi ļoti maigs…

 

Ketans pieglauda viņu sev klāt, tomēr, šķiet, bija noskaņots apspriest citas problēmas.

 

– Vai tu nekad neesi padomājusi, kāpēc laiku pa laikam atgriežas kāds ļauns mironis, bet gandrīz nekad – labvēlīgs?

 

- Man likās, ka gaišie gari vienkārši dodas projām. Tu taču pats teici, ka paliki uz robežas tikai tāpēc, ka ļoti gribēji atriebties, – diezgan vienaldzīgi atbildēja Elifa. Viņai bija labi un negribējās neko vairāk, kā vienkārši gulēt un ļauties glāstiem. Tomēr Ketans turpināja:

 

- Jā, arī tāpēc, ka uz robežas paliek galvenokārt naida pilnie. Taču tas nav vienīgais iemesls. Pārejai, kā jau tu zini, nepieciešama labprātīga dāvana. Taču šajā pusē tādu atdzīvojušos cilvēku pie dzīvības uztur ticība viņam. Ticība ir ļoti spēcīga enerģijas plūsma. Tu taču zini, ka, ja tu nebaidies no kāda, tad viņa iedarbība krietni vien vājinās. Tā ir arī ar gariem – ja tu ticēsi, ka esi viņa varā, viņš to izmantos. Ja kāds ir tik neprātīgs, lai ievestu šajā pusē ļaunuma apsēstu garu, tas pavada laiku, sēdams šausmas visos apkārtējos, tādejādi nodrošinādams savu eksistenci. Jo, zini, tos, kas TUR nonāk otrreiz, sagaida tādas sāpes un šausmas, ka viņi ne par ko negrib tur nokļūt. Tāpēc arī tā ārdās. Jo vairāk naida, jo ilgāk viņi dzīvo.

 

Ar mani ir savādāk. Es neierados te ar ienaidu pret visu dzīvo, gluži otrādi, aiz žēluma pret tiem, kurus vēl iznīcinās Tarkens. Tāpēc arī mani uztur nevis bailes vai ļaunums, bet tava ticība un uzticēšanās man. Tieši tāpat, kā vājina Lesas neuzticēšanās. Jo vairāk man neuzticas, jo vairāk enerģijas es zaudēju un tuvāk pienāku TAI malai. Protams, spēku prasa arī taustāma ķermeņa uzturēšana, bet bez tā es nevarētu ne palīdzēt tev, ne cīnīties ar Tarkenu. Tādēļ man tik ļoti daudz nozīmē tava uzticēšanās. Tava … rīcība man ir ne tikai negaidīta dāvana, bet arī iespēja vēl kādu laiku nerūpēties par vielisko eksistenci.

 

- Tādā gadījumā tu vēl nodzīvosi ļoti ilgi, - Elifa ciešāk pieglaudās Ketana plecam. – Es tev uzticos tik pilnīgi, ka pati par to brīnos. Es izbaudu katru mirkli, ko pavadu kopā ar tevi, - viņa viegli noskūpstīja vīrieša kaklu. Ketans neko neatbildēja, tikai pievilka viņu sev klāt.

 

- - Pagaidi, - Elifa pēkšņi paslējās uz elkoņa. – es tikai nupat aptvēru… Tātad tu neesi pavisam dzīvs? Un pēc kāda laika tev būs jāiet atpakaļ?

 

- Nu kā lai to saka. Šobrīd es esmu pilnīgi dzīvs visās šī vārda nozīmēs. Mans ķermenis elpo, asinis riņķo, ar vārdu sakot, izpilda visas funkcijas, ko vajag… Un arī tās, ko tik bieži nevajag, kā tu varēji pārliecināties.

 

- Hmm, jā, muskuļu darbība tev tiešām ir teicama, - nosmīnēja Elifa.

 

- Nnnu jā…. Taču šī dzīvība ir tikai īslaicīga. - Ketans turpināja. – Ceru, ka Celiass man palīdzēs iegūt papildu enerģiju, lai pietiktu cīņai ar Tarkenu. Pēc tam mans uzdevums šai pusē būs izpildīts un es mierīgu sirdi varēšu doties atpakaļ. Ceru, ka šoreiz mani apraks kārtīgi, tad Sarga izredzes dabūt mani savā varā ir gluži niecīgas, - viņš piebilda ar drūmu humoru.

 

- Nē! – sašuta Elifa. – Es tā neesmu ar mieru. Kāpēc tad es tevi no turienes izvilku? Lai tu turpinātu savu dzīvi. Visi tie gadi, ko Laisme tev dāvājusi – tie lai iet zudumā? Vai Celiass nevar tevi pārvērst.. nu… par ilglaicīgi dzīvu?

 

- Varbūt jau, ka var, - domīgi novilka Ketans. – Bet tas maksātu ĻOTI dārgi. Un, kā jau es teicu, mans galvenais uzdevums būtu veikts…

 

- Nesaki vis! – Elifa nošūpoja galvu. – Mēs neviens nezinām, ko dievi mums novēlējuši. Manuprāt, dzīvība ir vērtīgāka par visu pārējo, un tu to varētu novērtēt divkārt. Un arī man būtu priecīgāk dzīvot, ja es zinātu, ka tu esi dzīvs, pat tad, ja liktenis mums nav nolēmis vēlreiz tikties. Bet nu pietiek pļāpāt, galu galā Lesas smalkjūtība nevar vilkties bezgalīgi. Jau sāk tumst.

 

Lesa tiešām atgriezās pēc neilga laika un viņas priekšauts bija līdz malām pilns ar mellenēm. Viņas vērīgās acis pamanīja abu sajauktos matus un gandrīz vai muļķīgi laimīgos smaidus. Sieviete tikai pasmaidīja un neteica neviena vārda, ko galu galā no viņas arī gaidīja. Vakarā Elifa, mirkli šaubījusies, atmeta ar roku un iekārtojās Ketanam blakus. Viņš neiebilda.

 

Otrā rītā viņi devās tālāk. Apkārtne kļuva zemāka un purvaināka. Pēc pāris stundām viņi iznāca pie platas, slinki plūstošas upes, kas savus brūnos ūdeņus nesteidzīgi vadīja cauri bieziem brikšņiem.

 

Izskatījās, ka šajā vietā kādreiz bijis tilts, taču tagad no tā pāri bija palikuši tikai daži pussapuvuši baļķi. Taču Lesa apgalvoja, ka ūdens te nesniedzoties pāri jostasvietai un, uzspraudusi svārkus, lai netraucē, droši devās iekšā ūdenī. Elifa jau grasījās sekot, bet tad nejauši paskatījās uz Ketanu. Tas stāvēja upes krastā ar šausmās ieplestām acīm un galīgi baltu seju.

 

- Ketan, kas noticis? – Elifa satraukti ievaicājās. Taču šķita, ka burvis viņu pat nedzird. Viņa roka neapzināti grābājās gar kaklu, viņš strauji un sekli elpoja, it kā krūtis spiestu neredzams smagums. Sviedru lāsītes klāja viņa pieri un lēnām ritēja lejup pa deniņiem. Viņš bija tādu šausmu varā, ka apkārtējo pasauli vairs neuztvēra.

 

- Ketan! Kas tev kaiš? Nu saki taču kaut ko!!!

 

Pēkšņi Elifa aptvēra, kāpēc tas varētu būt:

 

- Tarkens tevi noslīcināja, ja? Tu atceries, kā nomiri?

 

Viņa satvēra Ketanu aiz rokas un saspieda tik cieši, cik bija spēka. Viņš lēnām, ar pūlēm pagrieza galvu pret Elifu un čukstēja pilnīgi baltām lūpām:

 

- Viņš mani sasēja un iemeta uz ceļiem bedrē… Un lika savam kalpam ar spaiņiem liet iekšā ūdeni… kādas piecas stundas…ūdens jau visu laiku sūcās prom… Un viņš tikai lēja un lēja, un ūdens cēlās aizvien augstāk…

 

Acis, kas jau bija sākušas atgūt normālu izteiksmi, atkal aizmaldījās upes plūdumā.

 

- Beidz! – ar asarām acīs lūdzās Elifa, sapurinādama Ketana roku. – Beidz, Laismes vārdā! Tas jau ir garām. Lai cik briesmīgi tas būtu bijis, tas ir garām. Te nav nekāda kapsēta. Te ir vienkārši upe. Tagad te esmu es un es nepieļaušu, lai ar tevi kaut kas notiek. Vismaz te, upē, noteikti nē. Ketan, mums jātiek pāri. Dod man roku. Es zinu, ka tev ir bail. Bet tu izturēsi. Ja jau tu tur, kapsētā, izturēji briesmoņa uzbrukumu, tu uzvarēsi arī savas atmiņas. Nāc, ejam.

 

Ketans lēnām, ar pūlēm pārvarēdams katru pēdu, iegāja upē. Lesa jau sen bija pāri un pazudusi krūmos, lai pārģērbtos sausās drēbēs. Elifa cieši turēja Ketana roku, viņš tā bija ieķēries dziednieces plaukstā, ka viņai šķita, to nekad vairs nevarēs atlaist. Reizēm viņš uz mirkli aizvēra acis, nespēdams noskatīties straumē, kas lēnām cēlās augstāk, līdz ceļiem… līdz gurniem… līdz viduklim… Vienu brīdi šķita, ka viņš neizturēs un metīsies ūdenī, lai visu izbeigtu. Tomēr Elifa viņu stingri turēja pie elkoņa un visu laiku murminādama te lūgumus neapstāties, te lūgšanas Laismei, bīdīja šausmu pārņemto burvi uz priekšu.

 

Tomēr beidzot upes dibens kļuva augstāks un viņi iznāca pretējā krastā. Ketana piere spīdēja sviedros. Elifa viņam cieši piekļāvās un murmināja visādas migas muļķībiņas, kamēr viņš atguvās.

 

- Redzi, tu izturēji, - Elifa maigi teica. – tu biji stiprāks par bailēm.

 

Burvis lēnām atguva parasto sejas krāsu. Pateicīgi paspiedis dziednieces roku, viņš nu jau normālā balsī sacīja:

 

- Zini, bet es toreiz arī viņu uzvarēju. Viņš mani bija saistījis ar burvestībām tā, ka es nevarēju pakustēties. Visas tās stundas, kamēr ūdens lēnām kāpa augstāk, es pūlējos to pārvarēt. Es zināju, ka neizglābšos. Viņš bija daudz stiprāks un stāvokļa noteicējs. Tomēr es atguvu daļēju kontroli pār savām kājām. Un, kad ūdens sniedzās jau līdz pleciem, es sagāzos uz priekšu un iekritu ūdenī. Es pats izvēlējos savas nāves brīdi un neļāvu viņam to prieku noskatīties, kā ūdens lēnām smeļas man mutē. Un mirstot, nolādēju viņu. Varbūt tu zini, ka burvja pēdējais lāsts ir nenoņemams un skaitās viens no visspēcīgākajiem. Es viņu nolādēju uz bezpalīdzību. Lai viņš kādreiz, savā nāves stundā, ir tik pat nevarīgs, kā es.

 

Elifa klusēdama skatījās uz Ketanu. Viņš izskatījās auksts un svešāds, acīm naidā un atmiņu sāpēs zvērojot. Tagad viņš vairs neizskatījās pēc lādzīga drauga un pavadoņa, bet gan pēc auksta, nežēlīga, spēcīga un apņēmīga maga.

 

- Ketan, es gribu, lai tu man kaut ko apsoli. To attiecību vārdā, kas mūs vieno, - viņa ļoti nopietni teica.

 

- Neprasi, lai es atsakos no atriebes, - viņš sacīja. – To es tik un tā nespēšu. Tādēļ es vispār vēl turos šeit.

 

- Tu teici, ka tevi uztur arī mana ticība tev. Un šīs ticības vārdā es lūdzu: neliec viņam tā mocīties. Nespīdzini viņu. Lai viņa nāve ir ātra. Es nesaku “viegla”, jo tā droši vien neiznāks. Bet nepielīdzinies viņam tajā ļaunumā un cietsirdībā. Nogalini viņu tik ātri, cik iespējams. Neiznīcini sevi. Lūdzu.

 

Ketans labu brīdi klusēdams lūkojās slinki plūstošajā ūdenī. Beidzot viņš paskatījās uz Elifu, kas vēl aizvien nebija atlaidusi viņa roku, un pēkšņi pamanīja, ka viņi abi ir caurcaurēm slapji.

 

- Labi, es apsolu, ka darīšu to, cik ātri vien iespējams, - viņš, viegli pasmaidīdams, noteica. Un nepiebilda, ka, visticamāk, būs spiests iet bojā kopā ar pretinieku.

 

Pret rietu Elifa tikko turējās kājās. Viņu kratīja drudzis. Skatiens nesakarīgi lēkāja no priekšmeta uz priekšmetu, turklāt katra acs, šķiet, skatījās uz savu pusi, un viņa nekādi nespēja tās piespiest raudzīties vienuviet. Viņai bija nežēlīgi auksti, neskatoties uz to, ka pēc nevilšās peldes viņi tūlīt bija pārģērbušies sausās drēbēs.

 

Pēdējās stundas viņa vairs ceļus saskatīt nespēja un Lesa veda dziednieci pie rokas.

 

- Pietiek, Ketan, tā vairs nevar. Pie burvja nonāksim rīt ap pusdienas laiku. Viņai jāatpūšas un jāsasildās. Domāju, ka tu vari līdzēt abos šajos jautājumos.

 

Apsēdināta pie ugunskura un ievīstīta segās, Elifa tiktāl atjēdzās, ka spēja pateikt, kādus augus un kādās proporcijās jāsajauc, lai iegūtu spēcinošo tēju. Taču arī pēc tās viņai nekļuva daudz labāk. No ēdiena viņa atteicās. Roka bija pilnīgi auksta un nejutīga, un šoreiz vairs nelīdzēja arī Ketana pūliņi. Viņa pat nespēja kā nākas nodziedāt vakara lūgsnas Laismei, tā klabēja zobi.

 

Ketans sameklēja dziedniece somā viņas silto apmetni.

 

- Ne jau panckas viņai vajag, - norūca Lesa. – Viņai vajag cilvēka siltumu. Kas tu viņai par draugu, ja to nesaproti. Viņu velk uz ēnu valstību, un vienīgais, kas var stāties tam pretī, ir tava nevēlēšanās viņu turp atlaist.

 

- Maz gan tā dod, - drūmi norūca Ketans, apsēzdamies dziedniecei blakus un apskaudams viņu, lai kaut nedaudz sasildītu ar sava ķermeņa siltumu.

 

Elifa drebēdama piekļāvās Ketanam un klusi, skumji nopūtās.

 

- Nu kāpēc man vajadzēja patrāpīties tai pātagai pa cirtienam. Viss būtu iznācis tik labi – es būtu ceļā uz mājām, tu būtu uzveicis Tarkenu un puķītes ziedētu sudraba ziediem, - viņa žēli teica. Ketans neko neatbildēja, tikai uzmanīgi un nemanāmi lēja savu enerģiju viņas pagurušajā ķermenī.

 

Pēc kāda brītiņa Elifa pārstāja drebēt un aizmiga Ketana rokās. Arī Lesa iekārtojās uz naktsguļu.

 

- Neuztraucies, burvi, rīt viņa nonāks pie Celiasa, tas viņu ātri vien noliks uz kājām, - viņa norūca, ietīdamās segā.

 

Ketans visu nakti nosēdēja vienā pozā, baidīdamies iztraucēt Elifas miegu. No rīta viņš bija gluži stīvs, toties dziedniece šķita atguvusi savus spēkus. No vakarējā drudža nebija vairs ne vēsts. Viņa moži rosījās pa nometni, vārīja tēju, dziedāja pateicības himnas Laismei un laiku pa laikam uzmeta mīļus, bažīgus skatienus sadrūmušajam Ketanam.

 

Pusdienlaiks vēl nebija pienācis, kad tiešām parādījās Celiasa pils. Pats mags izrādījās garš, stalts, sirms vīrs, nu gluži tāds, kādam jāizskatās īstam magam.

 

Ar Lesu viņš tika galā ātri, un viņa devās mājupceļā, sirsnīgi novēlēdama veiksmi abiem ceļabiedriem. Mags pagaidīja, lai pļāpīgā sieva iziet pa durvīm, un tad pievērsās Ketanam.

 

- Tā, kolēģi, redzu, redzu, kas jums par problēmu. Derētu nedaudz papildināt jūsu enerģijas uzņemšanas iespējas, vai ne?

 

- Jā, tas būtu vislabākais risinājums, - piekrita Ketans.

 

- Bet tas ir diezgan dārgs prieks. Tādas lietas nav tik viegli izdarāmas, kā varbūt šķiet.

 

- Kāda ir jūsu cena?

 

- Bet ko jūs piedāvājat?

 

- Informāciju. Varu saderēt, ka sevišķu bieži jums nav gadījies saņemt ziņas no tiešajiem viņpasaules iemītniekiem par turienes uzbūvi, tikumiem un likumībām, vai ne?

 

Celiass labu brīdi domāja, klusiņām murminādams. Taču Ketans redzēja, ka tas ir tikai skata pēc, lai neizrādītu nepiedienīgu steigu lēmuma pieņemšanā. Viņš bija uzvarējis.

 

- Un jaunā dāma? Kā būs ar viņu? – Jautāja mags.

 

- Man ir daži interesanti talismani…- iesāka Ketans, taču Elifa neļāva turpināt:

 

- Paldies, Ketan, bet es domāju, ka pati varu par sevi atbildēt. Labāk pataupi savus talismanus, lai cienījamais Celiass tevi atdzīvina pilnībā. Naudas man nav daudz, vismaz domāju, ka ar to nepietiks jūsu pakalpojumu apmaksai. Tādēļ lūdzu, lai jūs mani tikai apārstētu manu finansiālo iespēju robežās, ceru, ka ar Laismes gādību manā klosterī mātes tiks ar to galā. Ja arī tas izrādīsies par maz, nāksies man apmesties šajā nostūrī un atmaksāt jums naudu pa daļām.

 

- Klosteris, klosteris, to tik vien no jums dzird, - īgni norūca vecais mags. – tev, dārgumiņ, nepieciešama īsta ārstēšana, nevis kaut kāda šarlatāniska pavēdīšanās. Tevi nevar apārstēt, tā tu līdz mājām nenonāksi. Labi, lai iet – par divsimt zelta gabaliem es tevi izārstēšu. Un tas ir tikai tāpēc, ka Laisme pret tevi ir bijusi tik dāsna. Viņas spriedumos man nav tiesību iejaukties un tos ignorēt.

 

Elifa nez kāpēc nosarka.

 

- Pateicos, cienījamais. Es biju gaidījusi, ka man būs vismaz pāris gadi jāpavada kā jūsu parādniecei, bet, atdodot to, kas man ir, šādu summu es trīs mēnešu laikā varēšu salasīt. Galvenokārt gan, pateicoties dvīnīšiem, kurus pieņēmu Lisas kaimiņienei. Viņas padēls esot jūsu māceklis, - viņa it nevainīgi piebilda. Celiass kaut ko norūca un nolaida cenu līdz simt septiņdesmit zelta gabaliem.

 

Tomēr Ketans negaidot iebilda. Elifa esot riskējusi ar savu dzīvību viņas dēļ. Viņš esot dziednieces parādnieks, un šī nauda to nekādi nevarot atsvērt. Nauda viņai noderēšot ceļā uz mājām, lai nu netielējoties. Viņam tā tikpat varot nebūt vajadzīga.

 

Elifa par to negribēja nekā dzirdēt. Viņa kaut kā neesot redzējusi, ka Ketans no viņsaules būtu atstiepis maisu ar zeltu. Viņš iebilda, ka, lūk, šis gredzens maksājot gandrīz divtik daudz. Nu lai jau maksājot, viņa tak neiešot citu cilvēku mantu savā labā izmantot. Tā viņi kaulējās labu brīdi, kamēr Celiasam apnika un viņš uzrūca, lai Ketans dod viņam gredzena akmeni bez ietvara beidzot krist viņam uz nerviem:

 

- Ja Elifa grib savu roku sajust jau šovakar, jāsāk tūlīt pat. Tu, amata brāli, vari arī pagaidīt. Ar tevi es nodarbošos rīt.

 

Vakarā, kad visi jau bija devušies gulēt, Ketans nekādi nespēja atrast sev vietu. Visu dienu viņš bija pavadījis maga bibliotēkā. Gulēt viņam nevajadzēja. Priekšā vēl bija bezgala gara nakts. Pēdējā nakts, kuru viņš pavadīs Elfas tuvumā.

 

Patiesību sakot, tas arī bija īstais nemiera iemesls. Ketans priecājās par to, ka dziedniece nu ir vesela. Bet viņu nemaz nepriecēja doma, ka viņu ceļi šķiras uz mūžu, lai cik īss arī tas viņam nebūtu atlicis. Jaunā dziedniece bija kļuvusi viņam nepieciešama, un ne tikai tāpēc, ka viņas uzticībā viņš smēlās spēkus.

 

Viņš nespēja izturēt vientulību un klusiņām aizzagās uz Elifai ierādīto istabu. Pa durvju spraugu tumšajā gaitenī atstarojās sveces liesmas blāvā mirgoņa. Ketans pieklauvēja.

 

Elifa bija sagatavojusies naktsmieram. Pirmo reizi viņš jauno sievieti redzēja nevis ērtajā, tomēr bezpersoniskajā ceļojuma apģērbā, bet gaisīgā naktskreklā, kuram pa virsu bija uzmests liels un silts plecu lakats. Viņa bija rakstījusi un atvēra durvis, spalvu rokā turēdama.

 

- Nāc iekšā, - viņa vienkārši teica, ir kā to vien būtu gaidījusi. – Es tūliņ pabeigšu.

 

- Es tikai gribēju apvaicāties, kā jūtas tava roka, - viņš diezgan muļķīgi teica.

 

- Paldies, ļoti labi – Elifa atbildēja, izstiepdama labo roku, kurā vēl aizvien turēja rakstāmspalvu. Roka bija pilnīgi normāla un ļoti jauki veidota.

 

Ketans nez kāpēc samulsa un gribēja jau ar godu taisīties projām, bet Elifas auguma apveidi, kas diezgan skaidri iezīmējās zem plānā auduma, to neļāva.

 

Dziedniece uzrakstīja vēl pāris rindiņas, aizzīmogoja vēstuli un brīdi stāvēja, skatīdamās uz to.

 

- To es uzrakstīju tev, - viņa beidzot teica. - Gribēju atdot rīt no rīta uz atvadām, bet ja jau tu esi te… Tikai neplēs vaļā tagad. Apsoli, ka izlasīsi to tikai rītvakar. Zini, uz papīra reizēm var pateikt to, ko acīs skatoties, nekad neuzdrošinātos.

 

Ketans pamāja ar galvu. Viņš vēl aizvien jutās neērti un nezināja, ko īsti darīt. Patiesību sakot, zināja gan. Un arī Elifa to zināja, un, lakatu no pleciem noraisīdama, ieslīdēja viņa gaidošajās rokās tik dabiski un maigi, ka katra neveiklība pagaisa kā nebijusi.

 

 

Elifa devās ceļā ļoti agri. Celiass nerādījās, viņš gatavojās sarežģītajai palīdzībai, kas jāsniedz Ketanam. Dziedniece ātri, maigi, bet noteikti atvadījās no Ketana.

 

- Es nu dodos uz savu dzimto klosteri. Ja tu paliksi dzīvs, atbrauc kādreiz ciemos. Domāju, ka tuvākajos gados es to neatstāšu. Bet tu vienmēr būsi gaidīts viesis, - viņa teica.

 

Ketans sāji pasmaidīja. Viņam bija ļoti smagi. Viņš viegli, glāstoši pieskārās dziednieces vaigam. Tad noņēma no kakla vienu no saviem amuletiem – vienkāršu, zilu akmeni sudraba ietvarā.

 

- Tas ir pirmais manis veidotais amulets. Tas pasargā ceļā no visām nelaimēm, kādas mana bagātā iztēle spēja iedomāties. Ja ne pasargā, tad vismaz brīdina pār tām, - viņš teica, uzkārdams to Elifai kaklā.

 

- Lai tas pasargā arī tevi no visa ļaunā, kas tevi var gaidīt ceļā uz mājām.

 

– Es ļoti ceru, ka vēl kādreiz tevi satikšu, - teica Elifa. - Es pieminēšu tevi savās lūgšanās. Domāju, ka tev vēl joprojām būs vajadzīgs manas ticības spēks. Uz redzēšanos, un lai Laisme un visi labie dievi stāv tev klāt! Un atceries, vēstuli izlasi tikai šovakar.– Viņa pacēla roku svētījošā žestā un, asaras neslēpdama, pagriezās un aši izsoļoja pa vārtiem.

 

Ketans klusēdams noskatījās viņai pakaļ. Viņam ne tuvu nebija dziednieces ticības par vēlreizēju tikšanos. Kāda likteņa ironija – satikt vienīgo sievieti, ar kuru gribētos nodzīvot visu mūžu, brīdī, kad šis mūžs ir gandrīz beidzies!

 

- Nu, jaunais censoni, vai esat gatavs pārvērtībām? – Celiass vaicāja, kad Ketans bija atgriezies pilī. – Jaunā dāma par jums izteicās visai atzinīgi. Šķiet, ka jūs uz viņu esat atstājis lielu iespaidu.

 

- Viņa uz mani arī, - pasmaidīja Ketans. – Tik nesavtīgu cilvēku man vēl nebija gadījies satikt.

 

- Nesavtīga, jā tas ir īstais vārds. Zināt, jaunais cilvēk, viņa bija ļoti norūpējusies par jūsu īpatnējo stāvokli. Jāsaka, ka viņas dieviete, kā jau dzīvības aizstāve, arī iestājās par jums.

 

- Kā? – Ketans neticīgi novilka. – Jūs taču negribat teikt, ka Laisme personīgi ieradās šeit…

 

- Nē, nē, par daudz goda, dievi ar tādām lietām nenodarbojas, - Celiass iesmējās. – Taču dziedniece pielika visas pūles, lai pierunātu mani pieņemt, lūk, šo. – viņš parādīja Elifas sudraba gredzenu ar svētakmeni, viņas dziedniecības simbolu.

 

- Viņa atdeva savu gredzenu.? Bet kā tad viņa… bez tā…

 

- Jā, visai cēls žests, vai ne? Šādi akmeņi tik bieži nenonāk magu rīcībā, lai es varētu laist garām izdevību to izpētīt. Elifa teica, ka viņai līdzi esot vēl viens, mazāks akmens, un šo atstāja man kā maksu par to, lai es jūs pilnībā pārvestu dzīvajo kārtā. Šā vai tā, viņa teica, akmens ir pabijis mirušo valstībā un dziedināšanai vairs neesot īsti izmantojams. Manuprāt, viņa gan tikai atrunājās. Taču, kad es šonakt gribēju gredzenu papētīt, tas nedevās rokās un visu laiku slīdēja man ārā no rokām, aizripodams tieši uz tā manuskripta pusi, kurā es pierakstīju jūsu visai interesanto stāstu, un apstājās uz jūsu vārda. Vienu reizi tas vēl varētu būt noticis nejauši, bet veselas trīs… tādēļ man šķiet, ka Lielajai Mātei ir ienācis prātā apveltīt jūs ar neparastu savas labvēlības zīmi. Laikam jau Tarkens pārlieku pārkāpis Viņas gribu. Kā jau teicu, man nav ne spēku, ne vēlēšanās stāties pretī dievu gribai, ja vēl tā ir saistīta ar manām interesēm. Šis nelietis atņem man dzīves telpu. Un tā – sāksim.

 

Diena pagāja smagi. Reģenerācijas burvestības ir grūtas un gan Ketans, gan Celiass pret vakaru jutās gluži nokausēti. Tomēr tagad Ketans bija pilnvērtīgs cilvēks, ne tikai īslaicīgi ar miesu apveltīts gars. Un, kas bija daudz svarīgāk, viņš bija atguvis lielu daļu no zaudētajām spējām. Tarkens, izrādās, bija arī Celiasa ienaidnieks, tādēļ vecais burvis izstāstīja Ketanam visu, ko zināja par Tarkena vājajām vietām. Ja ļoti paveiksies, viņu tiešām izdosies pieveikt. Ar Laismes akmens palīdzību tas likās pat iespējams. Tiesa, par cenu Ketans centās nedomāt. Viņš šā vai tā bija viens šajā pasaulē, tādēļ viņa otrreizējā nāve nevienu nevarētu pārāk satraukt. Un viņš beidzot iegūtu mieru, izpildījis savu uzdevumu. Citu mērķu, kādēļ palikt dzīvam, viņam nebija, tāpēc viņš droši varēs mest cīņā visas savas rezerves, ko noteikti negribēs Tarkens. Tas arī bija viņa galvenais trumpis.

 

Šī bija pirmā nakts pēc augšāmcelšanās, kad viņš gulēs. Gulēs īstā, veselīgā un spēkus atjaunojošā miegā. Taču pirms tam vēl jāizlasa Elifas vēstule. Ketans jau aptuveni nojauta, ko viņa būtu varējusi teikt. Tā droši vien būs atzīšanās, cik ļoti viņš viņu sākumā biedējis, kā šīs bailes palēnām zudušas, dodot vietu citām jūtām. Un beigās svētības vēlējumi.

 

Tomēr vēstule bija gluži par ko citu.

 

Tur nebija nekādu nožēlu par sākotnējām bailēm un priesterisku laba vēlējumu. Tā bija gaiša un maiga mīlestības vēstule. Elifa pateicās Ketanam par jauno, laimes pilno pasauli, ko viņš bija viņai dāvājis. Tā pauda uzticību viņa izvēlētajam ceļam un mīļi šķelmīgu aicinājumu atcerēties, ka dievi devuši cilvēkiem rokas ne tikai, lai nogalinātu, bet arī, lai glāstītu.

 

“Šajās dažās dienās, ko man bija laime pavadīt kopā ar Tevi, Tu man esi devis vairāk mīlestības un dzīvesgudrības, kā manas audzinātājas visos klosterī pavadītajos gados. Un šīs gaismas man pietiks vēl ilgi. Es ceru, ka arī tev mūsu tikšanās dvēselē atstās tikai gaišas atmiņas. Tu devi tik daudz mīlestības, ka man tagad visu mūžu pietiks, ko dot citiem, kam tā ir vajadzīga, tik daudz spēka, ka neviens darbs nebūs par grūtu, tik daudz ticības, ka neviena slimība nešķitīs par smagu. Ja Tu varēji uzveikt nāvi, arī es varu vismaz censties to darīt.

 

Man žēl, ka es nevaru atstāt kādu vērtīgu piemiņu no manis, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man nekā vērtīga nav. Varu Tev dāvināt vienīgi solījumu, ka lūgšu par Tevi. Ceru, ka tas Tev noderēs cīņā pret to, kurš iznīcināja mūsu abu ģimenes.

 

Negribu tēlot muļķi un izlikties, ka Tev noteikti veiksies. Var notikt visādi, un tieši tādēļ es gribu, lai Tu zinātu: pat tad, ja Tev neizdosies viņu uzvarēt, pat tad, ja viņam izdosies Tevi nogalināt, Tava dzimta neizzudīs.

 

Mana Māte ir bijusi labvēlīga pret mani. Es apsolu, ka mūsu dēls uzzinās visu gan par Tevi, gan par Tavu cīņu. Man, protams, labāk patiktu, ja Tu pats to viņam izstāstītu. Taču jebkurā gadījumā – paldies par lielāko dāvanu manā mūžā.

 

Mīlestībā un cerībā -

 

 

Elifa.”

 

 

Labu brīdi Ketans vienkārši sēdēja nu skatījās vienā punktā. “Mūsu dēls!” Viņam ne prātā nenāca apšaubīt Elifas vārdu patiesumu. Tādēļ jau viņa bija Laismes priesteriene, lai uzreiz noteiktu gan bērna ieņemšanu, gan pat dzimumu. Tādēļ Celiass bija viņu tik lēti izārstējis!

 

Dēls. Viņam būs dēls!

 

Un Ketans saprata, ka viņam nemaz tik noteikti nav jāiet bojā cīņā ar Tarkenu. Tagad viņam bija iemesls ne tikai uzvarēt, bet arī palikt dzīvam, tagad, kad atkal kaut kur pasaulē bija kāds, kas viņu gaida, kāds, kam viņš ir vajadzīgs.