Karels Čapeks (čeh. Karel Čapek, ir dzimis 1890. gada 9. janvārī, Malesvatonovicē, miris 1938. gada 25. decembrī, Prāgā) – čehu rakstnieks, prozaiķis un dramaturgs, tulkotājs un fantasts. Čehu XX gadsimta literatūras klasiķis.
Viņa slavenākās lugas ir: „Makropulosa līdzeklis” (Věc Makropulos, 1922), „Māte” (Matka, 1938), «R.U.R.» (Rossumovi Univerzální Roboti, 1920), romāni „Absolūta fabrika” (Továrna na absolutno, 1922), „Krakatīts” (Krakatit, 1922), „Hordubals” (Hordubal, 1933), „Meteors” (Povětroň, 1934), „Parastā dzīve” (Obyčejný život, 1934; pēdējie trīs veido tā saukto „filozofijas triloģiju”), „Karš ar salamandrām” (Válka s mloky, 1936), „Pirmā glābšanas” (První parta, 1937), „Komponista Foltina dzīve un daiļrade” (Život a dílo skladatele Foltýna, 1939,tas netiek pabeigts), Rakstnieks ir sarakstījis daudz stāstu, eseju, feļetonu, pasaku, aprakstu un ceļojumu piezīmju. Viņš ir tulkojis tā laika moderno franču dzeju.
Kā jau teicu, Karels Čapeks ir dzimis 1890. gada 9. janvārī Malesvatonovicē, Trutnovas tuvumā, Austroungārijā (tagad Čehu Republikā), ārsta Antonīna Čapeka (1855—1929); viņš ir trešais un pēdējais bērns ģimenē. Malessvatonovice ir kūrorta pilsētiņa, tur attīstīta arī kalnrūpniecība, te arī Karela tēvs strādā par ārstu. Viņa māte Božena Čapkova (1866—1924) vāc slovāku folkloru. Vecākais brālis Josefs (1887-1945) ir mākslinieks un arī rakstnieks. Vecākā māsa Helena Čapkova (1886—1961) ir literatore, memuāriste.
Tā paša gada jūlijā ģimene pārceļas uz Upices pilsētu, kur Čapeka tēvs atklāj privātpraksi. Tā bija augoša amatnieku pilsēta: Čapeki dzīvo kurpnieku, kalēju un akmeņkaļu rajonā, taču viņi bieži ciemojas pie Karela vectēva un vecmāmiņas, kuri dzīvo laukos, tāpēc bērnības atmiņas Karelam atspoguļojas viņa darbos, to varoņi parasti ir vienkāršie cilvēki.
Čapeks sāk rakstīt 14 gadu vecumā. Viņa agrīnie darbi, tādi kā „Vienkāršie motīvi”, „Feju stāsti” tiek publicēti vietējā avīzē „Nedele”. 1908.-1913. gados viņa līdzautors ir brālis Jozefs. Vēlāk šie stāsti iznāk krājumos „Krakonoša dārzs” (1918) un „Starojošās dzīles” (1916). Būdams students, viņš aktīvi darbojas, izdodot literatūras almanahu (Almanac 1914). Vienlaikus Čapeks interesējas par glezniecību, īpaši par kubismu. Viņa brālis arī kļūst par gleznotāju. Abi ir pārpilni ar modernisma idejām.
Karels Čapeks mācās Hradeckralovas ģimnāzijā (1901-1905), pēc tam aizbrauc pie māsas uz Brno, kur dzīvo divus gadus. No turienes viņš dodas uz Prāgu, kur turpina mācības. 1915. gadā viņš iegūst filozofijas doktora grādu Kārļa Universitātē, aizstāvot disertāciju „Objektīvā metode estētikā, ko piemērot tēlotājmākslā”. Viņš ir studējis filozofiju Berlīnes un Parīzes universitātēs.
Veselības dēļ viņu armijā nepaņem, kādu laiku viņš ir guvernants grāfa Lažanska ģimenē. 1917. gadā viņš sāk strādāt par žurnālistu un kritiķi avīzē „Národní listy” («Nacionālā avīze»), no 1921, gada līdz savai nāvei viņš strādā par žurnālistu un kultūras, politikas redaktoru avīzē „Lidové noviny” («Tautas avīzē”). 1921—1923. gados viņš ir dramaturgs Prāgas Vinogradu teātrī (Divadlo na Vinohradech). Te viņš iepazīstas ar tā paša teātra aktrisi un rakstnieci Olgu Šainpfigovu, kura jau no 1920. gada ir viņa paziņa un tuvs draugs, tomēr apprecas viņi tikai 1935. gadā.
Karela Čapeka pēc rakstura ļoti dažādie prozas darbi demonstrē autora spīdošo prasmi parādīt: reālistisku vēstījumu, smalku humoru un paredzēšanas māku, tipisks piemērs ir antiutopijas: „Absolūta Fabrika”, „Krakatīts’ un „Karš ar salamandrām”. Jau dzīves laikā viņš gūst plašu atpazīstamību Čehoslovākijā un ārpus tām, viņš bija nominēts 1936. gada Nobela prēmijai literatūrā. Viņš dibināja un bija pirmais priekšsēdētājs Čehoslovākijas Pen-klubam (1925-1933), Nāciju Līgas Literatūras un mākslas komitejas loceklis no 1931. gada, 1935. gadā viņu izvirza Starptautiskā Pen-kluba prezidenta amatam Herberts Velss, tā laika prezidents (atsakās no amata veselības dēļ). [PEN-klubs – starptautiska, nevalstiska tiesībsargājoša organizācija, ko pārstāv cilvēki, kas saistīti ar literatūru.]
Bez literatūras un žurnālistikas viņš iegūst arī atpazīstamību kā fotogrāfs-amatieris. Starpkaru Čehoslovākijā viņa fotogrāfiju grāmata „Dašeņka jeb Kucēna dzīve” (Dášeňka čili život štěněte) bija visvairāk publicētā grāmata starpkaru Čehoslovākijā.
Čapeks bija pārliecināts antifašists, Minhenes vienošanās 1938. gadā galīgi sagrauj viņa veselību, 1938. gada 25. decembrī viņš mirst (neilgi pirms Čehoslovākijas pilnīgas okupācijas) no divpusēja plaušu karsoņa, ko viņš iegūst, likvidējot plūdu sekas.
Pirms tam viņš nonāk praktiskā pilnā politiskā un personīgā izolācijā, atsakoties atstāt valsti, kā to izdara tā laika prezidents Edvards Benešs. Rakstnieks pagūst nomirt, lai kā tas skan, jo pēc viņa nāves viņam jau pakaļ nāk Gestapo. Viņa arhīvu paslēpj viņa atraitne, savrupmājas Stržas dārzā Starahutas ciematā pie Dobržišas pilsētiņas, 35 km uz dienvidiem no Prāgas, te rakstnieks pavadīja 3 pēdējos dzīves gadus. Arhīvu atrod tikai pēc kara.
Čapeka daiļrade, viņš bija Tomāša Garika Masarika (Čehoslovākijas 1. prezidenta) draugs un propagandēja daudzas viņa idejas. Grāmatas „Sarunas ar T. G. Masariku” un „Klusēšana ar T. G. Masariku”, īpaši nesimpatizēja sociālismam, tāpēc komunistiskajā Čehoslovākijā viņa darbi sākumā bija aizliegti, taču 1950.-60. gados tos atkal sāka izdot un pētīt.
Arī Karela Čapeka brāļa liktenis bija nelaimīgs, viņš nomira no tīfa vācu koncentrācijas nometnē Bergenbelzenā. Jozefs Čapeks piedzima 1887. gada 23. martā čehu pilsētiņā Gronovā. Pabeidza vidusskolu, pēc tam mācījās Vācijā, audēju skolā. Tad no 1903. gada strādāja Úpická FM rūpnīcā. 1904. gadā pārcēlās uz Prāgu un iestājās Mākslas Akadēmijā. Kopā ar brāli vairākus gadus dzīvoja Parīzē, kur turpināja studijas un aizrāvās ar kubismu, kas stilizēts ar folkloras motīviem. 1912. gadā, Prāgā notiek viņa darbu pirmā izstāde. 1930. gados virknē viņa darbu izceļas sociālpolitiska tematika un protests pret karu un nacismu. 1939. gada 9. septembrī nacisti viņu apcietina. Dažus gadus pavadījis dažādās koncentrācijas nometnēs, mākslinieks mirst no tīfa, apmēram starp 13. un 15. aprīli 1945. gadā. Tā kā viņa ķermenis netika atrasts, tad tiesa oficiāli pasludināja viņu par mirušu 1947. gada 30. aprīlī.
Karela Čapeka brālis oficiāli tiek uzskatīts par vārda „robots” izgudrotāju. Karels lugas «R.U.R.» mākslīgos cilvēkus vēlējās nosaukt par „laboriem” no latīņu vārda „labor” («darbs»). Taču autoram šis vārds neiepatikās, tāpēc viņš lūdza padomu brālim-māksliniekam, kurš noformēja lugas dekorācijas, Jozefs nolēma tos nosaukt tādas pašas nozīmes vārdā, tikai slovāku valodā (čehiski „darbs” ir — práce, bet „robota” nozīmē „katorgu”, „smagu darbu” vai „klaušas”.
Atšķirībā no daudziem rakstniekiem-fantastiem, kuri pēc tam izmantoja vārdu „robots”, lai apzīmētu cilvēkveidīgus, taču mākslīgus, nedzīvus mehānismus, Karels Čapeks ar šo vārdu apzīmēja nevis mašīnas, bet dzīvus cilvēkus no miesas un asinīm, tikai izaudzētus īpašā fabrikā.
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A7%D0%B0%D0%BF%D0%B5%D0%BA,_%D0%99%D0%BE%D0%B7%D0%B5%D1%84
Luga ir sarakstīta 1920. gadā, bet tās pirmizrāde notiek 1921. gada 25. janvārī. 1923. gadā tā jau ir tulkota 30 valodās.
1938. gada 11. februārī R.U.R. televīzijas iestudējums BBC kļuva par pirmo zinātniskās fantastikas žanra pārraidi televīzijā.
https://es.wikipedia.org/wiki/R.U.R._(Robots_Universales_Rossum)
Un beigās jāpiezīmē, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, lugas pirmais ārvalstu iestudējums notiek Latvijā
1922.05.18. Karels Čapeks "Cilvēces bojā iešana" ("R.U.R."). Režisors Inscenētājs Eduards Smiļģis. Dailes teātris.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Dailes_te%C4%81tra_izr%C4%81%C5%BEu_saraksts
Tomēr uzietajās recenzijās teikts, ka publika īsti nesaprata lugas jēgu, tāpēc notikušas tikai 7 izrādes. Laikam tas, ka latvieši fantastiku īpaši nesaprot. Kaut kur palicis līdz šim laikam.