Tātad autors Dainis Leinerts, no minētā nosaukuma raksta grāmatā "Latviešu literatūra. 2007 - 2015".

Vispirms jānosprauž robežas un jāidentificē katram žanram specifiskais. Ir acīmredzams, ka gan fantāzijai, gan zinātniskajai fantastikai raksturīgs fantastiskais, proti, kas tāds, kas attēloto pasauli būtiski atšķir gan no lasītāja, gan no autora empīriski pieredzētās pasaules, kas tāds, kas nepastāv un bieži vien pastāvēt nemaz nevar. Svarīgi ir tas, ka fantastiskais šajos divos žanros ir atšķirīgs.

Runājot par zinātnisko fantastiku, ierasts izmantot kritiķa un pētnieka Darko Suvina (Darko Suvin) lietoto terminu novum (daudzskaitlī nova), ar kuru apzīmē svešo/jauno, kas tekstā atainoto pasauli atšķir no autora empīriskās vides; nova var būt atklājumi, jaunas tehnoloģijas, citu planētu civilizācijas, alternatīvi universi, arī radikālas sociālas pārmaiņas u. c. Suvins īstu novum sauc par kognitīvu, proti, tādu kas ir racionāli izprotams; kā precizē Ištvāns Čičeri-Ronai (Istvan Csicsery-Ronay), novum "uz stāstīto materiālo pasauli jāiedarbojas tā, ka iedarbību var pamatoti atvedināt no novum cēloņiem, un šī iedarbība nedrīkst būt pretrunā reālās sociālās un dabas vēstures loģikai". Plašāk skatot, tas nozīmē, ka novum ir izskaidrojams zinātniski, līdz ar to ir zinātniski iespējams. Protams, šāds novum traktējums ir ierobežojošs (apzināti Suvina pieeja zinātniskajai fantastikai pamatos ir preskriptīva), un to lietot šādā striktā formā nozīmētu no žanra izslēgt ļoti daudzus darbus, kurus uzskata par zinātnisko fantastiku, bet kuru nova striktā izpratnē nav zinātniski iespējami. [Piemēram, ceļojumi laikā - ila p.]

Tāpēc, lietojot rakstnieka, kritiķa un pētnieka Ādama Robertsa (Adam Roberts) formulējumu, jāprecizē, ka novum ir integrēts "zinātniskās iespējamības diskursā". Turklāt jāpiebilst arī, ka šis diskurss parasti ir konkrēts. Zinātne attīstās un mainās, tāpēc zinātniskā fantastika ir cieši saistīta ar savu laiku; ekstrapolēta parasti ir tieši autorvides zinātne, pat ja darbība risinās tālā nākotnē vai nesaistīti ar mūsu civilizāciju.

Tāpēc iespējamais var būt kļuvis par neiespējamo, taču tas nenozīmē, ka zinātniskā fantastika pēkšņi var kļūt nezinātniska. Un tā galu galā varam nonākt pie relatīvi praktiskas definīcijas: zinātniskā fantastika ir teksts, kurā dotā pasaule ar zinātniskas iespējamības diskursā integrētu fantastisko (novum) atšķiras no autorvides.

Tāpat kā zinātniskās fantastikas gadījumā, arī ar fantāzijas definīcijām vienmēr ir bijis sarežģīti, it īpaši tāpēc, ka literatūras pētniecībā fantastiskais ilgi skatīts ļoti ierobežoti, dažkārt dažādus darbus un darbu grupas no potenciālās definīcijas objekta izslēdzot pilnīgi arbitrāri (piemēram, tāpēc, ka tie uzskatīti par mākslinieciski nevērtīgiem). Līdz ar to ir izveidojies viedoklis, ka nepieciešams praktisks skatījums, tāds, ko lieki neierobežo, piemēram, estētiski vai ideoloģiski (aiz)spriedumi. Šādām prasībām labi atbilst definīcija, ko piedāvā fantāzijas un zinātniskās fantastikas kritikas klasiķis Džons Klūts (John Clute): "Fantāzijas teksts ir iekšēji koherents naratīvs. Ja teksta darbība notiek šajā pasaulē, mūsu uztvertajā pasaulē tā ir neiespējama; ja darbība norisinās citpasaulē, neiespējama ir citpasaule, lai gan pēc šīs citpasaules likumiem tur notiekošais var būt iespējams".

Lai, izmantojot šo definīciju, par fantāzijas literatūru nebūtu dēvējami neskaitāmi darbi, ko atzīstam par zinātnisko fantastiku, te, protams, ir svarīgi ņemt vērā atrunu, ka zinātniskajā fantastikā fantastiskais ir integrēts zinātniskas iespējamības diskursā, pat ja šis fantastiskais nav iespējams (kā turpat norāda Klūts, zinātniskās fantastikas "stāstus raksta un lasa, balstoties uz pieņēmumu, ka tie ir iespējami"), un precizēt, ka fantāzijā tā nav, turklāt nereti ar pavisam atklātu uzsvaru uz fantastiskā neiespējamību, pārdabiskumu.

Ja jau fantāzija un zinātniskā fantastika ir atšķirīgi žanri, kāds pamats tos skatīt kopā? Atbilde ir salikta, bet gluži praktiska un vienkārša (vismaz tad, ja neiedziļinās iespējamā savstarpēji saistītā abu žanru ģenēzē). Proti, abi šie žanri ne vien atzīstami par dominējošām fantastiskās literatūras formām, bet arī pastāv ciešā sasaistē. Daļēji pārklājas gan lasītāju, gan autoru kopas (kā redzēsim, arī Latvijā); fantāzija un zinātniskā fantastika ir kļuvusi par tipisku kategoriju literatūras un audiovizuālo mēdiju mārketingā; bieža parādība ir žanru hibritizācija, vairāk vai mazāk auglīga mijiedarbība.

Vairs nav aktuāla situācija, kurā atbilstošu darbu trūkuma dēļ redzeslokā nonāk ikviens teksts, kas kaut nedaudz saistāms ar šiem žanriem. Līdz ar to kritēriji, pēc kuriem izraudzīti šajā rakstā aplūkotie teksti, ir šādi: 1) darbs pozicionēts kā zinātniskās fantastikas vai fantāzijas literatūras darbs; 2) fantastiskajam darbā ir centrālā loma; 3) darbs nepieder pie bērnu literatūras, jo tai ir īpaša specifika, turklāt fantastika bērnu literatūrā tiek uzskatīta par gluži dabisku un literatūras kritikā un pētniecībā netiek marginalizēta. [Arī bērnu literatūras gadījumā nevaru īsti piekrist, jo pārsvarā bērnu literatūrā fantastikas nav. Toties, mierīgi var izdalīt darbus, kuros fantastika ir. Citādi jau sanāk, ka pat Harijs Poters nav fantastika! Autors, piemēram, neuzskata mūsu rakstnieces Muižzemnieces Kaķmeitenes grāmatas par fantastiku! ila p.]

Ar šo rakstu iecerēts sniegt pirmo detalizēto pārskatu par latviešu literatūrā jaundzimušo fantāzijas un zinātniskās fantastikas prozu. [Ja te ir domāts tikai grāmatā dotais laika periods, tad - jā. Ja autors domā, ka pirms tam latviešu literatūrā fantastikas nebija, viņam nepiekrītu - ila p.]