Nu bet, kā tad ar brīnumdariem? “Folkloras” laikos fejas un elfi varēja kontaktēt ar cilvēkiem brīvi, kad vien grib. Toties cilvēkiem bija grūti izsaukt tos uz kontaktu, bet paši brīnumdari nāca un gāja, kā patīk. Turklāt, eksistēja tāda kā “klanu sistēma” – labie brīnumdari palīdzēja labiem un godīgiem cilvēkiem, ļaunie – attiecīgi, ļaunajiem. Turklāt, vienbalsīgi bija pieņemts, ka pat pats vājākais brīnumdaris ir varenāks par jebkuru cilvēku. Tas ir, cilvēks it kā tika uzskatīts par tādu kā Zemes kārtības mazuli.

Pirmajiem literārajiem pasaku teicējiem kā Šarls Pero eksistē jau, nevis mazuļu, bet bērnu brīnuma uztvere – nepastarpināti-naiva, saistīta ar bērnišķīgu vēlēšanos izpildīšanu, ar tādu kā vienkāršu spēli, kad brīnums notiek un tu iegūsti to, ko gribēji. Lūk, tikai ar laiku Pero fejas un brīnumdares jau pārstāja uzņemties visu “darbu ar brīnumiem” uz sevis. Viņi tikai paveica pirmo soli vajadzīgajā virzienā – iesākto brīnumu varoņi un varones bija jau spiesti izdarīt paši. Atcerēsimies Pelnrušķīti. Feju krustmāte palīdzēja viņai nokļūt ballē, taču iepazīties ar princi un iegūt viņa mīlestību Pelnrušķītei vajadzēja jau pašai. Tas ir, no vienas puses saprātīgi ieturētajam klasicisma laikmetam trūka brīnuma dabiskuma, ko ar iedvesmu, nepiespiesti un bērnišķīgi tieši paveica fejas. Bet no otras puses, “klasiķi” jau saprata, ka arī pašiem cilvēkiem ir jāpieliek pūles.

Taču nāca citi laiki. Jau Apgaismības laikmeta pasakās fejas, ne tik daudz darīja brīnumus, cik moralizēja. Vai nu brīnumdariem apnika radīt brīnumus nepateicīgajiem cilvēkiem, vai arī cilvēki, ieguvuši izglītību, bīdīja fejas un brīnumdares uz apziņas tālākiem plāniem, kā nevajadzīgas būtnes. Vispār jau madamas de Bomonas pasakā “Skaistule un Briesmonis” varone būtu varējusi pati tikt galā ar piemeklējušo nelaimi. Feja tikai konstatēja faktus un pamācīja jaunavu. Taču tieši šajā laikā bija tāda nepieciešamība – tieši Apgaismības laikmetā pasaulei bija vajadzīgi skolotāji un pedagogi.

Bet pārkāpjot XIX gadsimtu, brīnumdari un fejas vispār saprata, ka “apgaismības augļu” rezultātā viņi ir pazaudējuši daudzas savas brīnumspējas. Ja jau cilvēki netic brīnumiem – tad to arī nav, bet, ja netic brīnumdariem – tad arī to it kā nav. Vispār, ne visi cilvēki bija pazaudējuši “brīnuma vēlmes” iemaņas. Lūk, pie tiem arī vērsās brīnumdari – ar pasaku palīdzību viņi nolēma cilvēkiem iemācīt arī pašiem izveidot kaut ko brīnumainu. Un lūk, jau godājams padomnieks Droselmeijers, neparastu lietu prasmīgs veidotājs, bet savā apslēptā veidolā – mags un brīnumdaris, ierodas galma padomnieka mājā, atnesot viņa meitai un savai krustmeitai Marijai dīvainu koka Riekstkoža figūriņu un slepus māca meitenei, kā tikt galā ar šausmīgo Peļu Karali (E.T.A. Hofmaņa “Riekstkodis un Peļu Karalis”). Tas ir, šeit kā arī citās Hofmaņa pasakās brīnumdari un fejas ir savdabīgi skolotāji-mācītāji. Šī brīnumu un reālās pasaules saite ir rodama, ne vien Hofmaņa darbos, bet arī citu rakstnieku-romantiķu daiļradē. Cilvēkiem vairs nenākas lūgt brīnumdarus un fejas, lai tie parādās. Brīnumdari nāk paši. Vēl vairāk, viņiem jau nav nekas pretī pa tiešo saradoties ar cilvēkiem, kā tas pats Droselmeijers, kas izdeva pie vīra savu krustmeitu Mariju savam radiniekam – burvim. Fejas un magi juta, ka zaudē kontroli pār brīnumiem nākošā tehnikas progresa priekšā un tāpēc gribēja iegūt cilvēku atbalstu.

Andersena pasakās visi brīnumdari, pat tik slaveni kā Fata Morgana, jūtami aiziet otrā plānā. Viņi vairs nav varoņi, bet tikai padomdevēji. Pat ne skolotāji, bet drīzāk maksas konsultanti. Jo kad Nāriņa aizpeld pie jūras raganas pēc padoma, tā ņem no viņas samaksu. Kaut gan, it kā liktos, par ko? Katru savu brīnumu Nāriņai nākas veikt pašai, turklāt vēl par kādu cenu?! Lūk, arī Morgana “Meža gulbjos” pasaka priekšā Elīzai, kā atbrīvot brāļus no pamātes lāsta tā, ka viss darba smagums krīt uz uz pašu Elīzi. Vispār jau, Andersena varoņi precīzi zina, ka šajā pasaulē viņiem ir jāuzvar pašiem. Ja ir laba, mīloša sirds, uzticīga, cēla dvēsele – nekāda burvestība vairs nav vajadzīga. Cēli cilvēki paši ir spējīgi radīt brīnumu. Tā Andersens brīnumu darīšanas jēdzienu pārceļ tīri morālā kategorijā. Un tas bija tiešs sava laika lūgums – tāpēc, ka šāda augsta ētika un garīga morāle tik ļoti trūka skopajam un praktiskajam XIX gadsimtam.

Visu dzīvi cietis no “kārtīgu” cilvēku nenovērtēšanas un ņirgām Andersens ilgās, mokošās un nejēdzīgās dzīves laikā izstrādāja personīgo programmu cīņai ar ļaunumu, ko viņš pārcēla savās pasakās. Tā bija dzīves izturības programma, radot pasaku par drosmīgo alvas zaldātiņu. Šis termins, tik organiski tulkots krieviski ar vārdu “stoikostj”, kas radies no darbības vārda “stojatj” (stāvēt), tas ir – nenodot savas pozīcijas, neatkāpties. Taču, runa ir par to, ka uzbrukumu, virzību uz priekšu šis vārds neparedz, drosmīgs izaicinājums ienaidniekam nav gaidāms.

Elīza no pasakas “Meža gulbji”, neko necenšas paskaidrot, ne arī mēģina darboties pret arhibīskapa ļaunprātībām, viņa tikai izpilda savu pienākumu – ada un ada, izmisīgi un drudžaini pat ugunskura priekšā. Lai kas arī nenotiktu, krekls jaunākajam brālim ir jādabū gatavs, citādi visas mokas izrādīsies veltas.

Šajā morālajā darbībā, kas prasa veselu pacietības un izmisuma bezdibeni (cik ļoti Andersens mīlēja mēmuma un klusēšanas motīvu!), jau ir uzskatāms tāda cilvēka protests, kas pilda savu mazo pienākumu cīņā pret trulu necilvēcību. Izdari visu, ko vari, taču nelieto spēku cīņā par labo, citādi spēks var pārvērsties par vardarbību, it kā ar savu daiļradi runāja Andersens. Ļaunuma un iznīcības spēkam viņš varēja likt priekšā tikai cilvēka gara spēku, milzīgas pacietības spēku.

Andersena varoņi svēti tic taisnīguma galīgai uzvarai. Un šajā ticībā ir viņu pašaizliedzīgās mīlestības un draudzības varoņdarbs, kas sagrauj visus šķēršļus. Pasaku teicēja varoņi, pareizāk sakot, viņa varones ir spēcīgas tikai ar savu vājumu.

Taču laiki mainījās un atnesa arvien lielāku cietsirdību. XIX gadsimta beigu pasakās, piemēram, Vailda pasakās, kas radītas skaudrākā ētiskā imperatīvā, vispār nav nekādu brīnumdaru. Taču, kā zināms, svēta vieta jau nepaliek tukša. Ja brīnumdari nenāk pie cilvēkiem, tad cilvēki pārņem to funkcijas. Turklāt, kā redzams no Vailda pasakām, tad visbiežāk – melnās, ļaunās. Tā, kā īsta jauna nāves feja izskatās Infante (“Infantes dzimšanas diena”), kas pieprasa, lai turpmāk tiem, kas nāk ar viņu spēlēties, nebūtu sirds. Tomēr, var satikt arī “labus” brīnumdarus – Laimīgā Prinča statuju vai Mazo Hansu, kas gatavs uz visu draudzības dēļ, taču viņi neiegūst ne laimi, ne draudzību. Toties iegūst to pašu nāvi. Kā īsts un labs mags te uzstājas tikai Dievs Tas Kungs, kas sagaida varoņus debesīs un dziedē viņu skumjas. Diemžēl, uz Zemes Vailda varoņiem nav pie kā griezties.

Taču, ne tikai morālu vērtību nepietiek XIX gadsimta beigās, trūkst arī saskarsmes vērtību – dabiskuma, atklātības, brīvības, beidzot, interešu kopības. To arī cenšas novērst savās pasakās tādi rakstnieki kā Lūiss Kerols. Un tad Alises piedzīvojumos rodas svētki, šarādes, spēles un masku balles. Un dabiski, ka visā šādā, paša vēlmju radītu brīnumu “ekstremā” nekāds brīnumdaris varonim vairs nav palīgs.

XX gadsimta pirmās puses pasaku varoņi pat vispār nevēršas, ne pie brīnumdariem, ne fejām. Viņi ir paši savas laimes kalēji. Bet fejas, liekas, vispār ir pametušas zemi. Pat sižetos, kas veidoti uz veco, brīnuma pasaku bāzes, cilvēki paši veic savus personīgos brīnumus. Atcerēsimies E. Fārdžona Pelnrušķītes sižeta pārstāstu. Tās varone Lota pati gan brīnumskaisto kleitu uzšuj, gan mīļoto vīru atrod. Tā kā, viņa nekāda feja nav vajadzīga. Pat pašus smagākos darbus un atbildīgus lēmumus šie varoņi veic un pieņem paši. Doktors Dūlitls, neaprunājas ne ar vienu un brauc uz Āfriku. Arī karalis Matiušs Pirmais pats nolemj rīkot reformas savā karalistē. Jaunie laiki prasa darbību, kā zināms, liecinieka amats nav priekš tiem. Un tāpēc lidotājs Ekziperī saka: “Es esmu atbildīgs par visu”. Lūk, arī viņa Mazais princis pats kopj savu pasauli, rūpējas par kārtību. Taču Ekziperī iet bojā un mēs nekad neuzzināsim turpinājumu pasakai par viņa zvaigžņu puisēnu.

Apbrīnojami, bet XX gadsimta pasaku zemē visu atbildību uz sevi uzņemas bērni. Atmetot brīnumdarus un gandrīz aizmirstot par tiem, mazie varoņi, lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, uzņemas viņu funkcijas. Ar savas fantāzijas spēku bērni rada veselas valstis un pasaules, kā tas pats Kristofers Robins, kas “atdzīvina” lācēnu Vinniju Pūku un visus tā draugus (A. Milna pasakas). Taču kādam ir jāuzaudzina TĀDUS bērnus! Un tad uz Ķiršu ielu atlido parasta aukle, bet īstenībā visvarenā pirmbrīnumdare Mērija Popinsa, kas ir uzaudzinājusi visus pasaules brīnumdarus.

Atcerieties, Hofmaņa laikos brīnumdari arī sāka mācīt-audzināt varoņus? Taču audzināšana nebija sekmīga. Bet viss tādēļ, ka fejas un magi pievērsās jau izveidotām personībām. Tiem jau bija laiks precēties, nevis brīnumu spēles spēlēt. [Pero un citi to laiku literāro pasaku autori tās nerakstīja bērniem, Pero, piemēram, tās stāstīja galmā – t.p.] Un lūk, pēc daudziem gadiem kļuva skaidrs, ka brīnumdari ir ņēmuši vērā pieļautās kļūdas. XX gadsimtā viņi vērsās uzreiz pie tiem, kas varēja saprast viņus no pusvārda un iegaumēt saņemtās mācības – pie bērniem. Un tāpēc Mērija Popinsa nav pasniedzēja universitātē, bet gan aukle pašiem mazākajiem.

XX gadsimta vidus nostādīja cilvēku tik šauros rāmjos un iepotēja tādu cietsirdības devu, ka uzreiz kļuva skaidrs: vajag aizstāvēties un cīnīties, izdarot divas lietas. Pirmkārt, nedrīkst pazaudēt savu dvēseli. Otrkārt, ir jāuzvar. Ar pirmo jautājumu viss bija skaidrs – te cilvēkam neviens cits nespēja palīdzēt. Savu “es” bija jāsaglabā pašam. Taču vai tad gudrā aukle Mērija neiemācīja audzēkņiem, kur atrast pašiem savas saknes? Iemācīja – protams, bērnībā. Tāpēc ne jau velti gadsimta otrajā pusē tik pievilcīgas kļuva pasakas par bērnību – par Pepijas Garzeķes, Brālīša un Karlsona dzīvi. Un tas, neskatoties uz to, ka šie varoņi visi darīja paši, nepaļaujoties uz labajām fejām, viņu sirdīs jūsmīgi dzīvoja ticība pasaku burvestībām. Jo, cik tas būtu lieliski, ja brīnumdari dzīvotu līdzās!

Taču brīnumdaru nebija. Pepija un Brālītis paši cīnījās par sevi, izdomājot paši savus labos brīnumdarus. Taču, vai tad pasakas galvenais uzdevums nav – parādīt pasaulei burvestības un brīnumus?! Un lasītāji, kuriem bērnu pasakās vairs nebija burvestību, pieprasīja grāmatas, kuru lapaspusēs viņi varētu satikties ar īstiem brīnumdariem. Un lūk, tad, kā jūs jau paši sapratāt, parādījās fantāzija – fantastiski stāsti un hronikas par Viduszemi, Burvju pasauli un Apburtām zemēm, par Konanu, par hobitiem un Gredzenu pavēlnieku. Tās bija vienkārši nepieciešamas. Taču to darbība, ak vai, notika kaut kur citās pasaulēs. To burvestības un maģija, kā arī to brīnumi ne visai saskārās ar reālo dzīvi.

Realitātē parādījās pasaku stāsti, kur burvestība, ne tikai bija zaudējusi pievilcību, bet bija kļuvusi par kaut ko nelabu (ne jau velti vācu rakstnieka Otfrīda Preislera triloģijā “Mazā raganiņa”, “Mazais spociņš”, “Mazais mājas gariņš” brīnuma varoņi cenšas līdzināties cilvēkiem, ja pat tāpēc viņi zaudēja brīnumspējas), pat pārvēršoties par ļaunumu, kā angļa Roalda Dāla pasakās. Baismīgās raganas un šausmīgie, melnie burvji centās nolaupīt un pazudināt cilvēkus. Burvestību bez ierunām sāka pielīdzināt ļaunuma pasaulei. Brīnumdaris kļuva par izstumto.

Vai tas mums neko neatgādina? Parastu cilvēku parasta pasaule – tēvocis, tante, viņu dēls, kas tic tikai naudai, labam ēdienam un firmas lupatām. Kādi tur brīnumdari ar brīnumiem?! Visas tās pasakas, kas ir jāizmet no bērnu galvām. Bet no pieaugušo galvām vispār jāizdedzina ar nokaitētu dzelzi. Un puisēns – viņu māsasdēls, kas jūtas nelaimīgs, jo sapņo par brīnumu...

Harijs Poters uzspridzināja pasaku pasauli. Tāpēc, ka atgriezās pie pie pirmsākumiem – brīnumdari dzīvo līdzās! Hofmaņa pasakās mags Droselmeiers dzīvoja reālās Berlīnes ielā. Andersena pasakā drosmīgais alvas zaldātiņš stāvēja uz parastas kumodes. Kristofers Robins pastaigājās ar brīnumaino Vinniju Pūku pa mājas dārzu. Un lūk, izrādījās, ka uz burvju skolu vilciens atiet no parastas Londonas dzelzceļa stacijas. Un arī citās pilsētās ir tādas skolas, un burvji mācās, zubrī stundās un liek eksāmenus, kā parasti skolēni. Pasaule ir milzīga! Tā ietver visus. Parastās mājās, kafejnīcās, veikalos var satikt gan mietpilsoni-vientiesi, gan brīnumdari-magu. Skolās un augstskolās mācās vientieši (magli) un magi. Un nav vēl zināms, kas no kā iznāks.

Tāpēc ka pasaka beidzot atklāja galveno noslēpumu un pastāstīja par to cilvēkiem: brīnumdaris un parastais cilvēks ir viena un tā pati persona. Kā arī burvestībās baltie un melnie magi ir viena būtība. Vienkārši kādā nezināmā stundā Iks būs jāizdara izvēle – kļūt par brīnumdari vai mietpilsoni, balto vai melno magu. Tas ir, jānostājas uz labā vai ļaunā takas.

Bet izvēle vienmēr ir JUMS, tikai JŪS paši varat spriest, kas JŪS esat. Tāda lūk, “brīnuma poētika”.