Jūlijs 4, 2013
Kā uzrakstīt standarta mistisko trillerīti? Ņemam vienu 200 gadus vecu māju, kuras pirmo saimnieci apvij nelāga raganas slava, novietojam šo māju nomaļā provinciālā miestā. Miesta iedzīvotāji lielākoties ir vietējās kristīgās sektas piekritēji, bet dažādībai jāpiesviež kāds pārītis “melno avju”, ciema noziedznieks un dumpīgu pusaudžu bariņš. Tad ņemam galveno varoni – simpātisku vidēja vecuma sievieti ar kaķi, kura nolēmusi uzsākt jaunu dzīvi, un ievietojam viņu raganas mājā, neaizmirstot arī par viņas nemitīgi uzpeldošajiem radiem un draugiem. Ja visu labi samaisa kopā, sanāk diezgan efektīgs kokteilis, kuru varētu nodēvet par asa sižeta mīlas romānu ar vieglu mistikas piesitienu.
Romānam ir vājās puses – pietiekami labi var just, ka tas ir rakstīts 70-to gadu sākumā, paņēmieni ir diezgan klišejiski, atrisinājums – melodramatisks. Tomēr es nebrīnos, ka romāns nav nogrimis aizmirstībā, jo tam piemīt savs šarms un sižeta attīstība ir gana dinamiska, lai pēc iespējas ātrāk gribētos zināt, ar ko gan viss beidzas. Papildu bonusu romāns no manis dabūja par māju un kaķi. Nezinu, kas tās man par zemapziņas plūsmām, bet satiekot stāstu par vecu māju, kurā ienāk jauni iemītnieki un nodarbojas ar tās labiekārtošanu un pakļaušanu savām interesēm, mana kritiskā domāšana atslābst. Kaķi varētu būt otra vājība, jo galvenās varones untumainā siāmiete Ištara ir aprakstīta tik smalki, ka ir pilnvērtīga romāna varone.
Mailzas aprakstītās raganas tipu varētu klasificēt kā svešā, nezināmā, nesaprotamā, tādēļ dēmoniskā un ļaunā. 18. gadsimta sākumā visi ciema ļaudis bija ieceļotāji no Eiropas, puritāniskie vācieši vai holandieši, savukārt ciema bagātākais cilvēks sev par sievu apņēma melnīgsnēju, šmaugu būtni ar lielām, melnām acīm, kura vietējā baznīcā negāja (jo, visticamākais, bija katoliete), ar ciema sievām nedraudzējas, bet sēdēja mājās un dziedāja nesaprotamā valodā dziesmiņas un izšuja (tā vietā, lai lāpītu vīram zeķes vai kautu sivēnu). Mērija ārkārtīgi mīlēja visus dzīvniekus, bet viņas īpašais mīlulis bija balts, pūkains kaķis. Pēc vīra nāves par raganu nosauktā Mērija pārņēma saimniecību savās rokās un tapa par veiksmīgu biznesa lēdiju, ar to izpelnoties apkārtējo skaudību un, protams, aizdomas par sadarbību ar nešķīsto – šeit autore atspoguļo vēsturisku faktu, ka raganu vajāšanu laikā patiešām viena no riska grupām bija sievietes bez vīra, jo tās bija juridiski neaizsargātākas. Mērija neņēma labu galu, jo kādu dienu tika atrasta pakārta vai pakārusies savā mājā, un kopš tā laika, protams, māja ieguva nelabu slavu. Romāna galvenajai varonei māja gan šķiet ārkārtīgi pievilcīga, un liekas, ka arī mājai viņa patīk, un ne tikai mājai, bet arī tās pirmajai saimniecei.
“Ragana” ir patīkams mistiskais trilleris uz pāris dienām, kurā ir interesanti parādīts provinciāls amerikāņu miests un tā attieksme pret jaunpienācēju, kura lēnām tiek dēmonizēta un izstumta. Nekādas izcilas vērtības grāmatai nav, bet tā bija izklaidējoša, nedaudz pamācoša un labs iemesls lasīt arī citas autores grāmatas, kuras esmu iemarinējusi savā grāmatplauktā.