Pirms pievēršamies baltu reliģijas jautājumam, pieminēsim to, ka baltu valodas indoeiropiešu valodu kontekstā ir izpelnījušās īpašu uzmanību, sevišķi pēdējo gadu desmitu laikā: šajās valodās, kā izrādās ir daudz arhaisku parādību, tās ir ļoti konservatīvas. Citi to nepareizi traktē tā, ka, teiksim, lietuviešu valoda esot senākā indoeiropiešu valoda vai, ka senākā Eiropas valoda. Ko īsti nozīmē “senākā Eiropas valoda” vai “senākā indoeiropiešu valoda”? To varētu teikt par valodu, kurai ir senākie rakstu pieminekļi, kā, piemēram, vēdu sanskrita teksti, kurus datē ar II gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, tādējādi vēdu sanskrits ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām. Savukārt, teiciens “arhaiskākās valodas” norāda uz šo valodu raksturu – tajās ir maz inovāciju, maz kas ir izmainījies. Tajās var konstatēt dažādas parādības, kas citās valodās ir zudušas, kas atrodamas tikai senos rakstu pieminekļos, vai kas tiek zinātniski rekonstruētas. Tādā nozīmē baltu valodas ir arhaiskas. Šī arhaiskuma <st1:state><st1:place>dēļ</st1:place></st1:state> tās ir līdzīgas, vai pat ļoti līdzīgas ar senām indoeiropiešu valodām, piemēram, ar vēdu sanskritu, kura senākie teksti ir vairāk nekā 3500 gadu veci. Baltu valodas ir tik arhaiskas, ka tās, piemēram, valodnieks un strukturālists Vjačeslavs Ivanovs uzskata par dzīvi skanošajiem indoeiropiešu pirmvalodas dialektiem. Šī te arhaisma dēļ baltu valodām ir tik daudz līdzību ar to pašu sanskritu, ka tas ir devis pamatu runāt par, teiksim, latviešu izcelsmi Indijā, par āriešu ceļošanu no Baltijas uz Indiju un tamlīdzīgi. Te manās rokās ir sanskrita–latviešu vārdnīciņa, publicēta Kanādā 1954. gadā, tajā atrodami veseli leksikas slāņi, kas latviešu valodā un sanskritā ir ne tikai ar to pašu nozīmi, bet arī skaniski ļoti līdzīgi: piemēram, dhūmaka sanskritā un dūmaka latviski, tāpat vīra un vīrs, ratha un rati utt., šo vārdu nozīme ir gandrīz tā pati. To visu vajadzētu ņemt vērā tad, kad runāsim par citādiem arhaismiem, kas vairāk vai mazāk saistīti ar valodu arhaismu.

Valodniecības metodes un dati var noderēt, runājot par reliģijas terminiem un par atsevišķām dievībām, nereti šo dievību vārdu un funkciju salīdzinājums baltu tradīcijā un citās indoeiropiešu tradīcijās ļauj noskaidrot kaut ko būtisku tieši par šīm dievībām un par viņu darbības jomu.

Kaut gan parasti runā par baltu mitoloģiju, es piedāvāju lietot apzīmējumu baltu reliģija. Kāpēc reliģija, nevis mitoloģija? Meklējot enciklopēdijās un citās publikācijās materiālus par latviešu garīgo dzīvi, visbiežāk lietots termins latviešu mitoloģija. Parasti tur ir aprakstītas dievības, arī dažādi kulti, rituāli utt., bet tas viss kopā veido reliģiju; arī nopietni mūsdienu pētnieki nelieto vienmēr šo vārdu mitoloģija. Tā, galu galā, paredz līdzību ar sengrieķu panteonu: tur ir stāsti par dieviem un dievietēm, par to, kā viņi dzīvo, cīnās, mīlējas, kādi tur bērni rodas, utt. Šādu mitoloģiju, šādu grieķu panteona līdzinieku var, protams, meklēt arī baltu tradīcijā, tomēr šeit ir vairāk nekā pasakas par dievu gaitām. Te ir arī kults, rituāli, reliģiskā prakse, tātad, te ir lietas, kas ir vairāk nekā mitoloģija, līdz ar to būtu jārunā par baltu reliģiju.

Un vēl kas: sakot baltu reliģija, tiek pieņemts, ka ir tāda viena baltu reliģija, kas ir kopīga visām baltu tautām un kas nav mainījusies, kopš pastāv balti. Tomēr pētījumi rāda, ka tā tas nav. Reliģija veidojas, mainās, attīstās, tai ir savi dažādi dialekti un formas. Galu galā, reliģiskā pieredze ir atšķirīga ne tikai dažādās zemēs un laikos, tā atšķiras pat vienas kopienas dalībniekiem. Nu, piemēram, vismaz nomināli mēs esam kristiešu sabiedrība, un tomēr katram no mums ir savs garīgums, sava reliģiozitāte. Vienam tā ir dziļa, intensīva, citam kristietība saistās ar tīri formālu piederību kristiešu draudzei, varbūt ar kaut kādu simbolu lietošanu un nēsāšanu. Ja jau tās atšķirības ir tik lielas vienas reliģiskas kopienas ietvaros, tad ko var sagaidīt attiecībā uz lielākiem reģioniem, lielākiem laika periodiem? Tāpēc runāt par baltu reliģiju var tikai nosacīti. Faktiski ir bijušas dažādas reliģijas tradīcijas dažādos laikos. Latviešiem par to ir diezgan maz pētījumu, bet, piemēram, Lietuvā 1995. gadā Gintars Beresnevičus (Gintaras Beresnevičius), aktīvs reliģiju pētnieks, publicēja grāmatu “Baltu reliģiskās reformas”. Tajā viņš raksturoja vismaz divas fundamentālas reliģiskas reformas rietumbaltu zemēs un daļēji arī Lietuvas teritorijā. Reformas – tas nozīmē, ka iepriekšējā reliģiskā prakse, reliģiskās tradīcijas tika fundamentāli pārveidotas, izmainītas. Arheologi ir konstatējuši, ka zināmos vēstures laikaposmos ir diezgan strauji mainījušās apbedīšanas paražas: tā, piemēram, vienu brīdi bija uzkalniņa veida kapi, un pēkšņi tos nomainīja tā sauktie ugunskapi. Parasti tradicionālajās sabiedrībās vienkārši tāpat neapbērēja, tas viss bija saistīts ar pasaules uzskatu, ar reliģisko praksi. Antropologiem šie apbedījumi ir viens no elementiem, kas netieši liecina par noteiktu pasaules uzskatu, par reliģisko dzīvi, un apbedīšanas tradīciju maiņa nozīmē, ka ir kaut kas fundamentāli mainījies šajā reliģiskajā dzīvē, reliģiskajā praksē. Šādas reformas baltu zemēs ir konstatētas pat vairākas, tādējādi te nevar runāt par vienu noteiktu reliģiju. Lietodami terminu baltu reliģija, mēs ar to domāsim visus dažādos reliģijas veidus, kas dažādos laikos pastāvējuši baltu areālā. Tam vajadzētu būt kā aksiomai, ka reliģijas ir mainījušās. Ir cilvēki, kas sakās pētām īsto baltu vai, teiksim, latviešu vai lietuviešu reliģiju. Kas tā tāda ir, to, droši vien, zina tik viņi paši, jo par to var runāt tikai ļoti nosacīti.

Mūsu tālākai runāšanai būtu noderīgi akcentēt jautājumu par ikvienas reliģijas diviem aspektiem. Pirmais ir saistīts ar cilvēka universālo dabu, ar viņa kā homo sapiens tiekšanos pēc pilnības, pēc saplūšanas ar absolūtu.. Šis ir tas universālais elements, kas ir kopīgs visiem cilvēkiem, lai kurā pasaules daļā viņi dzīvotu, visām reliģijām. Šo aspektu sanskritā apzīmē ar vārdu mārga – ceļš. Šeit mārga nozīmē garīgās pilnīgošanās ceļu, to universālo reliģijas komponentu, kas aicina, ved tuvāk debesīm. Otrs ikvienas reliģijas aspekts ir saistīts ar vēsturisko pieredzi, ar kultūras mantojumu. Tie ir konkrētie rituāli, ieražas, mācības, dogmas, tā ir dzīvesziņa, ko cilvēks apgūst no savas dzīves pirmajām dienām. Šo vēsturiski nosacīto un no vietas atkarīgo, mainīgo aspektu sanskritā apzīmē ar vārdu dešī – vietējais, ar noteiktu zemi saistītais. Šis aspekts skar reliģijas mantoto, vēsturisko, ar vietējām īpatnībām saistīto daļu.

Lūk, šie abi aspekti, abi komponenti ir ikvienā reliģijā. Nav “tīras absolūtas” reliģijas, tādas, kurā būtu tikai viens pats universālais aspekts. Viens no pasaulē pazīstamajiem reliģiju pētniekiem Džozefs Kempbels (Joseph Campbell), rakstot par šiem diviem aspektiem, ir minējis šādu gadījumu: braucot vilcienā uz indiešu svēto pilsētu <st1:city><st1:place>Varanasi</st1:place></st1:city> jeb Benaresu, viņš satika indiešu svēto un uzsāka ar viņu sarunu. Svētais izteicās, ka viņš esot pietuvojies absolūtajai atziņai un ka viņu reliģijā interesējot tikai tīri universālais, tīri dievišķais princips un nekas vairāk. Un tad Kempbels nosecināja, ka šis vīrs tomēr brauc uz reālu pilsētu, uz Varanasi, tur viņš dosies uz zināmu templi, veiks noteiktus, varbūt par bērnībā iemācītus rituālus, runāsies ar cilvēkiem utt. Tādējādi, pat domājot tikai par tīri absolūto, viņš stāsies dažādos “zemes” sakaros, veiks tradicionālas, iemācītas, laika un vietas nosacītas darbības, vārdu sakot, viņš nespēs izvairīties no otrā aspekta klātbūtnes savā reliģijā. Varbūt šajā un citos gadījumos varētu teikt, ka mārga ir svarīgāks nekā dešī, ka universālais dominē pār vietas un laika nosacīto aspektu. Savukārt, citos gadījumos var būt pavisam otrādi, tradicionālais, vēsturiski mantotais aspekts var ņemt pārsvaru pār universālo, un dažs labs var pat aizmirst, kāpēc tiek skaitītas lūgšanas, veikta upurēšana un darīts daudz kas cits. Un tad rituāli tiek veikti rituālu pēc, aizmirstot, ka rituālam ir jāved uz debesīm, pie universālā saprāta.

Vēl gribētu pieminēt kādu principu, kas ir svarīgs mitoloģijā. Daudzi nereti aizmirst to, ka viena un tā pati dievība var tikt dažādi nosaukta. Piemēram, kādu dievību, kurai ir raksturīgas dažādas funkcijas, var nosaukt atkarībā no konkrētās funkcijas vai atkarībā no kādas dievībai raksturīgas pazīmes. Tādējādi vienai dievībai var būt daudz dažādu nosaukumu, tie var mainīties, var kļūt diezgan patstāvīgi, var pat transformēties, apzīmējot jau kādu citu, atsevišķu dievību, tomēr šajos dažādajos nosaukumos parasti var atpazīt sākotnējo denotātu. Kaut kāda noteikta mitoloģijas struktūra vai kāda atsevišķa dievība var būt ar universālām vai specifiskām iezīmēm. Atkarībā no universalizācijas vai specializācijas pakāpes mitoloģijā var izšķirt dažādus līmeņus. Piemēram, kādā noteiktā mitoloģijas struktūrā universālākajā līmenī varētu būt galvenais dievs vai, teiksim, universāls radošais princips. Nākamajā, jau vairāk specializētā līmenī tur varētu būt dievi, kas veic noteiktas funkcijas, vēl tālākā specializācijas līmenī varētu būt dievības ar cilvēciskotām iezīmēm, tad – kultūrvaroņi, dažādi gari utt. Vārdu sakot, ikvienā mitoloģijā līdzās universāliem lielumiem ir arī vairāk vai mazāk specificēti. Nu, piemēram, šodien ir piecpadsmitais augusts, Zāļu diena jeb Marijas debessbraukšanas diena, kas ir lieli svētki Latvijas otrā galā – Aglonā; tur šodien sapulcējušies, droši vien, kādi simts tūkstoši, piedalās dievkalpojumos, procesijās, skaita lūgšanas un dzied dziesmas, arī litānijas. Vissvētākās Jaunavas Marijas litānijā viņa ir nosaukta dažādos vārdos: Baznīcas Māte, Mistiskā roze, Ziloņkaula tornis, Debesu vārti, Rīta auseklis, kopumā tur ir vairāk nekā 50 dažādu apzīmējumu. Kādam, protams var ienākt prātā katrā šajā apzīmējumā saskatīt atsevišķu dievību, un tā arī ir bijis, tomēr šeit ir domāta tikai viena noteikta persona – Vissvētākā Jaunava Marija. Itin bieži dievību epiteti kļūst par atsevišķām dievībām hinduismā, te lai minam Skandas epitetu Kumāra, Šivas epitetus Lokadhātar, Nataradža vai daudzos Lakšmi epitetus tādus kā Šrī, Lokamāta, Indira, Padma, Kamala.

Līdzīgi tas ir arī baltu mitoloģijā. Tā, piemēram, jau kopš viduslaikiem pastāv dažādi prūšu dievību saraksti. Starp citu, prūšu zeme ir pavisam netālu no šejienes. Mēs esam faktiski kādus 36 km no vēsturiskās Prūsijas robežas, no Prūsijas hercogistes un vēlāk no Prūsijas karalistes. Šā vai tā, ir zināmi vairāki prūšu dievu saraksti, un vairākos ir minēta tāda dievība kā Bārdaitis. Papētot no valodniecības viedokļa, kas tas Bārdaitis tāds ir, izrādās, ka tas, galu galā, ir Patula – viena no trim galvenajiem prūšu dieviem – epitets, jo Patuls, saskaņā ar viduslaiku ikonogrāfiju, bija vecis ar garu baltu bārdu, tātad – bārdainais jeb prūsiski bārdaitis. Tad, kad prūši teica vārdu Bārdaitis, viņi saprata, ka ar to ir domāts Patuls. Bet tam cilvēkam kurš, acīmredzot, tik smalki nepārzināja prūšu dievestību, šis vārds nenozīmēja neko citu kā bārdainais, un ar to viņš saprata atsevišķu dievību. Un tad viņam šķita, ka tā dievība dara to un to, un tā Bārdaitis parādījās prūšu dievu sarakstos kā atsevišķa dievība. Vēsturnieks Matejs Pretorijs ir minējis ļoti daudz dažādu prūšu priesteru jeb svētdarbību veicēju: vieni, kas zīlē pēc alus putām, ir Puttones, citi, kas pareģo nākotni, izmantojot sveču vasku, ir Waszkones, tad vēl viņam ir minēti Wurszkaitei, Burtonei, Dumones, Orones, Sweigdzurones, Lekkutones, vārdu sakot, tur ir kādi trīsdesmit priesteru veidi. Vai tiešām prūšiem to būtu bijis tik daudz? Manuprāt, Pretorija sarakstā ir uzskaitītas dažādas rituālas darbības, ko veic īpaši svētnieki, vienu brīdi viņi dara to, otru – kaut ko citu, un tie, droši vien, ir tikai daži kulta kalpotāji un nevis ļoti daudz dažādu priesteru paveidu, tā sakot, vesels priesteru korpuss.

Dažu svarīgāko baltu reliģijas un mitoloģijas tematikai veltīto darbu apskats

Tālāk pievērsīsimies divu baltu reliģijas pētnieku teorijām. Par baltu reliģiju ir diezgan daudz dažādu publikāciju, tomēr jāatzīst, ka šī ir viena no tām sfērām, kurā daudzi jūtas pietiekami zinoši, un raksta gandrīz vai visi, kam nav slinkums to darīt. Nav daudz labu, konceptuāli skaidru un strukturētu darbu baltu reliģijas jomā. Protams, kā ikvienā citā jomā, šeit ir svarīgi avoti – vēsturiskas ziņas, dažādi, tostarp arī folkloras teksti, etnogrāfiski apraksti, kas paši par sevi ir vērtīgi kaut vai tāpēc, ka fiksē noteiktus faktus. Šeit es gribētu atzīmēt divas svarīgas publikācijas, ko būtu vērts apskatīt, ja kādam ieinteresē papētīt pirmavotus. 1936. gadā Latviešu literāriskā biedrība publicēja Vilhelma Manharta (Wilhelm Mannhardt) darbu “Letto-Preussische Götterlehre”, jeb latviski ”Latviešu – prūšu mitoloģija”. Tajā ir apkopoti latviešu, lietuviešu un prūšu reliģijas fakti, dažādi apraksti, sākot no Tacita liecības mūsu ēras 1. gadsimta beigās līdz pat Langes un Stendera darbiem 18. gadsimta beigās, kā arī paša autora komentāri. Avoti ir doti oriģinālvalodā – latīņu, viduslejasvācu, poļu –, diemžēl, bez tulkojumiem, savukārt, autora komentāri ir vācu valodā, tādējādi, bez šo valodu zināšanas Manharta darbu lietot būtu pagrūti. Lietuvā šobrīd publicēti jau divi sējumi no Norberta Vēļus (Norbertas Vėlius) iecerētā daudzsējumu darba ”Baltų religijos ir mitologijos šaltiniai”, latviski tas būtu “Baltu reliģijas un mitoloģijas avoti”. Šā darba hronoloģiskās robežas ir plašākas: pirmais avots – Hērodota “Vēsture” – attiecas uz 5. gadsimtu pirms Kristus dzimšanas. Visi pirmavotu teksti ir gan oriģinālvalodā, gan arī tulkoti lietuviski, ir arī komentāri par pirmavotiem un to autoriem, arī lietuviski, tad nu būtu jāzina šī valoda, lai darbu varētu lietot.

Tiktāl par avotiem, bet nu pievērsīsimies baltu mitoloģijas vispārīgam raksturojumam. Šeit būtu jāmin divas metodes, divi virzieni, kas laika gaitā ir atzīti, aprobēti, un uz šos virzienus pārstāvošo pētnieku darbiem mēdz atsaukties nopietnās starptautiskās publikācijās. Viena, nosacīti – vēsturiskā – piegājiena autore ir lietuviešu cilmes amerikāņu zinātniece Marija Gimbutiene (Marija Gimbutienė) jeb Marija Gimbutas, kā viņas vārdu mēdz rakstīt angliski. Marija Gimbutiene ir starptautiski atzīta bronzas laikmeta vēstures pētniece, tā ir viņas galvenā specialitāte. Līdztekus tam, viņa ir daudz pētījusi sieviešu kārtas dievības, to atveidus ornamentikā, ikonogrāfijā visā pasaulē. Amerikā ir publicētas vairākas viņas grāmatas – par Lielo Pirmmāti, par senās Eiropas dievību svētajiem tēliem un simboliem. Arī šajā jomā nopietni reliģiju pētnieki atsaucas uz Marijas Gimbutienes darbiem. Dažādi ar baltu mitoloģiju saistīti fakti sastopami viņas lielajos darbos, bet vesela baltu reliģijai veltīta nodaļa atrodama grāmatā “The Balts”, kas 1963. gadā publicēta Frederika Prēgera (Frederick A. Praeger) izdevniecībā Ņujorkā, sērijā “Ancient Peoples and Places” (Senas tautas un vietas). Šis darbs, pārstrādāts un papildināts, ir tulkots, protams, lietuviski un arī latviski, un kā grāmata ar nosaukumu “Balti aizvēsturiskajos laikos“ publicēts “Zinātnes” izdevniecībā Rīgā 1994. gadā. Tātad – samērā nesen. Marija Gimbutiene uzskata, ka baltu – prūšu, lietuviešu un latviešu – mitoloģijā ir divi vēsturiski atšķirīgi slāņi. Pirmo viņa ir nosaukusi par matricentriskās senās Eiropas mitoloģiju. Šajā senās Eiropas mitoloģijas slānī ietilpst htoniskās jeb saistītās ar zemi un lunārās jeb saistītās ar sievišķajiem, mēness un dabas atjaunošanās cikliem dievības, kā arī otršķirīgas, ar zemi, ūdeņiem, dzīvniekiem saistītas dievības.

Apcerot jautājumu par senās Eiropas galvenajām dievībām, Marija Gimbutiene ir attīstījusi domu par vienu lielo dievieti – Lielo Pirmmāti jeb Dievieti Māti. Nosaukumu ir daudz, bet, katrā gadījumā, ar to ir domāta gan Zeme kā dievība, gan arī vispār sievišķais, radošais aspekts kā tāds. Taču šī Lielā Pirmmāte ir pazīstama trijās hipostāzēs kā Dieviete Jaunava, Dieviete Sieviete un Dieviete Vecene. Baltu reliģijas senajā slānī skaidri saskatāmas visas trīs Lielās Pirmmātes hipostāzes. Dieviete Jaunava, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir Laima. Tā ir dieviete, kas pazīstama gan latviešu, gan lietuviešu tradīcijā, acīmredzot, arī prūšiem tā ir bijusi. Laima ir dzimšanas un liktens dieve, viņa nosaka to, kas būs mūžā, ar viņu dzemdētāja ir tiešā kontaktā tajā brīdī, kad laiž pasaulē jauno dzīvību. Kā liktens lēmēja Laima parādās dzeguzes izskatā, kūkodama tā pareģo laimi vai nelaimi. Nereti tautas dziesmās ir minētas vairākas Laimas, parasti – trīs, un tad tām mēdz būt arī katrai savs vārds: Laima, Dēkla, Kārta. To varētu uzskatīt par zināmu Laimas specializāciju, jo parasti visu triju dievību funkcijas nedaudz atšķiras. Laima kā Daļa lietuviešiem un latgaliešiem ir dalītāja dievība, viņa “iedala” to, kas ir nolikts, kas pienākas.Par sava veida Laimas otru pusi varētu uzskatīt nāves dievi Ģilteni, ko lietuviešu un prūšu tradīcijā sauc arī par Laimas māsu.

Dieviete Sieviete, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir Ragana. Droši vien, šāds dievietes vārds mums varbūt izraisa zināmu smaidu vai vīpsnu, jo ar vārdu ragana mēs iedomājamies kaut ko citu – neglītu, nopinkājušos veceni, kam mājās visur sakārtas zālītes un kas tik ņemas ar buršanu utml. Marija Gimbutiene runā par Raganu kā par lunāro nāves un atdzimšanas dievieti, dabas cikliskuma sargātāju. Vārda sakne rag- ir etimoloģiski saistīta ar latviešu vārdu redzēt, lietuviešu regėti, no tā izriet raganas etimoloģija – “tā, kas redz vairāk nekā citi, tā kas redz, zina, paredz nākotni”. Viņa ir arī tā, kas ārstē, kas zina vairāk par dabas spēkiem, par to, kā tos likt lietā. Protams, tas var būt vērsts gan pozitīvi, gan arī, teiksim, ļauni un ārdoši. Tādējādi Ragana atgādina par to, ka līdzās dzīvībai ir arī nāve, ka dzīvības spēks ir jāatdod atpakaļ nāvei, lai tā cikliski atjaunotos. Ne velti Raganas izskats ir divdabīgs: tā ir gan neparasti skaista, gan arī baisa un bīstama.

Dieviete Vecene, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir Zemes Māte latviešu tradīcijā, Žemīna – lietuviski, Zemīna – prūsiski. Viņa ir zemes auglības dieve, dzīvību dodoša, augu augšanu un ražību veicinoša. Zemes Mātes pārziņā ir arī pazemes mirušo valstība, jo viņa sagaida mirušos un glabā tos. Tai pat laikā Zemes Mātei ir arī citādi aspekti, citādi nosaukumi: tā, piemēram, ir arī tādas dievības kā Kapu māte, Veļu Māte, Smilšu Māte, Rūšu Māte, un vispār, to māšu latviešiem ir ļoti daudz. Šai ziņā latviešu tradīcija stipri atšķiras no lietuviešu tradīcijas, jo lietuviešiem ir samērā maz sieviešu kārtas dievību, pārsvarā tik tās, ko Gimbutiene saista ar senās Eiropas mantojumu, toties latvieši pazīst Meža Māti, Lauka Māti, Vēja Māti, Jūras Māti, Ūdeņu Māti, Bangu Māti, Gausa Māti utt., mitoloģisko dziesmu tekstos to ir vairāk nekā piecdesmit. Tas viss tik rāda, ka matricentriskajam pasaules modelim un ar to saistītajai reliģiskajai praksei zināmā laika posmā ir bijusi liela nozīme, un tās ietekme ir saglabājusies folklorā tādā relikta veidā kā šīs te dažādās sieviešu kārtas dievības – mātes. Starp citu, es nesen pārliecinājos par šīs idejas dzīvīgumu, dzirdot savas meitas Rasas un viņas māsīcas Mildas sarunu. Abas bija bērnudārza vecumā, vienai – pieci, otrai – trīs gadi. Viņas runāja par Dīķa Dāmu un par Ezera Dāmu, stāstīja, ka viena esot ļauna, otra – laba, un apcerēja, kādi kurai esot kustoņi un ko tie darot. Nu, protams, te tika lietots vārds Dāma, nevis Māte, un, vispār, māte mūsdienu valodā skan nedaudz arhaiski, tā vietā mēdz lietot citus vārdus: mamma, māmiņa, dāma, kundze utt. Šā vai tā, pati ideja, varētu teikt, ir arhetipiska un saistās ar tradicionālo priekšstatu par dievībām, kas ir lokalizētas sakralizētajā telpā un kurām ir savi svētie dzīvnieki vai augi.

Otrais baltu mitoloģijas slānis, saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir “indoeiropeiskas izcelsmes dievības”. Tas, kā rāda apzīmējums, ir saistīts ar noteiktu lingvistisku un, domājams, arī ar etnisku kopību – ar indoeiropiešiem. Kā zināms, indoeiropeisko baltu kultūras izplatība dienvidaustrumu Baltijā saistās ar laiku divi līdz divarpus tūkstoši gadu pirms Kristus dzimšanas. Tad šajās zemēs ievērojami izmainījās iedzīvotāju antropoloģija, dzīves, saimniekošanas veids un, acīmredzot, arī pasaules uzskats, reliģija un ar tās praktizēšanu saistītie iestādījumi un norises. Varētu teikt, ka Baltijā ieradās baltiski runājošās tautas ar savām dievestībām. Indoeiropiešu dievības ir saistītas ar kosmisko sfēru, ar debesīm, debesu spīdekļiem un parādībām. Galvenās dievības, kā likums, ir vīriešu kārtas, sekundārās jeb otršķirīgās var būt arī sieviešu kārtas. Te nu skaidri redzama atšķirība starp senās Eiropas sievišķajām dievībām, kas ir saistītas ar zemi un ūdeņiem, un starp vīrišķajām indoeiropiešu dievībām, kas ir saistītas ar gaismu, sauli, zvaigznēm, mēnesi, pērkonu.

Saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir trīs galvenie indoeiropiešu izcelsmes dievi. Jāatzīmē tas, ka viņu vārdiem ir ļoti interesantas paralēles citās indoeiropiešu valodās, dažās tie ir pazīstami mazāk, varbūt pat pavisam fragmentāri, citās saglabājušies labāk. Pirmais, galvenais indoeiropiešu panteona dievs ir Dievs, mirdzošo dienas debesu dievība, par viņu runā arī kā par taisnīguma, gudrības, augu augšanas veicināšanas dievību. Dievam ir daudz līdzinieku citās indoeiropiešu un visupirms jau baltu valodās: lietuviski viņš ir Dievas, prūsiski – Dēiws, un baltu pirmvalodā viņš ir bijis *Deivas, te šo vārdu līdzība ir skaidri redzama. Latīņu valodā ir Deus, cēlies no senāka *Deivos, grieķiski – Zeus, kas, valodniekuprāt, senākos laikos ir bijis *Djēus, ģermāņiem – *Tīwaz. Sanskritā ir divi vārdi – dyaus “dienas gaisma” un deva “debesu”, “dievišķais”, arī “dievišķa būtne”, šo vārdu kopīgā, senākā nozīme ir “mirdzošo dienas debesu Dievs”

Otra indoeiropiešu izcelsmes dievība baltu panteonā ir Pērkons, lietuviešu Perkūnas, prūšu *Perkūns. Tāpat kā Dievam, arī Pērkonam ir līdzinieki citās indoeiropiešu valodās, te var minēt senskandināvu Fiorgyn, skandināvu Thor, vācu Donner, kā arī slāvu Perun. Zīmīgi ir tas, ka vārdi ar saknēm per-, par- nereti ir saistīti ar ozola, ozolu birzs vai kalna virsotnes, kas ietiecas debesīs, apzīmējumu, tādi ir hetu perunas un sanskrita parvatas “kalna virsotne”, ķeltu herc “ozolu birzs”, latīņu quercus “ozols”, kas attīstījušies no senākā *perkwus “ozols”. Cits sanskrita vārds Parjanyah nozīmē “Lietus dievs”, arī “lietus mākonis”. Te redzamā saistība starp debesīm, Pērkonu un ozolu ir mantota jau no indoeiropiešu senlaikiem: ozols ir Pērkona svētais koks, tā tas ir daudzās indoeiropiešu tradīcijās. Pērkons ir aktīva, ar debesīm saistīta dievība, pērkondārdu dievs, zemes auglības veicinātājs, arī taisnīguma dievs.

 Turpinājums sekos