Pašgājēja mīna
1939.gadā Trešā reiha inženieri izstrādāja unikālu paškustošos mīnu ar skaļu nosaukumu “Goliāts”. “Goliāts” izvietojās uz pašgājējas ierīces ar kāpurķēžu gaitu. Vadība realizējās ar tālvadības pults palīdzību, taču ne pa radio, bet pa vadu, kurš kā šleife vilkās aiz pašgājējas mīnas. Interesanti, ka šim mehānismam no sākuma bija ļoti cēlsirdīgs mērķis – droša mīnu lauku atmīnēšana. Tāds mīnu atklāšanas paņēmiens varētu saglabāt ne mazums karavīru dzīvību. Tomēr vācu komandieri uzskatīja, ka “Goliātus” ir produktīvāk izmantot uzbrukuma operāciju laikā: uzspridzināt ienaidnieka fortifikāciju veidojumus, efektīvi cīnīties ar tankiem un citu ienaidnieka pašgājēja tehniku. Taču tas teorijā. Prakse izrādījās pavisam savādāka.
Mīnas kustējās ar elektriskā motora un pašattinošās spoles, kura atradās uz ierīces korpusa tās aizmugurē, palīdzību. Uz pults bija trīs pogas. Ar to palīdzību operators varēja pagriezt “Goliātu” pa labi, pa kreisi vai veikt sprādzienu. Pārvietoties mīna bija spējīga 50 minūšu laikā ar ātrumu līdz 10 km/h. Tomēr padomju karavīri no šautenēm un automātiem viegli caursita pašgājējas ierīces bruņas, bet vadības vads bieži pārtrūka, pinās kokos un krūmos. Galarezultātā no “Goliāta” izmantošanas atteicās.
“Žurka”
Tehniskā dokumentācija priekš šī gigantiskā tanka tika izstrādāta tajā brīdī, kad fašistiskās Vācijas dienas jau bija skaitītas. Vācu bonzas ļoti paļāvās uz šo “sauszemes kreiseri”. Izstrādāja “Žurku” 1943.gadā inženieri Hakkers un Grote. Bija paredzēts, ka tankam būs apmēram 1000 tonnu svars, kā arī nevis viens, bet uzreiz vairāki torni. Pēc savu radītāju domām “Žurkai” vajadzēja kļūt par izlaušanās ieroci. Tomēr šis masīvais, neveiklais konstrukts kustējās ar ātrumu ne vairāk kā 14 km/h un ne par kādu līdzdalību uzbrukuma operācijās nevarēja būt ne runas. Vispār, jaudīgā bruņa 400 mm biezumā, kā arī lieliskais apbruņojums padarīja “Žurku” neaizvietojamu pie aizstāvēšanās. Kā apgalvoja vācu inženieri, šis tanks ar ekipāžu 40 (!) cilvēki varēja izturēt jebkura lādiņa tiešo trāpījumu, kuri bija ASV, PSRS un Lielbritānijas rīcībā. Dažādās modifikācijās tankam varēja būt 5, 7 vai 9 uguns torņi. “Žurkas” radīšanu akceptēja Ādolfs Hitlers personīgi 1942.gadā. Taču… karš beidzās daudz ātrāk, nekā supertanks nonāca sērijveida ražošanā.
Tornado pasūtījāt?
Tomēr, par pašu brīnumaināko kļuva kaujas ierīces projekts, kurš izsauc tornado. Mūsdienās vadošās pasaules lielvaras ik pa laikam bez pierādījumiem pārmet viena otrai ieroča, kurš spējīgs izraisīt dabas katastrofas, izmantošanā, bet lūk vācu zinātnieki izstrādāja tā prototipu XX gadsimta pirmajā pusē. Ierīce tehnoloģiski izrādījās iespējami vienkārša. Gara liela diametra caurule tika piepildīta ar deggāzi. Speciālā kamerā atradās rotējoša turbīna. Pēc gāzes aizdecināšanās tā, izejot caur turbīnas skrūvēm, sagriezās spirālē un ar brāzmainu plūsmu izlauzās ārpusē. Izrādījusies atmosfērā, uzkarsētā virpuļojošā gāze acumirklī pārvērtās niknā vētrā, kura ar milzīgu ātrumu pārauga līdz tornado apmēriem. Liktos, loģiski būtu novirzīt visu šīs ierīces jaudu uz ienaidnieka kājniekiem. Taču nē. Vācu komandēšana uzskatīja, ka ar mākslīgā tornado palīdzību labāk nosist pretinieka lidmašīnas. Tomēr nekas nesanāca. Pārbaudīts kaujas apstākļos tornado pacēlās apmēram 300 m augstumā, bet pēc tam ātri zaudēja savu graujošo spēku. Pēc tam sekojoši Trešā reiha inženieri radīja vētras lielgabalu ar analogu darbība principu. Tas neradīja viesuļus, taču bija spējīgs “izspļaut” jaudīgas virpuļojošas gāzes strūklas. Ar to palīdzību varēja efektīvi sagraut akmens un koka celtnes, kā arī nelielus fortifikācijas veidojumus. Problēma slēpās tajā, ka šis viesuļlielgabals strādāja attālumā, ne lielākā par 150 – 200 m. To pielietot reālā kaujā nebija nekādas iespējas.
“Fau-3” pret sabiedrotajiem
Reaktīvie “Fau-2” lādiņi, no kuriem vēlāk piedzima visa Rietumvalstu raķeštehnika, kļuva par izrāviena Trešā reiha ieroci. Tomēr, pēc kara vēsturnieku datiem, Vācijā kara laikā tika izstrādāts arī ierocis ar nosaukumu “Fau-3”. Par to savā grāmatā “Raķetes un lidojumi kosmosā” pieminēja V.Lejs. Tas bija nevis jauns reaktīvo lādiņu veids, bet gan jaudīgs lielgabals, kurš bija spējīgs šaut supertālos attālumos ar smagiem lādiņiem. Pirmkārt tādu ieroču veidu bija paredzēts izmantot Lielbritānijas apšaudīšanai no Francijas teritorijas. Tāda ideja radās vēl 1940.gadā un aizsākās no ģenerāļa Bekkera izstrādēm, kurš ar “Lielo Bertu” bateriju palīdzību apšaudīja angļu nocietinājumus Lamanša pretējā krastā. Tad lūk, tiek uzskatīts, ka projekta “Fau-3” ietvaros vācieši izstrādāja no tehnoloģiskā viedokļa unikālu lielgabalu “Garais Gustavs”, kurš varēja šaut ar lādiņu svarā līdz 7,5 t līdz 120 km attālumā. Vienīgo šī ieroča izmēģinājumu paraugu atrada 1944.gadā sabiedroto karaspēks piekrastes joslā Francijā. Pēckara gados par šo atradumu rakstīja daudzi žurnāli – kā Rietumos, tā arī PSRS. Pēc speciālistu aprēķiniem, lādiņam ar kalibru 150 mm vajadzēja izlidot no 150-metrīgā “Garā Gustava” stobra ar ātrumu 1500 m/s. Tik iespaidīgs ātrums tika sasniegts uz dažu kameru rēķina, kuras izvietotas pa visu stobra garumu. Tajās atradās pulveris, kurš aizdegās lādiņa iešanas pa stobru laikā piedodot tam papildus ātrumu. Ja tādi lielgabali nonāktu Trešā reiha apbruņojumā, tad tikai 25 tamlīdzīgi monstri būtu spējīgi aizbērt Londonu ar tonnām sprāgstvielu fiziski to noslaukot no zemes virsas. Un taču projekts “Fau-3” bija pilnībā dzīvotspējīgs! Tikai sabiedroto izsēšanās Normandijā iztraucēja vāciešus pabeigt tā plānveida izmēģinājumus un sākt Londonas apšaudi.