Visasiņainākie notikumi norisinājās Rostovas apgabalā, Novočerkaskas pilsētā. Ar 1962. gada 1. janvāri Novočerkaskas Elektrovilcienu rūpnīcā izstrādes normas tika palielinātas par trešdaļu, attiecīgi, alga palika mazāka. Vienlaicīgo cenu kāpumu strādnieki uztvēra par ņirgāšanos. 1. jūnijā pirms maiņas sākuma tēraudliešanas ceha formētāji sāka apspriest cenu kāpumu. Rūpnīcā atradās PSKP Rostovas apgabala komitejas rūpniecības nodaļas vadītājs Buzajevs, kas sāka strādniekiem izskaidrot šos “komunisma celšanas pagaidu mērus”. Sarunai piebiedrojās citu iecirkņu un cehu strādnieki un sākās stihisks mītiņš. Atbildot, rūpnīcas direktors Kuročkins nicīgi izmeta: “Ja nepietiek gaļas, tad ēdiet pīrādziņus ar aknām!” Šī frāze izsauca vispārēju sašutumu, cilvēki sāka staigāt pa cehiem, aicinot uz streiku, uz trauksmaino fabrikas sirēnu skaņu ieradās strādnieki no citām maiņām.
Ap pulksten 11 rūpnīcas pārvaldes priekšā sapulcējās milzīgs strādnieku pūlis kas protestēja pret cenu celšanos un izstrādes apmaksas samazināšanu. Pulksten 16 rūpnīcā ieradās PSKP Rostovas apgabala komitejas pirmais sekretārs, apgabala izpildu komitejas priekšsēdētājs, tautas saimniecības padomes priekšsēdētājs, citi apgabala un pilsētas vadības pārstāvji un visa rūpnīcas vadība. Taču viņi tikai pārstāstīja oficiālo PSKP CK ziņojumu un centās pierunāt strādniekus izklīst. Neredzot atbildi uz savu jautājumu: “Kā dzīvot tālāk?”, strādnieki norāva no rūpnīcas pārvaldes ēkas Hruščova portretu un aizdedzināja to.
No 18 līdz 19 pie rūpnīcas pārvaldes ēkas tika sasaukti milicijas apvienotie spēki, kopā 200 cilvēku. Milicija centās atspiest mītiņa dalībniekus no rūpnīcas teritorijas, taču pūlis miličus izklīdināja. Pēc tam atbrauca 5 automašīnas un 3 bruņu transportieri ar karavīriem, kas nostājās ierindā pie automašīnām. Pūlis sagaidīja viņus ar lamām un apvainojumiem. Karavīri nekādas aktīvas darbības neuzsāka un pēc kāda laika iekāpa atpakaļ mašīnās un aizbrauca. Galvenais viņu uzdevums bija piesaistīt pūļa uzmanību sev, kamēr civilā pārģērbtā VDK speciālo uzdevumu karavīru un oficieru grupa pa rezerves izeju aizveda no ēkas tajā nobloķēto vadību ar pirmo sekretāru priekšgalā. Mītiņš turpinājās visu vakaru un nakti.
Vēsts par streiku ātri izplatījās pa visu pilsētu, streikotājiem pievienojās citu rūpnīcu strādnieki. Lai pievērstu citu tuvāko pilsētu strādnieku uzmanību, pulksten 12 strādnieki nobloķēja dzelzceļu un apstādināja vilcienu Rostova – Saratova. Uz viena no balstiem piestiprināja plakātus “Gaļu, sviestu, lielāku algu”, “Mums ir vajadzīgi dzīvokļi”. Uz apstādinātās lokomotīves kāds uzrakstīja: “Hruščovu gaļā!” Šāds lozungs parādījās arī citās vietās. 1. jūnija vakarā tika veikts atkārtots mēģinājums nomierināt strādniekus, taču viņi atkal izdzenāja miliciju.
Streikotāji centās ieņemt rajona gāzes sadales staciju, lai to atslēgtu un apstādinātu rūpniecības uzņēmumu darbu. Taču ieradās iekšlietu karaspēka pārstāvji, kas izdzina no sadales stacijas streikotājus un sāka staciju apsargāt, pavisam tika arestēti ap 30 cilvēku. Aizsardzība tika izvietota arī vitāli svarīgākajos pilsētas objektos: valsts bankā, pastā, telegrāfā, radio mezglā, administratīvajās ēkās.
1. jūnija vakarā Novočerkaskā iebaidīšanai ieveda tankus un bruņutransportierus, ar armijas daļu palīdzību izdevās atspiest strādniekus no rūpnīcas teritorijas un ap trijiem naktī četru tūkstošu cilvēku lielais pūlis tika izklīdināts, rūpnīcā izveidoja militāro apsardzi, pilsētā ieviesa komendanta stundu, arestēja 22 “musinātājus”.
Nākošajā rītā, 2. jūnijā strādnieki, kas atnāca uz fabriku, ieraudzīja, ka to un dzelzceļu ir aplenkuši karavīri. Uz oficieru prasībām, uzsākt darbu, strādnieki atbildēja, lai viņi strādā paši, ja jau esat okupējuši rūpnīcu. NEVR un citu rūpnīcu strādnieki kopā ar ģimenēm nolēma demonstrācijas veidā iet uz PSKP pilsētas padomi, izkliedzot lozungus: “Gaļu, sviestu!” Taču uz Tuzlovas upes tilta kolonnai uzeju aizsprostoja tanki, tomēr, cilvēki nenobijās un, apejot tos, virzījās tālāk, turklāt, daži tankisti pat palīdzēja cilvēkiem tikt pāri tankiem.
Nonākuši pie pilsētas padomes, strādnieki izvietojās skvērā pie tās. Pūlī pazibēja cilvēki civilās drēbēs, taču pēc izskata noteikti ne strādnieki, fotografējot ar miniatūriem fotoaparātiem, piefiksējot visaktīvākos demonstrācijas locekļus. Pilsētas padomes ēkā tajā laikā atradās pilsētas padomes priekšsēdētājs Zamula un PSKP CK nodaļas vadītājs Stepakovs, kas no balkona ar skaļruni sāka pārrunas ar mītiņa dalībniekiem.
Taču aicinājumi, izbeigt nekārtības un atgriezties darba vietās tika sagaidīti ar sašutumu. Demonstrantu grupa pārrāva retināto miliču ķēdi un ielauzās pilsētas padomes ēkā, mēģinot saņemt par ķīlniekiem kādu no partijas priekšniekiem. Taču tie bailēs no strādniekiem aizbēga. Neatrodot nevienu no priekšniekiem, strādnieki atklāja, cik kundziski bagāti šeit dzīvoja nomenklatūra, salīdzinot Novočerkaskas strādnieku masu galējo nabadzību.
No Maskavas uz Novočerkasku, lai nomierinātu tautu, ieradās PSKP CK prezidija locekļi Mikojans, Kozlovs un citi. Demonstranti nolēma sūtīt delegāciju uz kavalērijas kursu ēku, lai sāktu pārrunas, taču tās nedeva nekādus rezultātus. Cita strādnieku grupa devās uz pilsētas milicijas nodaļu, lai atbrīvotu savus iepriekšējā dienā arestētos biedrus. Notika strādnieku sadursme ar miliciju. Strādnieki iekļuva milicijas ēkā, sākās cīņa, viens no strādniekiem izrāva no miliča rokām automātu, taču viņu un vēl četrus strādniekus nošāva cits milicis. Ap 30 strādniekus, kas bija ielauzušies ēkā arestēja.
Tajā pašā laikā uz laukuma PSKP pilsētas padomes priekšā parādījās Novočerkaskas garnizona priekšnieks, ģenerālmajors Oļeško ar 50 ar automātiem bruņotiem karavīriem, kas atgrūda nost pūli no padomes ēkas. Uz ģenerāļa prasībām, iet prom, strādnieki atbildēja ar neapmierinātiem izsaucieniem. Tad karavīri izšāva gaisā brīdinājuma zalvi. Pūlis atkāpās, taču pēc brīža atkal nostājās turpat. Otrā zalve virs strādnieku galvām trāpīja kokos, kuros sēdēja ziņkārīgie puišeļi. Vienlaikus no pilsētas padomes un apkārt esošo māju jumtiem uguni atklāja snaiperu ložmetējs, parādījās nogalinātie un ievainotie, cilvēku pūlī sākās panika un tas izklīda. Pavisam laukumā pie pilsētas padomes ēkas un milicijas nodaļā tika nogalināti 24 cilvēki, viņu vidū sievietes un bērni. Ar šāvienu brūcēm slimnīcā nonāca 45 cilvēki. Pavisam ievainoti bija 90 cilvēki, taču daudzi negriezās slimnīcā, jo baidījās no aresta. Visus bojā gājušos līķus vēlu vakarā izveda no pilsētas un apglabāja svešos kapos, dažādās Rostovas apgabala kapsētās. Laukumu pie pilsētas padomes ēkas mēģināja nomazgāt no asinīm, taču tas neizdevās, tāpēc to nolēma noasfaltēt.
Jāpiezīmē, ka ne jau visi karavīri piekrita šaut uz tautu. Kad PSKP CK prezidija locekļi pieprasīja militāru iejaukšanos, tad Ziemeļkaukāza kara apgabala komandieris, ģenerālis-frontinieks I. A. Pļijevs un viņa tuvākie palīgi pavēlēja, lai tankistiem, BTR ekipāžām un citām vienībām nebūtu kaujas munīcijas. Liecinieki ir stāstījuši, ka viens no vietējā garnizona virsniekiem, kas saņēmis pavēli atklāt uguni pilsētas padomes priekšā, atteicies dot savu pavēli saviem karavīriem un ierindas priekšā nošāvies. Agrāk, tajā pašā dienā Ziemeļkaukāza kara apgabala komandiera vietnieks, ģenerālis M. K. Šapošņikovs saņēma pavēli uzbrukt pūlim pie Tuzlovas upes tilta. Ģenerālis, arī frontinieks (Padomju Savienības varonis no 1944. gada) atbildēja: “Es neredzu savā priekšā tādu pretinieku, kuram vajadzētu uzbrukt ar mūsu tankiem”. (“Ļiteraturnaja gazeta”, 1989. gada 21.06.) Vēlāk ģenerālis centās nodot atklātībai informāciju par Novočerkaskas traģēdiju. 1966. gadā ģenerālleitnantu atvaļināja no dienesta. Pret viņu ierosināja krimināllietu, apvainojot pretpadomju propagandā, bet 1967. gadā viņu izslēdza no partijas.
3. jūnijā strādnieki, neskatoties uz šaušanu, nelielām grupām no rūpnīcas atkal devās uz pilsētu. Ap pulksten astoņiem pie pilsētas komitejas un nodaļas atkal sāka pulcēties pūlis. Strādnieki atkal pietuvojās ēkas ielenkušajiem sargiem un sāka prasīt apcietināto biedru atbrīvošanu. Kinoteātrī “Pobeda” varas pārstāvji uzstādīja reproduktorus un sāka translēt vakar ierakstīto Mikojana runu un apgabala komandiera pavēli par komendanta stundas nozīmēšanu. Ap pulksten 12 varai izdevās noorganizēt partijas aktīvu un kārtības sargus no lojāliem strādniekiem. Sākās masu aģitācija rūpnīcās un pilsētnieku vidū ar aicinājumiem nomierināties un sākt strādāt. Pulksten 15 pa radio uzstājās PSKP CK prezidija loceklis Kozlovs ar solījumu “rūpīgi noskaidrot kļūdas, kas tika pieļautas, nosakot izcenojumus pilsētas uzņēmumos” un “veikt mērus, lai uzlabotu tirdzniecību ar pārtikas produktiem un plaša patēriņa precēm”. Pēc viņa runas spriedze sāka norimt un cilvēki sāka izklīst, bet naktī no 3. uz 4. jūniju tika aizturēti 240 cilvēki. Pilsētas apgāde ar pārtiku sāka uzlaboties.
No 14. līdz 20. augustam Novočerkaskā, ar lielu milicijas un Iekšlietu ministrijas karaspēka kontingenta apsardzi, notika “atklāta” paraugtiesa, kurā apsūdzēja “masu nemieru uzsācējus”. Spriedums bija bargs: par “bandītismu” un “pretpadomju darbību” septiņi strādnieku aktīvisti: Aleksandrs Zaicevs, Andrejs Korkačs, Mihails Kuzņecovs, Boriss Mokrousovs, Sergejs Sotņikovs, Vladimirs Čerepanovs un Vladimirs Šuvajevs tika nošauti. 105 cilvēki saņēma 10 līdz 15 gadu ilgus cietumsodus, ar to izciešanu stingra režīma kolonijās. Simtiem miliču un armijnieku deva savus parakstus par to, ka nevienam neko nestāstīs par šiem notikumiem.
Taču, lai kā valsts mēģināja slēpt šo notikumu, tomēr informācija par to izplatījās arī citās pilsētās un aiz robežām. Turklāt, emigrantu žurnāla “Posev” redakcija uzreiz “izskaitļoja” to, ka PSRS ir noticis kas neparasts pēc tā, kā mainījās tonis padomju presē.
Gandrīz 30 gadus PSRS klusēšana tika pārtraukta pēc sabiedrības aktīvām prasībām dažādos valsts orgānos 1990. gados. Pirmais Novočerkaskas pilsētnieku mītiņš, kas bija veltīts 1962. gada upuru piemiņai pie administrācijas ēkas notika 1991. gadā, 29. gadadienā. Cilvēku bojā ejas vietā, skvērā pirms laukuma tika uzstādīts piemiņas akmens no balta marmora. 1994. gadā Novošahtinskas kapsētā atrada 20 bojā gājušos mirstīgās atliekas un tās pārveda uz pilsētas kapsētu.Krievijas Federācijas valdība izmaksāja vienreizējas naudas kompensācijas bojā gājušo ģimenēm un cilvēkiem, kas nepamatoti bija notiesāti vai sodīti ar nāvi, kā arī vienreizējus pabalstus 13 cilvēkiem, kas bija kļuvuši par invalīdiem šautu brūču dēļ, un 7 cilvēkiem, kas bija ieguvuši šautas brūces.
http://fishki.net/1236683-rasstrel-rabochih-v-novocherkasske--ijun-1962.html
Tā beidzās šis notikums, par ko padomju laikos mums nebija ne jausmas. Taču tas nepavisam nebija vienīgais, ko rūpīgi slēpa padomju propaganda.
Stāstam būs turpinājums.