Nokavētā rekonstrukcija

Budjonija vārdā nosauktās elektrovilcienu būves rūpnīcas strādnieku streika hronika sīki aprakstīta daudzskaitlīgās publikācijās un grāmatās. Saskaņā ar tām, strādnieki bija noguruši no pārtikas produktu krasā deficīta un sociālajām problēmām, kuras bija 1960-to gadu sākumā.

Tiek uzskatīts, ka par pēdējo pacietības pili ir izrādījusies par trešdaļu samazinājusies darba apmaksa un pārtikas pamatproduktu – gaļas, piena un olu – cenu paaugstinājums. Realitātē darba apmaksas pārskatīšana visiem strādniekiem, izņemot tēraudlējējiem, notika 1962.gada janvārī. Tas tika īstenots ar mērķi palielināt darba ražīgumu.

Lieta tajā, ka rūpnīca apturēja principiāli jauna maiņstrāvas elektromotora VL80 izlaišanu, vienlaicīgi palielinot VL60 izlaišanu, kurus savā starpā sauca par “gludekli”. Pēc plāna, 1962.gadā NEVZ rūpnīcai vajadzeja saražot 457 elektromotorus, tajā skaitā 413 VL60, 42 H-8 un 2 VL80.

Cita starpā pirms gada izlaida 384 mašīnas, pie kam visas – VL60. Šo uzdevumu izpildīšanai saskaņā ar PSRS valsts plāna direktīvām tika iepirkti jauni darbagaldi, tomēr tos termiņā uzstādīt neizdevās. Aprīkojums milzīgās kastēs putēja rūpnīcas teritorijā.

VL80

Nevar teikt, ka rūpnīcas vadība neko nedarītu. Faktiski tā netika galā ar milzīgu organizatorisko uzdevumu klāstu, par cik visi spēki bija mesti uz jaunās tehnikas izlaišanu. Elektrovilciens VL80 salīdzinot ar VL60 bija jaunās paaudzes mašīna. Tā bija divsekciju sinhroni strādājoša mašīna, kuras stundas režīma jauda bija 6520 kvt, bet VL60 – 4000 kvt.

Tajā laikā pasaulē nebija jaudīgākas un inovatīvākas lokomotīves. Ģenerāldirektors Boriss Kuročkins par darbu gaitu ik dienu atskaitījās Maskavai. Jaunu elektromašīnu izlaišana ļautu mūsu valstij krasi palielināt dzelzceļa pārvadājumus. Tieši tādēļ valdība ultimatīvā formā steidzināja direktoru.

Noslēgtais aplis

Pēc aculiecinieku vārdiem, Kuročkins bija zinošs speciālists un stingrs vadītājs, kurš nekautrējās runāt asā un bieži aizvainojošā manierē. Tajā pat laikā viņš saprata, ka rekonstrukcija paaugstināta plāna apstākļos novestu pie tā noraušanas, par cik vajadzētu demontēt vecos darbagaldus un uzstādīt jaunus, kā arī apmācīt strādniekus. Tādēļ tika nolemts intensivicēt darbu. Vienkāršāk sakot, izvēlējās labākos strādniekus un uzdeva viņiem izgatavot detaļas. Izgatavošanas ātrumu mērīja ar sekunžu mērītāju. Tādā veidā tika uzstādītas jaunas izmaksas.

Darba vide

Budjonija vārdā nosauktajā rūpnīcā strādāja dažādi cilvēki. Viņu vidū bija tie, kuri bija atsēdējuši par zādzību un huligānismu. Plauka alkoholisms, kas, vispār, nebija dīvaini. Bija arī inteliģenti strādnieki un inženieri. Daudzi no viņiem, esot šurp komandējumā, braukāja uz Maskavu un redzēja tur pavisam citu dzīvi. Bez šaubām, Hruščova atkusnis bija atsaucies uz šo fabrikas kolektīva pasaules uztveri.

Tomēr gan vienus, gan otrus apvienoja dzīvokļa jautājums, tas pats, kurš, pēc Bulgakova trāpīgā izteiciena, sabojājis maskaviešus. Tepat, Novočerkaskā, šī problēma satracināja cilvēkus līdz galējam punktam. Pie algas 100 rubļi rūpnīcas strādnieki  bija spiesti maksāt pa 20-35 rubļus par istabas īri. Taču pats briesmīgākais – pilsētā vispār nenotika nekāda daudzdzīvokļu celtniecība. Kas attiecas uz tieši strādnieku ciematu, tad apdzīvotā vieta bija, no vienas puses, daudskaitlīgas barakas, no otras – Staļina laiku celtnes ( vadības personālam).

Aknu pīrādziņš

1962.gada 1.jūnijā tika paziņots par cenu pacelšanu pārtikas produktiem. Valdības paziņojumā šis pasākums tika nosaukts par “pagaidu notikumu”. Kā rezultātā tēraudcehā radās stihiskas sapulces. Tēraudnieki tika uzskatīti par priviliģētāko strādnieku daļu. Viņiem ta, atšķirībā no pārējās rūpnīcas, algas apmaksas aprēķina pazeminājums notika jau maijā. Attiecīgi, jūnijā tika gaidīta “apgrieztā alga”, bet te… pārtikas produktu izmaksu paaugstinājums. Naidīgās apspriešanas laikā cehā negaidīti parādījās direktors Kuročkins. Viņa aukstā seja ar izvalbītām acīm strādniekiem izsauca brālības un spīts sajūtu. Uzreiz sākās saruna paaugstinātos toņos. Pēc aculiecinieku vārdiem, Kuročkins indīgi, ar pārākuma sajūtu, pateica: “Nepietiek nauda gaļai un desai, ēdiet pīrādziņus ar aknām”.

Pirmās asinis

Šie vārdi tad arī patiešām kļuva par strādnieku naida detonatoru. Sekojot tēraudceham darbu pārtrauca arī kompresijas cehs, bet pēc tam arī citas ražotnes. 14 tūkstoši strādnieku piepildīja laukumu pretī rūpnīcas vadības kantorim. Diezgan ātri tika bloķēta dzelzceļa līnija. Pirmais vilciens, kurš apstājās pirms Novočerkaskas, bija “Saratova – Rostova”. No sākuma prasības bija sociālas: “Mums vajadzīgi dzīvokļi”. Vispār, parādījās arī aizskaroši lozungi, tajā skaitā “Hruščovu gaļā". Nākamajā dienā pilsētā ieradās tanki un karavīri, taču tas tikai pielēja eļļu ugunī. Cilvēki ar plakātiem “Ceļu strādnieku šķirai” devās uz pilsētas centru, uz partijas pilsētas komiteju. Drīzumā tika izlietas asinis. Pēc tam, kā ierindniekam Repkinam tika atņemts automāts, viņa pārinieks Azimovs atklāja uguni uz nogalināšanu. Uzreiz pēc šā pa demonstrantiem atklājās “kinžalu uguns”.

Asinsizliešanas kopsavilkums

Nekārtību laikā gāja bojā 22 civiliedzīvotāji. Militārpersonu vidū traumas un vieglus ievainojumus ieguva 35 iekšējā karaspēka karavīri. Septiņi “Novočerkaskas nemieru organizētāji” – Aleksandrs Zaicevs, Andrejs Korkačs, Mihails Kuzņecovs, Boriss Mokrousovs, Sergejs Sotņikovs, Vladimirs Čerepanovs, Vladimirs Šuvajevs – tika nošauti pēc tiesas sprieduma. 105 dalībnieki tika notiesāti uz dažādiem termiņiem. Pēc šiem notikumiem Novočerkaskā tika sakārtota apmierinoša sagāde un sākās masveida dzīvokļu celtniecība. Kuročkins tika atlaists no direktora amata, un no 1963.gada rūpnīcu vadīja Boriss Bondarenko. NEVZa (jaunais Budjonija vārdā nosauktās rūpnīcas nosaukums) rekonstrukcija tika veikta tikai ģenerāldirektora Gerogija Berdičevska, kurš šajā amatā tika nozīmēts 1965.gadā, laikā. Interesanti, ka VL80 un tā modifikācijas izrādījās par pašu masveidīgāko elektrovilcienu pasaulē.