Aplamas kartes Kartogrāfi aizved ceļotājus maldu ceļos

Vai Brazīlija ir sala pie Īrijas? Vai Jeruzaleme atrodas pasaules vidū? Vai Japāna ir samainījusies vietām ar Ameriku? Savulaik kartogrāfi vairāk paļāvās uz nostāstiem un reliģiskajiem priekšstatiem par pasaules uzbūvi, nevis faktiem. Mūsdienās skatot senās kartes, jābrīnās, kā cilvēki vispār nokļuva īstajā galamērķī.

Nostāsti, brīva fantāzija

Ziemeļpolu ataino kā akmeņainu salu

Par nepazīstamiem apvidiem sacerēja šaubīgus ceļojumu aprakstus. Tostarp stāstīja, ka kompasa adatu vadot magnētisku akmeņu sala zemeslodes pašos ziemeļos.

1360. Viduslaiku darbā „Inventino Fortunata” nezināms franciskāņu mūks rakstīja par saviem neticamajiem novērojumiem ceļojumā uz Ziemeļpolu. Diemžēl darba oriģināls nav saglabājies, taču flāmu kartogrāfa Gerhards Merkators 1577.gadā uzrakstīja tam apkopojumu. Dokumentā, kas glabājas Britu muzejā, par Ziemeļpolu var lasīt šādas rindas: „Starp četriem kontinentiem atrodas ūdens virpulis, uz kuru savu ūdeni novada četras jūras. Un ūdens griežas un pazūd zemē... tieši zem Ziemeļpola jūras vidū ir kaila klints. Tās apkārtmērs ir 33 franču jūdzes, un tā sastāv tikai no magnētiskiem akmeņiem.” Stāsts par to, ka pie Ziemeļpola atrodas tik liels magnēts, sniedza saprotamu, bet kļūdainu izskaidrojumu tam, kāpēc kompasa adata vienmēr rāda uz ziemeļiem. Šis apraksts kļuva par pamatu pirmajai detalizētajai Ziemeļpola kartei Merkatora un Hondiusa atlantā 1606.gadā. Ziemeļpolam un salām tā tuvumā vēl ilgi tika piešķirtas visai pārdabiskas īpašības.

 

image001Kartogrāfa dzimtās vietas kartes centrā sajaucas ar Bībeles stāstiem – Gogu, Magogu un Šrīpādu

RELIĢIJA

Mītiskās dzimtās vietas

Senajiem kartogrāfiem fizikā un reliģiskajos priekšstatos balstītā pasaule bija vienas monētas divas puses.

1072 Turka Mahmūda ibn Huseina ibn Muhammeda al-Kašgarī Bagdādes kalifam veltītais darbs daudzējādā ziņā bija zinātnisks. Grāmatā ir pirmā turka zīmētā pasaules karte, kurā visas kalnu grēdas viņš ir iezīmējis ar sarkanu, upes – ar zilu, jūras – ar zaļu, bet pilsētas ar dzeltenu krāsu. Savu dzimteni, Centrālāzijas turku daļu, al-Kašgarī ir novietojis kartes centrā. Visās senajās kartēs par centrālo jeb atskaites punktu ir norādīta kāda pilsēta, valdnieka pils, cietoksnis, jo karšu izgatavošana izmaksāja dārgi un kāds to finansēja; tādēļ „sponsora” valsts centrālā daļa vienmēr ir kartes centrā. Vienlaikus kartogrāfs kartē iezīmējis arī mītiskās Bībelē un Korānā pieminētās tautas gogu un magogu, kā arī Šrīpādu (Ādama virsotni) – kalnu virsotni Šrilankā, uz kuru esot izraidīts Ādams.

image002

Japāna ir daļēji pareiza, taču Koreja ir uzzīmēta kā sala.

ZINĀTNE

Eiropas pirmie iespaidi par Japānu

Pateicoties ekspedīcijām, kartes kļuva tuvākas īstenībai

1598 Pirmo karti svešajai, noslēgtajai un Eiropas iedzīvotājiem gandrīz nepazīstamajai Japānai uzzīmēja Luiss Teišeira, prasmīgs matemātiķis un kartogrāfs. Atšķirībā no daudzām citām tālaika kartēm tā balstās uz ģeogrāfiskām zināšanām un ir gandrīz izmantojama. Teišeiras kartei gan ir vairāki nopietni trūkumi, piemēram, Japānas kaimiņvalsts Koreja ir attēlota kā sala. Tomēr šo karti izmantoja līdz par 1655.gadam, kad parādījās jauna karte, kurā teritorijas uz rietumiem no Japānas atainotas precīzāk.

image003

Spāņu konkistadors Ernans Kortess deva Kalifornijai vārdu par godu teiksmainai salai mīlas romānā

KALIFORNIJA – PARADĪZES SALA

Kad spāņu ceļotāji pirmo reizi izkāpa šajā pussalā, viņi nosprieda, ka nonākuši Kalifornijā – vietā, kas attēlota kādā populārā romānā.

1510 Viens no visilgāk pastāvējušiem pārpratumiem kartogrāfijas vēsturē ir pieņēmums, ka Kalifornijas pussala ir sala. Šī pārpratuma avots ir spāņa Garsi Rodrigesa de Montalvo mīlestības romāns, kurā rakstīts, ka „pa labi no Indijas, netālu no zemes Paradīzes, atrodas sala Kalifornija”. Kurā valda karaliene Kalafija un mīt melnas sievietes, kas dzīvo kā amazones bez vīriešiem. Diezin vai Montalvo domāja, ka viņa izfantazēto aprakstu kāds uztvers burtiski, taču 23 gadus pēc romāna publicēšanas tieši tā notika. Kalifornijas pussalu 1533.gadā atklaja kāds dumpinieks no Ernana Kortesa ekspedīcijas, kas devās uz Meksiku. Vēlāk spāņu konkistadors pats devās turp konstatēja, ka tā „patiešām” ir teiksmainā sala no Montalvo romāna. Jauna ekspedīcija 1539.gadā atklāja, ka Kalifornija patiesībā ir pussala, un tas tika attēlots dažās kartēs. Tomēr mīts par paradīzes salu turpināja dzīvot, lai gan ekspedīcija Eusebio Kino vadībā 1701.gadā atgriezās mājās ar pavisam drošu ziņojumu, ka pašos ziemeļos Kalifornika ir saistīta ar sauszemi, bet salas ir meklējamas daudz tālāk okeānā uz rietumiem.

 image004

Mežiem klāta sala pie Grenlandes

1578 Kadkapteinis Džeimss Ņūtons burāja garām Grenlandes dienvidu galam, viņš kuģa žurnālā ierakstīja, ka pamanījis līdz šim nezināmu salu un nodēvēja to par Busu. Sala bija apaugusi ar mežu un šķita auglīga. Jau tajā pašā gadā Busa tika pieminēta zinātnieka Džordža Besta grāmatā, bet 1671.gadā kāds kapteinis apgalvoja, ka izpētījis un uzzīmējis salu. Anglijas karalis nosūtīja turp ekspedīciju, kas Busu tomēr neatrada. Visi izdarīja secinājumu, ka sala droši vien ir nogrimusi jūrā. Tikai 1818.gadā polārā ekspedīcija konstatēja, ka vietā, kur it kā atradusies Busa, nav seklu apgabalu. Tāda sala nekad nebija eksistējusi, tomēr šaj`piekrastē ir simtiem nelielu saliņu, un tās ir stipri mazākas par to, kuru aprakstīja Ņūtons.

 image005

Kalifornijas pussala ir 1247 kilometrus gara. Tā atrodas Meksikas ziemeļos starp Kluso okeānu un Kalifornijas līci. Vēl 19.gs. dažās kartēs Kalifornijas pussalu zīmēja kā salu. Mūsdienās šī neprecizitāte ir par pamatu ne vienam vien sensacionālam „atklājumam”.

 image006

Brazila pie Īrijas krastiem

1325 Kartogrāfi par Brazīliju runāja labu laiku pirms Kristofora Kolumba ceļojuma uz Ameriku. Viņi stāstīja par kādu salu jeb Hi-Brazilu, kas atrodoties pie Īrijas rietumu krasta un to apvijot tik bieza migla, ka salu varot ieraudzīt tikai vienu dienu ik pēc septiņiem gadiem. Hi-Bazila kartē pirmo reizi parādījās 1325.gadā un no oficiālajām kartēm to izņēma tikai 1865.gadā. Tomēr kāds T.Dž.Vestrops nepadevās. 1872.gadā viņš devās salu meklēt, un – ticiet vai ne – tā patiešām parādījās miglā. Pēc tam gan Brazila vairs nekad nav redzēta – vismaz izmēru ziņā kā tik liela sala. Taču Īrijas rietumu piekrastē ir ne mazums mazu salu un to arhipelāgu. Pēc novietojuma un koordinātām spriežot, par Hi-Brazilas salu visdrīzāk dēvētas Blāsketas salas (lielākā no tām – Greitblāsketa ir atspoguļota arī mūsdienu kartēs).

 image007

Karte brīdina par Dēmonu salu

1508 „Tiem, kas senos laikos burāja garām šīm salām, dēmoni tā sajauca galvu, ka viņi nevarēja izkāpt krastā bez riska”. Šo brīdinājumu kartogrāfs Johaness Ruišs uzrakstīja līdzās divām nelielām salām pie Ņūfaundlendas krastiem. Kāda kapteiņa brāļameitai bijusi dēka ar vienu no kuģa vīriem. par sodu pāris izsēdināts Dēmonu salā, kur viņi pēc tam redzēti izmisīgi mājam liedagā.

image008Jau Aristotelis prātoja, ka Dienvidu puslodā ir jābūt kādam kontinentam, kas kā līdzsvara svaros spēj savstarpēji sabalansēt Pasaules okeānā peldošos kontinentus.

Dienvidu kontnents zemeslodes līdzsvaram

1616 Flāmu kartogrāfs Petruss Bertiuss neniekojās ar vienas salas izgudrošanu, viņš runāja par veslu kontinentu, kam būtu jāatrodas Indijas okeānā, tikai neliela šauruma attālumā no Dienvidamerikas. Bertiuss nosauca šo kontinentu par Nezināmo zemi dienvidos jeb Magelāniku par godu portugāļu jūrasbraucējam Fernānam Magelānam. Domājams, Bertiuss runāja par Austrāliju, pārprotot mērogus un pārspīlējot tās izmērus. Bertiuss nebija viens savās idejās par lielu kontunentu Dienvidos. Jau 4.gs.pr.Kr. sengrieķu filozofs Aristotelis apgalvoja, ka dienvidu puslodē jābūt kādai sauszemes masai. Viņš domāja, ka nepieciešams pretsvars lielajam kontinentiem ziemeļos, lai noturētu zemeslodi līdzsvarā. Taču pagāja ilgs laiks, iekams šo teritoriju izpētīja. 1773.gadā britu jūrasbraucējs Džeimss Kuks pirmais šķērsoja Dienvidu polāro loku. Antarktīdas kontinentu atklāja tikai 1820.gadā.

image009

Babilona novietota pasaules centrā, bet aiz pasaules jūras (dubultais aplis) atrodas mītiskās vietas

Jūra ieskauj Babilonijas pilsētas

500.g.pr.Kr. Pirms aptubeni 2500 gadiem kāds babiloniešu kartogrāfs uzzīmēja pasaules attēlu sava laika izpratnē. Šo karti, kas tagad glabājas Britu muzejā Londonā, uzgāja mūsdienu Irākā 19.gadsimtā. bbiloniešu pasaules karte ir ļoti shematiska. Divi ārējie apļi attēlo jūru, bet apļu iekšpusē ir septiņi mazāki apļi, kas attēlo pilsētas. Babilona ir pasaules centrs, un ārpus pasaules kartogrāfs ir uzzīmējis dažas salas ar tēlainiem nosaukumiem: Uzlecošās saules sala, Sala, kur saule ir paslēpta un nav redzama, un Sala aiz putna lidojuma. Pēc zinātnieku domām, šie vārdi nenorāda uz reālām vietām, bet ir jāuztver kā mitoloģiska pasaules izpratne.

 image010

Pasaule kā bilžu grāmata

Eiropa ar kroni galvā un Jeruzaleme pasaules centrā. Vācu kartogrāfs kartēs ne vien aptspoguļoja pasaules ģeogrāfiju, bet arī tās cilvēcisko dimensiju.

1581 Heinrihs Bītings savam laikam par ģeogrāfiju zināja neparasti daudz, tomēr viņš neļāva kailiem faktiem stāties ceļā radošai fantāzijai. Gluži pretēji – viņš mīlēja sapīt kopā zinātni, reliģisko pasaules uzskatu un cilvēcisko dimensiju. Bītings uzskatīja, ka kartes ir ne tikai mehāniskās pasaules atspoguļojums, kur norādīti attālumi, platības utt., kas sniedz iespēju orientēties. Viņš kartē mēģināja parādīt varu un valstis – to dažādību, savstarpējās attiecības, spēju turēties kopā vienā Eiropā. Reliģiskais aspekts, piemēram, ielikts kartē, kas uzzīmēta kā āboliņa trejlapītis, kura trīs lapas ir Eiropa, Āzija un Āfrika, bet centrā – svētā pilsēta Jeruzaleme. Papildus kristīgajai simbolikai karte norāda arī uz trejlapīti kartogrāfa dzimtās pilsētas Hannoveres ģērbonī. Pasaules malā Bīntings ir novietojis Angliju, Zviedriju un Dāniju. Viņš droši vien zināja, ka Jitlande ir daļa no Eiropas kontinenta, tomēr simbolika bija svarīgāka par faktiem. Kādā citā kartē Bīntings ir uzzīmējis Eiropu karalienes veidolā, ar ko simboliski norādīdams gan uz katolisko mātes baznīcu, gan mītisko princesi Eiropu. Spānija valkā kroni, Itālija tur valsts ābolu, savukārt Dānija ir ieguvusi godu turēt karalisko scepteri.

image012Mītiskais karalis Jānis valda Abesīnijā (Etiopijā).

Kristīgā Jāņa valsti neatrod

1145 Sīriešu bīskaps Hugo no Džeblas atveda pāvestam bēdīgu ziņu: musulmaņi bija atkarojuši Edesu, vienu no krustnešu svarīgākajiem bastioniem Svētajā zemē. Lai mudinātu pāvestu uzsākt jaunu krusta karu, bīskaps pastāstīja par kristīgu priesteri, prezbiterāni Jāni, kurš vienlaikus esot savas zemes karalis, kas atrodoties aiz Indijas. Viņš uzbrūkot musulmaņiem no austrumiem un palīdzēšot Eiropas bruņiniekiem atbrīvot Jeruzalemi. Pāvests un daudzi citi noticēja šim stāstam, kas laika gaitā apauga ar dažādām leģendām, piemēram, Jāņa valstī esot mūžīgās jaunības avots un vārti uz paradīzi. Šī leģenda atainojās arī kartēs. 14.gadsimta eiropieši saprata, ka Āzijā tādas zemes nav, un iztēlojās to Āfrikā. Vispirms to „novietoja” aptuveni Etiopijas teritorijā, šajā 1570.gada kartē tā ir identiska ar Abesīnijas impēriju – mūsdienu Etiopiju. Vēlāk Jāņa karalisti meklēja Rietumāfrikas piekrastē, vien 17.gadsimtā secināja, ka tā, visticamāk, nekad nav pastāvējusi.

 image014  

image016Aplamās kartes dēļ 1492.gadā Kristofors Kolumbs domāja, ka ieradies Āzijā, taču tās bija Bahamu salas.

Aplami novērtēts zemeslodes apkārtmērs

1474 Florenciešu matemātiķis, astronoms un kartogrāfs Paolo dal Poco Toskanelli ir paliis pasaules atmiņā ar divām lietām. Tieši viņam radās ideja burāt uz rietumiem, lai nokļūtu Indijā – teiksmainajā garšvielu zemē Austrumos. Un tieši viņš 1474.gadā uzzīmēja jūras karti, kuru Kristofors Kolumbs 18 gadu vēlāk paņēma līdzi savā pirmajā ceļojumā uz Jauno pasauli. Par nelaimi Kolumbam, Toskanelli bija par zemu novērtējis zemeslodes apkārtmēru. Tā kā Ziemeļamerika un Dienvidamerika joprojām bija nezināma teritorija, viņš otrā pusē Atlantijas okeānam novietoja Japānu un Ķīnu. Augstāk redzamajā kartē labākai izpratnei ar gaišu krāsu ir iezīmētas arī Ziemeļamerika un Dienvidamerika. Eiropas un Ziemeļāfrikas rietumkrastu Toskanelli ir atveidojis samērā pareizi, lai gan kontinentu izmērs ir pavisam aplams attiecībā pret Amerikas kontinentu. Toties Āzijas salas un sauszemes teritorijas ir fantāzijas rezultāts. Izmantodams Toskanelli karti, Kolumbs bija pārliecināts, ka ir ieradies Ostindijā, kad izkāpa krastā Bahamu salās.

image018Karte ir uzzīmēta uz rakstu ruļļa un ar savu izstiepro formu līdzinās modernai dzelzceļa kartei

Romiešu tūristu karte ritulī

Senās Romas ceļotāji varēja paņemt līdzi detalizētu karti ar visiem Eiropas un Ziemeļāfrikas ceļiem. Garā karte bija uzzīmēta uz rakstu ruļļa, un to varēja atritināt pēc vajadzības.

5.gadsimts Senie romieši ne tikai ierīkoja izcilus seļus starp savas milzīgās impērijas pilsētam, bet uzzīmēja arī ceļu tīkla kartes. Tomēr nākamajām paaudzēm ir saglabājusies tikai viena šāda karte, tā sauktā Tabula Peutingeriana. Šeit redzamā karte nav 5.gadsimta romiešu oriģināls, kas diemžēl ir pazudis, bet precīza tā kopija, kuru kāds mūks izgatavoja 13.gadsimtā. Karte 16.gadsimtā uzradās kādā bibliotēkā Vormsā un tagad glabājas Austrijas Nacionālā bibliotēkā Vīnē.

Karte ir uzzīmēta uz 34 cm plata un 6,75 m gara rakstu ruļļa, kas padara pasauli ļoti izstieptu. Princips būtībā ir tāds pats ka modernās dzelzceļa un metro kartēs. Sauszemes masas ir šķības, toties detaļu bagātība un apjums jo iespaidīgāki. Kartē ir attēloti ceļu tīkli Eiropā, Indijā, Persijā un Ziemeļāfrikā, turklāt norādīti arī attālumi starp pilsētām.

image020Āfrikai ir diezgan pareiza forma, bet Madagaskara vēl nav atrasta

Gaisma pār tumšo Āfriku

1554 16,gadsimtā eiropieši bija apbraukājuši apkārt Āfrikai un aptuveni zināja kontinenta formu, kas ir redzama vācu kartogrāfa Sebastjana Minstera kartē. Minsters pirmais uzzīmēja visu tajā laikā zināmo kontinentu kartes. Āfrikas karti publicēja darbā „Cosmographis universalis” 1554.gadā, un vācu kartogrāfs regulāri atjaunoja kartes, uzzinājis jaunus faktus. Lai gan Minsters strādāja sistemātiski un precīzi, viņš nevairījās ņemt talkā fantāziju, kad runa bija par vismazāk izpētītajiem apgabaliem. Piemēram, Sahāras dienvidos viņš ir novietojis biezu mežu, bet Nīlā ūdens ieplūst no diviem ezeriem, kas savukārt iegūst ūdeni no neeksitējoša Mēness kalna. Tomēr kļūdas lielākoties ir tikai mērogos un abstrakcijas pakāpē, kopumā kontinents ir samērā pareizi atainots. Turklāt Minsteram ir izdevies lokalizēt savulaik mītiskās nūbieši valdnieku kapenes.