Nortonei ir piešķirts Amerikas Fantastikas rakstnieku asociācijas goda nosaukums "Lielā Meistare", viņa ir Gendalfa un Nebula prēmiju laureāte.

Kosmiskie ceļojumi, alternatīvā vēsture, katastrofu romāni, vēsturiskie romāni, pasakas, piedzīvojumu romāni, detektīvi - šķiet, nav neviena fantastikas un fantāzijas žanra, kurā nebūtu spalvu izmēģinājusi talantīgā un ražīgā rakstniece. Taču vislielāko slavu viņai ir atnesis cikls "Raganu pasaule" (Witch World). 1962. gadā ar pseidonīmu "Andrē Nortone" viņa publicē šī cikla pirmo grāmatu - romānu "Raganu pasaule", un tās panākumi mudina viņu radīt aizvien jaunus darbus. Papildinot savas pasaules ģeogrāfiju un vēsturi , autore rada ar sākotnējo darbu sižeta līniju gandrīz nesaistītu darbu ciklu par Raganu pasaules ziemeļiem, Augšējo Hallaku.

Seno ķeltu druīdu reliģijas ietekme, mitoloģiski tēli, ceļojoši pasaku sižeti, raita vēstījums, spilgti raksturi, papilnam lielisku un precīzu detaļu - tādi ir Nortones "Raganu pasaules" darbi.

Raganu pasaules vēstures īsais kurss.

Par Raganu pasaules vēsturi vairāk var uzzināt no savstarpēji sižetiski vāji saistītajiem darbiem par Augšējo Hallaku.

Par cilvēku rases ienākšanu šajā dimensijā stāsta romāns "Savīto ragu kronis". Gandrīz simts savstarpēji draudzīgi un naidīgi feodālie klani apvienojas kopēju briesmu priekšā, bēg caur savu priesteru atvērtajiem Vārtiem (pāreju paralēlajās pasaulēs) uz citu dimensiju un nonāk jaunā zemē, ko nosauc par Hallaku. Priesteri ir izdzēsuši jebkādas atmiņas par to, kādēļ bija jāatstāj dzimtā zeme, tādēļ viņu dzīve sākas šeit un tagad. Klanu vadītāji - Lordi - izlozes kārtībā nosaka savu turpmāko valdījumu robežas. Cilvēki steidz iekārtoties, gatavoties ziemai un aprast ar savu jauno mājvietu, kas tik ļoti līdzinās pamestajai dzimtenei.

Izlūki ir ziņojuši, ka, lai gan agrāk šīs zemes ir apdzīvojuši cilvēki vai viņiem līdzīgas būtnes, taču tagad zeme ir tukša un pamesta. Drīz vien tiek atrastas savādas, spēku un enerģiju izstrāvojošas vietas un ļaudis pārliecinās, ka būtnes, kas dzīvojušas šeit agrāk, bijušas apveltītas ar noslēpumainām spējām un pielūgušas neizprotamus, bet vēl aizvien varenus spēkus. Senās svētvietas vēl aizvien ir dzīvas un pievelk cilvēkus, kuri ir spējīgi izjust un atsaukties neredzamajam, bet valdonīgajam aicinājumam.

Cilvēku cilts apdzīvotās teritorijas aug, viņi iemācās sadzīvot ar jauno pasauli un tās dabu, iepazīst dažas no iepriekšējām rasēm. Citi stāsti un romāni vēsta par laiku pēc daudzām jo daudzām paaudzēm, kad ļaudis jau ir apguvuši plašas teritorijas un daļēji aizmirsuši savu atnākšanu, kad šī zeme jau ir kļuvusi par viņu mājām un daži no senajiem spēkiem - par viņu dieviem, un, krustojoties ar vietējiem iedzīvotājiem, ir izveidojušās vairākas stipri atšķirīgas rases, katra ar savu kultūru, paradumiem un tikumiem. Droši vien šīs pasaules ietekmē dažiem no cilvēku cilts (pārsvarā sievietēm) ir attīstījušās maģiskas spējas. Acīmredzot, dažādos laikos caur dažādiem Vārtiem šajā pasaulē ir ieradušās dažādas rases, kuru pēcteči tad arī veido etniski visai raibo Raganu pasaules iedzīvotāju kopumu.

Šo zemi arī iepriekš apdzīvojušas visai dažādas rases. Dažas bijušas līdzīgas cilvēkiem, dažas dzīvniekiem, vēl citas - neredzamas, bet visas pārvaldījušas dažādu līmeņu un dažādu veidu maģijas mākslu (Spēku). Šīs rases ienācēji nodēvēja par Senajiem un tās gandrīz visas jau sen bija pametušas tagad cilvēku apdzīvotās teritorijas. Man neizdevās atrast iemeslus, kādēļ tik dažādas tautas un rases pametušas šo zemi, bet dažas palikušas. Tikai neskaidrs mājiens dots romānā "Kristāla grifs", kurā galvenais varonis redz vīziju: "Viņi gāja nebeidzamā virknē, tas izskatījās pēc atkāpšanās, tikai viņi nebēga no ienaidnieka, bet atkāpās, nezināmu apstākļu spiesti. Rūgta un bezpalīdzīga bija viņu aiziešana no zemes, kur dzīvojuši viņu senči, kur bijušas viņu dzimtene."

Taču ne visas rases un ne visur pameta šo zemi. Tiesa, visas tās turējās nomaļus no jaunpienācējiem un neuzturēja ar tiem gandrīz nekādus kontaktus, saistoties ar viņiem tikai nepieciešamības dēļ, piemēram, Jātnieki Vilkači nāca palīgā augšējās Hallakas ļaudīm cīņā pret iebrucēju pārspēku.

Seno vidū bija atsevišķi indivīdi, kas bija pavirzījušies tālāk maģijas izziņas ceļā, tālu pārspējot savus ciltsbrāļus. Šie adepti, ko cilvēki vēlāk nosauca par Varenajiem un godāja kā dievus, bija pakļāvuši sev dabas spēkus, spēja pārveidot matēriju, veidot jaunu būtņu rases, ieguvuši nemirstību un spēju ceļot citās dimensijās. Šķiet, augstākais viņu varenības līmenis bija prasme izveidot un atvērt Vārtus, kas saista paralēlās pasaules. Lielākā daļa Vareno pa Vārtiem devās uz jaunatklātajām pasaulēm lai turpinātu savu izziņas ceļu, bet daļa palika šeit. Pārsvarā Varenajiem nebija nekādas daļas gar cilvēku lietām, bet gadījās arī tādi, kas iejaucās cilvēku likteņos, vēlot labu vai ļaunu. Viena no šādiem Varenajiem bija Gunnora, kas kļuva par sieviešu, īpaši māšu, un visas dzīvības aizstāvi.

Mūžīga ir cīņa starp Labo un Ļauno, Gaismu un Tumsu. Lielākā daļa Seno un Vareno iesaistījās šajā cīņā vienā vai otrā pusē, bet bija arī tādi, kas nepieslējās nevienai no tām, ejot savus, vēl dīvainākus ceļus. Cīņa starp Gaismu un Tumsu ievilka sevī arī cilvēkus, kuri lielākoties nostājās Gaismas pusē. Taču vienmēr bijuši arī Tumsas sekotāji, jo Tumsa sola ātru slavu, varu, bagātību un tās adepti māk spēlēt uz cilvēku zemiskajām jūtām.

Raganu pasaules ģeogrāfija.

Lielākā daļa Nortones darbu attiecas uz samērā īsu laika posmu (divas cilvēku paaudzes) laikmetā, kad feodālās valstis ir ierautas savstarpēju karu virpulī. Raganu pasaules cikla centrā ir Estkarpa - valsts, kuru pārvalda maģijas spējām apveltītu un īpašos treniņos savas spējas līdz pilnībai novedušu Viedo sieviešu ordenis. Taču par savu varu šīm sievietēm ir jāmaksā ar personisko dzīvi - viņām tiek atņemta identitāte, atņemts vārds, jo vārds ir saikne ar cilvēku. Ja Viedo iegūst vīrietis, vienalga, labprātīgi vai ar varu, viņa zaudē savu Spēku.

Estkarpa ir sena valsts, sena rase, kas, diemžēl, lēnām izmirst. Aizvien mazāk dzimst bērni, un meitenes, kurām iedzimst burvju spējas, pievienojas Viedo ordenim un pēcnācējus nerada.

Griba, iztēle un ticība - trīs lietas, uz kurām balstās Viedo spējas. Taču šos spēkus nevar piesaukt, kad vēlas, tie nāk un iet paši, tādēļ bez maģijas Estkarpu sargā arī vīru zobeni.

Viedo burvju spējas ir iemesls, kāpēc Estkarpu neieredz kaimiņu valstis - Alizona ziemeļos un Karstena dienvidos.

Par Alizonu un tās iedzīvotājiem autore pavēsta tikai to, ka tā ir gaišādainu, baltmatainu cilvēku rase, kas ļoti nīst Estkarpu un cīnās pret to ar negodīgiem līdzekļiem.

Karstena ir iekšēju nesaskaņu plosīta valsts, kurā dzīvo gan senā, estkarpiešiem radniecīga rase - tumšmataini cilvēki ar blāvu ādu un izteiktiem, dižciltīgiem sejas vaibstiem, gan vēlāki ienācēji - gaišiem matiem, sārtiem vaigiem, apaļām sejām apveltīta rase.

Estkarpas sabiedrotie rietumos ir Salkari - jūrasbraucēju un tirgotāju tauta, kas veseliem klaniem ceļo savos kuģos, meklējot bagātību un piedzīvojumus. Viņu apraksts liek iedomāties skandināvus vai skotus - vareni stāvi ar gaišām vai rudām matu cirtām, skaļas balsis, jautrs raksturs.

Īpatnēja ir Falkonjeru rase, ko ar salkariem saista ieroču brālība. Falkonjeri arī ir senās rases pārstāvji, kalniešu karotāju ordenis, kur kareivjus saista cieša draudzība un telepātija ar apmācītiem un savā ziņā saprātīgiem vanagiem. Falkonjeri sievietes uztver tikai kā bērnu dzemdētājas bez kādām tiesībām un individualitātes. Romānā "Jūras cietoksnis" stāstīts, ka falkonjeri nokļuvuši Tumšās Varenās varā, kura darbojusies caur sievietēm. Viņiem gan izdevies bēgt, bet naids pret sievietēm palicis.

Šādā pasaulē, bēgdams no mafijas atriebības, caur Vārtiem nokļūst mūsdienu amerikānis, Kornvolas iedzīvotāju pēctecis, pulkvedis Saimons Tregarts un tūliņ nokļūst notikumu virpulī. Viņš nejauši izglābj no Alizonas cilvēku mednieku rokām vienu no varenākajām Viedajām Sievietēm. Tas palīdz viņam tikt silti uzņemtam Estkarpā, bet Tregarta stratēģa talants - ieņemt redzamu vietu Estkarpas armijā.

Pasauli plosa karš, kuru izraisījuši kolderi - tehnokrātu rase, kas klejo pa paralēlajām pasaulēm vergu meklējumos. Tregarts, pateicoties savām tehnikas zināšanām, kā arī negaidīti atklātajām maģijas spējām (tās nošokē un pat sanikno Viedās, kuras uzskata, ka Spēks var piederēt vienīgi sievietēm) palīdz uzveikt kolderus un, kopā ar savu sievu, bijušo Viedo Dželitu (kura, pretēji gaidītajam, pēc kāzām nezaudē savas spējas, ar ko vēl vairāk sanikno Viedās) aizver Vārtus, pa kuriem šie ļaunuma nesēji iekļuvuši Raganu pasaulē.

Viņu bērni, trīņi Kemoks, Killans un Kateja - gudrais, karavīrs un burve - pārkāpj senās burvestības spēkus un atklāj ceļu uz austrumiem, pār kalniem, kur plešas Eskora, no kuras, bēgot no iznīcinošās cīņas starp Gaismu un Tumsu, atnākuši Estkarpas priekšteči.

Eskoru apdzīvo daudzas un dažādas rases, bieži vien ļoti atšķirīgas no cilvēkiem. Trīs jaunieši spēlē ievērojamu lomu Gaismas spēku pārsvara nodrošināšanā, jo Tumsas spēki ir ļoti vareni. Tomēr galīga Gaismas vai Tumsas uzvara nav iespējama, jo šī pretstatu cīņa ir dzīves pamats un tādēļ ir mūžīga.

Kāds ir Nortones darbu varonis?

Nortones stāstu un romānu centrā ar retiem izņēmumiem ir sievietes. Un šie tēli (var tos saukt arī par varoņiem) savā būtībā ir līdzīgi. Lai kas būtu aprakstītie cilvēki (un reizēm pat ne tīrasiņu cilvēki - autore bieži par varoni izvēlas divu rasu jaukteni), tos vieno kopīgas iezīmes.

Pirmkārt, šī sieviete (es runāšu par sievietēm, jo tās tomēr ir pārsvarā, vīriešu tēli nav tik spilgti, bet arī iekļaujas šajā shēmā) ir sabiedrības izstumtā, autsaidere bieži vien savas neskaidrās izcelsmes dēļ. Viņa atšķiras no apkārtējiem gan ar savu izskatu, gan īpatnējām vēlmēm, interesēm, un sabiedrība (visbiežāk - maza ciematiņa iedzīvotāji) viņu nepieņem. Jau no bērnības (ja tā ir aprakstīta) meitene izjūt savu citādumu. Bieži vien šī bērnība ir skarba, gandrīz vienmēr - vientulīga.

Varone agri atklāj, ka viņai piemīt neparastas spējas, pie tam nevis vispār Viedo Spēks - to viņas apkārtne saprot un pieņem, bet īpašas, no pieņemtajiem priekšstatiem atšķirīgas dotības.

Kad varone ir pieaugusi (ja par bērnību nav stāstīts, vēstījums sākas šajā vietā, vienmēr varones jaunībā), viņa negaidīti nonāk izvēles priekšā - sekot ierastajām takām vai doties sava liktens, savas sūtības meklējumos. Varone, protams, izvēlas pēdējo, un sākas viņas sevis iepazīšanas, pašizcīņas ceļš. Izvēle nostāda viņu pret sabiedrību, liedzot iespēju atgriezties. Sākas briesmu un grūtību pilns ceļš Nezināmajā. Varonei ceļā uzglūn Tumsas spēki, mēģina viņu apstulbināt, pārvilināt, savaldzināt, uzveikt, bet viņa, sev par lielu brīnumu, atklāj spējas pretoties visspēcīgākajiem ienaidniekiem. Reizēm parādās Tumšais Varenais un aicina varoni pievienoties, bet viņa stingri atsaka.

Parasti šajā grūtību pilnajā ceļā varone negaidīti satiek biedru, ar ko tiek dalītas gan ceļojuma grūtības, gan retie atpūtas mirkļi. No sākuma varone nemaz nav priecīga par nejaušo ceļabiedru, it sevišķi, ja viņš izturas aizbildnieciski. Viņa nav radusi kādam uzticēties, turklāt ir pārliecināta, ka pati lieliski tiks ar visu galā. Taču pamazām viņi pierod viens pie otra, atrod daudz kā kopīga un starp viņiem neizteiktas sāk vēsmot maigas jūtas. Bieži vien šis cilvēks ir tāds pats sabiedrības izstumtais, kas arī devies sava ceļa meklējumos, bet parasti viņš nav apveltīts ar burvju spējām un ir vienkārši prasmīgs cīnītājs.

Bieži vien viens no ceļabiedriem (parasti vīrietis) nonāk Tumšo spēku varā un meitenei nākas viņu glābt. Ar lielām pūlēm un paša glābjamā līdzdalību tas izdodas, un Tumsas spēki uz laiku ir uzvarēti. Arī abi varoņi ir pārvarējuši savus aizspriedumus, nobrieduši un saprot, ka ir nolemti viens otram. Notiek izskaidrošanās un viņi secina, ka turpmākais dzīves ceļš viņiem ir kopīgs.

Gadās, ka turpmākajos darbos Nortone apraksta šī pāra bērnu gaitas, tādā gadījumā bērni atkārto radītāju noieto ceļu, vienīgā atšķirība ir vecāku stingrais un mīlestības pilnais atbalsts dzīves ceļa izvēlē. Gadās, kaut arī reti, ka autore iztiek bez mīlestības līnijas (darbi "Heila dzintars", "Mirušo kuģu osta"), tādā gadījumā varone kļūst par kāda Varenā sekotāju, adeptu, varētu teikt, priesterieni.

Būtībā Nortones varones iziet iniciāciju - iesvētīšanu pieaugušo, izredzēto pasaulē. Lielākajai daļai darbu ir klasiskā pasakas - iniciācijas shēma. Došanās svešumā (iniciācijas sākums, "nomiršana" vecajai dzīvei, aizejot no iepriekš apdzīvotās teritorijas), cīņa ar pārdabiskām būtnēm dīvainās vietās, bieži vien naktī un/vai pazemē (grūtību pārvarēšana, kas pierāda iniciējamā spējas un tiesības ieiet augstākā pakāpē, darbība risinās "viņsaulē", kur valda htoniskie, ļaunie spēki), mīļotā cilvēka atrašana, uzvara pār ļaunajiem spēkiem, jaunu māju atrašana vai veidošana un pašapziņas iegūšana, savu spēju un sūtības apzināšanās (iniciācijas veiksmīga pabeigšana, varonis ir izturējis pārbaudījumus, pierādījis savu briedumu, "atdzimis" un tiesīgs ieiet augstākā, adeptu kārtā).

Lai gan Nortones darbu vadlīnijas bieži vien ir pat ļoti līdzīgas, tomēr savu tēlu raksturus autore veido pietiekami dzīvus un atšķirīgus, stāsta risinājums ir spraigs un sižets interesants. Tie nav tikai piedzīvojumu stāsti ar burvestībām un zobenu šķindu - autore runā par vispārcilvēciskām vērtībām. Paliec tas, kas tu esi, lai cik grūti tas nāktos; notici sev un savām spējām - un arī citi tam ticēs; nesaindē savu sirdi ar atriebību, bet mācies piedot; palīdzi tam, kas nokļuvis nelaimē, pat, ja izglābtais atbild ar melnu nepateicību; centies domāt labas domas - tas attīra dvēseli... It kā vienkāršas patiesības, šādā izklāstā pat nedaudz uzplīvo didaktikas rēgs. Taču, ja ņem vērā, ka lasot labi uzrakstītu (bet Nortone raksta labi) darbu, lasītājs sevi neviļus identificē ar tā varoni, tad varbūt varoņa pašatklāsmes un attīrīšanās ceļš palīdzēs kaut nedaudz labākam kļūt arī lasītājam, un tieši tādēļ savus darbus raksta Lielā Meistare Andrē Nortone.