Taču aplamas izrādās vien manas cerības par labas literatūras baudīšanu, jo gaidītās oriģinālās ironijas vietā mazā, sārtā grāmatiņa pilna stereotipiem. Ada ir mazliet neirotiska, visai emancipēta sieviete, kas tomēr pārdzīvo, ka bruņinieku dāmas kults palicis vien viduslaiku pilīs, viņa zina, kas ir Kārena Bliksena un kā nospēlēt seksuālo kulmināciju, lai gan kulminēšana nav ne prātā. Īvs ir ļoti "vīrišķīgs" vīrišķis, mēdz iedzert, lietot "p…" un "b…" vārdus un pārdzīvot, kad abas iepriekšējās izpausmes aizskārušas kaitinošo, tomēr mīļoto sievieti. Nu gluži kā dzīvē, jūs teiksiet! Tur jau tā lieta – tik parasti kā dzīvē. Bet māksla no dzīves gan literatūrā, gan teātrī atšķiras ar NEparastumu, kura N. Ikstenas darbā gaužām pietrūkst. Oriģinalitāti stāstam varētu piešķirt vien autores stils, taču šoreiz rakstniece, šķiet, pārcentusies spilgtu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu sagudrošanā. Galvu saķert jau liek daudz citētie autores ceļavārdi grāmatai: "Maigi romantisks kā zieda drīksniņa, kaislīgi nāvējošs kā Tasmānijas velnu ala, skurbi grēcīgs kā meitu māja, naidā švirkstošs kā ugunsgrēks – tāds izvērtās šis vēstījums, tāpēc veriet vaļā to uzmanīgi."
Dailes teātra kamerzālē "Amour fou" teātra valodā pārvērtis režisors un šoreiz arī dramatizējuma autors un telpas iekārtotājs Dž. Dž. Džilindžers. Izrādes pieteikumā teātra mājas lapā vēstīts, ka skatuves stāsts par mīlestību ir "maigi romantisks, kaislīgi nāvējošs, skurbi grēcīgs, naidā švirkstošs". Zieda drīksniņu, meitu māju un Tasmānijas velnu režisors sūtījis pie visiem velniem, taču diemžēl pārējie stereotipi iestudējumā zeļ nemainīgā zaļumā.
Ja "Amour fou" iecerēts kā mazbudžeta iestudējums, tad obligāts priekšnoteikums būtu jaunu emocionālo dziļumu atklāšana ar aktierspēles vai teksta interpretācijas palīdzību. Taču interpretācijas oriģinalitāti tā arī neizdodas sagaidīt.
Priekšstatu nomākts šķiet arī izrādes skatuves iekārtojums. Nenoliedzama ir režisora vēlme izmantot simbolu valodu. Gulta, kurā mīlas priekus un vilšanās piedzīvo Ada un Īvs, uz skatuves ir šūpuļtīkls. Amo uz zemes ierodas pa saliekamajām kāpnēm, kas visu izrādes laiku daudznozīmīgi stāv vienā skatuves malā, kamēr otrā malā tikpat daudznozīmīgi novietota bāra lete. Bet pa vidu – tekstā pieminētā lapene. Ja šāds telpas iekārtojums tiktu radīts pirms desmit gadiem, visticamāk, gribētos kāri tvert iestudējuma autoru raidītos simboliskos ziņojumus, bet mūsdienās minētajām konstrukcijām pildītā kamerzāle atgādina noliktavu, kurā steigšus ieviesta zināma kārtība, jo ir taču sanākusi publika. Dzīvīgumu izrādei piešķir vien jauno aktieru darbs. Viņi, šķiet, spējuši noticēt ne vien N. Ikstenas tekstiem, bet arī režisora dotajiem uzdevumiem un ķermeniski patiesi izspēlē sev uzticēto mīlasstāstu.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/nedela.kabata/?doc=91946
P.S. Ja jau N. Ikstenas darbā viens no varoņiem ir eņģelis, tad jau mūsu lauciņš. vai ne?
Bet recenzija nav diez ko pozitīva...