Pirmās ziņas par sievietēm-karotājām, kuras vēlāk nosauca par amazonēm, parādījās sengrieķu (helēņu) vēsturniekiem.

Acīmredzot antīkā pasaule, kuru radījuši un paplašinājuši senie grieķi, sākumā saskārās, bet vēlāk sadūrās ar aizejošo matriarhāta pasauli, kurā valdīja sievietes. Un šī pasaule satrieca senos grieķus tik ļoti, ka tas atspoguļojās to mitoloģijā, leģendās un teiksmās.

Saskaņā ar vienu no versijām “Amazone” cēlies no irāņu vārda “hamazzan” – sieviete-karotāja. Pēc citas versijas – vārds “amazone” cēlies no vārda “a” un “mazon”, kas nozīmē “bez krūtīm”, it kā cēlies no paražas agrā vecumā piededzināt labo krūti un tādējādi apturēt tās attīstību, lai ērtāk būtu uzvilkt loka stiegru, pārvaldīt ieročus… Eksistē ne mazums daudz citu vārda “amazones” izcelsmes variantu. Piemēram, “a masso” (no “masso” – aiztikt, pieskarties) varēja nozīmēt “nepieskarošās” (vīriešiem). Starp citu, Ziemeļkaukāza valodās saglabājies vārds “maza” – “mēness”, kas varētu būt tālās pagātnes atbalss, kad šī reģiona iedzīvotāji dievināja Mēnesi – medību dievieti, atbilstoši grieķu Artemīdai.

Vēl 1928.gadā padomju zinātnieki izrakumu laikā Zemo Ahvala vietā Melnās jūras piekrastē izdarīja sensacionālu atklājumu, vietā, kurā, kā uzskata bija apmetušās amazones. Viņi atraka pirmsvēsturisku apbedījumu, kurā bija apglabāts “kņazs” savās bruņās un pilnā ekipējumā; šeit atradās arī dubultcirvis. Tomēr detalizēta skeleta izpēte parādīja, ka tās bija… sievietes atliekas. Kas viņa bija? Amazoņu valdniece?

1971.gadā, šoreiz Ukrainā, tika atrasts sievietes apbedījums, kas bija apglabāta ar valdnieces pagodinājumiem. Blakus viņai gulēja meitenes skelets, tikpat grezni izrotāta. Kopā ar tām kapā ielika ieročus un zelta dārglietas, kā arī divus vīriešus, kuri, kā noskaidroja zinātnieki, bija miruši “nedabiskā nāvē”.

Varbūt šeit dusēja amazoņu valdniece ar par godu tai nogalinātajiem viņas vergiem? 1993. – 1997.gg. izrakumu laikā pie Pokrovkas Kazahstānā tika atrasti divu citu “karotāju” kapi. Blakus sieviešu skeletiem gulēja veltes: bultu uzgaļi un dunči. Acīmredzams šīs klejotāju cilts sievietes kaujā prata par sevi parūpēties. Apbedījumu vecums – divi ar pus tūkstoši gadu. Kas viņas bija? Vai arī amazones?

Līdzīgu atradumu ģeogrāfija ir daudz plašāka, tā kā eksistē dati par to, ka amazones varēja dzīvot arī Indijā, Malaizijā un pat pie Baltijas jūras. Un, lūk, pavisam nesen angļu zinātnieki noskaidroja, ka dažas amazones cīnījušās ar romiešiem mūsdienu Lielbritānijas teritorijā. Divu amazoņu – karotāju atliekas, kuras kalpoja romiešu armijā Britānijā, tika atrastas apbedījumos Brumē, Kambrijas grāfistē.

Uzskata, ka sievietes šurp ieradušās no Donavas reģiona Eiropas rietumos – tieši tur, kā apgalvoja senie grieķi, dzīvoja briesmīgās sievietes karotājas. Šīs cilts amazoņu sievietes, kas izmira aptuveni starp 220. un 300.g.p.m.ē., tika sadedzinātas uz apbedījuma ugunskuriem kopā ar saviem zirgiem un kara munīciju. Ļoti iespējams, ka šīs amazones sastāvēja numērijās – Romas karaspēks neregulārajās daļās, kas bija piesaistītas leģioniem, kalpojošiem Britānijā. Citi atradumi liecina, ka to vienības ieradušās, no Donavas provincēm Norikumas, Panonijas un Ilīrijas, kas tagad ietilpst Austrijas, Ungārijas un bijušās Dienvidslāvijas sastāvā.

Apbedījumu vietā Brumē atradās nocietinājums un civilā nometne, un vairāk nekā 180 cilvēku atlieku analīze parādīja, ka šeit apglabāti mirušo pelni. Kopā ar kādas sievietes atliekām vēl atrastas kaula plāksnītes, kuras izmantoja lādīšu rotāšanai, kā arī detaļas no zobenu asmeņiem un māla traukiem. Tas viss norāda uz to, ka sievietei piemita augsts statuss; tās vecums lēšams no 10 līdz 40 gadiem. Kādas citas sievietes kapā, kuras vecums sastāda no 21 līdz 45 gadiem, atklāts sudraba kauss, šķēres un kaula rotaslietas. Tātad uz pasaules bijušas sievietes-karotājas?

Senos laikos grieķi uzskatīja, ka amazones, kuras pielūdza dievieti Artemīdu, cēlušās no kara dieva Aresa (Marsa) un viņa paša meitas Harmonijas, ka šīs ciltis dzīvojušas pie Termodontas upes Temiksiras pilsētā (Mazāzija).

Pavasarī divus mēnešus dzimtas turpināšanai, amazones laulājās ar svešzemniekiem vai vīriešiem, kuri dzīvoja kaimiņos. Meitenes atstāja pie sevis bet zēnus vai nu nogalināja vai atdeva tēviem. Pēc grieķu vēsturnieka Hērodota, “neviena meitene nedrīkstēja iepazīt vīrieti, kamēr nenogalinās ienaidnieku”. Bet vārds “amazone” cēlies no vārda “a” un “mazon”, kas nozīmē “bez krūts”, it kā cēlies no paražas agrā vecumā piededzināt labo krūti un tādējādi apturēt tās attīstību, lai ērtāk būtu uzvilkt loka stiegru, pārvaldīt ieročus…

Tad kur mita “sievietes bez krūts”? Daudzi pētnieki uzskata, ka mītos slēpjas daļa vērtīgas vēstures informācija, un norāda: “Turcijas ziemeļos, mūsdienu upes Terme Čai rajonā. Tieši šī ir leģendārā upe Fermodonta, kuras ietekā atradās amazoņu valsts, no kurienes tās nāca palīgā trojiešiem. Bet pirms Trojas kara amazones no Kaukāza kalniem pārcēlās uz Fermodontu.

Sengrieķu vēsturnieks Sicīlijas Diodors rakstīja, ka sievietes-amazones dzīvoja uz apdzīvotas pasaules robežas (t.i. aiz zināmo helēņu teritorijas robežām). Pēc viņa vārdiem, sievietes-amazones pārvaldīja sabiedrību un nodarbojās ar karamākslu, bet vīriešu rūpējās par saimniecību, izpildot savu sievu norādījumus. Un, kad piedzima bērni, par tiem rūpēties uzdeva vīriešiem. Seno vēsturnieku leģendas un liecības amazonēm piedēvē piedalīšanos Trojas karā, iebrukumu ar kimeriešiem (klejotājtautu, kas mita Krimā un tuvākajās stepēs) Mazāzijā, gājienu uz Atiku (sengrieķu pilsētvalsti) un Atēnas ielenkumu.

Daļēji, pēc Trojas kara amazoņu vienības parādījās visā skitu teritorijā.

Grieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja: “ka grieķu cīnījās ar amazonēm/karojošas cilts sievietēm, kuras tā bija iesaukuši skiti/, kuri cieta sakāvi un izklīda dažādos virzienos. Dzīvi aplikušie grieķi saņēma gūstā un aizveda tās prom trīs lielos kuģos. Jūrā sievietes sacēlās pret saviem verdzinātājiem un visus apkāva, bet, nezinot navigācijas noteikumus, bija spiestas kuģi uzticēt vēja gribai”.

“Kuģi tā mētāja no vienas vietas uz otru, iekams nepiestāja Kremnīcā Azovas jūras krastā, netālu no brīvo skitu valsts”.

“Kad šīs sievietes izsēdās Skītijā, viņas iekļuva valstī, sagrāba zirgus un sāka uzbrukt un laupīt iedzīvotājus. Ar to viņas izpelnījās skitu dusmas, kuri viņas sākumā nesaprata, jo nezināja, kas viņas ir. Skiti tās noturēja par jauniem vīriešiem, kuri valstī iebruka ar mērķi to ieņemt. Tādēļ skiti uz agresīvām darbībām atbildēja ar to pašu, un starp abām pusēm sākās cīņa, kuras rezultātā daudzi tika nogalināti”.

Kad cīņa beidzās, skiti saprata, ka viņu pretinieki ir bijušas sievietes, un nolēma tās pat nenonāvēt aizsardzības nolūkos. Vēlāk viņi starp saviem labākajiem jaunekļiem izvēlējās tik daudz cilvēku, cik bija karojošo sieviešu, un palūdza tos uzsliet teltis pie amazoņu nometnes un nenodarīt tām ļaunu, kā arī pēc iespējas tuvāk ar tām iepazīties. Viņi vēlējas audzināt bērnus no šādām drosmīgām sievietēm.

“Jaunie cilvēki no Skītijas paklausīja vecāko padomam, un, kad sievietes sajuta, ka jaunekļiem nav ļaunu nolūku, viņas tuvojās nometnei. Un tad jaunajiem cilvēkiem izdevās iekarot un pakļaut sev. Skiti un amazones apvienojās un beigu beigās kļuva par vienotu tautu. Tomēr skiti nevarēja apgūt amazoņu valodu. Bet amazones iemācījās skitu valodu, un, kad viņi viens ar otru varēja sarunāties, jaunie cilvēki sacīja tā: “Mums ir vecāki un radinieki, mums ir milzu bagātības, bet tagad mums jādzīvo citādi. Būs labāk, ka mēs paliksim ar savu skitu tautu. Mums nav vajadzīgas svešas sievietes”.

“Amazones atbildēja: “Mēs nevaram dzīvot kopā ar jūsu valsts sievietēm, jo viņu dzīvesveids atšķiras no tā, pie kāda esam pieradušas mēs. Mēs šaujam ar loku, jājam ar zirgiem un uzbrūkam. Mums nav iemācīti parastu sieviešu pienākumi, kuras nodarbojas ar mājsaimniecību. Ja vēlaties, lai mēs paliekam jūsu sievas, jums nāksies iet pie saviem vecākiem un atgriezties ar savu daļu bagātības. Ja jūs to izdarīsiet, mēs uz visiem laikiem paliksim jūsu sievas”.

“Šie vārdi pārliecināja jaunekļus. Viņi devās pie vecākiem un radiniekiem un atgriezās pie amazonēm ar savu daļu bagātības. Tad amazones sacīja: “Pēc tam, kad mēs esam jūs šķīrušas no vecākiem un radiniekiem un nodarījušas viņiem zaudējumus, mēs nevaram šeit palikt, jo baidāmies no sekām. Mums jāpārceļas no šejienes un jāapmetas uz dzīvi aiz Tanas (Donas upe)”.

“Skiti piekrita un aizgāja no dzimtenes. Viņi šķērsoja Donu un virzījās uz austrumiem trīs veselas dienas, kamēr nonāca zemē, kuri tie mīt arī tagad”.

“Daudzas Sarmatas sievietes arī tagad ievēro savas senās paražas, jāj uz zirgiem un dodas medībās vai nu vienas, vai kopā ar vīriem. Daudzas no tām vīrus pavada karos, bet to apģērbs ne ar ko neatšķiras no vīriešu ietērpa”.

Lūk, ko mums pavēstīja Hērodots. Tagad izlasīsim, ko rakstījuši citi senie vēsturnieki pat šīm kareivīgajām sievietēm, kuras apprecējās ar skitu jaunekļiem un aizsāka sarmatu dzimtu”.

Hipokrāts rakstīja: “Skitu cilts dzīvo apkārt Meota /Azovas jūra/ezeram. Viņi atšķiras no kaimiņu ciltīm. Tos sauc par sarmatiem. Viņu jaunās sievas jāj uz zirgiem, nēsā loku un bultas un pirms laulībām piedalās karos. Nevienām no viņām nav tiesību apprecēties tik ilgi, kamēr nenogalinās trīs ienaidniekus. Kopš seniem laikiem šīs sievietes parasti ar speciāliem alvas instrumentiem izdedzināja labo krūti savām mazajām meitām, lai atvieglotu zobena un cita veida ieroču nēsāšanu”.

Eksistē šāda versija…

Efors uzskata, ka meoti un sarmati bijusi viena tauta, un, ka amazones pēc Farmadonas kaujas sajaucās ar sarmatiem, kuri tās sāka saukt par “valdonīgajām sievietēm”. Vēlāk viņi dzīvoja Kabardas, Kumas un Marmelādes /Tereka/ upes līdzenumos, kas atdalīja tos no legiem, kuri nebija nekas cits, kā lezgīni vai dagestānieši.

Pēc būtības, Hērodota stāstījumā nav nekā tāda, kas varētu būt izdomājums vai kas neticams, lai gan ilgu laiku amazoņu eksistences kā cilts bez vīriešiem pastāvēšanas iespējamība šķiet šaubīga. Vēsturei zināmi arī citi līdzīgi gadījumi. Piemēram, mēs zinām, ka Karībijas vīrieši runāja no viņu sievām atšķirīgā valodā. Tas izveidojās rezultātā, kad šī cilts karoja ar citu cilti, kas dzīvoja uz salām, un uzvarēja. Karībieši nogalināja visus vīriešus un atņēma tiem viņu sievas. Līdzīgas lietas notika starp dažām aziātu ciltīm, kuras dzīvo šī kontinenta ziemeļos, un starp senajām amerikāņu ciltīm. Var tikai piebilst, ka arī mūsdienās starp kaukāziešu tautām redzams sieviešu varonīgums – nereta parādība.

Reinings bija pirmais, kurš aprakstīja čerkesu amazoņu vēsturi. Stāsti par tiem klejo starp Kaukāza tautām no paaudzes uz paaudzi, iepriekš stāstīto pavēstīja kāds vecs čerkess, un nav izslēgts, ka viņš pārcietis dažas izmaiņas un grozījumus vairākos gadsimtos un daudzās paaudzēs. Viņam ir cieša saistība ar viņu pirmo imigrāciju no dzimtajām vietām. Viņi stāsta: “Kad mūsu cilvēki dzīvoja Melnās jūras piekrastē, viņiem nācās cīnīties ar hamačiem, sieviešu cilti, kura mita kalnos, kur tagad dzīvo svani un čerkesi. Tāpat viņi iekaroja arī kaimiņu līdzenumus līdz pat pašai Ahlo-Kabak”.

“Šīs sievietes atteicās pakļauties vīriešu pavēlēm vai pat ar tiem kontaktēties. Viņas karoja. Starp mums un tām nemitīgi izcēlās kari; uzvarējām gan mēs, gan viņas. Reiz, kad gatavojāmies izšķirošajai kaujai, gudrā princese no hamači cilts, kurai piedēvēja pareģošanas talantu, pēkšņi iznāca no savas telts un palūdza tikšanos ar čerkezu kņazu un ciltstēvu Gulmu, kurš arī atšķīrās ar īpašām garīgām spējām. Kareivji uzcēla baltu telti starp karojošām pusēm, un divi ciltstēvi satikās tur, lai nodotos pārrunām. Pēc pāris stundām princese iznāca laukā un vērsās pie savas armijas, sakot, ka viss nokārtots, un, tā kā Gulmas secinājumi bija spēcīgāki un pārliecinošāki par pašas secinājumiem, viņa piekrita ar to apprecēties. Viņa piebilda, ka pēc viņu plāna naidam ir jāapdziest un jādod vieta draudzībai, pēc tam viņa abām armijām pavēlēja sekot savu ciltstēvu piemēram”.

“Pavēle tika izpildīta, un drīzumā naidu nomainīja mīlestība. Čerkesu kareivji apprecējas ar kareivīgajām sievietēm, un visi izklīda pa zemēm, kurās vēl dzīvo šobaltdien”.

Pēc Reiniga grāfs Potockis no čerkesu sūtņiem izdzirdēja to pašu vēsturisko leģendu par karojošām sievietēm, tikai ar nelielām novirzēm detaļās.

Kas attiecas uz nosaukumu “Fermadona”, tas visticamāk cēlies no amazoņu valodas, kuras runāja sarmatu valodā, no kā cēlušies mūsdienu osetīni, tā kā labi zināms, ka pēdējā šī vārda zilbe (t.i.”don”) sarmatu un osetīnu valodā nozīmē “ūdens” jeb “upe”.

Atgriezīsimies pie skitiem:

Vēl eksistē leģenda, ka skiti nolēma pie amazonēm nosūtīt jaunus vīriešus, tikpat daudz, cik bija jauno amazoņu. Pārliecinoties, ka no atnācējiem tām briesmas nedraud, amazones nesāka tiem uzbrukt. Ilgi vai pēc kāda laiciņa, bet amazones stājās ar jaunekļiem sakaros un pat apguva viņu valodu. Jaunie skiti aicināja amazones pievienoties savai ciltij, bet amazones nepiekrita un sāka dzīvot pašas par sevi. Tā skitu teritorijā parādījās jauna tauta – savromati, kuri runāja izkropļota skitu valodā. Šī leģenda salīdzinoši nesen kļuva par reālu apstiprinājumu skitu kurgāniem uz Krievijas un Kazahstānas kaimiņu teritorijā, kur izņemot visu pārējo, atrada sieviešu apbedījumus ar bruņām un kaujas ieročiem. Tāpat apbedījumus atrada Kaukāzā un pie Melnās jūras ziemeļu piekrastes, kur sievietes bija apglabātas ar ieročiem un par ar zirglietām.

Amazoņu parādīšanās vēsture pie Atēnām saistīta ar sengrieķu varoņa Tēzeja vārdu. Šo stāstu pavēstīja Plutarhs. Vienā no saviem ceļojumiem pa Akvinskas Pontu (Melno jūru), Tēzejs pietuvojās amazoņu valsts krastiem un izsēdās tur, kur tika sagaidīts visai viesmīlīgi. Par šo viesmīlību viņš atmaksāja ar melnu nepateicību, iemīloties amazoņu valdniecē Antiopā un ar savu kuģi aizvedot uz Atēnām un ieņēma pilsētu. Ielenkums ilga 4 mēnešus un beidzās ar kaujām pie Akropoles sienām, vārdu sakot, nerezultatīvi abām pusēm. Tādēļ tika noslēgts pamiers, un amazones aizgāja uz savu valsti. Antiopi viņi neatbrīvoja, jo viņa cīnījās grieķu pusē un krita kaujā. Lūk, tādas lietas notika senos laikos: par ko karoja – nav saprotams.

Izrādās, ka leģenda radusies ne no tukšas vietas. Sarmatu sievietes patiešām karoja kopā ar vīriešiem. Par liecību tam kalpo arheologu atradumi, kurus nereti sarmatu sieviešu apbedījumos atklāj kaujas ieročus. Dabīgi, ka divas tik kareivīgas tautas bieži karoja. Uz robežu teritorijām pastāvīgi izcēlās kaujinieciskas sadursmes, vienības svešās teritorijās rīkoja reidus, aizdzenot lopus un aizvedot vergus. Bet kari nevarēja turpināties mūžīgi. Laiku pa laikam domstarpības pierima, tad skiti un sarmati tirgojās un gāja kopīgos karagājienos uz citām valstīm. Viņi apvienojās, lai atvairītu bīstamo ienaidnieku uzbrukumus. Tā sarmati sūtīja palīgā savas armijas skitiem, kurās atradās sievietes, kad pie Skītikas robežām pietuvojās valdnieka Darija persiešu armija.

Pēc sengrieķu vēsturnieku apgalvojumiem, Homērs, kurš bija viens no galvenajiem masu informācijas līdzekļiem tajā laikā, sacerēja ne tikai “Iliādu” un “Odiseju”, bet arī poēmu “Amazonijas valsts”, kura, tomēr atšķirībā no “Iliādas” un “Odisejas”, slavinot vīriešus varoņus, neskatoties uz lielo apjomu, nez kādēļ nav saglabājusies. Tiesa, neviena rindiņa netika atrasta nevienos izrakumos.

Kas attiecas uz vārda “amazone” izcelsmi un labās krūts trūkumu, tad, kā atzīmē vēl pirms revolūcijas izdotā Brokhauza un Efrona enciklopēdija, absolūti uz visiem līdz mūsdienām nonākušiem attēliem – statujām, reljefiem, gleznām u.c. – amazonēm bija “ideāli skaisti augumi ar abām krūtīm, bet ar ļoti attīstītiem muskuļiem”. Vārdu sakot, Homērs diezgan paskopi atsaucās par amazonēm. Teiksmā par argonautiem tās bija atspoguļotas kā pretīgas fūrijas. Tomēr vēlīnāko autoru paziņojumos viņu tēls kļūst arvien pievilcīgāks, tostarp, kad paši tika izraidīti uz Lībiju, Metoīdu – uz Azovas jūru, jau piemin teiksmainos spēkavīrus vai pasaku fejas…

Saskaņā ar Hērodotu pēc Trojas kara amazones devās prom uz austrumiem un atkal sajaucās ar skitiem. Tā radās sarmatu tauta, kur ieceļojušās amazones bija vienlīdzīgas ar vīriešiem. Par vietējām iedzīvotājām šīs kareivīgās viešņas atsaucās tā: “Mēs ar jūsu sievietēm dzīvot nevaram, jo mums ar viņām nav kopēju paražu.

Mēs šaujam ar loku, bultām, jājam uz zirgiem, bet sieviešu darbus mēs neesam iemācījušās darīt; pie jums sievietes neko pasakainu nedara, bet veic sieviešu mājas darbus, sēžot savos vezumos”.

Zīmīgi, ka runājot par amazonēm, antīkie autori nemainīgi pasvītro viņu nesamērojamo varonību un kara drosmi. Romas impērijā augstākā uzslava kareivim bija pateikt, ka viņš “cīnījās ar amazoni”. Ja var ticēt romiešu vēsturniekam Dionam Kasijam, kad pa pusei ārprātīgais imperators Komods mūsu ēras II gadsimtā uzgāja uz Kolizeja arēnas kā gladiators, cīnoties gan ar zvēriem, gan cilvēkiem, senatoriem, bet līdz ar to arī pārējiem skatītājiem, bija pienākums sveicināt viņu ar kliedzienu: “Tu – pasaules valdnieks! Savā slavā tu līdzinies amazonēm!”

Jā, sievietes karotājas bija godam pelnījušas šādu sajūsmu. Viņu augstasinīgums iegāja vēsturē: ienaidnieku vajātas, seglos apgriežoties otrādi, tās bez kļūdīšanās sašāva tos ar bultām. Sevišķi veikli viņas prata apieties ar dubultcirvi. Tas bija ass, kā žilete, ierocis, kā arī viegls vairogs pusmēness veidā kļuva par amazoņu atribūtiem jebkuros attēlos. Taču ne tikai grieķi un romieši runāja par amazonēm. Stāstījumi par kaujām ar karojošo sieviešu ciltīm bija zināmi, piemēram, senās Ķīnas un Ēģiptes vēsturē. Amazones netika aizmirstas, bet jau jaunās ēras pirmajā gadsimtā parādījās pirmās šaubas par to reālu eksistēšanu. Vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons ir apkopojis daudzus stāstus par amazonēm, bet. Salīdzinot tos, nosauca to par izdomājumu.

“Ar teiksmām par amazonēm notika kaut kas dīvains. Lieta tāda, ka visās pārējās leģendās mītiskie un vēsturiskie elementi ir norobežoti… kas attiecas uz amazonēm, tad pat tām vienmēr – arī agrāk un tagad – stāstīja tikai vienas un tās pašas leģendas, līdz pat brīnumainām un neticamām”.

Viņa viedokli sadalīja nākamās vēsturnieku paaudzes. Turklāt sanāk, ka amazones ir bez pēdām izgaisušas vēstures plašumos. “Kas attiecas uz tagadējo amazoņu atrašanās vietu, - rezumēja Strabons, - tad tikai nedaudzi sniedz nepierādāmas un neticamas ziņas”. Tā amazones karotājas kļuva par patiesi leģendārām būtnēm. Viņu tēli tikai izdaiļoja seno varoņu varoņdarbus, rosināja fantāzijas, un vienlaikus bija arī pretrunā ar to. Pēc Izokrāta vārdiem, “lai cik drosmīgas amazones nebija, taču viņas vīrieši uzveica un atņēma visu”. Tā vai citādi, bet stāsti par amazonēm turpināja nodarbināt vīriešu prātus. Slavenais viduslaiku ceļotājs Marko Polo apgalvoja, ka Āzijā personīgi redzējis amazones. Spāņi un portugāļi stāstīja par “amazoņu valstīm” Dienvidamerikā.

Savulaik Kolumbs no indiāņiem uzzināja par kādu salu, kuru apdzīvoja tikai sievietes. Viņš vēlējās sagūstīt dažas no tām, lai vēlāk tās parādītu Spānijas karalienei. Taču iekarot salu nebija nepieciešams. Kad Kolumba kuģi izmeta enkuru pie vienas no salām un uz krastu nosūtīja laivu ar cilvēkiem, no tuvējā meža izskrēja daudzas sievietes spalvās un bruņojušās ar lokiem. Pēc viņu uzvedības bija skaidrs, ka viņas nolēmušas aizsargāt dzimtās vietas. Kolumbs apkārtnes nodēvēja par Virdžīnijas salām, t.i. “Jaunavu salām”.

Viens no slavenajiem konkistadoriem, Fransisko de Oreljana, atklāja lielu upi Dienvidamerikas kontinentā un kļuva par pirmo eiropieti, kurš šķērsoja to visplatākajā daļā. 1542.gada vasarā viņa vienība it kā ieraudzīja leģendārās amazones, ar kurām uzsāka cīņas. Mūsdienās uzskata, ka tās bija tikai indiāņu sievietes, kuras cīnījās blakus vīriešiem, jo spāņi vienkārši garmatainos vīriešus noturēja par sievietēm. Starp citu, viņa atklāto upi, Oreljana vēlējās nosaukt savā vārdā, bet tā pieņēma citu nosaukumu – Amazone, par godu tām pašām karotājām, ar kurām it kā cīnījās viņa kareivji…

Savu nosaukumu amazones ieguva daudz vēlāk, un uz visiem laikiem tas tā palika Dienvidamerikā. Reiz spāņi iegāja cilts teritorijā, kura, kā izrādījās, bija pakļauta amazonēm, un vietējie aicināja palīgā amazones. Amazones cīnījās pret spāņiem pirmajās rindās un izrādīja neredzētu drosmi un izcilu kaujas mākslu. Saņemt gūstā kaut vai vienu no viņām, lai parādītu spāņu katoļu priesteriem, tā arī neizdevās, tāpat, kā iekarot valsti. Bet šī valsts ieguva nosaukumu “Amazonija” un upe – “Amazone”. Nosaukums “Brazīlija” radās pēc seno ķeltu leģendas par pasaku salu “O Brazil”, laimes salu, kuru apdzīvoja sievietes.

Pieminējumi par amazonēm sastopami daudzu pasaules valstu mītos un leģendās kā senā matriarhāta atbalss. Šajās leģendās un mītos amazonēm piedēvē daudzas īpašības, lielākā daļa no kurām nav atradušas vēsturisku apstiprinājumu.

Īstās amazones, Termodonta meitenes Artemisas uzticības personas, kuras dzīvoja tūkstoš gadus pirms mums, vienmēr cīnījās un jāja ar zirgiem bez sviedru spilveniem. Tas, ka viņas it kā izdedzināja sev vienu krūti šaušanai ar loku, - nav izdomājums, kaut vai tāpēc, ka nav neviena sena attēla ar amazoni bez krūts. Stiganori šāva vai nu taisni sev priekšā virs zirgu ausīm, vai, kad jāja garām tieši ienaidniekam, apgriezās seglos un sita zirgiem pa krustiem. Īstās amazones jūs varat ieraudzīt uz senām Klazomenas vāzēm un kraterrām. Tās ir ļoti stipras, pat ļoti spēcīgas kailas meitenes, jājot uz spēcīgiem zirgiem, bārdainu zirgu puišu un suņu pavadībā. Jonijas un kariešu sievietes, kuras bija pieradušas pie brīvības, nespēja samierināties ar doriešu iekarotājiem. Visdrosmīgākās, spēcīgākās, jaunākās devās uz ziemeļiem, pie Eiksas Ponta, kur izveidoja Temiskiras polisi. Tā nav tautība, bet Artemisas, vēlāk Hekates svētās jaunavas. Neizglītotie vēsturnieki un mākslinieki tās jauca ar skitu sievietēm, kuras tāpat bija lieliskas karotājas un jātnieces. Tādēļ ļoti bieži amazones attēlo tērptas no kājas līdz galvai skitu apģērbā vai īsos bezročos.