Amerikāņu rakstnieks Džordžs Orvels ļoti precīzi pateica, ka tas, kas kontrolē pagātni, var kontrolēt arī nākotni. Tam nevar nepiekrist. Jebkura ideoloģija tā vai citādi balstās uz vēsturi. Bez no “slavenās pagātnes” ņemtiem piemēriem nav iespējams uzcelt nākotni. Visa jautājuma būtība ir tāda, ka nepieciešams izskaidrot sabiedrībai, kā “pareizā” ideoloģiskā aspektā jāuztver pagātnes notikumi. Te reti aprobežojas vien ar uzskatu izkropļošanu par notikušo. Ļoti bieži visdažādākajā veidā tiek mainīti paši notikumi, fakti. Tā iesakņojas mīti par to, kas patiesībā nekad nav bijis.
Galu galā, var atrast veselu gūzmu piemēru, kad visiem it kā zināmas un acīmredzamas lietas patiesībā izrādās vai nu nejaušas vēsturnieku kļūdas, vai arī tīši sagrozītas un izkropļotas par labu tiem vai citiem politiskiem mērķiem.
Hrestomātisks šādu izkropļojumu piemērs ir mīts par to, ka Krievzemes cars Ivans Bargais (Jānis Briesmīgais) dusmu lēkmē nosita savu dēlu. Šis mīts radās jau ilgi pirms slavenās I.Repina gleznas. To atbalstīja tādi autoritatīvi vēsturnieki kā N.Karamzins un M.Ščerbakovs. kādi bija vēsturnieku motīvi, atliek tikai minēt, tomēr aptuveni pirms 50 gadiem veiktā cara dēla mirstīgo atlieku ekspertīze parādīja, ka viņa nāves cēlonis varēja būt noindēšana, bet nekādā ziņā ne sitiens pa galvu ar smagu, trulu priekšmetu.
20.gs. vēsture vairākkārt mainījusi daudzu Eiropas valstu vēstures vektorus/virzienus. Krievijā vien tas notika veselas piecas reizes, un tādējādi radīja auglīgu augsni vēstures izkropļošanai. Sākot ar 1917.gadu vēstures mācību grāmatu saturs kardināli mainījās, izdabājot politiskajiem notikumiem. Vieni un tie paši fakti pastāvīgi tika traktēti dažādi vai arī izkropļoti. Tiesa, to pašu var teikt arī par otru tā laika lielvaru – nacistisko Vāciju. Arī tur vēsturē viss tika mainīts, vadoties no izdevīguma. Galu galā abas lielvaras ieklupa viena otrai matos, un sākās Otrais Pasaules karš. Tam beidzoties, Vācija vismaz centās izlabot pieļautās kļūdas, kamēr PSRS turpina vēstures faktu kropļošanu vēl lielākā mērā nekā agrāk.
Taču pats interesantākais sākās 1991.gadā, pēc PSRS sabrukuma, kad tās vietā izveidojās 15 neatkarīgas valstis, un katra no tām sāka rakstīt savu vēsturi. Daža no tām gan centās būt objektīvāka, bet vairumā gadījumu turpinājās “vecā dziesma”.
Kā sēnes pēc lietus radās (un turpina rasties) virkne mītu teoriju! Gan par lielajām āriešu tautām (šeit grēko gan krievi, gan baltkrievi un ukraiņi), gan dižajiem turkmēņiem (te pietiek atminēties S.Nijazarovu un viņa apcerējumu “Ruhnama”), kā arī daudzām citām tautām ar slavenu pagātni. Un ja tā būtu tikai privāta iniciatīva – jebkurā zemē atrodams prāvs pulks “alternatīvās vēstures cienītāju”. Taču nē: tiek veidoti veseli vēstures pētīšanas centri vai pat institūti, kas piekopj tiešu faktu sagrozīšanas mašinēriju, kas vislabāk atbilst konkrētai politiskajai situācijai. Turklāt, tikpat kā neviens nav tapis pēc naidīgas kaimiņvalsts vai globālas masonu organizācijas pasūtījuma (kā apgalvo to pretinieki), bet gan pēc pašu valdības pasūtījuma, kas sponsorē jaunas, sev tīkamas vēstures rakstīšanu.
Taču nevajag domāt, ka tāda “ērta” vēstures pārskatīšana raksturīga tikai postpadomju telpai. Vai arī, ka šajā jomā grēko tikai valstis ar autoritāriem vai izteikti diktatoriskiem režīmiem (kā KTR vai Saūda Arābija). Arī demokrātijas lāpneši savu valstu vēsturē neiztiek bez koriģēšanas. Piemēram, ASV jau vairāk nekā 150 gadus stāsta, ka Pilsoņu karā taisnīgie un progresīvie Ziemeļi spīdoši sakāva necilvēciskos vergturu Dienvidus, uzvarējušie Ziemeļi deva brīvību visiem vergiem, uzcēla tiem skolas, nodrošināja ar darbu.
Patiesība bija pavisam cita. Pretrunas, kas noveda pie ASV pilsoņu kara, bija meklējamas aizsargmuitās. Rūpnieciskajiem Ziemeļiem, kur darbaspēks bija algotie strādnieki, lai aizsargātu savus tirgus, bija nepieciešamas augstas aizsargmuitas. Turpretī lauksaimnieciskajiem Dienvidiem, kas pamatā balstījās uz vergu darbu, bija vajadzīgi noieta tirgi savai produkcijai (galvenokārt – labībai un kokvilnai) un lētas ievestās rūpniecības preces, kam aizsargmuitas tikai paaugstināja cenu. Kas attiecas uz verdzības atcelšanu, tas bija nepieciešamības diktēts solis nevis labvēlība. To visu savā grāmatā “Sliktie samarieši” labi apraksta žurnālists H.Čangs.
Arī “Vecā pasaule” grēko ar līdzīgiem faktiem. Ja paskatāmies, kā Anglijā traktē agrāko koloniālo politiku, pasniedzot kā “nepieciešamību konkrētā vēstures posmā”, vai arī, kā mūsdienu angļu vēsturnieki apraksta Īrijas karu par neatkarību aizvadītā gadsimta 20-os gados, tad kļūst skaidrs, ka vēstures faktu rediģēšana raksturīga praktiski visiem mūsu sugas pārstāvjiem.
Ko lai dara šādā situācijā? Kā nepakļauties “šīs pasaules vareno” iegribām un, raugoties uz savu vēsturi, saglabāt vēsu prātu un skaidru apziņu? Pirmkārt, nepieciešams visu apsvērt, kritiski izvērtēt jebkuru informāciju, nebaidoties apšaubīt pat nopietnu autoritāšu un avotu sniegtos ziņojumus. Galu galā – cilvēkiem ir raksturīgi banāli kļūdīties. Patiesība gan ir viena, bet viedokļu var būt daudz.