Alfrēds Heidoks - vai nezināms latvietis?

Tālākais teksts ir ņemts no krievu vikipēdijas. Tā kā visa atbildība uz to.

Alfrēds Petrovičs Heidoks ir dzimis 1892. gada 19. oktobrī, ciemā "Doles", Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā, tagad Latvija - miris 1990. gada 20. jūnijā, Zmeinogorskā, KPFSR. Krievu un paodomju rakstnieks-prozaiķis, fantastiski-mistisku noveļu autors, kas sarakstītas "orientālā" garā, tulkotājs.

Viņš piedzima netālu no Amatas upes, Doles ciematā laiksaimniecības tehnikas remonta darbnīcas īpašnieka ģimenē, latvietis. 16 gadu vecumā, pēc tēvoča uzaicinājuma pārceļas uz Tveras guberņu, kur līdz Pirmajam pasaules karam strādā un kļūst par kokzāģēšanas rūpnīcas pārvaldnieku.

1914. gadā viņu iesauc armijā, sākumā lielkņazienes Marijas Pavlovnas kara sanitāru organizācijā, pēc tam viņš kļūst par Otrās armijas Sarkanā krusta noliktavas (tā apgādā visu Rietumu fronti) saimnieciskās daļas priekšnieku. 1917. gadā Heidoks iz uzdienējis līdz virsnieka pakāpei. Tajā pašā gadā viņš nokļūst vāciešu gūstā, bet 1918. gadā viņu atbrīvo.

Pēc atbrīvošanas no vācu gūsta, Heidoks atgriežas jau revolucionārajā Krievijā un tūlīt pat iestājas baltgvardu rindās. Karo visu Pilsoņu kara laiku un pabeidz to Blagoveščenskā. Sarkanās armijas neatlaidīgo uzbrukumu dēļ bēg uz Ķīnu.

Ķīnā Alfrēds Heidoks dzīvo Harbinā, izmēģinot daudzas profesijas, kamēr nekļūst par žurnālistu un rakstnieku. 1929. gada decembrī viņš publicē savu pirmo stāstu "Cilvēks ar suni", Harbinas žurnālā "Rubež", vēlāk kļūst par žurnāla pilntiesīgu darbinieku, strādā arī virkne citās Harbinas avīzēs. 1934. gadā notiek Heidoka liktenīgā tikšanās ar N. K. Rērihu, kurš apmeklē Harbinu savā mandžūrijas ekspedīcijā (1934-1935).

"Es jau no bērnu dienām aizrāvos ar Nikolaja Konstantinoviča reprodukcijām. Ma tās tā iepatikās, ka tad, kad es jau biju pusaudzis, es nolēmu, ka N. K. Rērihs ir lieliskākais gleznotājs pasaulē. Mūsu tikšanās bija nolemta".

Tikšanās ar Rērihu atstāj milzīgu iespaidu uz Heidoka daiļradi. Viņš pilnībā pārņem Rērihu 'hgimenes pasaules saprašanas filozofisko sistēmu - "Dzīvo Ētiku", kļūst par aktīvu tās propagandētāju līdz dzīves beigām. 1934. gadā tiek izdots Heidoka krājums "Mandžūrijas zvaigznes" ar N. K. Rēriha priekšvārdu.

1940. gadā kopā ar sievu Jevgeņiju Sergejevnu un diviem dēliem pārceļas uz Šanhaju. Tur piedalās padomju žurnālistu un beletristu biedrības radīšanā padomju pilsoņu biedrības sastāvā. Vada beletristu sekciju, kad jaunizveidotā biedrība iegūst TASS licenci, lai izdotu žurnālu "Segodņa", ievieto tajā savu stāstu "Sanrafaels". Šanhajā A. P. Heidoks nodzīvo septiņus gadus.

1947. gadā Heidoks kopā ar ģimeni iegūst padomju pilsoņa pasi un labprātīgi atgriežas Padomju Savienībā, kur dzīvo Severouraļskas pilsētā. Strādā par ugunsdzēsēju, pasniedz angļu valodu.

Tādēļ, ka Heidoku ģimene turpina saraksti ar Rērihu ģimeni, kas dzīvo Indijā, 1950. gadā arestē Heidoka jaunāko dēlu Valentīnu, šo satricinājumu neiztur Heidoka sieva, kurai ir vāja veselība, pēc pusgada viņa mirst, pēc tam arestē arī pašu Heidoku, konfiscē viņa 'mantu un nosūta uz nometnēm.

"Būdams ieslodzījumā, es domāju, cik gan Ļeņins bija laimīgāks par mani, sēžor cara cietumā, kur sarkstīja lailus darbus. Man tikai vienu reizi iedeva papīra gabalu un zīmuļa galu, lai uzrakstītu iesniegumu. Nekādu rakstāmlietu, neko man nedeva. Pat bikšu siksnu atņēma, es biju spiests bikses par paša rokām turēt".

1956. gadā viņu izlaiž brīvībā un viņš panāk savu pilnīgu reabilitāciju. Tā paša gada rudenī viņš pārceļas uz Kazahiju, Balhaša pilsētu, pie sava jaunākā dēla. Tur kādu laiku viņš strādā par bibliotekāru, pēc tam Kazahijas Zivsaimniecības zinātniski-pētnieciskajā institūtā kā zinātniskās literatūras tulks no angļu valodas. Tajā pašā peridā viņš tulko tādus kapitālus darbus kā "Mahatmu vēstules Sinnetam", J. P. Blavatskas "Slepenās doktrīnas"trešo sējumu un viņas divus "Atmaskotās Izīdas" sējumus, kā arī A. Dāvid-Neelu - "Tibetas mistiķi un magi" - kā arī virkni citu darbu.

1981. gada jūlijā, jau būdams pensionārs, A.P. Heidoks pārceļas uz Altāja novadu, Zmeinogorskas pilsētu. Pilnīgi zaudējis redzi, viņš turpina diktēt garstāstus, stāstus un esejas. Turpat viņš arī aiziet no dzīves 1990. gada 20. jūnijā, atstājis aiz sevis bagātu literāro mantojumu.

Krievu valodā viņa stāstu krājums "Brīnumu varavīksne" ir iznācis arī Rīgā, izdevniecībā "Vieda" (1994).

https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A5%D0%B5%D0%B9%D0%B4%D0%BE%D0%BA,_%D0%90%D0%BB%D1%8C%D1%84%D1%80%D0%B5%D0%B4_%D0%9F%D0%B5%D1%82%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87

Viņa krājums.

https://fantlab.ru/edition218806