Eskeipisma sauklis tik labi gāja pie sirds sociālajā apātijā ieslīgušajām subkultūrām, ka britu premjerministre Mārgareta Tečere vienā no savām pirmajām uzrunām parlamentā asi noteica: “Jūs saņēmāt to, ko gribējāt!”, bet kinorežisors Stīvens Spīlbergs 90.gadu sākumā paziņoja, ka Holivuda pastāv tikai fantastikas blokbasteru dēļ. Žanra dzīvotspēju apliecināja neprāta skaitā izdotie darbi, kam par iemeslu kalpoja neizsīkstošasis pieprasījums un priekšstats, ka šajā jomā teju katrs var ne vien iemiesot savas vīzijas, bet līdztekus arī nopelnīt. “Vēlmju aka” tika atrasta.
Andžejs Sapkovskis šajā jautājumā nebija izņēmums, bet atškirībā no citiem censoņiem guva starptautisku atzinību. Iespējams, žanra ietvaros viņš ir atpazīstamākais poļu autors pēc Staņislava Lema.
Kā zināms, panākumu takas literatūrā ir neizdibināmas, un neba Sapkovskis astoņdesmitajos gados bija pirmais, kurš sāka plaši izmantot pašmāju folkloru. Klāt nāca nesamākslota, asociatīvi atpazīstama vide un valodas poētiskais šarms. Autora atradums ir pašmāju sajūta. Tā ir sava Ne-Polija, tāpat kā Le Gvinas “Orsīnijas stāstos”izfantazēta Čehija un Ungārija. Jocīgi miestiņu nosaukumi nez ko atgādina, tāpat kā personvārdi; pundurkaralistes un kaut kur tālumā ļauna impērija; pilsētā ir baznīca, bet apkārt seno kultu dievnami; ezeros plunčājas nāras, bet naktis vazājas vampīri, no kuriem atgaiņājas okultās zināšanās iesvaidīti cilvēciņi. Cauri ikdienišķās sadzīves kņadai maizes meklējumos uz ķēves čubina ragainis Geralts, savairojušos mošķu mednieks. Skumst pēc sirds izredzētās, bet nesmādē citus sievišķus. Dažkārt saskrienas ar draugu menestreli Ugunspuķi, arī nelaimes čupiņu. Mēs teiktu: “Jāj paceļu pasaciņa.” Bruņinieka vietā klejojošs ragainis ir Sapkovska stāsta varoņa efekts – vecā labā mitopoētiskā Eiropa.
Aizverot grāmatu, nāk atskārsme, ka šajā izrādē īsti laimīgu personāžu nav. Var saukt: “Lai dzīvo Eskeipisms!”, bet pans Sapkovskis tūlīt pat savā esejā attrauc: “Nav zelta pelēkajos kalnos!”, un mēs dodamies uzdejot krakovjaku. Tikmēr autora dāsnā humora izjūta, iemaņas senvārdos, divdomīgie zemteksti un plašā slāvu folklora paliek kā pamatīgs izaicinājums tulkotājam un bestiārija iztrukums pielikumā bažas vien raisa. Neba katrs ierindas lasītājs smalki pārzina cittautu folkloru. Pajautājiet ielās, ko nozīmē striga?
Poētikas meklējumos klāt ņemu iepriekšejo krājumu “Pēdējā vēlēšanās” un, salīdzinājumam, krievu izdevumus. Negaidīti – gandrīz vārds vārdā ar Jevģēnija Vaisbrota tulkojumu. Šķistu, nu gan ir dubultizjūta! Dodos meklējumos krievu portālos. Ak jēziņ, ko tur var ņemties ap tekstu labošanu, ieskaitot arī pašu Sapkovski. Nelaime bija tā, ka Vaisbrotam sākotnēji vispār bija nekādas izpratnes par žanru. Velkot ar pirkstu pa rindai, paliek skumjāk – tās pašas kļūdas. Atrodama arī pašmāju fantāzija. Pie Vaisbrota vampīrenei galvu jānocērt ar metāla lāpstu, tak Salejam ar zobenu (vārdnīcā vārds “застып” atrodams), ceļa spieķis ir bomis, bloķēts tilts ir sastrēgums, akreditācijas raksts pārvēršas par caurlaidi, nāru-raudoņu vietā ir naras un raudones, durvju aizbīdnis ir atslēga, cinftnieki, izrādas, ur brīvprātīgie, knehti pārvērtušies pīkeniekos (tad jau musketieri ir plintnieki), brīvpilsēta Голополье nevar būt Holopole, ja tas it Tukšlauks (toponīma metafota), un vojevoda Щукобоб acīmredzot ir Līdakpupa, nevis Nužiboba (runājošais jeb raksturojošais vārds) utt.
Kāds krievu zinātājs pat paziņoja, ka izlasījis originālu un sapratis (ņemot vērā savstarpēji tuvo slāvu folkloru), ka tulkojums ir erzacs. Varbut teikts par stipru, bet piegarša palika. Pie šīs atziņas pirms trešajiem gaiļiem arī liku mierā salīdzinšās lingvistikas vingrinājumus.