Rakstnieks dzimis 1917. gadā Nikoļskusurijskā (tagad, Usurijskā), Krievijā. Viņa tēvs bija fabrikants un aptieku tīkla īpašnieks, māte – cēlusies no muižniekiem. Pēc Pilsoņu kara beigām ģimene aizbrauca uz Harbinu.
1939. gadā viņš iestājās darbā padomju konsulātā Harbinā, kur strādāja par tulku un valodu pasniedzēju. Ieguva padomju pilsonību. 1945. gadā izbrauca uz Habarovsku, kur kalpoja par personīgo tulku pēdējam Ķīnas imperatoram Pu I nometnē augstu stāvošiem karagūstekņiem. 1946. gadā kā vecākais tulks viņš ņem dalību Tokijas procesā. Pēc tam, kad Pu I etapēja uz Ķīnu, Permjakovs palika Habarovskā. Bija austrumu valodu pasniedzējs.
Rakstnieks miris 2005. gada 9. decembrī.
Kā rakstnieks un novadpētnieks viņš pazīstams ar literāru pseidonīmu – Georgijs Laņins. Viņš ir daudzu žurnālu rakstu un vairāku grāmatu autors.
Rakstījis asa sižeta detektīvus: „Dimantu sala”, „Maska”, stāstu ciklus par Ķīnu, ko parakstījis ar savu īsto uzvārdu. Pirmo rakstu viņš publicēja 1950. gadu sākumā avīzē „Tihookeanskaja zvezda”.
Viņa piedzīvojumu garstāsti satur fantastikas elementus: „Zilais tarantuls” (1957), „Sarkanā maska” (1957-1958), „Dimantu sala” (1963). Viņa literārajā mantojumā palikuši daudzi garstāsti ar dažādu pabeigtības pakāpi: „Burvis”, „Murēna”, „Maska”, „Madūza”, „Zaļā Būdas noslēpums”, „Nonna”, „Sātans”, „Sarkofāgs”, „Anakonda”, „Sarkanā svece”. Daži no tiem tiek publicēti šajos laikos.
Vasilijs Pavlovičs Ščepetņevs.
Rakstnieks, žurnālists, ārsts. Dzimis 1955. gada 28. oktobrī, dzīvo Voroņežā. Raksta psiholoģisku, reālistisku fantastiku, bieži izmanto alternatīvās vēstures paņēmienus.
Dzimis Moldāvijā, beidzis Voroņežas medicīnas institūtu 1979. gadā. Strādājis Tulā, Tulas apgabala Teplijas ciemā, no 1983. gada Voroņežā. No 1991. gada – AIDS centrā, savienojot ārsta darbu ar literāru darbību. Spēlē arī šahu.
Viens no labākajiem un arī visvairāk noklusētākajiem mūsu laika fantastiem. Viņš pārsvarā strādā alternatīvās vēstures žanrā, kas mūsdienu lasītāju vidū ir visai populārs. Ščepetņeva prozai ir raksturīgs drūmas fantāzijas feierverks, neordināra izdoma un absolūta sižeta gājienu neparedzamība.
Viņa iemīļotais varonis ir detektīvs Arehins (lasi, Aļehins – galu galā autors ir šahists), kura piedzīvojumus autors ir solījis aizvadīt līdz 1967. gadam. Autora „mūsdienu retro” stils tiek panākts, savienojot fantastiku, alternatīvo vēsturi un biedējošu izdomas ticamību. Pirms kādiem desmit gadiem ir izdots garstāsts „Marss, 1939. gads”.
Nikolajs Nikolajevičs Šelonskis.
Krievu prozaiķis un žurnālists, kurš strādājis XIX gadsimta beigās – XX gadsimta sākumā (viņa precīzi dzimšanas un nāves dati nav zināmi). Dzīvojis Maskavā, strādājis par skolotāju, pēc tam kļuvis par literātu. Sadarbojies ar avīzēm „Russkij Ļistok”, „Moskovskije vedomosti” un citiem izdevumiem...
Pieminēšanas vērti ir divi Šelonska romāni. Romāna „Svētā krusta brāļi” (1893) varonis vēl Senajā Ēģiptē ir iedzēris ilgmūžības eliksīru, tāpēc varējis piedalīties daudzos vēstures notikumos, piemēram, krusta karos. Otrais romāns „Nākotnes pasaulē” (1892) ieņem redzamu vietu krievu fantastikā un ir viens no pirmajiem mēģinājumiem radīt pilnvērtīgu, slāvu utopiju. Autors uzstājas ar drosmīgām zinātniski-tehniskām prognozēm: uzvara pār gravitāciju, televīzija („telefots”), neausti audumi, fotoiespiedums, tunelis zem Lamanša, viela, ko vēlāk nosauks par plazmu, un daudz kas cits. Pēc V. Odojevska „4338. gada: Pēterburgas vēstulēm” un pirms A. Bogdanova „Sarkanās zvaigznes” tik trāpīgi tēmējumi pašmāju zinātniskajā fantastikā nav bijuši nevienam.
Ēriks Ingobors.
Ēriks Ingobors (Nikolaja Arkadjeviča Sokolovska pseidonīms. Dzimis 1902. gadā Čistopolē, miris. Ne agrāk par 1941. gadu) ir krievu prozaiķis, dramaturgs, fantasts, Herberta Velsa tradīciju turpinātājs. Autors divām grāmatām: „Ceturtā simfonija” (1934) un „Etlandija” (1935), kas tikušas kritikas pilnīgi sagrautas rakstā „Par epigonismu” (žurnāls „Oktjabrj”, 1936., #5), pēc tā prozaiķis publicēties vairs nevarēja. Ingobora sirreālistisko prozu cienīja viņa korespondenti – tādi viens otram nelīdzīgi rakstnieki kā A. Makarenko un V. Šklovskis. Tika iesaukts Maskavas „rakstnieku zemessardzē” (kā intendants). 1941. gada oktobrī nokļuva gūstā; 10. oktobrī tika aizvests uz koncentrācijas nometni Zemlovā, Pomerānijā. Tālākais viņa liktenis nav zināms. Līdz pat šim laikam nekad nav izdots atkārtoti. Ērika Ingoborga proza ir vēl viena liecība tam, ka sociālā un antiutopiskā fantastika turpināja eksistēt PSRS pat pašā šausmīgākajā cenzūras trakošanas laikā.
Dažas izmantotās saites: