Pēteris Petrovičs Orlovecs.
Pēteris Petrovičs Orlovecs ir Pētera Petroviča Dudoreva pseidonīms (1872-pēc 1929). Ražīgs XX gadsimta sākuma beletrists un žurnālists. Vairāk pazīstams ar citu žanru darbiem (konkrēti, ar detektīvu ciklu, kas kopē A. Konana Doila Šerloku Holmsu). Var pieminēt stāstu krājumus „Krievu izmeklētāju karaļa Kārļa Freiberga piedzīvojumi” un „Šerloks Holms Sibīrijā”. Rakstījis arī pasakas bērniem, bulvāru romānus ceļojumu piezīmes. Citi pseidonīmi: P. P. Antonovs-Orlovecs, P. Antonovs. Bijis korespondents Krievu-japāņu karā, strādājot avīzē „Rusj”.
Vienīgais zinātniski-fantastiskais romāns „Lielās Sibīrijas apslēptie dārgumi” (1909) ir mēģinājums vismaz grāmatas lapaspusēs „atriebties” japāņiem par zaudējumu 1904.-1905. gada karā. Varoņi izbūvē supermodernu kuģi, kas spēj pārvietoties visās trijās stihijās un soda Japānu, sagraujot tās pilsētas un nogremdējot tās karakuģus.
Kāpēc viņa miršanas gads nav precīzi zināms, internetā uzzināt neizdevās. 1920. gados publicējies galvenokārt humoristiskajos žurnālos, kur 1929. gadā ir arī viņa pēdējā publikācija. Zināms, ka autora „Šerlokiāde” (kas, dabiski, bija krietni zemākā līmenī kā oriģināls) negaidīti beidzās 1909. gada rudenī, kad avīzes ziņoja, ka arestēts viņa pēdējā tāda veida darba metiens – „Atdzimušais Kains. Šerloka Holmsa piedzīvojumi pret [Soņķu] Zelta Rociņu”. Nav zināms, kāpēc tā raisījusi cenzoru sašutumu, taču 1911. gadā Maskavas apriņķa tiesa lemj, ka metiens jāsadedzina.
Mihails Konstantinovičs Pervuhins.
Mihails Konstantinovičs Pervuhins ir atzīts „krievu Žils Verns” (vai precīzāk, „krievu Velss”), viens no ražīgākajiem Krievijas XX gadsimta sākuma rakstniekiem-fantastiem, kas rakstījis zem daudziem pseidonīmiem, no 1906. gada līdz pašai nāvei dzīvojis emigrācijā, galvenokārt Itālijā. Līdz 1917. gadam viņu aktīvi iespieda Krievijā, bet pēc 1917. gada – tikai ārzemēs (Berlīnē, Bukarestē, Parīzē, Rīgā). Gandrīz viss viņa radošais mantojums ir palicis izkaisīts periodikā un nekad nav ticis atkārtoti izdots, izņemot mūsu laikus – krājums „Napoleona otrā dzīve” (2014). Tas viss, neskatoties uz vērīgu uzmanību, ko viņam pievērsa literatūras zinātnieki, tajā skaitā, arī ārzemju.
Rakstnieksi ir dzimis 1870. gada 9. (21.) septembrī Harkovā, apriņķa kancelejas lietveža Konstantīna Pavloviča Pervuhina ģimenē. Viņa brālis ir mākslinieks Konstantīns Pervuhins (1863-1915).
Pēc reālskolas pabeigšanas iestājies universitātē, no kuras izslēgts politiskās pārliecības dēļ. Strādājis Kurskas-Sevastopoles dzelzceļa pārvaldē. Plaušu tuberkulozes dēļ 1899. gadā bija spiests pārcelties uz Jaltu, kur iepazinies ar A. P. Čehovu, Ļ. N. Tolstoju, A. I. Kuprinu. No 1900. līdz 1906. gadam strādājis par avīzes „Krimskij kurjer” redaktoru. Rakstījis arī avīzei „Odesskije novosti”.
1906. gadā viņu izsūta no Krimas par opozicionāriem uzskatiem, nosaucot par „bīstamu dumpinieku”. Aizbraucis uz Vāciju, sācis strādāt Berlīnē par Maskavas avīzes „Utro” korespondentu. Pēc gada nonācis Itālijā, ar kuru saistījis savu tālāko dzīvi. Kapri iepazinies ar A. M. Gorkiju un viņa līdzgaitniekiem.
No 1907. gada bijis „Birževije vedomosti”, „Reč”, „Russkaja misļj” un citu izdevumu Itālijas korespondents.
Dzīves beigās kļuvis par antikomunistu, simpatizējis agrīnajam itāļu fašismam, kurā redzējis nacionālās atdzimšanas ideoloģiju un alternatīvu boļševismam, iespējai cīnīties pret to Krievijā un arī Itālijā.
Neilgi pirms nāves rakstījis V. I. Ņemirovičam-Dančenko: „Mēs – es un sieva – ēdam reizi dienā, arī tad tik daudz, ka pat zvirbuli nepabarosi. Dienu no dienas, gadu no gada mēs dzīvoja ar cerību par „tuvo” boļševisma krišanu. Bet viņi – sasodītie – nez kāpēc negrib „sabrukt”.”
Rakstnieks miris Romā no tuberkulozes 1928. gada 30. decembrī. Apglabāts Romas Testačo ārzemnieku, nekatoļu kapsētā.
Pervuhins publicēties sāka 1890. gadā. Izmantojis gan savu īsto vārdu, gan pseidonīmus: Marks Volohovs, K. Alazancevs, M. De-Mars, M. Zamjatins, Staroverovs.
Krievu literātu vidū ticis uzskatīts kā „”Čehova skolas mākslinieks, kas spējis attēlot pelēcīgās dzīves sēras” (A. V. Amfiteatrovs), rakstnieks, kuru interesē „to liktenis, kurus aizskalo jaunās dzīve straume, to liktenis, kas izdeg, nočūkst un nodziest” (V. Ļvovs-Rogačevskis). Rakstījis arī aprakstus, publicistiku, piedzīvojumu literatūru, darbus bērniem, fantastiku.
Pevuhina fantastiskie darbi galvenokārt ir sarakstīti alternatīvās vēstures žanrā, viņu var uzskatīt par vienu no šī žanra radītājiem. Romānā „Napoleona otrā dzīve” (1917) gāztais imperators bēg no Svētās Helēnas salas un Āfrikā rada jaunu, varenu impēriju. Romāna galvenais varonis gan nav Napoleons, bet cilvēki, kuri gatavo viņa bēgšanu. Romānā „Pugačovs – uzvarētājs” (1924) zemnieku vadoņa uzvara un kāpšana tronī (kā zināms Pugačovs bija pasludinājis sevi kā brīnumainā kārtā izglābušos imperatoru) ir rādīta kā nacionāla nelaime. Tas kļūst iespējams, jo imperatrise Katrīna un troņmantinieks Pāvels Petrovičs iet bojā jūrā, vētras laikā. Pervuhina spalvai pieder arī romāni „Cilvēces šūpulis”(1911), „Izgudrotāji” (1924), garstāsts „Pusnakts zemē” (1910), vairāki fantastiski stāsti.
Autors ir sarakstījis aprakstu sēriju par Kapri krievu kolonijas dzīvi („Pie Gorkija Kapri”, 1907.; un citus). Kapri atmiņas kalpo par pamatu grāmatai „Boļševiki” (itāliski «I bolsceviki», 1918), kas satur veselu rindu Oktobra revolūcijas vadoņu atmaskojošu portretu: L. D. Trocki, V. I. Ļeņinu, A. V. Lunačarski uc. Revolucionārajai vardarbībai veltīta Pervuhina grāmata „Boļševistiskā sfinksa” (itāliski «La sfinge bolscevica», 1918). 1922. gadā Berlīnē iznāk viņa grāmata „Atlūzas”.
Pēdējais Pervuhina romāns „Pērļu kaklarota. No bohēmas dzīves” (1928) ir skandalozi-pornogrāfisks, krievu gadsimta sākuma beletristikas stilā. Viņa okultais romāns „Zemes dievs” paliek nepabeigts.
Autors ir nodarbojies arī ar tulkošanu, konkrēti – tulkojis no itāļu valodas krieviski E. Salgari un L. Pirandello darbus.