Svētku dievkalpojumi

Svētku dievkalpojumu laikā cilvēkiem bija aizliegts strādāt. Baznīcas apmeklējums tad tika uztverts kā iziešana sabiedrībā. Tāpēc gan sievietes, gan vīrieši devās uz dievkalpojumu savās labākajās drēbēs. Pie tam pati jautrākā daļa iestājās pēc mises: tauta sāka sarunāties, dziedāt un dejot jau baznīcas pagalmā. Bet svētki turpinājās ar skaļu sēdēšanu pie dzīru galda, kam gatavojās katrā mājā.

Mājas izklaides

Tiem, kurus neaizrāva ielu jautrība, organizēja mājas izklaides. “Aklās vistiņas”, “Varde vidū”, “Svētais Kosma”, “Stāsts”- tas ir tikai neliels to spēļu saraksts, kuras bija populāras Viduslaikos. Vienas bija mierīgas, citas – aktīvas un pat cietsirdīgas. Piemēram, spēles “Svētais Kosma” laikā viens no dalībniekiem uzņēmās svētā lomu, pārējie pēc kārtas krita viņa priekšā ceļos. Spēlētājiem vajadzēja sasmīdināt svēto. Bet pēc “Vardes” noteikumiem cilvēku, kurš izrādījās apļa vidū, sita un kaitināja.

Eksistēja arī komandu nodarbes: bumba, lapta, ķeršana. Bumbas spēle bija līdzīga mūsdienu tenisam: bumbiņu no salmiem vai vilnas meta pāri paštaisītam tīklam vai koka sienu par raketu palīdzību.

Tomēr pati populārākā bija kauliņs spēls. To mīlēja visi: no vienkāršiem pilsētniekiem līdz augstdzimušām personām. Dalībnieki, nežēlojot naudu, drēbes un pat mājokļus, izklaidējās no dienas dienā. Gadījās arī tā, ka spēles dēļ cilvēks zaudēja visu, kas viņam bija. Tāpat bija satopami gadījumi, kad tika izmantoti viltoti kauliņi.

Teātra uzvedumi

Cilvēki uzzinaja par teātra uzvedumu iepriekš – visur tika izlīmētas afišas. Tāpēc nozīmētajā diena laukumā, kurā galvenokārt teātris arī dzīvoja, sapulcējās praktiski visa pilsēta. Uzvedumi pievilka tautu ar savu pretrunīgumu. Atbildot par garīgo attīstību un Svēto Rakstu skaidrojumu, tie apvienoja dažādas dzīves puses: realitāti un izdomu, traģēdiju un komēdiju, pat aktierus un skatītājus. Pie vēlmes pilsētas iedzīvotaji varēja pat piedalīties teatrālajos uzvedumos.

Dziesmas un dejas

Nevieni svētki neiztika bez dziesmām un dejām. Muzikanti, spēlējot pūšamos un stīgu instrumentus, uzstājās pilsētu laukumos un galmos. Bet tauta bieži sapulcējās pilsētas centrā, lai pastaigātos pa apkaimi ar bungām un fleitām. Cilvēki dejoja mājās, uz ielas, tirgos. XIV gadsimta beigās pilsētās sākaparādīties dejas nami, kuros rīkoja parastajiem pilsētniekiem inprovizācijas un apļa dejas. Kaut arī baznīcas kalpi un daži draudzes locekļi uzstājās pret saiedriskošanos, neviens nevarēja iet pret tautas gribu.

Karnevāli

Kā cilvēki attiecās pret svētkiem, pēc kuriem sākās attirēšanās no visām zemes lietam? Jautājums retorisks. Tieši pēdējā “brīvā” dienā tika rīkoti svētku gajieni, dzīres, maskarādes. Runā, ka tad pilsētā valdīja haoss, pierīšanās un citas nekārtības. Tauta gribja, lai sajauktos viss: diena un nakts, ķermenis un prāts, cilveki un maskas, karaļi un āksti, baznīcas un ikdienas dzīves tradīcijas. Tāpēc karnevala diena arī bija īpaša – tika atļauts tas, kas bija aizliegts agrāk.

Bruņinieku turnīrs

No sākuma turnīri atgādināja haotiski priekšnesumu, bet vēlāk tie kļuva organizētāki. Tā, parādījās tribīnes skatītājiem, bet bruņinieki sāka izmantot speciālus ieročus. Turnīrs kļuva par svētkiem, kurus vēlējās visa tauta. Cilvēkiem tiešām interesēja paskatīties uz to, kā augstdzimusī jaunatne cīnās par slavu. Frančesko Petrarka atzīmēja pierakstos, ka tādās dienās uz laukuma sapulcejās visi pilsētnieki – brīvu vietu tribīnēs nebija. Turnīri noslēdzās ar galma dzīrēm, gājieniem, ballēm un parodējošām uzstāšanās reizēm.

Pilsētas pirtis

Cilvēki ļoti mīlēja apmeklēt pilsētas pirtis. Taču ne jau tāpēc, ka vini bija tīrīgi. Pirts Viduslaikos pārvērtās par izklaides un komunicēšanas vietu. Pēc ūdens procedūrām tauta devās uz pusdienām, pieņemšanām, dzēra un dejoja. Vācu pilsētās pat labiekārtoja speciālu teritoriju ap pirti: lai organizētu dzeršanas uz turieni nogādāja vīna mucas. Tāpēc varas iestādes aizliedza “vīna” paradumu un atļāva pilsētniekiem rīkot tādas dienas tikai dažas reizes gadā. Kaut arī šo aizliegumu bieži neievēroja.

Gadatirgi

Gadatirgi šajā periodā notika reti – tikai dažas reizes gadā. Par populāru var nosaukt pasākumu Sen-Denī Parīzē. Tauta turp brauca ne jau pirkumu dēļ, bet tādēļ, lai paskatītos akrobātu un dzīvnieku uzstāšanos. Starp citu, tas tik ļoti atrāva cilvēkus no darba, ka reiz Kārlis Lielais izdeva specialu ukazu. Saskaņā ar to laika, kas pavadīts gadatirgos, tika ierobežots dažās stundās.

Medības

Medības bija pieprasītas jebkurā gadalaikā. To mīleja azarta un adrenalīna dēl. Daži uztvēra šo nodarbi ne tikai kā izklaidi – medības kļuva par nepieciešamību un pat dzīves jēgu. Piemēram, karalis Filips II Augusts izgāja uz zvēru jebkurā dienā neatkarīgi no laikapstākļiem un citiem apstākļiem. Tāpat tika uzskatīts, ka medības – tā ir zinatne, kura prasa pastāvīgu izziņu. Pie kam no sākotnēji ar to nodarbojās tikai sabiedrības augstakie slāņi.

Nāvessodi

Viena no mīlākajām iedzīvotāju nodarbēm Viduslaikos bija soda apmeklēšana. Šurp, kā uz kino, nāca veselām ģimenēm. Bet veiklākie tirgotāji, nelaižot garām izdevīgumu, dalīja uzkodas tieši soda izpildes laikā. Cilvēkiem laicīgi paziņoja vietu un laiku, tāpēc X dienā laukumā savācās daudz skatītāju. Bet lai pievērsu maksimāli liela cilvēku skaita uzmanību, sodus veica tirgus dienās.

Publiskā darbība noritēja patosi un teatrāli: procesijas kustības pa pilsētu laikā tai pievienojās skatītāji, bet saucējs demonstratīvi izkliedza noziegumu sarakstu. Reizēm starp nioziedznieku un brendi rīkoja divcīņu, pēc kuras cilvēki varēja lūgt par apsūdzētā atbrīvošanu. Starp citu, pēc paša soda ķermeni nevāca nekur prom. Par cik noziedzniekus bija aizliegts glabāt, līķi palika karātavās līdz pilnīgai sadalīšanās situācijai. Tā darīja arī tādēļ, lai atgādinātu parastiem cilvēkiem par likumu.

Katrā no uzskaitītiem izkliades veidiem ir sava filosofija. Piemēram, karnevāla laikā cilvēks ieguva izlādēšanos, aizmirsa par robežām. Jo karnevāla stihija bija virzīta uz to, lai atceltu ierarhiju un apvienotu sabiedrību. Tas pat attiecas arī uz soda vērošanu: procesa laikā cilvēki saprata, ka tāds liktenis var sasniegt katru. Vienlīdzības ideja – lūk kas bija Viduslaiku populāro izklaižu pamatā.