Fantastiskā literatūra attīstījās, taču uz to visu laiku skatījās ar aizdomām, jo fantastikā varēja citiem vārdiem pateikt arī daudz ko, kas valdošajiem nebija vēlams. Tajā pat laikā, tā kā komunistiskā ideoloģija centās aizvietot cilvēku apziņā reliģiju, sociālistiskā reālisma stils bieži sāka atgādināt kaut kādu sociālistisko misticismu. Kāds taču atceras saukļus: "Ļeņins ir mūžam dzīvs!", "Ļeņins ir dzīvāks par visiem dzīvajiem!" Labi, var teikt, ka to jāsaprot kā alegoriju, ka Ļeņina idejas ir mūžam dzīvas. Mēģināšu šajā lasījumā pierādīt, ka tā nav.
Padomju ideoloģija, tieši tāpat kā pašreizējā Krievijas ideoloģija centās rādīt padomju valsti, sociālisma sistēmu kā ielenktu cietoksni, kuru visur ielenc ienaidnieki, kapitālisti. Notiek cīņa uz dzīvību un nāvi, abas sistēmas nekad neapvienosies, bet cīņa būs tik ilga, līdz viena no tām ies bojā. Tā ir tipiska "gaismas" un "tumsas" spēku cīņa, un "gaismas" spēkus, protams, pārstāv sociālisms, bet tā vadoņi, mitoloģijas prasībām atbilstoši, ir spējīgi veikt visādus brīnumus. Paradoksāli, jo marksims, materiālisms taču noraida visādus brīnumus. Īpaši stipri tas parādās tieši padomju dzejā, kurā misticisms ir īpaši jūtams.
Mistikas elementi padomju ideoloģijā savas saknes stiepj no senās Krievijas mistiskā domāšanas veida. Reliģija - "opijs tautai" - tika atmesta, taču tautas masu mentalitāti tik ātri izmainīt nevar. Stratēģiskais mērķis bija skaidrs - komunisma uzcelšana, pasaules uzskats - tīri zinātnisks. Taču tautas apziņai tā bija par maz. Bija vajadzīgs kāds tēls, personība, kurai gribējās līdzināties. Ļeņins, kas nomira drīz pēc komunistu nākšanas pie varas, derēja šai lomai ideāli. Tieši viņš tika guldīts mauzolejā, kas pats par sevi, līdzīgi piramīdām, tika uztverts kā mūžīgās dzīves nodrošinājums. Pat partijas biedra karte ar numuru 001 vienmēr tika izrakstīta uz viņa vārda, kaut arī viņš jau bija miris. Nākošais līderis tika uztverts kā Ļeņina reinkarnācija ("Staļins - tas ir Ļeņins šodien!"). Protams, neviens to nesaprata burtiski, taču simboliskā līmenī tā bija neapstrīdama patiesība.
Milzīgu lomu PSRS vadoņu tēlos nospēlēja tipisks, mitoloģisks personāžs - kultūrvaronis. Tas ir likumdevējs, dibinātājs, kultūras pārveidotājs, kas apmāca ļaudis dažādiem amatiem, rāda, kā iekopt labību, pieradināt mājdzīvniekus un tā tālāk. Kultūrvaroņi ir jebkuras mitoloģijas sastāvdaļa, nav nekāds brīnums, ka tie parādās arī padomju mitoloģijā. Parasti jau šie varoņi ir padarīti par varoņiem ar vienkāršu lišķību tekstos. Taču visinteresantāko rezultātu redzam, ja papēta, ko par viņiem raksta rakstnieki un dzejnieki, kas nāk no tautām, kas vēl nav aizmirsušas šamanismu, elku dievību, savu senču mītus. Izmantojot elku dievu kultus, šie literāti pacēla Ļeņinu debesīs, ieceļot to galvenā proletariāta panteona dieva statusā. Tikai 30-to gadu otrajā pusē "tērauda vadoņa" Staļina tēls gandrīz aizēno pašu Iļjiču.
Daiļliteratūra, beletristika ieņēma lielu lomu padomju dzīves veida propagandā. Poēzijai bija vēl svarīgāka loma,
jo tā visvairāk ietekmē bērnus un viņu pasaules uztveri. Vara īpaši atbalstīja šādus autorus. Izmantojot publicēto dzejoļu fragmentus, kurus, kā nu mācēju, pārtulkoju, centīšos parādīt kā veidojās padomju mitoloģiskā pasaules aina. Galvenokārt, PSRS ne krievu tautu literatūrā, kas labi parāda, kā notika šī zombēšana.

"Mans tēvs ne velti teica manā bērnībā
- ka vasaru ir jukagiriem Ļeņins dāvājis."
"Ak, saule deg un rotaļājas ik gaišā rasas pilienā!
Šo gaismu, siltumu un sauli mums Staļins atnesis!"

Vadoņi šeit tiek tēloti kā savdabīgi demiurgi, kas valda pār dabas stihijām, gandrīz kā labvēlīgi elku dievi, vadoņi nokļūst vienā ierindā ar Brahmu, Jahvi, Ahura-Mazdu un citiem dieviem-radītājiem. Pasūtījums pēc šādiem darbiem vienkārši nevarēja neparādīties padomju sabiedrībā. Zārks jau nevar palikt tukšā un cilvēks vienkārši nespēj normāli justies, ja viņam atņem ticību uz kādu debesu glābēju, cilvēka vajadzība pēc kāda augstāka  aizgādņa, Debesu dēla ir nezūdoša.

"Spīd saule savādāk uz Zemes:
ka liekas tā pie Staļina ir Kremlī bijusi."

Saule ir tradicionāls pagānu mitoloģijas atribūts un ir labākais vadoņu draugs un līdzgaitnieks, tagad tā kalpos tautu tēvam.

"Ir nācis, kalnus gāžot viņš,
ir līdzīgs saules stariem...
Ja saule tikai dienā spīd,
tad Ļeņins mūžīgs spīdeklis!"

Tā nu Ļeņins ir spējīgs kalnus nolīdzināt un sauli aizvietot. Kā jaunais Krišna...

"...un tiešām ziemā saule nesastingst?
Jo mūsu saule - mūsu Staļins mīļotais."

Valdnieku identificēšana ar sauli ir pazīstama jau no seniem laikiem, Ēģiptes faraonus uzskatīja gan par saules dieva Ra dēliem, gan par pašu Ra. Francijas karalis Ludviķis XIV tika saukts par Karali-sauli. Proletāriskais reālisms pretendēja uz ko jaunu, bet izpētot tekstus, redzam, ka neko jaunu tas nav atklājis.

"Mums Ļeņins zīmuli un grāmatu ir devis,
un savu derību atstājis ir mums.
Un tad mēs gaišāk dzīvot sākām,
kā kalni pretī saulei izaugot!"

Simptomātisks ir kristīgā vārda "derība" izmantojums. Kā arī standarts, zināšanas - gaisma, nezināšana - tumsa.

"Bet Ļeņins un Staļins - kā batiri
ir nākuši Oktobra ausmu degt."

Te redzamas paralēles ar Prometeju, kas deva cilvēkiem uguni. Vadoņi ir tēvi, dzīves gudrību mācītāji. Lielas ģimenes galvas.

"Kā apkārt ozolam aug jaunas atvases,
tā mēs ap Staļinu - kā bērni apkārt tēvam."

"Lai priecīgāka dzīve ļaudīm,
Vienmēr ir darbos viņš.
Viņš grib, lai katrs aug
Gan gudrs, skaists un drosmīgs ar'"

Tagad vadoņi jau tēlo auglības dievu lomu. Īpaši ja palasa šādas rindas:

"Kur Josifs-gaisma dodas, tur avoti sāk tecēt,
kur avoti sāk tecēt, tur zāle aug un ziedi zied."

Vispār jau Staļins kaut kā neiederas radītāja, dabas aizgādņa lomā. Vislabāk šeit der Ļeņins.

"Skaties, kā gavilē dārzi un lauks,
Tur zeme svin Ļeņina Dzimšanas dienu!"

Ļeņina salīdzināšana ar auglības dieviem ir arī ļoti simboliska tāpēc, ka Ļeņins ir dzimis 22. aprīlī. Ēģiptes dievs Oziriss arī simbolizē dabas pavasara atmodu un rudens norimšanu. Tāpat kā Ļeņins ir miris, bet tajā pašā laikā - mūžam dzīvs.

Paskatīsimies, kāds varens mitoloģisks varonis ir Ļeņins.

"Ir Visums vecs un daudz ir tajā
dzimuši gan varoņu un gudro.
Bet Ļeņins visus pārspējis.
Viņš visas grāmatas ir izlasījis...
Ja dzīvs vēl būtu varens Prometejs,
kas ļaudīm uguni ir nonesis no debess juma,
tad, ieraudzījis Ļeņinu, viņš pats no ķēžu
gūsta vaļā tiktu kalna virsotnē."

Atkal mēs redzam Ļeņina salīdzināšanu ar seniem varoņiem, šoreiz ar Prometeja atbrīvotāju Hēraklu. Sengrieķu mītus Padomju Savienībā neviens nebija atcēlis, tāpēc ar Staļins redzams salīdzinājumā ar to:

"Viņa vārds pār Piedonu grand,
Ir Hērakla plauksta - kā bērnam,
viņa varenās plaukstas priekšā."

Protams, kas tas par varoni, ja viņš necīnās ar ienaidniekiem un neuzvar tos.

"Vai gaišacis piekūns te lidojis nav?
Nē, slavenais Staļins te jājis,
Ar draugiem tik drosmīgiem,
Ar Sarkano Armiju uzticamo,
Viņš cirtis un cirtis ir baltos..."

Un kā tad bez Ļeņina - tradicionālo htonisko briesmoņu pieveicēja:

"Ļeņins kā pilnība dzimis!
Visu nabago aizstāvis mūsu,
no pūķiem tas atpestījis ir tos,
no tautu turošām važām!"

Viens no populārākajiem Krievijas ienaidnieku tēliem vienmēr ir bijis pūķis. Svētais Juris, kas pieveic pūķi ir Krievijas simbols, senās Krievzemes biļinu varoņi, katrs gandrīz pieveic savu pūķveidīgo ienaidnieku: Dobriņa - Zmeju Goriniču, Iļja - Idoļišče Poganoje, Aļoša Popovičs - Tugarinu Jmejeviču. Pat pasaku varonis muļķa Ivans kādā no pasakām pieveic pūķi, lai iegūtu cara meitu par sievu.

"Bet mūsu laimīgā ģimenē,
ir ielaista čūska ļaunīga,
Mūs kaujā ir nodevis Trockis,
kas sildījies strādnieku zemē,
gļēvi dzeloni slēpdams..."

"Jūda" Trockis šeit tēlots, kā Bībeles Čūska, ka piemānīja pirmos cilvēkus. Padomju propaganda labprāt izmantoja šo tautas folkloras tēlu.  Bet arī tas nav viss. Padomju vadoņiem piemīt gluži dievišķīgs spēks.

"Mūsu Ļeņinam ir spēks
tik liels kā jūrai!"

"Staļins nelokāms un drosmīgs,
viņa spēks ir jūras spēkam rada!"

Arī universālais, arhetipiskais Pasaules koka tēls, līdzīgs skandināvu Igdrasilam ir radis atspoguļojumu vadoņiem veltītajos dzejoļos:

"... līdzīgi kā ozols, kas nepakļāvīgo
galvu pret sauli ir cēlis,
ar saknēm kas caururbis
biezās klintis un jūras grunti..."

Jaunajai paaudzei bija jārada iespaids par vadoņiem kā mistiskām un varenām būtnēm, lai visi cilvēki būtu kā niecības viņu priekšā.

"Ja savienotu kāds visas pasaules gudro zinības plašās,
tad ar zvaigžņu skaitu tās reizinātu,
ir tad vēl nebūtu summa tā līdzīga
lielā Ļeņina gudrībai!"

"Nav Dņepras plašumos ūdens tik daudz,
cik Staļinā ir gaiša prāta.
Un debess jumā zvaigžņu nav tik daudz,
cik domu Staļinam ir galvā gaišajā!"

Protams, ka arī totēmiskais sencis tādam pārcilvēkam ir kaut kas izcils.

"To, kam pavadonis - krauklis,
gaida mūža naktsļauna migla;
Kā saule spīd tas, kura
dzimta no ērgļa ir cēlusies. "

Mitoloģiskās telpas kontekstā, ērglis gan laikam ir proletāriskā titāna Prometeja mocītājs, nevis Staļina tēla varenības rādītājs, bet protams autors jau to tā nebija domājis. Un protams, visi vadoņi nodod savu spēku viens pie otra kā tādi dalailamas. No Marksa pie Ļeņina, no Ļeņina pie Staļina un tā tālāk. Jo visi padomju līderi jau bija uzticīgi ļeņinieši, kas pārņem varu viens no otra, jo tauta jau viņus neizvēlēja. Kā īsti dievi, vadoņi bija nemirstīgi, tas ir, miesīgi jau viņi nomira, taču atdzima augstākā, garīgā līmenī.

"Nē, viņš ir dzīvs, ne slims, ne miris,
Viņš pilsētā ir, arī laukos!
Viņš ļaužu miljonos un viņu domās, degsmē,
Pa zemi Iļjičs iet!"

Šeit proletāriskais misticisms parādās pilnā mērā un redzam, ka zinātniskais komunisms bija tikai pārklājs īstajai padomju pasaules uztverei.

"Bez trokšņa ienāk Iļjičs istabā,
Uz pleca uzliek roku man...
Ar mani Iļjičs ir. Man asinīs. Man krūtīs..."

"Ļeņins! Viņš visu redz - gan zvaigznes tumsā polārā,
gan traucošs ešelons, un taigas ciedru stumbri..."

Tā mēs redzam, ka sakausējumā ar arhaiskajiem mistiskajiem priekšstatiem veidojās jauna kultūrvaroņa, demiurga, dieva tēls. Daži autori sauc komunismu par reliģiju bez dieva. No šiem piemēriem var saprast, ka arī dievs un ne viens vien šajā reliģijā ir.Vadoņu maģiskās īpašības tiek pārnestas arī uz pašu komunistisko partiju. Tās nav dalāmas. ("Mēs sakām Ļeņins, bet domājam - Partija!"):

"Partija no bēdas mūs pasargās,
Nav partijai neiespējams nekas:
Teiks partija un izkusīs ledi,
Uzmetīs skatu un visur gaisma taps..."

Atkal rodas Bībeliskas sajūtas:

"Jūs - starojošās patiesība karognesēji,
Melna naida mākoņus kliedējat.
Paldies komunistu partijai,
Paldies ļeņiniskajai CK!"

Un tajā pat laikā vadoņi ir bezgalīgi tuvi tautai, spējīgi strādāt pat kā vienkārši cilvēki. Tā nav pretruna, mīts vienmēr ir pretrunīgs.

"Ar sabrukumu Kremlī cīņa iet,
Un Ļeņins kā parasts amatnieks,
Ļaužu masās iejaucies,
Pēkšņi tver baļķi ar roku savu -
Ar to pašu, Ļeņina roku,
Ar kuru ir dekrēts par mieru,
par zemi ir rakstīts.
Visi apbrīnā veras,
pat cars-zvans plašāk ir atvēris muti!"

Vadoņa tuvums tautai ir absolūts, viņš pat spēj kļūt par jebkuras tautas pārstāvi, kaut vai par Sala Tēti.

"Viegli pajūgu Ļeņins vada -
Kā braucējs prasmīgs, tundras iemītnieks...
Un viss, kas ir, gan dzīvs un nedzīvs -
Uz Ļeņinu skatās no pakalniem tuviem:
Vēl tas nav bijis - brīnums tas -
Šurp Ļeņins brauc! Ar briežiem brauc!"

Tā nu mēs redzam, ka padomju poēzijas hipertekstā redzami šādi tēli: vadoņi - radītāji, demiurgi, kas  pavēl dabas stihijām; ļaunu ienaidnieku pieveicēji, viņu varonība, spēks un gudrība ir bez robežām, viņi ir praktiski nemirstīgi; un visiem cilvēkiem viņi ir gandrīz kā tēvi.
Tomēr šo visu tēlu savienojums ir tikai fantoms, simulakrs. Par simulakru kulturoloģijā mēdz saukt kopiju  bez oriģināla, kas eksistē pati par sevi, bez jebkāda sakara ar realitāti. Radītais tēls neatspoguļo realitāti, tas ir hiperreālisms.
Tāpēc sociālistiskais reālisms īstenībā būtu jāsaus par sociālistisko (proletārisko) misticismu. tam bija jārada hipnotizēts, no bērnības ieprogrammēts cilvēks, kas bez ierunām pakļautos un pielūgtu savus elkus, tādam cilvēkam bija jākļūst par komunistiskās sabiedrības pamatu. Bet par pamatu šim lasījumam es izmantoju Dmitrija Proskurjakova rakstu par padomju poēziju žurnālā "Poldeņ XXI vek", marta numurā.