Piecsimt gadu senas atskaņas Latvijā

Varmācības rēgs iespaido mūsu dzīvi: savtīgi lietot amata varu sāka opričņina

„Valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai,

īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu.”
(Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pants)

Tiesības uz taisnīgu atlīdzību par darbu un atšķirīgas attieksmes aizliegums - šie Eiropas tiesību pamatprincipi ir seni, izriet jau no Bībeles. 

Latvijā 2/3 iedzīvotāju ir kristieši; valdība un partijas pozicionē sevi kā Eiropas tiesību fanāti.  Milzu atbalsts ir deklarēts svarīgākajām cilvēka tiesībām !
Jautājums vienīgi - kāpēc tad posts, nabadzība un brutāla varmācība pret cilvēku kļūst Latvijā arvien dziļāki ?

 

 

"Eiropā katrs pilsonis var teikt: “Valsts – tas esmu es.”
Pie mums valsts iedalās konkrēti valstī un tās pavalstniekos, tas ir, mūsu tauta neidentificē sevi ar valsti. (..) opričņina nospēlēja galveno lomu, tautas apziņā formulējot tādas valsts struktūru. (..) Stingra tautas nodalīšana divās nevienlīdzīgās daļās – tajos, kas ir pie varas un tajos, kam tās nav – kļūst par galveno principu"


Citāts ir no krievu domātāja Dmitrija Proskurjakova raksta.  Jau pieci simti gadus Austrumeiropu ietekmē doktrīna, ko izveidoja par Krievijas pirmo caru 1547.gadā kronētais Ivans IV, pazīstams kā Jānis Briesmīgais.
Doktrīnā ir opričņina - varmācības mehānisms un filozofija vienlaikus.

Saviem opričņikiem (iekšējās drošības vienībai) Jānis Briesmīgais nemaksāja algu, bet tiem pavēlēja - kam jums alga, ja vara ir dota !
No tiem laikiem ieviesās un līdz mūsu dienām arī Latvijā ir saglabājies šis netikums - izspiest naudu, izmantojot amata stāvokli.

Ačgārnā veidā netikums ir pieņemts sabiedrībā - ļaudis parasti nosoda nevis varmākas, bet gan nosoda upurus, ja tie meklē taisnību - sak, ko tu izlec, labāk būtu samaksājis !

Manuprāt, absurda ir prakse, ka Rīgas pašvaldības policija katru gadu ieplāno savā budžetā policijas tēriņiem iegūt naudu  ap 0,4 miljonus latu - millitarizētai vienībai izejot ielās un sodot rīdziniekus.

(skat. budžetā: 2012.g. – 460`804 Ls; 2013.g. – 394`969 Ls)

Tāpat - tie miljoni latu LR budžetā, ko valsts (Finanšu ministrija) tika plānojusi iegūt ar sodiem no fotoradariem.
(skat. budžetā: 2012.g. – 7`306`360 Ls; 2013.g. – 1`381`862 Ls;)

Naudas sodu ieguves plāns neatbilst demokrātiskas iekārtas principam - ne tikai pēc Eiropas likumiem, tas neatbilst arī Latvijas likumam.
= = = = = = = = = = = = = =
Fakti par opričņinu
(Opričņina vēsturē iegājusi ar Novgorodas, Tveras, Narvas u.c. iedzīvotāju masu slepkavībām http://lv.wikipedia.org/wiki/Ivans_IV#Opri.C4.8D.C5.86ina)

No svētītā Filipa, Maskavas metropolīta, biogrāfijas (īsināti):
Cars Joans IV sāka baidīties pat no saviem uzticamajiem kalpiem, tuviem radiniekiem un draugiem un ienīda bajārus, saskatīdams viņos savus ienaidniekus, dumpiniekus un nodevējus. Un tā viņš sadalīja valsti divās daļās, iegādādams sev īpašus miesassargus, sauktus opričņikus, kuri atradās cara personīgajā dienestā un veidoja īpašu pārvaldi. Opričņiki viņiem piešķirto varu izmantoja ļaunprātīgi, apspieda tautu, atņēma īpašumu; laupīšanu pavadīja slepkavības un spīdzināšanas. Taču cars ticēja viņu uzticamībai un padevībai, un tādēļ nebija, kas viņus savalda. (..)

Kad opričņiku zvērības sasniedza augstāko pakāpi, svētītais Filips sāka lūgt, lai cars pārtrauc opričņiku plosīšanos un pārmest caram viņa piespriestos sodus. Tad caru pārņēma liels niknums uz svēto, un viņš sāka tam draudēt ar mokām un trimdu. Taču viņš palika ciets kā dimants un, neņemot vērā cara draudus, turpināja runāt patiesību. Diemžēl arī starp garīdzniekiem atradās nodevēji, kas domāja tikai par to, kā izpatikt caram. (..)

No Solovkas atbraukušie apmelotāji lika caram priekšā vīstokļus ar savām viltus liecībām. Cars, izdzirdis par sev izdevīgām rakstiskām liecībām pret Filipu, lika tās publiski nolasīt un viltus liecinieki sāka skaļi izteikt savus apmelojumus par priesteri. Nākamajā dienā, kad svētais metropolīts Filips vadīja dievkalpojumu Debesbraukšanas katedrālē, cars uz turieni nosūtīja savu bajāru Alekseju Basmanovu ar lielu skaitu opričņiku. Pēc tam opričņiki kā plēsīgi zvēri metās svētajam virsū, norāva viņam priestera tērpu, ieģērba vienkāršās, saplēstās mūka drānās, ar negodu izdzina no baznīcas un, iesēdinājuši ragavās, lamādami un sizdami, aizveda uz Dieva Parādīšanās klosteri. Pēc tam Filips pēc cara pavēles tika nosūtīts uz Tveras Jaunavas klosteri, daudz ļaunuma izciezdams no apsardzes puses. (..)

Cars ceļā uz Novgorodu un tuvojoties Tverai atcerējās par svēto Filipu un nosūtīja pie viņa Maļutu Skuratovu. Iegājis svētā Filipa cellē, Maļuta Skuratovs ar liekuļotu bijību nokrita svētajam pie kājām un sacīja:

- Svētais pavēlniek, dod svētību cara gājienam uz lielo Novgorodu.

Bet svētais Maļutam atbildēja:

- Dari, kā gribi, bet ar krāpšanu Dieva dāvanas nesaņem.

Tad bezsirdīgais ļaundaris nosmacēja taisno vīru ar spilvenu.

(no http://www.eleison.lv/sveetie/viiri/sveetitaji/FilipsMaskavas.htm )

D.Proskurjakova raksts „Krievijas vēstures mūžīgais dzinējs jeb Tīrā fantastika”:

http://www.lffb.lv/tulkojumi/krievijas-vestures-muzigais-dzinejs-jeb-tira-fantastika.html