Otrā pasaules kara laikā karo Rietumu frontē, pēc Donkērkas ielenkšanas, trīs gadus pavada karagūstekņu nometnē, Vācijā, no kurienes bēg. Pēc Francijas atbrīvošanas atkal strādā par pasniedzēju.

Franču valodā tulkojis Dž. Vebstera, Dž. Svifta, E. Koldvela darbus, kā arī Če Gevaras dienasgrāmatas. 1956. gada Džonatana Svifta romāna "Ceļojums uz Liliputiju" franču izdevumam viņš saraksta 59 lapaspušu garu priekšvārdu.

Simpatizējis Padomju Savienībai līdz tās iebrukumam Afganistānā, kad izstājas no Francijas kompartijas.

Kritiķu uzmanību un Gonkūra prēmiju viņam atnes 1949. gadā izdotais antimilitāriskais romāns "Svētdienas atpūta dienvidu krastā" par Dankērkas traģēdiju, 1940. gada maijā: Francijas kampaņas laikā britu ekspedīcijas korpuss, kas karoja Francijas pusē, kopā ar Francijas armijas paliekām caur Dankērku bēga no uzbrūkošās vācu armijas. Dankērkas ostas rajonā sabiedrotie tika aplenkti un noteikti tiktu iznīcināti, taču uzbrūkošie vācu spēki precīzi nezināmu iemeslu dēļ apstājās. Britu pavēlniecība, izmantojot šo apstākli, organizēja sava karaspēka evakuāciju. Čērčils deva pavēli sūtīt uz turieni visus kuģus, ko vien iespējams. "Dainemo" operācijas rezultātā tika evakuēti 338 tūkstoši karavīru (tajā skaitā 123 tūkstoši francūžu). 40 tūkstoši sabiedroto, kas piesedza atkāpšanos, nokļuva gūstā vai tiem vajadzēja censties nokļūt Anglijā pašu spēkiem.

Vislielākos panākumus lasītāju vidī ieguva autora 13 piedzīvojumu romānu sērija "Fortune de France" par vēsturisko reliģisko karu laikmetu (1977-2003).

Plaši pazīstami ir arī autora fantastiskie romāni, kas veltīti cilvēku un dzīvnieku savstarpējai sapratnei: "Saprātīgais dzīvnieks" (1967; ekranizēts ar nosaukumu "Delfīnu diena") un «Le propre de l’homme» (1989); viens no nopietnākajiem kodolkatastrofas un izdzīvošanas iespējām pēc atomkara pētījumiem bija romāns "Malvilas pils" (1972), vēl var minēt mistiski-filozofisko romānu "Madrapūra" (1976).

Par romānu "Malvilas pils" viņš 1974. gadā iegūst Džona Kempbela memoriālo prēmiju (John W. Campbell Memorial Award) nominācijā labākais ZF romāns.

Vēl var minēt divas filozofiskas fantāzijas lugas: „Sīzifs un nāve” (Sisyphe et la mort; 1950) un “Jaunais Sīzifs” (Nouveau Sisyphe;1957). Pirmajā lugā viņš polemizē ar fatālistu Albēru Kamī, kurš uzskata, ka cīņa par labāku nākotni ir – Sīzifa darbs. Tātad – kaut kas bezjēdzīgs.

Merlam no trīs laulībām ir četri dēli un divas meitas. Rakstnieks miris 95 gadu vecumā no sirdslēkmes paša mājā, Parīzes tuvumā.

https://fantlab.ru/autor5240 + Vikipēdija.