Par Vatikāna bibliotēkas dibināšanas datumu oficiāli tiek uzskatīts 1475.gada 15.jūnijs, kad pāvests Siksts IV izdeva bullu, kas Vatikāna Apustuliskās bibliotēkas kā struktūrvienības pastāvēšanu padarīja likumīgu. Bet šis fakts ne visai atbilst realitātei, jo tai laikā pāvestu bibliotēkai jau bija sena un notikumiem bagāta vēsture. Vatikānā glabājās senu rokrakstu kolekcijas, kuras bija savākuši Siksta IV priekšgājēji. Viņi sekoja tradīcijai, kas bija radusies vēl IV gadsimtā pāvesta Damasa I laikā un kuru turpināja pāvests Bonifācijs VIII – pirmā pilnā kataloga sastādītājs, kā arī patiesais bibliotēkas glabātājs – pāvests Nikolajs V, kurš pasludināja to par publisku un pēc savas nāves atstāja vairāk kā 1,5 tūkstošus rokrakstu. Jau līdz 1481.gadan Vatikāna bibliotēkā bija uzskaitīti 3,5 tūkstoši oriģinālo rokrakstu, kurus pāvestu nunciji bija iegādājušies Eiropā.
Daudzu darbu saturs nākošajām paaudzēm bija iemūžināts ar neskaitāmu pārrakstītāju pūlēm. Šajā laika periodā savāktajā kolekcijā bija ne tikai svētās grāmatas un teoloģiskie darbi, bet arī filozofiski traktāti, klasisko grieķu, latīņu, senebreju, sensīriešu, koptu un arābu literatūras darbi, kā arī darbi jurisprudencē, vēsturē, arhitektūrā un mūzikā. Vatikāna bibliotēkas fondi turpina papildināties arī šodien.
Mantojumu, kuru bija savākuši Romas katoļu baznīcas vadītāji, nozīmīgi papildināja dāvinātās, pirktās vai glabāšanā nodotās jau izveidotās bibliotēkas. Tieši tā Vatikānā nokļuva vairāku lielāko Eiropas bibliotēku fondi. To starpā – Heidelbergas universitātes Palatīnas bibliotēkas (1622) un Zviedrijas karalienes Kristīnes grāmatas (1690), daudzu aristokrātisko ģimeņu bukinistiskās kolekcijas, kā arī grāmatu krājumi, kas glabājās Sv.Pētera katedrālē, Siksta kapelā un citās Vatikāna struktūrās. Bez tā visa bibliotēkā glabājas arī daudzi arhīvi, kuru bagātība nav izpētīta līdz šim laikam. Šajā planētas lielākajā bibliotēkā ir arī tādi dārgumi, kuriem piekļuve ir tikai teorētiska. Piemēram, daži Leonard oda Vinči rokraksti līdz pat šim laikam glabājas aiz septiņām atslēgām. Jo ir versija, ka tie satur informāciju, kas spēj nest triecienu baznīcas autoritātei un prestižam…
Par īpašu bibliotēkas noslēpumu tiek uzskatītas kādas mistiskas tolteku – seno indiāņu (maiju tautas kaimiņu) grāmatas. Par tām zināms tikai tas, ka tās pastāv. Pārējais – baumas, nepārbaudītas hipotēzes un leģendas. Pieļauj, ka šīs grāmatas satur ziņas par tādām asiņainām mīklām, kā pazudušais inku zelts. Tāpat, un ne bez pamata, tiek uzskatīts, ka tās ir vienīgās patiesās informācijas avots par senatnē notikušajiem mūsu Zemes citplanētiešu apmeklējumiem. Runā, ka tieši šajās grāmatās atklāts arī Lieldienu salas statuju noslēpums…
Klīst arī runas, ka Vatikāna bibliotēkā glabājas viena no Kaliostro darbu kopijām. Lūk, teksta, kurš apraksta reģenerācijas jeb organisma atjaunošanās procesu, fragments: “Izdzēris šo, cilvēks uz trim dienām zaudē samaņu un runas spējas. Sākas bieži krampji, konvulsijas, ķermenis bagātīgi izdala sviedrus. Atjēdzoties no šī stāvokļa, kurā cilvēks, starp citu, neizjūt nekādas sāpes, trīsdesmit sestajā dienā viņš ieņem pēdējo “sarkanās lauvas” (t.i.eliksīra) kripatu, pēc kā iekrīt dziļā, mierīgā miegā, kura laikā viņam noiet āda, izkrīt zobi, mati un nagi, no barības vada iziet plēves… Tas viss ataug dažu diennakšu laikā. Četrdesmitās dienas rītā viņš pamet telpu kā jauns cilvēks, sajūtot pilnīgu atjaunošanos…”
Lai cik fantastisks arī mums neliktos citētais apraksts, tas ļoti precīzi atkārto senindiešu jaunības atgūšanas metodi “Kaija Kappa”. Šo slepeno jaunības atgriešanas kursu divreiz savas dzīves laikā izgāja induss Taoasvudži, kurš nodzīvoja 185 gadus (1770. – 1955.). pirmoreiz viņš atjaunošanos pēc šīs metodes veica, kad viņam bija 90 gadi. Interesanti, ka Tapasvidži brīnumainā pārvēršanās arī ilga četrdesmit dienas, lielāko daļu no kurām viņš pavadīja miegā. Pēc četrdesmit dienām viņam izauga jauni zobi un mati, bet ķermenī atgriezās mundrums un jaunība. Paralēle ar Kaliostro tekstu un senindiešu metodi ir acīm redzama, un nav izslēgts, ka baumām par jaunības eliksīru bijusi patiešām reāla augsne…
Vatikāna bibliotēkas noslēpumi pievelk kā magnēts, bet, lai tos atklātu, vispirms vajag tikt klāt bibliotēkas fondiem, tikai tas nebūt nav vienkārši. Kaut arī bibliotēkā glabājas milzum daudz arhīvi, lasītāju pieeja tiem ir stingri ierobežota. Oficiāli tā zinātniski pētnieciskam darbam ir atvērta, bet ik dienas to var apmeklēt tikai ap 150 zinātnieku un speciālistu. Pie tādas pētījumu intensitātes (neskaitot pastāvīgo fondu papildināšanos) bibliotēkā savākto dārgumu izpēte tiks pabeigta tikai pēc… 1250 gadiem!