Tas bija kuģu meistars Frederiks Hals, apaļsānis, ar mūžīgo pīpi, atveda kapteiņa Šhonebeka komandu uz solīdu vietu, kura dibināta vēl spāņu laikos. Saimnieks iepriekš grīdas uzslaucīja, galdus noslaucīja, un arī visus liekos izvadīja. Tomēr tikai viens cilvēks palika tumšā stūrī. Laikam tāpēc, ka nevienam netraucēja, un arī acis neaizlēja. Tomēr kapteinis Šhonebeks painteresējās pie saimnieka, kas par veci?

• O, viņš ir mūsu slavenība, Johans van Reins! Nāc šurp, - viņu pasauca Šnvuts. – Pacienāšu ar svaigu alu. Bet arī tu cieni cilvēkus, paud viņiem, kur aci pazaudēji.

Vecis, nestīvējoties, pacēlās no sola. Koka zābaki skanīgi atsitās pret akmens plāksnēm. Pietiekama vecuma, applukušā sausā praķī un pusi sejas sedzošā bezformīgā cepurē. Pirmā puse briesmīgās rētās pēc briesmīga apdeguma, zem uzacīm caurums, esošā acs duļķaini asaroja.

Viņš iekārtojās starp matrožiem, lēni visus apskatīja as šķību skatienu.

• Sakiet, jūrnieki, esat dzirdējuši kaut reizi par lidojumu uz ugunīgā drakona?

No sākuma ieinteresējušamies apmeklētājiem bija garlaicīgi, tie “uzmetās” alum un gaļai. Viņiem sen bija kļuvušas neinteresantas leģendas par čūsku, kura sadedzināja pilsētas un gūstīja jaunavas. Taču vienacainais vecis sāka stāstu, kuram noticēt bija daudz grūtāk. Neskatoties uz aizsmakumu viņa runa bija veikla, redzams, ka viņš to stāsta ne pirmo reizi.

• Sen tas bija. Jauns un stiprs es atnācu uz viņa gaišības Orānijas Frederika-Henriha karaspēku karot ar spāņu nejaucību.

Matrožu sejas pārsteigti izstiepās. Pusgadsimts pagājis kopš nolādēto izdzīšanas! Cik tad gadu šim van Rainam?

• Jā... Tad lūk, reiz aizspērāmies mēs uz pilsētu Kjustu Anverpenes tuvumā. Ieņemt to ilgi nevarējām, jā-ā. Klintis tur. Parakumu neiztaisīt, mīnu neieviest. Sienas augstas. Protams, draņķīga pilsētele, taču aizmugurē atstāt nevar. Bet kā ieņemt? Katrā lūkā musketieris, torņos lielgabali. Vispār, tuvāk par simtu soļu gaida nāve. Ar kāpnēm pie sienu pakājēm aizskrēja, varbūt, puse. Bet kā atpakaļ doties – dod dievs no desmita trīs dzīvi palika.

Jūrnieki, kuri uz sevis bija izjutuši gan negaisus, gan rifus, gan pirātu abordāžas, saskatījās iedomājoties sienu, kura bija uguns pārpilna. Stāstītājs, nodzēris palielu malku alus, turpināja:

• Reiz ieradās pats Orānas Frederiks, tāds svarīgs, atlasa kamzolī, ar spalvu pie cepures. Ar viņu kopā atbrauca pašķidrs kungs, tievs līdz slimīgumam, cepure melna un sarkans kaftāns, kāds studijniekam. Nosaucās par panu Kazimiru Semenoviču no Lietuvas kņazistes. Mūsu reiteru eskadronu, kurā uz to laiku pussimts vispār palicis, viņam piekomandēja.
• Kādas kņazistes? – pārjautāja Šhonebeks. – Ljahs?
• Nē, vēl uz austrumiem. Tur kaut kāda Krievzeme. Rietumu Krievzeme, viņa arī Baltā, ir Tartarija...
• Zinu! – iesaucās kapteinis. – Gāju es uz Arhangeļsku, viņu galvaspilsētu. Vai arī ne galvaspilsēta.... Tad ko tas pans?
• Viņš kā Kjustas sienas ieraudzīja, uzreiz pateica – ir tikai viens paņēmiens iekšā tikt. Tikai drosmīgi cilvēki vajadzīgi. Nu, visiem zināms, ka reiteros citu nemēdz būt.

Vienacainais aizsmacīgi iesmējās, ieklepojās, iemalkoja alu un satvēra maizi ar atlikušajiem zobiem.

• Izvēlējās mani un pavēl: “Noņem kirasu!” Kā tad tā? Reiteri kaujā tikai bruņās! Taču neko darīt, un... Pieveda mani pie vezuma. Parasts, tikai četri pāri zirgu iejūgti. Lika uzlīst aizmugurē, apsēja ar pavadu, kā kumeļu, apsēdās priekšā un uzsauca vedējam: “Dzen!” Tas arī sadzina zirgus. Bet kā zirgi ieskrējās, mani aizmugurē parāva. Un aizrāva... Atskatos – Svētā Jaunava! – aiz muguras bura sapūtās, uz augšu mani velk, kājas virs vezuma karājas. Bet pans tas smejas un virvi no bungām ņem nost, kurš pie manas pavadas piesiets. Viņš to dzen, bet es augstāk un augstāk ceļos. Gan bailes, gan apkaunojums. Kur tas redzēts, ka labticīgs luterānis mīcītos aiz ratiem saitē?

Kompānija sastinga neticot dzirdētajam.

• Tā vizināja mani litvins, bet reiteri derēja – nolauzīšu kaklu vai nē. Pat sudraba guldeni lika par to, ka nositīšos. Jāā..... Tikai zirgi soli paspēra, un es nogāzos no triju savu augumu augstuma. Likās, zābakus iecirtu tur, no kurienes kājas nokarājas.

Matroži satraukti pieklusa. Kapteinis atcerējās, ka jaunībā redzēja Formozā ķīniešu rotaļu – pūķus, bet, protams, bez tiem piesieta cilvēka.

Vecis iedzēra alu.

• Man no bailēm iekšā viss sarāvās, bet pans no jauna liec: “Un arī pār cietokšņa sienu pārleksi, tikai vajag augstāk pacelties”. Un rīku parādīja. Kā izklaides raķete-jokdare, tikai milzīga – bailes! Apkārtmērā collas desmit, ne mazāk. Garumā pieci vai seši elkoņi. Laikam, uz pusi muciņas pulvera.

Jūrnieki neticīgi pakratīja galvas. Mārciņa pulvera lielgabalā diezgan stipri blīkšķina, bet puse muciņas...

• Pans jautā: nevēlies vēl palidot? Nu nē, un ta jau visu iekšu atdauzīja. Neapstulbu es, taču viena lieta uz ienaidnieku iet, tur vēl kurš kuru, bet te drošu bojāeju pieņemt. Zināms taču, pašam sev rokas uzlikt – nāves grēks.

Viņš pārkrustījās. Pēc viņa aptvēra sevi ar krusta zīmi arī kausītāji: nedod Dievs pat padomāt par to!

Stāstītājs ar skaļu sitienu nolika iztukšoto krūzi uz galda dodot ziņu, ka netraucētu to piepildīt.

• Pans Semenovičs skaļi smejas, saka: ja reiz reiters ir tāds bailīgs, es pats parādīšu. Savienoja viņš divas raķetes kā burtu V, kā svētā Valentīna vārdā. Aizmugurē deglis elkoņus divdesmit; pateica – tas tāpēc, lai lidotu līdzenāk. Lika man iet uz lauka tālo galu, tur gaidīt.

Stāstītājs pēkšņi apklusa. Jūrnieki sāka burkškēt, prasot turpinājumu, tomēr vecis pat nesakustējās. Pirmais atjēdzās kapteinis dodot ziņu saimniekam. Pēc mirkļa stāstītāja priekšā stāvēja krūze ar svaigu alu.

• Nestiep gumiju, Johan! Kas tālāk?

Bijušais reiteris veica lielu malku, ar cepuri noslaucīja putas nolūpām.

• Bet pēc tam redzu, zirgi – galopā. Pēkšņi ierēciens velnisķīgs... Kaut kas ugunīgs uzliesmoja, zirgi nobijās, sāka nest! Dūmi, uguns, jā-ā. Lido tā bura, bet zem tās cilvēks!
• Bet tu nemelo, vecais velns? – skarbi pajautāja kapteinis. – Kur tas redzēts...
• Zvēru pie svētā Mārtina! Ne maz es redzējis baltā pasaulē, taču tas bija brīnumains brīnums! Tālu neaizlidotu, tiesa, ugunīgie auļotāji nodega, zemē nokrita, kūleņoja. Un pans arī nolaidās. Teica, sak, redzi, nekā sarežģīta. Un ka rītu Kjustu ieņemsim...

Van Reins nopūtās, no jauna pārdzīvojot to satricinājumu.

• Viena cerība bija – nepaspēs litvins ierīces pagatavot. Ah, kad paša Orānas Frederika vārdā lieta risinās, aisturēm nav vietas. Uz rītdienu, kā satumsa, izstādīja mūs pans rindās pa desmit cilvēkiem. Katrs, kā vārna uz zara, aizmugurē vezumam. Un es sēžu, jāa. Uz jostas divas reiteru pistoles un zobens. Pretī kājnieku aste, tiem būs tikai pasargāt, simt soļus no sienas degli aizdegt un no vezuma nolekt. Un kučierim arī.

Klausītāji aizturēja elpu.

• Pans litvinietis kā iekliedzas: “Pli-i!” Lielgabali nodārdēja. Viņš tos ar īpašiem lādiņiem apbruņoja. Aiz sienas nokrita. Un ieskrējās pirmais desmits vezumu ar reiteriem!

Van Reins pameta acis uz viesiem. Viņa vienīgā acs vairs neasaroja, gluži kā izžāvēta ar iekšējo uguni.

• Sodoma un Gomora! Kājnieks neaizdedzināj degli pie Korneliusa, zirgi tā arī ainesa viņu pie sienām, zem lodēm. Bet mēs auļojam, it kā mums pakaļ dzītos tūkstotis velnu. Mans jaunulis degļa muskulī lāpu iebāza – aizskrēja uguņi pie raķetēm. Ar kliedzienu no ratiem sāniski lecu. Un tieši zem nagiem citam četrjūgam, sargi, Dievs, viņa dvēseli.

Bet mani iejūgtie nesas, bura augšup sāka viklt... Un te kā iegaudojas raķetes! Mani gandrīz no biksēm neizvilka. Apakšā viss dūmos, liesma mutuļo, plēš! Nesos augstumā, vējš sejā, zem kājām tukšums, elšu no šausmām un sajūsmas! Tikai viena doma: “Svētais Martin, nedod iet bojā veltīgi...”

Johans pakratīja galvu.

• Nezinu, cik ilgi lidoju... Gandrīz garu neizlaidu. Atceros – šausmīgas sāpes, viss deg!

Viņš pārvilka roku vaigam, pakasīja tukšo acs caurumu.

• Kā tad nenosities no tāda augstuma? – izbrībijās Šhonebeks.
• Ar pavadu aizķēros. Tieši aiz guļbaļķu zvanu torņa. Tas liesmo, mans kamzolis no ta arī iesāka. Striķis, redz, pārdega, nokritu es uz bruģakmeņu bruģi un sāku pa to virpināties, kamzoli dzēst. Bet lielgabali neapklust. Lūk, domāju, nejaucenis, mūs uz drošu bojāeju aizmeta, tā iegūt nolēma? Ah nē! Lādiņi virs cietokšņa plīst kā striķi, spāņus biedē. Es pistoles izravu, un pie vārtiem!
• Viens? – iejaucās kāds no jūrniekiem.
• Viens... Pie vārtiem trīs sargi bija, negaidīja sitienu no aizmugures. Piestoles divos izlādēju, trešo nodūru. Dzīslas tā sprakšķēja, ka domaju – pārsprāgs, taču vārtus atvēru! – vecis iesita ar kulaku pa galda dēļiem. – Un te mūsu eskadrons pie sienām auļo.

Viņš pievērsās krūzei.

• Iebruka, sak, pilsētā, vīriešus -zem naža, karš ir karš, sievišķus un bērneļus neaiztikām. Jāā... Mani pēc tam klosterī ilgi kopa. Izkopa. Tikai acss lūk...

Van Reins pieklusa. Satrauktie klausītāji iečalojās cits citu pārtraucot.

• Bet tas, noTartarijas, viņš kā?
• Un pārējie reiteri arī aizlidoja?

Visus pārkliedza kuģenieka balss.

• Ne Tartarija. Redzēju viņus, blakus stāpeļos ar cirvjiem vicinās. Viens garš, gandrīz divkārt garāks par mani, visu laiku baras dievzaimīgi, Par Pīteru sauc. Bet zeme viņu saucas dīvaini – Moskovija.
• Mos-ko-vi-ja, - ar grūtībām pa zilbēm teica krodzinieks. – Izdomā gan nosaukumu, neizrunāt.
• Neaizlidoja, gāja bojā, - turpināja Johans. – Kuram raķete uzsprāga, kurš pret cietokšņa sienu nositās. Arī pans Semenovičs Dievam dvēseli atdeva. Sadedzināja viņu dzīvu.
• Katoļiem tas ir ātri, - pamāja Šhonebeks.
• Nē, ne inkvizitori – sāncenši. Litvins tas grāmatu uzrakstīja – “Lielā artilērijas māksla”. Tas viņu arī pazudināja, - vecis daudznozīmīgi uzsita pa galdu ar tukšu glāzi. – Izdomāja, it kā izrunājis baznīcas noslēpumus. Bet tur ne tikai lielgabali, bet arī raķetes.
• Moskovijā naktis garas, - domīgi teica kapteinis. – Nav brīnums, ka viņi aizdomājas līdz dīvainām lietām. Taču saki man, Johan, kāpēc tu jautā par ugunīgo drakonu citās malās? Vai tiešām tev ir maz apdeguša vaiga un iztecējušas acs?

Van Reins ar vienu malku izsausināja pusi krūzes un ieurbās kapteiņa sejā ar savu degošo aci.

• Jā, bailes! Vējš, liesmas, raķešu auri un tukšums zem kājām... Taču kurš kaut reizi izjutis šo, nekad neaizmirsīs! Un lai man būtu no jauna 25 gadi, es lidoju virs pasaules, kā ragana uz slotas, bet priekšā ir asiņaina kauja, varoņdarbs un slava!

Viņš atgrūda no sevis krūzi, izrāpās no galda malas un aizkliboja uz durvīm. Pieklusušie matroži pavadīja ar skatieniem salīkušo un pieklibojošo veci – vai nu īstenu varoni, vai nu meli, kādu pasaule nav redzējusi....