— Kam man tādas valsts vajaga, lai viņu ņem, kas grib — kas man nekait manā kuģī; bet apskatīties gan apskatīšos, kā viņi tur dzīvo.
Kapteinis atbrauc pie vecā ķēniņa un saka:
— Tavu dēlu es laikā aizvedu, bet viņa piesolīto valsti negribu, jo tik jauka dzīve nav nevienam ķēniņam kā man uz kuģa.
Bet vecais ķēniņš negrib kapteini laist projām...
Riharda Zariņa ilustrācijas.
https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/folklora-mitologija/folklora-tradicijas/tris-veja-mezgli.html
Apgāds "Jumava" izdevis latviešu un cittautu pasaku krājumu "Trīs vēja mezgli".
Pasaku krājums "Trīs vēja mezgli" ir latviešu un cittautu garamantu apkopojums, kurā gan liels, gan mazs atradīs sev tuvu varoni un motīvu. Pasakas par dzīvniekiem būs interesantas bērniem, bet sadzīves pasakas šķitīs noderīgas un gudras arī vecākiem. Spilgtākās pasakas rotā latviešu vecmeistara Riharda Zariņa (1869–1939) ilustrācijas.
https://satori.lv/book/tris-veja-mezgli
Rihards Zariņš jeb Zarriņš (1869. gada 27. jūnijs — 1939. gada 21. aprīlis) bija latviešu grafiķis, ekslibra pamatlicējs latviešu grafikā. Kopā ar Vilhelmu Krūmiņu viņš radīja Latvijas Republikas ģerboņa attēlu; veidojis LR vērtspapīru, naudaszīmju un monētu metus, pirmās padomju pastmarkas autors. [Vispār, strādājis visām pusēm, izņemot vāciešus un baltos. Latvijas ģeŗboņa autors. - t. p. ]
Biogrāfija
Dzimis 1869. gada 27. jūnijā Valmieras apriņķa Ķieģeļu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka Hermaņa Zariņa ģimenē. Tālākos bērnības gadus pavadīja Līgatnē, kur tēvs kļuva par vadošu darbinieku papīrfabrikā, un Latgalē, kur tēvs bija Vīmaņu (Feimaņu) muižas pārvaldnieks. Ģimenē runāja vācu valodā.
Mācījās Kurzemes guberņas muižniecības skolā Grīvas miestā (mūsdienās Raiņa Daugavpils 6. vidusskola). Pateicoties skolas pārzinim, iepazinies ar Daugavpils arhitektu un mākslas vēsturnieku V. Neimani, kas jaunietim sniedza pirmās stundas mākslas teorijā un zīmēšanā. 1887. gadā Zariņš pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur apmetās pie mātes brāļiem. Uzsāka mācības Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā, kur uzņēma visus, bet 1888. gadā izturēja iestājpārbaudījumus un iestājās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. Skolu absolvēja 1895. gadā ar ārzemju mācību ceļojuma stipendiju.
Iesaistījās arī pulciņā "Rūķis", pēc tam studēja Berlīnē, Minhenē, Vīnē un Parīzē (1895 - 1899). Atgriezies Pēterburgā, Zariņš strādāja Krievijas Valstspapīru spiestuvē (1899 - 1919, bija mākslinieks un tehniskais vadītājs), pēc tam devās uz Latviju, kur kļuva par Valsts vērtspapīru spiestuves pārvaldnieku (1919 - 1933), kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcas vadītāju (no 1921).
Radošā darbība
Zariņš ir "Latvju dainu" pirmizdevuma pirmā sējuma vāka autors. Viņš veidojis arī ofortus ("Dzejnieka kaps"), litogrāfijas, reklāmplakātus, ilustrējis pasakas, zīmējis karikatūras, gleznojis akvareļus, sastādījis krājumu "Latvju raksti" trijos sējumos (1924 - 1931), kam ir liela nozīme latviešu tautas lietišķās mākslas apzināšanā. Nozīmīgs Zariņa daiļradē ir ofortu cikls "Ko Latvijas meži šalc" (1908 - 1911) (tā centrā - Kurbads), kas veidots pēc latviešu teikām.
Zariņš veidojis ekslibrus - 75 ekslibri Janim Rozentālam, Vilhelmam Purvītim, Jāzepam Vītolam, Jānim Misiņam u.c. Pirmo ekslibri viņš radīja savai nākamajai sievai - zviedru dziedātājai Evai Sundblatei (1897). Ekslibru centrā bieži atrodas kāda figūra, klusā daba vai ainava, raksturīga izrotāta apmale. Uzraksti veidoti gotu, latīņu vai angļu rondo stila burtiem.
Zariņu interesēja vācu renesanses ornamentika, dekoratīvās kompozīcijas, vācu romantisms, Karolingu laika ornamenti, tautiskais romantisms. Viņa mākslasdarbi ir ārkārtīgi dekoratīvi, izgreznoti, tajos parādās tādi tēli kā nāras, putni, lauztas sirdis, vīnstīgas. Pēc pārliecības Zariņš bijis konservatīvs (atšķirībā no, piemēram, Jūlija Madernieka), vērsies pret modernismu.