Sākumā profesors Brandenburgs sliecās uz versiju, ka pirms vairākiem simtiem miljonu gadu uz Marsa notika kolosāls, dabiska kodolreaktora sprādziens, kas apbēra planētu ar radioaktīvām šķembām un putekļiem. Savos spriedumos viņš balstījās uz to, ka Gabonas Oklo raktuvju dzīlēs ir atklāts pazemes atomreaktors, ko daba ir palaidusi apmēram pirms miljards gadiem. Tad Rietumāfrikas klinšu iežos pazemes straume apskaloja urāna atradnes, spēlējot atvēsinātāja un neitronu palēninātāja lomu.

Sprādziens Ancidalijas jūrā.

Brandenburga modelī, apmēram pirms miljards gadiem, kilometra dziļumā zem Marsa Ancidalijas jūras, eksistēja plašs rūdas ķermenis no saejošām urāna-235 dzīslām, torija un kālija. Pazemes ūdeņi, kas izsūcās līdz tam, palaida kodolreakciju, ja urāna koncentrācija tur bija 3% robežās.

Pēc dažiem simtiem miljoniem gadu Acidalijas reaktors sāka izstrādāt kodoldegvielu urāna-233 un plutonija-239 veidā ātrāk nekā sadedzināja to. Spēcīga neitronu plūsma arī radīja situāciju, ka veidojās liels kālija radioaktīvo izotopu daudzums. Kaut kādā brīdī izotops pārgāja kritiskā režīmā – ūdens izgaroja, kas pastiprināja neitronu plūsmu vēl vairāk un pati no sevis iesākās ķēdes reakcija, kur piedalījās urāns-233 un plutonijs-239.

Rūdas ķermeņa lielā apjoma dēļ un tā atrašanās dēļ kilometra dziļumā reakcija turpinājās bez sprādziena līdz pietiekami augstai izdegšanas stadijai.

Pēc Brandenburga aprēķiniem sprādziena enerģija bija ekvivalenta enerģijai no 30 kilometru asteroīda krišanas. Taču atšķirībā no asteroīda trieciena, sprādziena vieta atradās tuvāk virszemei un ieplaka, ko tas izveidoja, bija daudz mazāka dziļumā, kā triecienu krāteri.

Reģions ar paaugstinātu torija koncentrāciju atrodas Acidalijas jūras ziemeļrietumos, plašā, seklā ieplakā. Torija un kālija radioaktīvo izotopu pēdas norāda uz to, ka kodolkatastrofa ir notikusi pirms vairākiem simtiem miljoniem gadu.

Atomkatastrofas modelis.

Pēc planetologu domām, kas pēta Sarkanās planētas virsmas uzbūvi, tās īpatnības ir saistītas ar „parastiem” ģeoloģiskiem procesiem, nevis ar seno atomsprādzienu. Te viņus atbalsta arī Marsa meteorītu pētnieki, kur nav atrastas nekādas anomālijas izotopu sastāvā.

Argumentēta „Marsa dabiskā reaktora” sprādziena hipotēzes kritika piespieda profesoru Brandenburgu mainīt savu redzes viedokli un hipotēzi, sakot, ka kādreiz Marsa atmosfērā ir notikuši divi spēcīgi kodoltermiskie sprādzieni. Savu jauno hipotēzi amerikāņu fiziķis pamato ne tikai ar vecajiem argumentiem, ka atmosfērā ir palielināts ksenona-129 gāzes daudzums, bet arī ar jauniem datiem par to, ka uz virsmas atrastas urāna, torija un kālija izotopu pēdas.

Saskaņā ar radioaktīvo elementu gamma-izstarojuma likumsakarībām Brandenburgs uzskata, ka sprādzienu epicentri atradās Acidalijas jūras ziemeļos un Utopijas līdzenumā. Turklāt ksenona izotopu spektrs Marsa atmosfērā atgādina analoģiskus parametrus ātro neitronu dalīšanās procesā kodolizmēģinājumos uz Zemes. Tajā pašā laikā tas, ka minētajos rajonos nav ievērojamu krāteru, runā par to, ka sprādzieni ir notikuši virs zemes, līdzīgi kā slavenajā Tunguskas meteorīta gadījumā. Kodoltermiskās bumbas, kas nomestas uz Marsu, tūkstoš reižu pārsniedz Zemes analogus. Brandenburgs pat ir mēģinājis izskaitļot pašas lielākās „svešās” bumbas izmērus un ieguva milzīgu iekārtu pusotras simta metru diametrā.

Marsa kodolbombardēšana.

Marsa ksenona gāzes izotopi atgādina Zemes atmosfēras komponentus, kas fiksēti atoma un ūdeņraža bumbu sprādzienos. Cita spēcīga, ūdeņraža bumbas sprādziena pazīme uz Marsa ir smago, inerto gāzu izotopu anomālija. Piemēram, Marsa kriptona izotopu izplatība ar kaut ko atgādina to izplatību uz Saules virsmas, bet tās dzīlēs notiek kodoltermiskās reakcijas.

Profesors Brandenburgs uzskata, ka Marsa kodoltermiskie triecieni nav bijuši nejauši. Pagātnē Sarkanajai   planētai varēja būt līdzīgs klimats kā uz Zemes, bet bioloģiskā evolūcija varēja vest pie humanoīdu civilizācijas rašanās. Iespējams, ka slavenās „drupas” Kidonijas rajonā, kur atrodas”, vējos izdēdējis „Marsa Sfinksa” paugurs un klinšu veidojumi, kas atgādina „piecstaru piramīdas”, ir ar mākslīgu izcelsmi?

Ja tas ir tā, tad dotie arheoloģiskie artefakti liecina, par senas marsiešu civilizācijas eksistenci bronzas laikmeta līmenī. Iespējams, ka šie citplanētiešu civilizācijas dzinumi ir tikuši nežēlīgi izravēti ar kādu baismu, planetāru katastrofu. Rezultātā, ļoti īsā laika sprīdī pazūd Marsa biosfēra, bet klimats kļūst pilnīgi savādāks nekā uz Zemes. Taču, kas varēja iznīcināt hipotētisko Marsa civilizāciju?

„Berserkera” reids.

Pazīstamais britu astronoms Edvards Harisons uzskatīja, ka vecās galaktikas civilizācijas noteikti dažādos veidos cenšas iegūt kaimiņu vērtīgos resursus, tos iznīcinot „galaktiskas ekspansijas” gaitā.

Harisons uzskatīja, ka naidīgas zondes ir nokļuvušas arī līdz Saules sistēmai. Tur tās ir iznīcinājušas ne tikai primitīvo Marsa kultūru, bet arī augstas tehnoloģijas sasniegušo Faetona civilizāciju – šī planētas orbīta ap Sauli atradusies starp Marsa un Jupitera orbītām.

Ilgu laiku zinātniskajā un populārajā literatūrā visādi tika apspriesta hipotēze par planētas Faetons bojā eju, ko esot sagrāvusi Marsa un Jupitera gravitācija. Uzskata, ka tieši tā varēja rasties Asteroīdu josla. Daži mūsdienu datormodeļi gan apšauba šo oriģinālo hipotēzi. Galvenais pretarguments ir saistīts ar kopējo asteroīdu masas aprēķinu, kas sanāk pārāk maza.

Viens no katastrofas scenārijiem ar gravitācijas mijiedarbību starp planetoīdu, kas līdzīgs Faetonam un asteroīdiem, paredz strauju to orbītu maiņu. Visdrīzāk te arī slēpjas katastrofiskas bombardēšanas iemesls, kas notikusi pirms miljardiem gadu, kad daļa no asteroīdiem sāka bīstami šķērsot Marsa, Zemes un Mēness orbītas. Pats Faetons, kas ienesa haosu Saules sistēmas iekšējā daļā, pazuda: kustoties pa stipri izstieptu orbītu, planēta varēja bīstami tuvoties Saulei un tapt aprīta. Pēdējā laikā ir parādījies vēl viens šīs hipotēzes variants, saskaņā ar to Faetons neaizgāja bojā, bet ar „gravitācijas lingas” efekta palīdzību tika izsviests uz Saules sistēmas nomali, papildinot Koipera joslas vai pat Oorta mākoņa iemītnieku klāstu.

Harisons kopā ar domubiedriem no Masačusetas universitātes izstrādāja hipotēzi, ka dzīvību uz Marsa iznīcināja liela Faetona atlūza, Marsa mēnešu izmērā. Šāda planetoīda trieciens varēja noraut atmosfēru un iztvaicēt jūras.

Pagaidām vēl grūti teikt, kāda versija ir ticamāka – trieciena (vai vairāku triecienu), ko nesa ciklopiski asteroīdi, vai kodolbombardēšana no kosmosa. Katrā gadījumā, ja marsiešu civilizācija eksistēja (oficiālā zinātne to gan visai pamatoti noraida), tad tās iznīcināšana ir draudīga pazīme tam, ka eksistē naidīgi kosmiskie spēki ar dabisku vai mākslīgu izcelsmi. Pēdējā gadījumā mēs iegūstam vēl vienu variantu Fermī paradoksa atrisinājumam, kas ietver sevī „zvaigžņu karu” scenāriju.

Vai tas nozīmē to, ka cilvēku civilizācijai galvenās briesmas draud no citas saprātīgas dzīvības, kas daudzkārt ir apsteigusi mūs savā attīstībā?