Tā atrodas dienvidaustrumu Meksikā, Čjapasas štatā, aizņemot kalnainu, ar selvu klātu plato starp divām pilnūdens upēm – Grihalvu un Usumasintu. Vēl pirms mūsu ēras šeit dzīvoja maija cilts indiāņi, kuri radīja lielu daudzumu nelielas karalistes, kuras karoja savā starpā.
Vienu no karalistēm sauca par Bakalu.
Ap I gs.p.m.ē. tās pavalstnieki sāka celt pilsētu, kura ieguva nosaukumu Lakamha, kas nozīmēja “Liels ūdens”. Baltakmeņu pilsēta pakāpeniski auga, maz ar ko atšķīrās no tamlīdzīgām pilsētām kaimiņu karalistēs. Taču lūk, 615.gadā Bakalas tronī kāpa 12-gadīgais Kinič-Hanab-Pakals I. No sākuma viņš valdīja zem savas mātes reģentības, bet aptuveni no 625.gada kļuva par absolūto monarhu. Pakals panāca uzplaukumu valstī, veiksmīgi vadīja karus un kļuva slavens kā cars-celtnieks. Viņa laikā tika uzcelti simti tempļu, piļu, sabiedrisko celtņu, kā arī akveduki un ceļi...
Viņu dēvēja par Pakalu Lielo, svēto valdoni un godināja kā dievu. Valdnieks nomira 683.gadā, pēc tronī pavadītiem 68 gadiem. Bet pēc tam Bakalas karalistē sākās juku un satricinājumu virkne. IX gadsimta vidū cilvēki noslēpumaina iemesla dēļ pamata savas tukstošgadu karalistes teritoriju.
XVI gadsimtā burtiski blakus mirušajai pilsētai pagāja Kortesa konkistadori, taču viņi nepamanīja akmens milzonību, kuru bija pārklājis stīgu augājs. Iekarotājus pavadīja mūki-misionāri, kuri kā iemeslu minot cīņu pret elkdievību atdeva ugunij maiju kultūras un vēstures rakstiskos pieminekļus. Liktos, vēl nedaudz, un pati atmiņa par Mesoamerikas senajām karalistēm izzudīs uz visiem laikiem...
XVIII gadsimta beigās pamestās, zaļumu aprītās pilsētas drupas apskatīja spāņu kapteinis pārbaudot ziņas, kuras bija saņēmis no vietējā garīdznieka, kurš, savukārt, atsaucās uz indiāņiem. Pēc analoģijas ar tuvāko indiāņu apmetni bez cilvēkiem esošā pilsēta ieguva nosaukumu Palenke. Vispār, spāņu viesnieka atskaite tad neizraisīja interesi.
Un tomēr ilgu laiku Palenkes pilsēta, par kuras patieso vēsturi uz to periodu nebija zināms nekas, izraisīja interesi tikai ļoti šauram profesionāļu lokam. Taču 1952.gada vasarā še parādījās zinātnieks, kurš uzdāvināja cilvēcei pasaules mēroga sensāciju. Tas bija meksikāņu arheologs Alberto Russ Luiljē.
Viņš uzkāpa uz 9-stāvu piramīdas augšējās platformas, kur slējās Uzrakstu Templis, kuru tā nosauca tādēļ, ka tā sienas un pat kolonnas bija izrakstītas ar maiju hieroglifiskajiem uzrakstiem. Uz to laiku zinātnes vidē uzskatīja, ka Uzrakstu Templis kalpoja tikai kā svētnīca senatnē. Russ izrādījās pirmais, kurš pievērsa uzmanību grīdas plāksnei vienā no tempļa telpām, kuras malās bija izvietoti akmens ielikumi – sava veida korķi. Pēc Rusa rīkojuma strādnieki izņēma šos ielikumus, pēc kā viņiem izdevās pacelt arī pašu plāksni.
Atvērās eja, kura veda lejup 28-meterīgās piramīdas iekšienē. Gandrīz līdz pat pašai virspusei eja bija pieblīvēta ar lielu akmeņu, šķembu un zemes maisījumu. Četru laika sezonu laikā Alberta Rusa ekspedīcija nodarbojās ar “cauruma” attīrīšanu. Tās bija akmens trepes ar 66 pakāpieniem, tik šauriem, ka automātiski radās iespaids, it kā tunelis apraujas lejup vertikāli.
Pašām kapnēm bija noslēpums: tās veda neivs pa taisno, bet bija burta Z veidā un noveda pie kameras, kura bija novietojusies piramīdas pamatnes līmenī. Šeit, kādās līdzībās ar kapenēm, zinātnieki atrada sešus skeletus un noskaidroja, ka tie pieder pieciem jaunekļiem un vienai meitenei, pie kam no dižciltīgām dzimtām. Viss norādīja uz to, ka viņi bija kāda rituāla upuri. Kameras sienā bija redzama 3-stūra plāksne. To izņemot arheologi devās tālāk.
5-tonnīgo plāksni pacēla ar atomobīļu domkratu un bluķu palīdzību. Pārvarot vēl virkni šķēršļu, zinātnieki atvēra sarokfāgu. Tur, uz spilgtas purpura krāsas un vesela, izbārstītu zaļi zilu nefrīta rotājumu fona dzeltēja labi saglabājies cilvēka skelets. Tā bija pēdējā Palenkes valdnieka pieturas vieta!
Viņa seju klāja nefrīta maska ar acīm no perlamutra gliemežvākiem un acu āboliem no obsidiāna. Šī maska, kura bija precīzs nelaiķa portrets, atnesa pētniekiem maiju valdnieks veidolu caur 13 gadsimtiem!
Viss akmens sarkofāgs, pēc arheologu aprēķiniem, svēra vairāk par 20 tonnām.
Nonest tādu milzeni pa stāvām kāpnēm ir neiedomājami. Tas nozīmē, pirmo uzēla pašu kapliču, bet jau pēc tam virs tās uzcēla piramīdu un templi.
Mīkla, tomēr, slēpās tajā, ka skelets piederēja stipram un pagaram vīrietim 40 – 50 gadu vecumā, bet Pakals nomira 81 dzīves gadā. Tomēr zinātniskā sabiedrība atzina, ka zem Uzrakstu Tempļa atdusas tieši Pakals!
Tomēr paši karstākos strīdus, kuri nerimstas pat mūsdienās, izraisīja attēls uz valdnieka sarkofāga vāka. Ļoti piesātinātas, pilnas ar grebtu simboliku kompozīcijas centrā atainots spēka pilns vīrietis. Savu viedokli izteica šveiciešu literāts un arheologs Erihs fon Denikens. Viņš nonāca pie sevinājuma, ka figūra bareljefā “ir precīza kosmonauta kopija, kosmonauta, kurš sēž pie kosmosa kuģa vadības pults, tur vienu kāju uz pedāļa un lūkojas uz ierīcēm, kuras atrodas viņa priekšā. Kuģa aizmugures daļā redzama izpūtes gāzu izmešana.”
Pavisam nesen amerikāņu aviokonstruktors Dž.Sendersons ielādēja sava zīmējuma reprodukciju kompjūterā, un tas pārvērta plakano attēlu trīsdimensiju attēlā. Galarezultātā radās kosmiskā kuģa kabīne ar vadības un dzinēju iekārtas vadības pulti.