Francijā to sauc La Chaperone Rouge, Vācijā — Rotkäppchen, bet pats jocīgākais vārds tai ir Čehijā — Červená Karkulka («Červena Karkulka»). Sarkangalvīti pazīst visā pasaulē, taču tikai retais zina šīs pasakas vēsturi.
Pirmo reizi pasaku par Sarkangalvīti Eiropā izdzirdēja XIV gadsimtā. Kā visas pasakas, kas kļuva par bērnu pasakām, tā sākumā nemaz nebija bērnu pasaka, bet bija šausmīga un pretīga. Piemēram, vilks neapēda vecmāmiņu, bet pagatavoja no viņas kaut kādu pretīgu ēdienu, ar ko pabaroja mazmeitiņu. Nekādu glābēju-malkascirtēju beigās!
Pirmais no pasakas šausmas izvāca Šarls Perro 1697. gadā. Viņš arī deva Sarkangalvītei sarkano cepurīti: līdz tam pasakā netika precizēts, kā vilka piemānītā meitene bija ģērbusies.
Perro uzdāvināja ne vienkāršu cepurīti, bet gan šaperonu - galvas segu, ko tā laika pilsētās sen vairs nevalkāja, bet laukos to joprojām varēja sastapt. Tādā veidā tika uzsvērts, ka Sarkangalvīte ir meitenīte no laukiem, "no tautas", bet stāsts visdrīzāk ir noticis jau sen.
Šaperons.
Neizdomātais vilks.
Mums ierastā formā pasaku pierakstīja brāļi Jakobs un Vilhelms Grimmi 1812. gadā. Vecākais no brāļiem Jākobs Grimms bija liels senatnes, senu teiksmu un mītu cienītājs, kādu laiku viņš kalpoja par imperatora Napoleona I jaunākā brāļa Žeroma Bonaparta personīgo bibliotekāru.
Visdrīzāk tieši tad Jākobs Grimms izdzirdēja stāstu par ļauno un viltīgo vilku, kas uzbruka bērniem un sievietēm Francijas Ževodanas grāfistē gandrīz pirms 50 gadiem. No 1764. līdz 1767. gadam Ževodanas vilks, vai kā to vēl sauca, "Ževodanas monstrs" uzbruka cilvēkiem vairāk nekā 200 reižu, turklāt bojā aizgāja gandrīz 100 cilvēku.
Aculiecinieki stāstīja par baisu zvēru, salīdzinot ar ko slavenais Bāskervilu suns liktos kā pūdelis. Neticami liels un spēcīgs, vilks vēl izcēlās ar neparastu viltību. Francijas karalis sūtīja savus labākos medniekus, lai noķertu vai nogalinātu šo monstru, taču tam vienmēr izdevās izsprukt. Vietējais gubernators sūtīja uz Ževodanu 50 karavīru vienību, taču arī viņi nespēja atrast un nogalināt Ževodanas zvēru.
Ževodanas monstrs.
iedzīvotāji ieslēdzās mājās un pa vienam negāja uz ielas. Daudz sauca Ževodanas vilku par "vilkati": tas mākot imitēt cilvēka balsis, sauc ceļiniekus vārdā un iemāna nepiesardzīgos mežā vai purvā.
Drosmīgie bērni.
Dažiem tomēr izdevās izglābties - gandrīz kā Sarkangalvītei. Reiz septiņi zemnieku bērni gāja no Villarē ciema, kad viņiem uzbruka Ževodanas zvērs. Taču bērni neizbijās; viņiem bija nūjas ar piesietiem nažiem, un viņi spēja atsist monstra uzbrukumu.
Visdrosmīgākais vija 12 gadus vecais Žaks Portfē, par drosmi Francijas karalis personīgi pavēlēja dot zēnam izglītību. Kad Žaks pieauga, viņš kļuva par Francijas armijas leitnantu.
Citā reizē monstrs uzbruka meiteņu grupai no Poljakas-an-Maržoridas ciema. Viena no meitenēm Mari-Žana Vallē saķēra nūju ar smailu galu un nopietni ievainoja zvēru, tas pēc tam aizbēga - tā viņa izglābās pati un izglāba savas draudzenes.
Vilks vai izmiris zvērs?
Pēc trīs gadiem uzbrukumi beidzās. taču mīkla palika neatminēta: vai šis monstrs vispār bija vilks? Aculiecinieki stāstīja, ka zvērs "bija līdzīgs vilkam, bet nebija vilks": tas bija milzīgi liels plēsīgs zvērs, ar asu zobu pilnu rīkli, taču tajā pašā laikā ar garu, tievu asti un zālēdāju nagiem, plēsoņu nagu vietā.
Turklāt "vilks" nekad nav gaudojis tā, kā gaudo suņi vai vilki, bet viņa balss drīzāk atgādināja cilvēka smieklus. "Vilka" āda nebija pelēka vai melna, bet gaišbrūna ar tumšiem plankumiem. Beidzot "vilks" lieliski skraidījis pa klintīm un purviem, bet uzbrūkot bieži pacēlies pakaļkājās, ko īstie vilki nekad nedara.
XIX gadsimta beigās tika atrasti seno plēsoņu - mezonihiju, tādu, kā endrūsarhu vai sinoniksu - kauli. Šie dzīvnieki bija ļoti lieli, ar garu, tievu asti, milzīgu rīkli ar asiem zobiem un nagiem, kas vairāk atgādināja nagaiņu nagus.
Endrūsarhs.
"Ževodanas monstra" apraksts daudzās detaļās pārsteidzoši sakrita ar zinātnieku secinājumiem. Piemēram, zinātnieki uzskata, ka mezonihijas mita piekrastes vai purvāju apvidos. "Ževodanas zvērs", pēc tā laika cilvēku atmiņām, arī neparasti sekmīgi slēpās no medniekiem tieši purvos. Taču mezonihijas izmira pirms vairāk nekā 30 miljoniem gadu. No kurienes tad tāds zvērs varēja rasties XVIII gadsimta Francijā?
Šovē pantēra.
Vēl pēc simts gadiem Šovē, netālu no Ževodānas grāfistes, tika atklāta agrāk nezināma ala. Iekšā atrada vairāk nekā 400 senus alu zīmējumus. Tajos bija attēloti dzīvnieki: zirgi, brieži, izmirušais, spalvainais degunradzis, kā arī plēsoņas - lauvas, lāči, vilki un noslēpumains zvērs, ko zinātnieki nosauca par "Šovē panteru".
Milzīgu izmēru, ar ādu, ko klāj plankumi, ar tievu, garu asti un galvu, kas līdzīga vilka vai lāča galvai. Šis dzīvnieks pilnīgi nav līdzīgs panterai, taču tajā pašā laikā visai atgādina senās mezonihijas un "Ževodānas monstru". Tātad tikai pirms 30 tūkstošiem gadu aizvēsturiskie mednieki zināja dzīvnieku, kas uz Zemes dzīvojis pirms 30 miljoniem gadu, bet 30 tūkstoši gadu bioloģijai ir pavisam mazs laiks...
Avots:
https://zen.yandex.ru/media/luchik/samaia-strashnaia-skazka-5c530779cf46e300ae5df2e3