Sākumā runa bija par to, ka visi mēs varēsim brīvi lietot nanomedicīnas sasniegumus kaut kur sākot no XXI gadsimta vidus. Taču drīz kļuva skaidrs, ka šīs prognozes ir pārāk pesimistiskas. Nanomedicīna attīstās ļoti aktīvi un tajā jau ir veikti būtiski atklājumi un svarīgas iestrādnes, tajā tiek ieguldītas miljardu investīcijas, pārdošanā jau sen apgrozās miljardiem dolāru.
Ņemot to visu vērā, prognozes ir mainījušās un ir varbūtība, ka nanomedicīnas sasniegumi būs pieejami plašā lietošanā jau pavisam drīz – 20. gados.
Mākslīgais intelekts.
-Šodien ir zināmi divi ceļi, ka var rasties mākslīgais intelekts, - man skaipintervijā teica fizikas-matemātikas doktors ar specializāciju robotehnikā, Brēmenes universitātes profesors Faisals Naims.
Un es nenoturējos nepajautājis:
-Divi? Viņš taču ir mākslīgais, viņam var būt tikai viens ceļš, lai parādītos šajā pasaulē: tikt cilvēku radītam. Vai tad viņš var rasties pats!
-Hm, otrais ceļš tiešām ir – patstāvīga rašanās.
Šī teorija no sākuma patiešām var likties pavisam fantastiska, ja tikai laicīgi neatcerētos, ka mūsu varonis ir, ne tikai mākslīgais, bet arī – intelekts. Un iespējams, ka tā mākslīgums izpaudīsies tā, ka viņu radīs cilvēks, bet viņa intelekts izpaudīsies principiāli jaunā pasaulē rašanās formā – mākslīgā, bet vispār bez radītāja iejaukšanās.
-Protams, ja tas notiks, tad ne jau tukšā vietā, lai rastos mākslīgais intelekts, ir jābūt labvēlīgiem apstākļiem, vai man nav taisnība?
-Ir taisnība. Tikai tādi apstākļi jau ir radīti. Tas ir datoru tīkls un internets. Sava veida analoģija pirmatnējam buljonam, kurā pēkšņi radās dzīvi organismi. Kāds no ceļiem nostrādās – to rādīs nākotne, ne tik tāla. Pagaidām abi ceļi vienlīdzīgi eksistē nākotnes scenārijos.
-Smadzenēs, pat ja tās ir mākslīgas – tomēr ir smadzenes. Vai tiem, kas tās rada, ir bioloģiska izglītība? Vai viņi ir iepazinušies ar medicīnu, neiroloģiju?
-Redziet, lai radītu smadzenes, nav jābūt ar specializētu izglītību par to, kā darbojas cilvēka smadzenes. Mākslīgais intelekts var pats sevi programmēt – tāpat, kā to dara dabiskais intelekts.
Taču ir interesanta saite ar bioloģiju, precīzāk ar biotehnoloģiju.
Daudzas prognozes sakrīt ar pieņēmumu, ka, apmēram, XXI gadsimta 50. gados tiks izstrādātas metodes, kas palīdzēs pieslēgt cilvēka smadzenēm papildus iekārtas.
-Derīga lieta – iebūvēts telefons vai dators! Un vēl iekšējais tulkotājs...
-Vai papildus atmiņa, vai apmācošās programmas...
-Tā mēs nonāksim līdz tam, ka starp mākslīgo un dabisko izgaisīs jebkāda starpība un pēc gadiem piecdesmit mēs diskutēsim, kurš no intelektiem ir mākslīgāks...
-Iespējams, ka arī agrāk. Iespējams pat, ka nākotne apstiprinās Kioto Telekomunikāciju jaunāko tehnoloģiju institūta pētnieku hipotēzi, ka mašīna ir nākošā evolūcijas pakāpe. Ja jūs personīgi uztrauc tas, ka mākslīgais intelekts kādreiz no spēcīga var pārtapt bīstamā un sapratīs, ka cilvēks viņam nav vajadzīgs, tad Kioto zinātnieki būs ar jums vienisprātis. Pašreiz tiek radītas silīcija smadzenes, kas var kļūt tik spēcīgas un neatkarīgas, ka spēs iznīcināt pašu radītāju.
-Man ir jautājums, tik acīmredzams, ka pat kauns: ja jau mākslīgais intelekts potenciāli ir tik bīstams, tad kāpēc to vispār izstrādā?
-Iemesli ir divi. Pirmais no tiem – ziņkārība. Nekad nevajag aizmirst, ka tieši ziņkārība un nekas cits – ir progresa virzošais spēks. Pat vajadzības nostājas otrajā plānā: pēc būtības cilvēka vajadzības ir ļoti mazas, to pierāda mūsu tālo un ne tik tālo senču dzīves pieredze. Taču ziņkārība ir šausmīgs spēks, ar to var izkustināt kalnus.
Otrais iemesls ir tās pašas praktiskās vajadzības. Lieta tāda, ka mākslīgajam intelektam ir vesela rinda priekšrocību pār dabisko intelektu.
-Kādu tad?
-Pirmkārt, kas ir svarīgi priekš nākotnes tehnikas funkcionēšanas, mākslīgais intelekts ātrāk “spriež”. Doma (tas ir signāli starp neironiem) mūsu galvās virzās ar ātrumu simts metri sekundē, “mākslīgā doma” (signāli starp mikroshēmām) – ar gaismas ātrumu, trīs simts kilometru sekundē. Mikroshēmas arī strādā kaut kur miljards reižu ātrāk, nekā mūsu neironi.
Otrkārt, kas ir svarīgi tehnikas funkcionalitātei (kas īpaši aktuāli ir kosmisko lidojumu laikmetā), mākslīgais intelekts dzīvo miljardiem gadu. Pēc būtības tas var pārdzīvot pašu Zemi. Priekš tā viņam nebūs vajadzīga vadība no cilvēka puses: viņš spēs pats pārrakstīt savu programmu uz citu elektronisko vidi un tādā veidā saglabāt savu dzīvību.
Treškārt, kas ir svarīgi ražošanai, mākslīgajam intelektam vārda tiešā nozīmē ir “vairāk smadzeņu”. Mūsu smadzenēs ir apmēram desmit miljardu neitronu [Vai drukas kļūda? Neironu? - t.p.], mākslīgā intelekta mikroshēmā to var būt neierobežots, vai gandrīz neierobežots skaits.
Tie visi ir dati, ko esam ieguvuši šodien, ar atrunu, ka mākslīgais intelekts šodien vēl tikai tiek radīts.
-Fantastiskās filmas nav nemaz tik fantastiskas, kad apspēlē cilvēces nonākšanu mākslīgā intelekta varā...
-Mēs nekad nevaram dot simts procentu garantijas. Taču, piemēram, Kevins Vorviks, kas vada Kibernētisko pētījumu nodaļu Redinga universitātē (Lielbritānijā), uzskata, ka tas notiks jau pašreizējā gadsimta vidū.
-Kādas prognozes dotu jūs?
-Es domāju, ka pagaidām mākslīgais intelekts nav radīts tikai viena iemesla dēļ: nav tehnisku iespēju. Un esmu pārliecināts, ka tādas radīsies jau visai drīz, pats vēlākais, pēc desmit gadiem. Pats vēlākais!
-Es zinu, ka daudzi jūsu kolēģi, kas interesējas par šo tēmu, jautā sev, no kāda materiāla būs mākslīgais intelekts.
-Iespējams, ka tas būs uz silīcija bāzes. Taču pilnīgi iespējams, ka izstrādātāji ar laiku nolems izmantot kādu citu materiālu.
-Es neesmu fiziķis, tāpēc būtu interesanti precizēt: kas vajadzīgs, lai šādas smadzenes izmantotu? Kaut kāda īpaša komanda vai kāda cita mašīna...
-Lai tās izmantotu ir vajadzīgs enerģijas avots un sakaru sistēmas. Tāpēc mākslīgais intelekts ir neatkarīgs no cilvēka. Tāpēc tas spēj “dzīvot” vienalga kur, kaut zem ūdens, kaut orbitālajā stacijā, kaut uz citas planētas – lai tikai būtu nodrošināti šie divi noteikumi.
-Kur mēs ar to nonāksim? Ne cilvēce kopumā, bet cilvēki, katrs no mums atsevišķi?
-Kā jūs pareizi norādījāt – pie robežu izzušanas starp mākslīgo un dabisko. Praksē tas nozīmēs, ka kādam būs jāatdod savas pozīcijas. Un ticamāk, ka to izdarīs cilvēks. Es neizslēdzu iespēju, ka kādreiz – ne tik ātri, bet mūsu gadsimtā – cilvēks varēs pārrakstīt savu personību mākslīgās supersmadzenēs, pēc būtības kļūstot par mākslīgo intelektu, pat mākslīgu radījumu.
-Taču tad tas vairs nebūs cilvēks.
-Kā izmainīsies pats jēdziens par cilvēku un cilvēcisko – to lems nākotnes filozofi. Un atbilde būs atkarīga no tā, no kāda materiāla sastāvēs viņu smadzenes...
[Pierādiet, ka mākslīgajam intelektam būs dvēsele? Neticu, ka būs. Manuprāt, te arī būs tā starpība – t.p.]
Krionika.
Ar sadzīves kriotehnoloģijām ir pazīstams katrs, kas kaut reizi ir veikalā pircis ātri saldētos produktus. Tā ir sākotnējā, pēc savas būtības primitīvā aukstuma izmantošanas nozare, kas tehniski nav tālu aizgājusi no ledusskapja izgudrošanas. Kriotehnoloģijām ir daudz iespaidīgākas iespējas.
Krionika – tā ir nākotnes tehnoloģija, kas saglabā cilvēka ķermeni pēc nāves dziļas sasaldēšanas stāvoklī; turpmāk, kad parādīsies attiecīga zinātniski-tehniskā bāze, cilvēku varēs atgriezt atpakaļ dzīvē.
Par šo tehnoloģiju runā jau ļoti sen, pēc būtības no XVIII gadsimta, kad angļu zinātnieks Džons Hanters pieņēma, ka cilvēka dzīvi var paildzināt, ja viņu sasaldē un pēc tam atsaldē. Pirmo eksperimentu ar tauriņu kūniņām veica krievu fiziķis Porfirijs Bahmetjevs XX gadsimta sākumā, bet 60. gadu vidū ASV tika pilnīgi iesaldēts cilvēks.
Asinsvadu sistēmā tiek ievadīts šķidrums, kas palīdz organisma šūnām izdzīvot superzemās temperatūrās, pēc tam ķermeni ievieto vannā ar šķidru slāpekli, kura temperatūra ir -196 grādi pēc Celsija. Process ir skaidrs jau šodien, jāmodernizē tikai instrumentārijs un pats process.
Un tas ir pats grūtākais: uz šodienu krionika nav rezultatīva (tāpēc, ka pagaidām neviens nav atdzīvināts), taču tā nav bezperspektīva. Ar tādu interesi pret to, ar tās potenciālajām iespējām, ir visas iespējas, ka instrumentāriju izgudros un procesu uzlabos jau tuvākā nākotnē. Kad šī grāmata tiek izdota, pasaulē eksistē tikai četras krionikas firmas (trīs ASV un viena Krievijā), taču jādomā, ka drīz to skaits palielināsies par kārtu. Tā ir nevis XXV vai pat ne XXII gadsimta, bet mūsu gadsimta realitāte. Protams, tuvākā laikā var gaidīt tikai sasaldēšanas tehnoloģiju, dzīvības atgriešanas tehnoloģijas radīšana – ir nevis desmitgadu, bet vairāku gadsimtu jautājums.