Helika, kura iedvesmoja Platonu
Atlantīdas, kura gājusi bojā “vienā dienā nelaimīgā naktī”, vēsture līdz pat šim laikam saviļņo cilvēku prātus. Pirmo reizi izzudusī zeme parādījās Platona dialogos “Timmejs” un “Krītijs” – otrajā un trešajā triloģijas daļā, kura sākas ar dialogu “Valsts”. Platons tajā aprakstīja “ideālu valsti”, kurā cilvēki iedalīti saskaņā ar darbošanās veidu. Valsti pārvalda un cīnās par visiem īpašs “sargu” slānis, kuriem nav ģimenes vai privātīpašuma. Virsaiši dzīvo karotāju vidū, piekopjot viņu dzīves veidu.
Vai vērts brīnīties, ka bojā gājušās Atlantīdas stāsts izrādījās… ilustrācija “Valstij”! Atēnās it kā eksistēja ideāla valdība pēc Platona, bet ienaidniekam valdīja cari. Atēnieši uzvarēja, taču kataklizma iznīcināja ienaidnieka valsti un atēniešu armiju.
Agrīnajos Platona darbos nav katastrofu pieminējuma. Šī tēma filozofu sāka uztraukt pēc 373.gada pirms mūsu ēras, kas gāja bojā ziedošas pilsētas Korintas līča krastā.
Helika bija metropole, kura virsvadīja Divpadsmit pilsētu savienību. Taču vienas briesmīgas nakts laikā viss izmainījās.
Sicīlijas Diodors vēstīja, ka “notika grandiozas zemestrīces un nepatveramas zemju un pilsētu applūšanas; kas tāds nekad iepriekš nekad nebija noticis… Satrakojās nelaime naktī. Zemestrīces spēks bija tāds, ka mājas sagruva, un cilvēkiem nebija iespējas meklēt glābiņu. Vairums gāja bojā zem māju drupām. Kad iestājās diena, nedaudzie izdzīvojušie izkļuva no drupām un sadūrās ar lielu nelaimi: jūra bija satrakojusies, pacēlās augsts vilnis, un visi viņi izzuda kopā ar dzimteni”.
Zem ūdens aizgāja milzīgs sauszemes gabals. Helika no jūras atradās vairāk kā divu kilometru attālumā, bet blakus pilsēta bija vēl tālāk. Stihijas sitiens nepažēloja nevienu.
1988.gadā tika radīts projekts “Helika”. Tā vadītāji Dora Kaconopolo un doktors Stīvens Soters nolēma apsekot piekrastes līdzenumu. Cerības attaisnojās: pēc virknes zemestrīču līča dibens no jauna pacēlās un daļa drupu izrādījās uz sauszemes, zem uznesumu slāņa. Arheologi atraka nokritušās sienas, trauku lauskas, statuetes, monētas.
Vineta – Baltikas pērle
Senie hronisti sajūsminājās par slāvu pilsētas Vinetas, kura atradās uz nocietinātas salas Baltijas jūrā, bagātību un varenību. Pilsētā plauka tirdzniecība un enkurojās kuģi no visām pasaules malām. Pie ieejas ostā pirmo reizi Eiropas ziemeļos uzstādīja bākas. Vācieši sauca to par Jumne (“gaismas pilsēta”). Pēc darbības vērienīguma pilsēta atgādināja viduslaiku Hamburgu un Lībeku. Taču tās stāv vēl šobaltdien, bet Vineta XII gadsimta beigās izzuda. “Greznās mājas tajā bija rotātas ar logiem no krāsaina stikla, - vēsta leģenda, kura radās jau pēc pilsētas bojāejas. – Vīrieši Vinetā nēsāja ar dārgām ādām apdarītas mantijas un beretes. Sievietes bija iekūņotas samtā un zīdos, smagās zelta rotaslietas ar dārgakmeņiem apvija viņu kaklus. Meitenes vērpa uz mazām vērptuvītēm zelta diegus. Vīnu dzēra no zelta kausiem, caurumus sienās aizbāza ar maizi”.
Leģenda, vispār, noklusē par to, ka uz bojāejas brīdi sala bija pazaudējusi varenumu un skaistumu. Dāņi, kuri sagrāba Vinetu, izlaupīja pilsētu, bet iedzīvotājus ar varu nokristīja. Par cik pilsētnieki bija kļuvuši par kristiešiem tikai formāli, hronisti ļaunpriecīgi rakstīja par “Dieva sodu”: vēji uzdzina gigantiskus viļņus, kuri aprija pilsētu. Taču Baltijā vētras uzdzinums – ierasta parādība, un kad viļņi aiziet, zeme paliek uz vietas. Vinetas bojāejas iemesls bija cits.
Eksistē vairākas teorijas, kur meklēt “Baltijas Atlantīdu”. Vācu arheologs Klauss Goldmans pieļāva, ka no Vinetas līdz Demijas pilsētai (tā arī patlaban ir uz kartēm) ir dažas stundas ceļā ar airiem uz augšu pa upi Peenu. Diemžēl, kopš tiem laikiem daudz kas ir izmainījies, ieskaitot upes gultni. Goldmans ar hidrolokatoru palīdzību izpētīja upes dibenu pie Bartas pilsētas un atklāja zem sešmetrīga dūņu slāņa senu celtņu atlūzas. Vinetas akmens sienas viņš neredzēja.
Britānijas pazudušās teritorijas
Ķeltu mīti un teiksmas vēsta par applūdušu zemi Laionesu, kura reiz savienoja Kornvolas pussalu un Silli salas. “Sakšu hronikas” dod precīzu datumu: 1099.gada 11.novembra nakti Laionesa ar tās lieliskajām pilsētām un 140 baznīcām aizgāja jūras dibenā. Izglābās viens cilvēks, kurš aizauļoja uz zirga uz drošu vietu. Klusā gadalaikā caur blīvo ūdeni arī šobrīd var ieraudzīt celtņu drupas.
Citas teiksmas vēsta, ka Gudvina sēkļu vietā Anglijas piekrastē atradās Lomeas sala. Grāfs Gudvins izsauca pār sevi Dieva dusmas un par to tika sodīts ar plūdiem, kuri aprija grāfu, viņa pili un visu salu. Noticis tas esot 1099.gadā vienlaicīgi ar Laionesas bojāeju un, iespējams, vienas un tās pašas kataklizmas laikā.
Uz dienvidiem no Laionesas antīkajos laikos atradās Kassiterīdas jeb Alvas salas. “Kassiderīdu salas ir desmit, - rakstīja Starbons savā “Ģeogrāfijā”, - Tās atrodas tuvu viena otrai atklātā jūrā… Viena no tām ir tukša, uz citām dzīvo cilvēki, kuri nēsā melnus apmetņus… Viņiem ir klejojošs dzīvesveids, pārtiek galvenokārt no saviem ganāmpulkiem. Viņiem ir alvas un svina šahtas; šie metāli un lopu ādas viņi atdot jūras tirgotājiem apmaiņā pret māla traukiem, sāli un ādas izstrādājumiem… Pēc tam, kad Pubijs Krass ieraudzīja, ka metāli atrodas nelielā dziļumā un cilvēki tur ir viltīgi, viņš uzreiz paziņoja datus visiem, kuri vēlējās veikt ar viņiem tirdzniecību”.
Plīnijs un Ptolemajs precizēja, ka Kassiderīdas atradās apmēram 100 kilometrus uz rietumiem no Pireneju valsts. Mūsdienās šeit nav salu, toties ir vesela virkne sēkļu un zemūdens virsotņu. 1958.gadā zinātnieki pēc zemūdens pētījumiem nonāca pie secinājuma, ka tās ir katastrofiskas sauszemes nogrimšanas sekas, kura varēja notikt jau vēsturiskajā laikā.
Atlantijas bojā gājušās salas
Atlantijas okeāna vidū atrodas Vidusatlantijas grēda, kuru periodiski satricina zemestrīces. Pašas augstākās šīs grēdas virsotnes patlaban atrodas virs ūdens veidojot lielas un mazas salas, ieskaitot Islandi un Jan-Maienu. Azoras un Bermudu salas arī formējušās no tās daļām. Pagātnē tādu salu bija daudz vairāk.
Sirpjveidīgā Maidas sala atradās Atlantijas kartēs no 1367. līdz 1906.gadam. tā bija neapdzīvota, un tās izzušanu neviens neredzēja. 1948.gadā kuģis “Amerikan saintist”, pētot dibenu, atklāja salas vietā milzīgu sēkli.
Ūdeņi bija aprijuši arī apdzīvoto Gadesas salu, kura atradās uz rietumiem no Hērakla Stabiem (Gibraltāras šauruma). Tai blakus atradās vēl divas nelielas salas. Tagad tur nekā nav izņemot sēkļus.
Vairums leģendāro salu uz vecām kartēm uzzīmētas rajonā, kurā atrodas zemūdens grēda, kura stiepjas no Gibraltāras uz Azoru salām. Kalni tur iegrimuši nenozīmīgā dziļumā, un okeānā ir daudzums sēkļu. 1925.gadā amerikāņu zinātnieks Viljams Bebkoks pamanīja: “Liekas iespējami, ka daži no šiem sēkļiem varēja būt redzami un pat apdzīvoti laikos, kad cilvēks bija sasniedzis mērenu civilizācijas pakāpi”.
Senie jūrasbraucēji ne tikai atklāja salas, kuras tagad ir nogrimušas, bet arī kļuva par lieciniekiem to bojā ejai. Admirāļa Pirireisa kartē ir uzraksts par to, ka starp Islandi un Grenlandi 1456.gadā “sadega sala” – precīzāk, aizgāja zem ūdens pēc vulkāna izvirduma.
1882.gada martā zemūdens zemestrīce izstūma virspusē salu punktā ar koordinātām 250 ziemeļu platuma un 230 40’ rietumu garuma. Tvaikoņa “Džemonds” kapteinis Devids Robsons nolēma to izpētīt.
Viens no matrožiem aiz nekodarīt pacēla dīvainu akmentiņu, kurš mētājās klints plaisā. Noskaidrojās, ka tas ir bultas uzgalis. Visi metās meklējumos un atrada vēl uzgaļus un dažus akmens nažus. Nākamajā dienā viņi atrada lielu akmens statuju – reljefu, izcirstu no vienas puses garenā akmens, kuram bija rupji piedota taisnstūra forma. Tas bija ilgi nogulējis dzelmē, tādēļ, ka bija klāts ar gliemežvākiem, jūras augiem un vulkāniskajiem sārņiem. Pēc tam cilvēki ieraudzīja divas sienas no taisnstūra akmeņiem, kuri blīvi piedzīti viens otram. Starp tiem atradās “priekšmetu komplekts, kādus var ieraudzīt bronzas laika britu kapavietā”. Blakus zobenam no dzeltena metāla atrada pīķu uzgaļus, metāliskus gredzenus, putnu un dzīvnieku atviedojumus, un divus lielus traukus ar cilvēka kaulu atliekām.
Laiks bojājās. Kapteinis Robsons pavēlēja iegremdēt atradumus un devās peldējumā uz mērķa ostu. Kopš tā laika salas neviens nav redzējis – kārtējā zemestrīce nosūtīja tās atpakaļ dzelmē.