Šeit dzīvo pigmeji
Ziemeļpolu uz Merkatora kartes ieskauj plašs kontinents, sadalīts četrās daļās ar varenām upēm. Pašu polu vainago klints, kas atrodas jūras vidū kontinenta iekšienē. No apraksta, kas atbilst lielai salai uz ziemeļiem no Jaunās Zemes un Špicbergena, izriet, ka “šeit dzīvo pigmeji, to augums ir aptuveni četras pēdas (122 cm – red.piez,), un Grenlandes iedzīvotāji viņus sauca par “skrelingeriem”. Balstoties uz Merkatora vai viņa nezināmo informatoru liecībām, var domāt, ka sirti kultūra (kas līdzinās čudiem), kuri apdzīvoja Arktikas piekrasti un bija samojedu cilšu priekšteči, bija tikai leģendārās Hiperborejas civilizācijas vai kādas atsevišķas tautas drumsla, kas kādreiz ietilpa tās sastāvā.
“Punduru tautas” areāls var plesties daudz tālāk par Arktikas piekrasti. Pārliecinošs arguments par labu šādam pieņēmumam – ir ķeltu vēstījums par dievietes Danu ciltīm. Šīs, no noslēpumainajām salām atnākušās ciltis, attiecās pie pēdējā Īrijas iekarotāju viļņa, kuri nostiprinājās uz salas pēc uzvaras pār saviem dēmoniskajiem pretiniekiem fomoriem. Vēlāk dievietes Danu ciltis bija spiestas padoties cīņā ar Mila dēliem, kuri tika uzskatīti par vēsturisko īriešu senčiem.
Pēc kaujas dzejnieks un pareģis Amargens valsti sadalīja divās daļās: pazemes, kura tika dievietes Danu ciltīm, un virszemes, kur valdīja cilvēki. Desmit lielākie pauguri – sidi tika sadalīti starp dievietes ciltīm. Vēstījumi par šīm ciltīm kļuva par pamatu nākamiem priekšstatiem par sidiem – pazemes iedzīvotājiem, kurus tā nosauca pauguru dēļ, kuros tie mita. Šajā sakarā ir vērts atminēties par ņencu sopok – sede iedzīvotājiem (no ņencu “sede” – “paugurs”, “sopka”, “zemes virsmas kupolveida paaugstinājums”). Šie tēli pilnībā atbilst īriešu uzskatam par ši, to nosaukums ķeltu valodā nozīmē “tauta, dzīvojoša pauguros”. Anglijā tos tāpat dēvē par “pauguru tautām”.
Ķēdi noslēdz priekšstats par fairy – mistisko maza auguma tautu (fejas, elfi), kuri apdzīvoja paugurus un nereti cilvēkiem nolaupīja bērnus. Līdzīgi priekšstati pilnībā saskan ar ņencu teiksmām par sirti – mežonīgiem “mazajiem cilvēkiem”, kuri tāpat laupīja bērnus, un saskaņā ar teiksmām par čudiem, kuri veica bērnu “apmaiņu”- burtiski “pārvedot” tos no vienas pasaules uz citu.
Dīvainie atradumi
Tas, ka augstāk izklāstītajiem priekšstatiem ir reāls pamatojums, daļēji apstiprina, neolīta laikmeta apmetnes Skara-Breja atklājumu Orkneju salās )Ziemeļskotija). Skara-Breja apmetne tika atklāta 1850.gadā, kad spēcīgs viesulis atkailināja viena no piekrastes pauguriem zemes dzīles. Skara-Breja izrakumus uzsāka tikai 1920.gados, tos vadīja arheoloģijas profesors Gordons Čailds. Apmetne bija dibināta 3100 gadā p.m.ē. un, kā uzskata, uzplaukumu piedzīvoja līdz 2500 gadam p.m.ē.
Galvenais kāzuss bija tas, ka burtiski viss, sākot no akmens sienu mūrējuma un gultām līdz griestiem un durvju ailām, bija paredzēts cilvēkiem augumā ne vairāk par vienu metru! Uz dažiem akmens priekšmetiem tika atklāti noslēpumaini uzraksti nezināmā valodā.
Seno valodu speciālisti uzskatīja, ka runa varētu būt par vienu no visvecākā rūnu alfabēta versijām, kas zināms kā futarks. Tomēr pēdējie pētījumi parādīja, ka zīmēm uz akmens priekšmetiem Skara-Brejā nav nekā kopīga ne ar futarku, ne rūnām.
Analoģisks atklājums tika izdarīts izrakumu laikā kurgānā pie Vlasovkas ciema Voroņežas apgabala Grinanovas rajonā, kurus aizsāka 1895.gadā. tur bija atklāts “punduru pagānu templis”, kas sastāvēja no labirinta (atzarotu pazemes eju sistēmu ar līdzenām grīdām un taisnām sienām) un arī svētnīca. Mākslīgā labirinta izcelsmi apstiprināja vertikālās akas. Veiktie aprēķini parādīja, ka tāda izmēra pazemes ejas varēja uzbūvēt tikai cilvēciskas būtnes augumā ne vairāk par 80 centimetriem un svarā ne vairāk kā 25 kilogrami.
Mazo cilvēku paliekas
Par atslēgu tamlīdzīga rakstura atradumiem var kalpot atklājums, kas izmainīs priekšstatu par cilvēka evolūcijas procesu. 2003.gadā izrakumu laikā uz Indonēzijas salas Flores profesors Maika Morvuds no Jaunās Anglijas Universitātes Austrālijas pilsētā Armideilā un viņa kolēģi atklāja agrāk nezināmu būtņu paliekas, kuras dēvēja par Homo floresiensis.
Skeleta fragmenti, kurus atrada kaļķakmens alā Liang Bua. Piederēja maza auguma uz pakaļkājām staigājošam hominīdam. Galvaskausa analīze parādīja, ka tas ir normāls pieaudzis indivīds, nevis slims vai mutējies eksemplārs.
Neskatoties uz nelielo smadzeņu apjomu, šīm būtnēm piemita attīstīts intelekts – viņi izgatavoja darbarīkus no akmens un izmantoja uguni. Punduri neattiecas uz Homo sapiens, bet tajā pašā laikā nav arī pigmeji, kuriem ir tāda paša apjoma smadzenes, kā mūsdienu cilvēkam ar normālu augumu.
Atrasto palieku vecums variējams no 95 līdz 12 tūkstoši gadu, t.i. šīs būtnes dzīvojušas vienlaicīgi ar cilvēku! Daži zinātnieki uzskata, ka šādas sugas pārstāvji varēja nodzīvot arī līdz mūsdienām. Par pierādījumu tam kalpo vietējās leģendas par mazu cilvēku asinskāro rasi, kurus šeit sauc par Ebu Gogo (“vecmāmiņa, kura ēd visu pēc kārtas”). Atklājums Homo floresiensis piešķir citu jēgu veselai virknei folkloras ziņu, saistītām ar punduru tautas tēliem, kurus pēdējā laikā uzskatīja par tautas fantāziju.
Viņi bija visur
Ticība par punduru būtnēm, kuras laupīja mazus bērnus un pat pieaugušos (sevišķi grūtnieces vai jaunās māmiņas), neaprobežojās ar kādu īpašu reģionu. Izņemot Eiropas un Krievijas ziemeļdaļu pieminējumi par tām sastopami Ķīnā un tikai Klusā okeāna Amerikas piekrastē. Nostāsti šo laupīšanu iemeslu sasaista ar punduru rases uzlabošanu un saglabāšanu.
Meksikā līdzīgas būtnes zināmas kā ikali. Tulkojumā no indiāņu cilts ceļtali valodas “ihk” burtiski nozīmē “melnā būtne”. Saskaņā ar amerikāņu antropologa Brauena Strosa datiem, ikali izskatās kā zema auguma (mazāk par metru) mataini melni cilvēciņi. Viņi dzīvo alās, kurām vietējie iedzīvotāji cenšas mest līkumu. Ikali lido pa gaisu, uzbrūk indiāņiem un nolaupa tos: “Dažreiz viņus var ieraudzīt lidojam ar kaut kādiem priekšmetiem uz muguras, līdzīgiem raķetēm. Ar šo raķešu palīdzību, kā apgalvo, dažreiz viņi nolaupa cilvēkus”. Saskaņā ar indiāņu pārliecību, nolaupītās sievietes “kļūst tik auglīgas, ka var dzemdēt katru mēnesi vai pat katru dienu. Bērni piedzimst melni un tēvu alās tie apgūst lidošanas mākslu”.
Daudzi piemēri par punduru tautām Eiropas teritorijā salīdzinoši nesen bija ievākti 1909.gadā. To paveica amerikāņu pētnieks Volters Evanss Vencs grāmatā “Priekšstats par fairy ķeltu valstīs”. Sofija Morisone “Menas burvju pasaku” priekšvārdā lakoniski formulē: “Tā ir maza tautiņa – divas trīs pēdas lielas būtnes, bet visā pārējā tās līdzinās cilvēkiem. Viņi nēsā sarkanas cepurītes un zaļas jaciņas un medī”. Sevišķais kareivīgums ir mazo būtņu atšķirīgākā īpašība, kas figurē skotu tautas teiksmās ar nosaukumu “lapanaha”. Teiksmās apraksta tos kā mazus cilvēciņus, apveltītus ar ievērojamu spēku. Viņus sauca par nahamguisan, kā arī tamgaisg vai amguiš.
Zināms, ka vēl 1850. gadā melnos matainos cilvēciņus Francijā sauca par lutjēniem jeb gnomiem, kurus bieži sastapa Puatu rajonā. Turklāt, to dzīvesvieta atradās tuvākajās alās un bija labi zināma. XIX gadsimta 50.gados, atgriežoties savā ciematā pie Egre upes, vairākas sievietes, pārejot pār tiltu neilgi pirms pusnakts, izdzirdēja spēcīgu troksni un ieraudzīja ko tādu, no kā, pēc viņu vārdiem, “asinis sastinga dzīslās”. Kāds objekts – nespējot atrast piemērotu analogu, viņi to nosauca par “ratiem ar čīkstošiem riteņiem” – milzīgā ātrumā traucās uz pauguru. To vilka gnomi. Dīvainie rati pārlēca pāri vīnogulājiem un izzuda naktī.
Neilgi pirms Homo floresiensis atklāšanas antropologs Maks Riči piedāvāja teoriju, saskaņā ar kuru teiksmas par šiem elfiem nav nekas cits, kā atmiņas par reālu tautu, kas devusies alās. Augstāk minētie fakti ļauj spriest, ka šāda teorija acīmredzot atbilst patiesajam lietas stāvoklim. Tagad var runāt par punduru tautu kā par pilnībā objektīvu antropoloģisku reāliju, kas atstājusi savas pēdas ne tikai citu vēsturisko tautu atmiņā.